„Tanī laikā Jēzus atnāca no Galilejas pie Jāņa Jordānas krastā, lai tiktu viņa kristīts.
Bet Jānis tam pretojās un sacīja: “Man vajadzētu tikt Tevis kristītam, un Tu nāc pie manis.”
Bet Jēzus tam atbildēja un sacīja: “Tam tā jānotiek! Jo tā mums vajag piepildīt visu taisnību.” Tad viņš to atļāva.
Un, kad Jēzus bija kristīts, Viņš tūdaļ izkāpa no ūdens. Un redzi, debesis tika atvērtas, un viņš redzēja Dieva Garu kā balodi nolaižamies un uz Viņu nākam.
Un redzi, balss no debesīm sacīja: “Šis ir Mans mīļais Dēls, uz ko Man labs prāts.””

(Mt 3,13- 17)

„Tas reiz notika ar kādu klaidoni. Viņš piezvanīja pie kādām durvīm. Sievietei, kas durvis atvēra, mājās nebija sīknaudas. Viņa klaidonim teica: „Man šobrīd nav sīknaudas, taču man vajadzīga maize. Vai jūs nebūtu tik laipns un to man nesagādātu? Šeit ir lielāka naudas zīme. No atlikuma es jums varēšu nedaudz iedot.” Vīrietis izpildīja lūgumu, atgriezās un saņēma diezgan bagātīgu atmaksu. Klaidonim acīs sariesās asaras. „Tas nav dēļ naudas,” viņš teica, „bet aiz uzticības, ko jūs man parādījāt. Neviens agrāk nav izrādījis man tādu uzticību. Es pat nespēju jums par to pateikties.”

Mēs varam apgalvot, ka sieviete riskēja; bet patiesībā viņa dāvāja daudz vairāk kā naudu – viņa dāvāja daļiņu no sevis pašas.”

Stāstu par klaidoni es atradu internetā. Tā autors ir vēlējies palikt anonīms. Stāsts ir izteiksmīgs, aizkustinošs un šokējošs. Vai tiešām tā mēdz notikt? Uzticēties svešam cilvēkam un, pie tam, klaidonim? Tomēr es šo stāstu izvēlējos nevis, lai pārsteigtu, bet lai atgādinātu par to nepelnīti lielo dāvanu, ko Dievs mums ir uzticējis kristībās. Svētā kristība ir daudz vairāk nekā rituāls vai simbols, kristībās Dievs mūs ir pieņēmis par Saviem bērniem. Visuvarenais mums ir dāvinājis ne tikai daļiņu, bet visdārgāko no Sevis – Savu Dēlu. Viņš ir mums uzticējies kā saviem mīļotajiem bērniem.

Saskaņā ar mūsu baznīcas liturģiskā gada kalendāru 13. janvārī mēs svinam mūsu Kunga Jēzus Kristus kristības. Kalendārā iekavās ir rakstīta piebilde, ja šī diena netiek svinēta īpaši, tā atzīmējama iepriekšējā svētdienā. Ar ko šī svētku diena ir tik nozīmīga?

Kunga Jēzus kristības Jordānā bija ne tikai kā piemērs kristību norisei un nepieciešamībai. Šim notikumam bija daudz dziļāka jēga un vērtība. Jēzus kristības bija tikpat unikāls notikums kā Viņa piedzimšana, krusta ceļš, ciešanas un nāve, augšāmcelšanās un paaugstināšana pie Tēva labās rokas. Mūsu un Jēzus kristībām ir daudz kopīga, bet nedrīkst nepamanīt to īpašo, kas notika vienīgi Jēzus kristību brīdī. Uzklausītais Mateja evaņģēlija fragments to īsi un kodolīgi atklāj.

Jānis Kristītājs aicināja cilvēkus atgriezties un saņemt grēku nožēlas kristību. Šī kristība bija domāta grēciniekiem, tāpēc Jānis bija pārsteigts par to, ka Jēzus arī atnāca kristīties. Jēzus bija bez grēka, kāpēc Viņam vajadzēja kristīties? Šis jautājums ir nodarbinājis ne tikai Jāni Kristītāju, bet cauri gadsimtiem daudzu garīdznieku un teologu prātus. Vai tā bija solidaritāte ar grēciniekiem? Jā, bet ne tikai. „Tam tā jābūt, jo tā mums pienākas izpildīt visu pēc taisnības,” šie Jēzus vārdi pārliecināja Jāni, un viņš kristīja Jēzu. Ko nozīmē izpildīt visu pēc taisnības? Šis ir otrs jautājums, par kuru teologi ir „lauzuši daudz šķēpu”.

Ūdenim piemīt neparasta spēja. Netīru cilvēku tas nomazgā. Ūdens kļūst netīrs, bet cilvēks tīrs. Tīrs cilvēks parasti nemazgājas netīrā ūdenī. Tīram ķermenim pielīp sveši netīrumi. Tā nav tikai vārdu spēle. Šis salīdzinājums ilustrē taisnību, kas tika piepildīta Jēzus kristībās. Jēzus pieņēma grēcinieku kristību, lai uzņemtu svešus grēkus. Kristus ieņēma cilvēces vietu, lai Dieva dusmas vērstos pret Viņu. Kristībās Jordānā Viņš arī manus un tavus grēkus pieņēma kā savējos. Jēzus patiess Dievs un patiess cilvēks nav ierobežots laikā. Tā Viņš varēja uzņemt visas cilvēces pārkāpumus. Par šo faktu liecināja Jānis Kristītājs, kad, norādot uz Jēzu, sacīja: „Redzi, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku.” Jēzus kristība ir nākamais solis pēc piedzimšanas Bētlemē, lai piepildītu Dieva taisnību – cilvēces pārkāpumus uzņemtu uz saviem pleciem. Jēzus sevi pakļāva Dieva dusmām, kuru kulminācija bija Viņa krusta nāve par cilvēku grēkiem. Kristības Jordānas ūdenī aizsāka ceļu uz asins kristībām pie krusta.

Jēzus kristībās Visuvarenais atklājas kā Trīsvienība. Svētais Gars nolaidās pār Dēlu un Tēvs liecināja: „Šis ir mans mīļotais Dēls.” Arī baznīcā kristības ir Trīsvienīgā Dieva vārdā. Līdz ar to kristība ir Trīsvienīgā Dieva darbs, lai arī tā tiek veikta ar cilvēku rokām. Kristība vieno ar Jēzu, dāvā Svēto Garu un dara par debesu Tēva bērniem. Katram kristītajam Dievs dod apsolījumu: „Tu esi mans mīļais bērns, Es šodien esmu tevi dzemdinājis.”  (Ps 2:7)

„Šis ir mans mīļotais Dēls.” Zīmīgi, ka šie vārdi ar nelielām izmaiņām tika atkārtoti Apskaidrošanas kalnā pirms Jēzus devās uz Jeruzalemi pretim krusta ceļam. Debesu Tēva liecība par Savu Dēlu norāda uz saikni starp kristību Jordānā un tās piepildījumu Golgātas kalnā pie krusta.

Stāsts par klaidoni ir tikai vāja liecība par to, ko Dievs ir mums uzticējis kristībās. Klaidonis varēja ļaunprātīgi izmantot viņam izrādīto uzticību. Līdzīgi arī ikviens kristītais var nenovērtēt vai noniecināt Dieva uzticību. Neskatoties uz šo risku, Dievs kristībās mūs pieņem par saviem mīļotajiem bērniem. Dievs tā rīkojas Sava Dēla dēļ, jo Viņš mūsu grēkus kristībās Jordānā ir uzņēmies uz Saviem pleciem un Golgātas kalnā par tiem ir izcietis sodu mūsu vietā. Svarīgi ir uzticēties, ka Kungs Jēzus to visu ir darījis arī mūsu dēļ. Šī paļāvība ļauj arī pēc kristībām piedzīvot brīnišķīgu apmaiņu, ko pieredzējām kristībās. Jēzus paņem mūsu grēkus un to vietā mums dāvina Savu svētumu. Kristība ir iesākusi pārmaiņas un atjaunošanos, kas turpinās visu atlikušo mūžu. Ar Dieva vārda, grēksūdzes un Svētā vakarēdiena palīdzību mēs arvien no jauna varam atgriezties pie Dieva kā Viņa mīļotie bērni. Mācītājs Roberts Kolbs rakstīja: „Ik dienas atsaucot atmiņā kristību, kristieši piedzīvo savas ticības atmodu un stiprinājumu.”

Kunga kristības Jordānā atgādina mūsu kristības un tajās doto Dieva apsolījumu. Dieva apsolījums paliek spēkā, kaut arī mēs tam neesam uzticami. Pat tad, ja mēs neesam vispaklausīgākie debesu Tēva bērni, Dievs aicina un gaida mūs kā savus mīļotos bērnus. Lūk, cik lielu uzticību Dievs ir dāvinājis kristībās!