Dzīve bija jāsakārto līdz pamatiem

2011 gada 12. februārī / Autors: Inga Reča

Kategorija: Intervijas

Komentāri: 4 Drukāt >

Pirms gada Latvijas medijus pāršalca neparasta ziņa – 5 Valmieras slimnīcas ginekologi atteikušies veikt abortus. Īstenībā viņi to nedarīja jau labu laiku. Janvāra sākumā grāmatas „Bioētika visiem” atvēršanas svētkos dakteris Gints Lapiņš klātesošos pārsteidza ar savu dzīves stāstu. Par to, kā nākšana pie Dieva izmainīja ginekologu Silvijas un Ginta Lapiņu profesionālo un privāto dzīvi, viņi piekrita pastāstīt arī laikraksta „Svētdienas Rīts” lasītājiem.

– Nākšana pie Dieva izmainīja gan jūsu profesionālo darbību, gan personisko dzīvi. Kas notika?

Gints Lapiņš: – Katrs cilvēks meklē savu dzīves ceļu, tikai kā nu kurš to nosauc. Reižu pa reizei katrs mēs paskatāmies uz saviem darbiem, kas aiz mums paliek, uz to, kādas pēdas mēs citos cilvēkos atstājam. Tādā veidā mēs vērtējam sevi un mēģinām savu dzīvi dzīvot pilnvērtīgāk. Tie ir tādi cilvēka eksistenciālie meklējumi – kamdēļ es esmu nācis šai pasaulē, kas man ir jāizdara. Tad, kad cilvēks nav kopā ar Dievu, viņš skatās un vērtē cilvēciskās kategorijās – ko citi par mani domā, ko esmu paveicis, vai to citi cilvēki novērtē vai nenovērtē. Protams, strādājot savā profesijā, darbs mums ir ar citiem cilvēkiem, kuriem gribas palīdzēt. Ārstam nākas arī no sevis daudz atdot. Ginekologs, un ārsts vispār, stāv uz dzīvības un nāves robežas. Jo – ne jau visi slimnieki izārstējas. Nāves tuvums raisa pārdomas – cilvēks bija un pēkšņi vairs nav. Cik tas ir vienkārši, un cik īstenībā mēs esam neaizsargāti un trausli! Ginekologa situācija ir īpaša, jo viņš piedalās gan dzīvības nākšanas procesā, gan arī veic abortus. Tā kā mūsu valstī aborti ir atļauti, ginekologs ir tas speciālists, kuram sievietes brīvā griba ir jārealizē. Protams, mēs to ilgus gadus darījām, jo uzskatījām, ka tas ir mūsu pienākums, mūsu darbs.

– Tomēr jūsu darba dzīvē pirms diviem gadiem iestājās lūzums.

Gints: – Ne jau viss dzīvē tik gludi veidojas, ne viss izdodas, ko gribas. Cilvēks diezgan labi saprot, kas ir labi un kas ir slikti, kas ir pareizi un kas – nepareizi, bet viņš to nevar izpildīt. Cilvēks ir par vāju, viņš nevar būt tikai labs, rodas arī sliktas lietas, un tu dari citiem cilvēkiem pāri.

Caur abortu prizmu es skatījos arī uz visām citām lietām, kas manā dzīvē ir bijušas. Es sapratu, ka aborts ir liels grēks, jo tu nogalini dzīvību. Protams, Dievs mīl un piedod, bet dzīvei nav svētības. Tavā dzīvē notiek sliktas lietas, un tu sāc meklēt – kāpēc ar mani tā notiek? Es it kā saprotu, kas ir pareizi un kas nav pareizi, bet kāpēc es nevaru tā dzīvot un būt saskaņā ar sevi? Man dzīvē izveidojās situācija, kad sapratu – es esmu ļoti apvainojis Dievu. Nebiju audzis ticīgā ģimenē, man nebija ticīgu draugu, bet tad, kad nonācu krīzes situācijā, es nedomāju, ka esmu kādam konkrētam cilvēkam nodarījis pāri, bet tieši – cik ļoti es esmu apbēdinājis Dievu. Un cik tas viss ir bezcerīgi un neglābjami. Otra atziņa bija – neviens cits man arī nespēs palīdzēt, kā tikai Dievs. Un es sāku meklēt.

Arī pirms tam, kad mums bija problēmas, Silvija, kura bija kristīta bērnībā katoļu baznīcā, teica – vajag nokristīties. Atteicu – visi senie latvieši bija pagāni, man tāpat ir labi! Bet Dievs interesanti izdarīja. Draugi gribēja kristīt bērniņu un uzaicināja mūs par krustvecākiem, taču par krustvecākiem nevar iet, ja pats neesi kristīts. Nodomāju – ja jau viņiem to vajag, draudzības dēļ esmu ar mieru to izdarīt. Man jau pašam to nevajag! Tā es nokristījos, bet neko daudz dzīvē tas nemainīja.

Silvija Lapiņa: – Es saku, ka visu mūžu esmu dzīvojusi lielā Dieva mīlestībā. Man ģimene bija ticīga, bet mani neaudzināja ticībā. Tajā laikā vecāki gribēja, lai es mācos. Kad bērnībā gāju uz baznīcu, neko nesapratu, kas tur īsti notiek. Bet, paskatoties atpakaļ, varu redzēt, kā Dievs nav ļāvis man aiziet maldu ceļos. Kādreiz esmu gribējusi nodarboties ar jogu, likās, visi tur iet, bet kaut kā nesanāca…

– Un tad Gints uzrakstīja e-pasta vēstuli mācītājam Jurim Rubenim.

Gints: – Jā, un viņš tiešām atsaucās!

Silvija: – Kad Gintam bija smags brīdis, dvēseles krīze, tad es arī uzreiz pieslēdzos, jo nebija jau citu variantu. Un Dievs parādījās caur mācītāju Rubeni un grāmatām, piemēram, K.S. Luisa „Vienkāršo kristietību”. Lai gan es ticēju, ka ir Dievs, bet man vajadzēja apstiprinājumus, ka tiešām tā ir. Šobrīd ir pagājuši nedaudz vairāk kā divi gadi, kopš mēs katru svētdienu, un varbūt vēl biežāk, ejam uz baznīcu, bet pirms tam noteicošais vairāk bija prāts.

– To daudzi dažādās, arī eksaktajās jomās darbojošies ļaudis atzīst – agrāk vai vēlāk savā profesionālajā darbībā viņi nonākuši līdz Dieva atziņai, jo nāk situācijas viena pēc otras, kurās viņi ir bezspēcīgi.

Silvija: – Mums vajadzēja ļoti daudz informācijas, mēs tikai lasījām, lasījām un pārrunājām izlasīto viens ar otru. Darba dēļ pie mācītāja Rubeņa nesanāca tik bieži aizbraukt, līdz mūs uzrunāja vietējais katoļu priesteris. Un mēs bijām gatavi tālākam ceļam.

Gints: – Es nokristījos luterāņu baznīcā Matīšos, bet bērni mums jau bērnībā bija kristīti katoļu baznīcā. Negribēju šķelt ģimeni un pārgāju uz katoļu baznīcu. Nevarējām arī iet pie sakramentiem, jo nebijām laulāti. Dieva ceļš tā veda, kad tagad viss ir sakārtots.

Silvija: – Mums ir 25 gadi, kopš esam precējušies, bet laulībā esam pusgadu.

Gints: – Citreiz ir labāk, ja ir konkrētas prasības, jo tas cilvēku disciplinē. Tieši tas man arī ļoti patīk baznīcā, ka tomēr ir pienākumi, kas tev jāizpilda, un tikai tad tu vari būt cienīgs pieņemt Jēzu. Ne tā, ka tu vari darīt da jeb ko, un, vienalga, Jēzus tevi bezgalīgi mīl…Beigu beigās dzīve bija jāsakārto līdz pamatiem. Un Dievs ir kā rokturis, kam pieturēties.

– Manuprāt, agri vai vēlu cilvēks saprot, ka viņš ir kā bērns, kurš daudz ko grib, bet tā īsti nemaz nezina, kas viņam patiesībā būtu vajadzīgs…

Gints: – Man jau arī bija tā – „es visu zinu”! Dievs tagad parāda, ka neko tu īsti nezini – ne to, ko tu gribi, ne to, ko tev vajag. Tikai Dievs pazīst cilvēka sirdi – reizēm es brīnos, kur atkal izlien kaut kas ārā, ko pats nemaz neesmu zinājis, kas manī ir. Bet Evaņģēlijs ir arī ļoti dziedinošs. Paldies Dievam, ka Viņš tik skaidri man pateica, ka man ir jāiet pie Viņa. Nebija viegli uzticēties Dievam, iet dziļāk, ticēt, ka tevi var dziedināt, bet tas reāli notiek. Brīnums – viena grāmatiņa, bet tā reāli darbojas!

Silvija: – Tagad runāt ir viens, bet bija diezgan grūti. Atceros, mācītājs Rubenis teica: „Bet, Gint, atstāj to Dievam, noliec to nastu Viņam!” Gints saka: „Bet, kā?!” Grūti to izdarīt vīrietim, kurš ir pieradis pieņemt lēmumus un visu darīt pats. Kā viņš pēkšņi visu tā atstās? Sievietēm ir vienkāršāk, jo viņas ir pieradušas, ka visu nespēj, viņas saprot, ka ir diezgan vājas – kā būs, tā būs. Vīrietis ir pieradis riktēt pa savam. Bet, kad pēkšņi tu to vairs nevari un tev saka – atdod to Dievam, to nemaz nevar izdarīt. Bet tad, kad Gints to iemācījās, viss notika.

– Tomēr bieži ir redzēts, ka ārsti nevis atdod savu dzīvi un darbu Dievam, bet, satiekoties ar krīzi savā darbībā, nocietinās, uzaudzē cinisma bruņas.

Gints: – Būtībā, lai tu taisītu abortus, tev ir jānocietinās – neviens ar patiku jau to nedara. Bet, kad atnāk skaidrība, un tu gribi no savas krīzes izkulties, tu vienkārši vairs nedrīksti to darīt. Mana sajūta bija – es esmu Dievu apvainojis, un man ir jāatsakās no visiem grēkiem. Nevienu grēku nevaru sev paturēt, no visa, ko esmu darījis sliktu, man ir jāatsakās.

Vairāk netaisīt abortus – tas bija viegls lēmums, man nebija nekādu šaubu, es zināju, ka ar to ir jāsāk. Teicu arī Silvijai, ka es viņai neiesaku to turpināt. Pārējie kolēģi arī pēc kāda laiciņa teica: „Kas tad mēs par muļķiem esam?!” Katram ir savs stāsts, kāpēc viņš pie šāda secinājuma bija nonācis, jo katram dzīvē kaut kas bija noticis.

Silvija: – Tas, ka veikt abortus ir slikti, jebkuram ir skaidrs. Bet, izrādās, ka tu vari to, kas līdz tam bija tavs pienākums, arī nedarīt. Beigu beigās cilvēks padomā: kāpēc mums tāds sods – citi ārsti kā ārsti, var cilvēkiem palīdzēt, bet kāpēc mums ir jādara šāda lieta? Likās – kaut kas nav īsti riktīgi… Bet te pēkšņi nāca atziņa: jā, bet mēs to varam arī nedarīt un nedarīsim! Tā bija liela atvieglojuma sajūta – fū…

Gints: – Bet katram šī atziņa nāk caur savām ciešanām, tas nav prāta lēmums. Vai prāta apsvērums – es izlasīju, ka tas ir slikti un tagad es to vairāk nedarīšu. Tas katram pašam nāk caur viņa dzīves notikumiem.

Silvija: – Es arī domāju – par to, ka bērniņš jau ir cilvēks no ieņemšanas brīža, mediji jau nemaz neraksta. To nekur tieši nepasaka, un jaunieši domā: „Aborts – nekas jau tas nav…” Nepasakot patiesību, mēs redzam to, ko gribam redzēt un dzirdam to, ko gribam dzirdēt. Tas, kas nav izdevīgi, to ne redzam, ne dzirdam.

– Kā kolēģi Latvijā uzņēma jūsu lēmumu?

Gints: – Dažādi. Ir kas atbalsta, ir, kas jūtas līdzīgi, bet tomēr savā sirdī nav gatavi pateikt – nē, es nedarīšu. Turpina darīt, bet uzskata, ka tas nav labi un labprāt to nedarītu. Ir arī citi kolēģi Rīgā, kas abortus neveic. Bet ir kolēģi, kas uzskata mūs par īpatņiem, dīvaiņiem. Droši vien daudzi vēro – paskatīsimies, vai viņi ir nojūgušies vai nav tik traki. Bet īstenībā es jau zinu, ka viss ir kārtībā. Vienkārši tās ir garīgas lietas, kur katram cilvēkam agrāk vai vēlāk, bet izvēle ir jāizdara. Protams, var jau visu mūžu taisīt abortus, aiziet pensijā, un būs šķīstīšanās periods, kad cilvēks izies tam cauri pirms Mūžības – ar slimībām vai kā citādi.

Silvija: – Mēs jau to nedarījām ilgāku laiku, raksts „Sestdienā” parādījās tikai pēc gada. Mēs esam dalījušies ar draugiem un savā draudzē, ka tas ir visreālākais Dieva ceļš. Ka Dievs gribēja, lai par to runā. Man piezvanīja žurnālistikas studente un teica, ka grib rakstīt kursa darbu par abortu tēmu, zinot manu nostāju pret tiem. Savukārt pēc tam, izlasot šo kursa darbu, man piezvanīja studentes pasniedzēja, žurnāliste Inga Spriņģe, kura vēlējās izveidot plašāku materiālu.

Tas ir apbrīnojami, kā Dievs darbojas. Ja mēs paši būtu gribējuši publicēties žurnālā vai avīzē, tas būtu neiespējami. Turklāt, ja man būtu zvanījis kāds žurnālists no „Sestdienas” un teiktu, ka vēlas interviju, es to nesniegtu. Tajā laikā mēs ticības dzīvē bijām tādi trausli ziediņi, ļoti nedroši. Bet Dievs bija izdomājis citādāk – caur meiteni, studenti. Bet es nekad neatsaku nevienam bērnam, ja varu palīdzēt.

Es domāju, ka Dievs cilvēkam liek kaut ko darīt tad, kad tu esi daudzmaz tam gatavs.

Ko jūs sakāt sievietēm, kuras dažādu apstākļu dēļ tomēr nevēlas saglabāt grūtniecību?

Gints: – Daļu izdodas pārliecināt, bet daļu arī nē. Nesen bija atnākusi meitene, kurai piedzimis bērniņš, un viņa atkal palikusi stāvoklī. Laikam neizdevās pārliecināt. Ar vienu cilvēku runājot, vismaz stunda aiziet. Galvenais, ko es mēģinu pateikt, ir, ka viņš jau ir cilvēks, nevis šūnu pikucītis. Cik vien reižu var, es mēģinu to iestāstīt – viņš jau ir cilvēks!

Silvija: – Meitenes bieži saka: „Nesakiet, nesakiet man to, es negribu to dzirdēt!”

Gints: – Viņas saka: „Man jau tāpat ir sāpīgi, bet mēs jau to esam izlēmuši.” Tad es atkāpjos, mēģinu citādā veidā. Parādu sirsniņu. Tā nav sievietes mocīšana. Patiesībā tas, ka viņa redz bērna sirsniņu, tikai apliecina, ka tas jau ir cilvēks. Tikai vārdi līdz sievietes apziņai var neaiziet, bet, kad viņa redz sonogrāfā sirsniņu, sievietei top skaidrs, ka tas ir cilvēks. Un tad ir vajadzīgs laiks. Jo Dievs jau strādā, Viņš grib, lai šī dzīvība nāktu, un katra diena var kaut ko atnest. Galvenais, lai nav tā – šodien nolemt un uzreiz abortu arī veikt. Jo bieži ir tā – sieviete uztaisa abortu un pēc trim dienām sāk plēst matus…

Silvija: – Domas ļoti mainās, jo cilvēks ir vājš. Sevišķi, ja sieviete ir palikusi viena, ja viņai nav atbalsta ģimenē. Cilvēki no malas vienmēr teiks – priekš kam tev vajag vēl bērnu? Bet katra diena, nedēļa, divas, ko padomāt, sievietei ir ļoti svarīgas.

Es esmu priecīga, ja izdodas laist pasaulē kaut vienu bērniņu situācijā, kurā mamma sākumā ir domājusi, ka viņa nespēs viņu paturēt. Un tāpēc, ka es abortus neveicu, daudzas sievietes tiešām ir pārdomājušas. Slava Dievam!

– Vairāk ir to sieviešu, kas pēc sarunas ar jums izlemj par labu bērniņam?

Silvija: – To grūti pateikt, es zinu konkrētas sievietes. Taču, ja es pati taisītu abortu, sievietes mani pierunātu to taisīt, bet es viņām saku – ja gribi to darīt, lūdzu, meklē citu ārstu. Saruna ir pietiekoši gara, un tas ir Dieva darbs, ja viņa neaiziet pie cita ārsta. Taču pēc tam šo sieviešu ģimenēs ienāk ļoti lielas svētības. Es arī saku – ja bērniņš ir pieteicies, nekad nav tā, ka tev tāpēc notiks kaut kas slikts. Tā tas nekad dzīvē nav bijis! Ja bērniņš nāk, tad tev nāk arī darba piedāvājums vai sakārtojas ģimenes dzīve, un tas tiešām ir fantastiski! Man nav tiesību stāstīt detaļas, bet…

– Kaut gan, manuprāt, vajadzētu stāstīt par to, kā sievietēm atrisinās šķietami bezcerīgas dzīves situācijas, jo tas iedrošinātu citas sievietes, kuras nonāk šādas izšķiršanās priekšā.

Silvija: – Es tieši to arī saku – ja Dievs tev dod šo dāvanu, tad pieņem to, nemet ārā! Jo tu jau nezini, kas tevi sagaida, bet nekas slikts nebūs.

– Vai esat piedzīvojuši pateicību par to, ka atrunājāt sievieti no šī kļūmīgā soļa?

Silvija: – Viena mammīte uzdāvināja ļoti skaistu gleznu, bet tas jau nav galvenais. Valmiera nav pārāk liela pilsēta, attiecības jau saglabājas. Es domāju – bērniem ir ļoti liela svētība, un Dievam pie viņiem ir lieli plāni!

Gints: – Cilvēks pārsvarā redz, kas šodien ar viņu notiek, jo par rītdienu jau mēs neko nezinām. Bet jebkurš no mums domā – ja man šodien ir slikti, tad rīt man būs vēl sliktāk, ja man šodien nav darba, rīt es vispār nevarēšu samaksāt rēķinus. Cilvēks nesaprot to, ka jebkurā brīdī dzīve var pilnīgi izmainīties caur pavisam negaidītām lietām. Un, ja bērniņš tev ir dots, tad Dievs jau zina kā Viņš kaut ko pamainīs tavā dzīvē, lai tu viņu varētu audzināt. Nebūs tā, ka miljons nokritīs no debesīm, bet elementārās lietas sakārtosies. Nesen man kāda sieviete uzrakstīja vēstulīti – liels paldies, ka toreiz atradās tie pareizie vārdi, pēc kuriem viņas dzīve izmainījās par 180 grādiem. Kad viņa atnāca ar grūtniecību, tad viss bija sabrucis – ģimene, darbs, bizness, viņa stāvēja it kā nulles priekšā. Un – vēl ar bērnu?! Bērniņš vēl nemaz nebija piedzimis, bet viņai dzīve jau bija sakārtojusies.

– Kādā interneta komentārā lasīju kāda cilvēka pārdomas par to, ka valstij aborti ekonomiski ir izdevīgāki nekā uzturēt krīzes grūtnieču centrus, kur par sievietēm ir jārūpējas psiholoģiski, sociāli un finansiāli.

Gints: – Kamēr bērniņu baro, tikmēr tas ir ieguldījums, bet, kad viņš sāk strādāt… Mūsu draugiem ir trīs dēli, un visi strādā lauksaimniecībā, un tas ir ļoti liels pienesums. Cilvēks vienmēr ir liels pienesums valstij, jo viņš taču savā mūžā saražo vērtības – gan materiālas, gan garīgas. Un šobrīd tieši garīgajām vērtībām ir ļoti liela nozīme. Es gan domāju, ka šo Latvijas sabiedrības nostāju nosaka nevis ekonomika, bet garīgi spēki. Diemžēl pasaules gars nav par dzīvību. Jo situācijā, kad tiek propagandēta brīvā izvēle, cilvēks sevi ieceļ Dieva vietā, un viņa izvēles ir pretrunā ar to, ko Dievs mums liek.

Silvija: – Ja valstī ir atļauti aborti, un tagad pat tiek atļauti medikamentozie aborti, tad kur vēl tālāk? Tu jau esi nostājies nāves pusē.

Gints: – Mēs paši sevi iznīcinām. Ja nav bērnu, nav nākotnes. Kas mums pensiju maksās, kas mūs pabaros?

– Kā jūs domājat, vai iespējams vēl mūsu dzīves laikā Latvijas sabiedrisko domu mainīt „par” dzīvību?

Silvija: – Mēs esam maza valsts un ļoti daudz ko nosaka tas, kādi cilvēki pieņem lēmumus. Piemēram, iepriekšējā Saeima bija vairāk „par” dzīvību.

Gints: – Man liekas, tās ir tik lielas lietas, ka cilvēks var būt tikai instruments Dieva rokās. Bet, ja jau mēs varējām iegūt brīvību no milzīgā monstra – Padomju Savienības, kas bija totalitāra valsts, tad jau Dievs var arī šo izdarīt. Viņš ir jālūdz un ir jāskaidro cilvēkiem, jo Dieva vārds ir ass kā zobens, kurš griež – tas ir jāskaidro cilvēkiem un jāsauc lietas īstajos vārdos. Protams, katram cilvēkam ir brīva izvēle, bet ir lietas, par kurām ir jāpasaka, ka tās ir sliktas, nevis labas.

Mēs šobrīd esam uzcentrējušies uz miesas kārībām – ja palasa žurnālus, tad šķiet, ka dzīvē galvenais ir, kā iegūt lielāku baudījumu. Ja skan kāds radikālāks viedoklis, cilvēks domā: kā tad tā, man gribas, bet es nevaru gūt miesas baudu tikai tamdēļ, ka var rasties nevēlams bērns?! Bet kādreiz ir jāizsakās radikālāk, lai cilvēkam viedoklis formētos kaut kur pa vidu – starp to radikālo un pavisam liberālo. Man ļoti patika arhibīskapa Zbigņeva Stankeviča teiktais intervijā „Neatkarīgajā”, ka nevienas sievietes izvēle nedrīkst būt augstāk par bērna dzīvību. Ka izvēle nevar būt tāda, kas noslepkavo otru personu. Ir lietas, par kurām jārunā un jāraksta radikāli, skaidri un precīzi.

– Statistika rāda, ka Latvijā abortu paliek arvien mazāk. Ar ko tas, jūsuprāt, ir saistīts?

Gints: – Latvijā vispār ir mazāk cilvēku, kontracepcija ir uzlabojusies. Katoļu baznīca pret kontracepciju iestājas diezgan strikti, bet, strādājot ar cilvēkiem, kuri nav kristieši, starp diviem ļaunumiem jāizvēlas mazākais. Ja, piemēram, cilvēks ir orientēts taisīt abortu, tad labāk, lai viņš lieto kontracepciju. Varbūt man pašam jāaug uzskatos, bet kontracepcija šodien ir diezgan pieejama, un tas samazina abortu skaitu. Un tas jau ir labi. Informētībai ir jābūt, bet cilvēks bišķiņ ir jāpastumj uz pareizo izvēli.

– Janvāra beigās jūs kopā ar Guntu Irbi no „Luterāņi dzīvībai” viesojāties Smiltenes draudzē ar priekšlasījumu par šo tēmu. Cik zinu, draudzē bija liela interese, vai jūs būtu ar mieru atsaukties arī citu draudžu aicinājumiem?

Silvija: – Protams, ka brauksim! Tikšanās Smiltenē bija fantastiska, jo materiāls, ko ir sagatavojusi Gunta Irbe, ir gan emocionāli, gan medicīniski ļoti precīzs un reāls. Tagad esam Guntu uzaicinājuši arī uz Valmieru.

Gints: – Mēs ievērojam principu – ja mūs aicina, mēs neatsakām.

Cramer welcomed Mushin Muhammad onto the show and commented on a story he heard on CNBC that phoney hedge funds are trying to hit up high profile football players. Muhammad replied that the NFL has an FBI managed security program that does background checks and that he has “smart guys” working for him. 3A, indicated by ). Interestingly, both sham and rmCHI groups actually spent less time in open arm at Day 60 than at Day 30, suggesting a neuroadaptive behavior (Fig. Head up into the bleachers with a tape measure to determine how much personal space each one of your fans needs. It should be no less than 18 inches, so start there. It’s how fast we can create competitive advantages through digital. And I’ll give you a lot, with the rest of the management team, the details to our plan when we reconvene in March next year. The most common formats allow you a team made up of one or more quarterbacks, one or more running backs, one or more wide receivers, one or more tight ends and one or more defense/special teams (DST) units. Depending on the league, you may play all of your players at once or pick some players cheap oakleys as “starters” and assign others as “reserves”. There will be time for reflection and all of that stuff last week, but right now it time to focus on what we doing. Chargers, who are strongly considering relocating to Los Angeles this offseason, announced after their home loss to the Chiefs that McCoy was dismissed after four seasons.. Media plays a key role in shaping participation in sport (see my piece on the Legacy of London 2012). Marie Wilson http://www.wholesale-cheap-nfl-jerseys.com once said, “We can’t be what we can’t see.” Through media such as ESPN and ESPNw, we see women play and women win. In response to the President’s remarks, Speaker of the House John Boehner set forth his version of what compromise means:. You know, on Wednesday I outlined a responsible path forward cheap China Jerseys to avert the cheap china jerseys fiscal cliff without raising tax rates. About 24 hours after I spoke, the Congressional Budget Office released a report showing that the most harmful consequences of the fiscal cliff come from increasing tax rates. However, knocking down YAP/TAZ could not eliminate the difference of catenin accumulation induced wholesale jerseys by substrate stiffness (supplementary Fig. 1e). When you add it all up, no one is coming to the holidays with more collective strength than Electronic Arts. This fall and holiday promise to be really, really exciting.. 1 character in the reality TV show that has become the NFL Draft, which by the way, drew more than 8 million viewers for Round 1.Talk about a weird turn of events. Watching the story unfold beginning a few minutes before the draft show with anapparent hacking http://www.elitecheapnfljerseysauthentic.com of Tunsil’s social media accounts to show a http://cheapjerseysupply.com dated clip of him smoking from a bong, followed by a text message trail that detailed efforts to secure improper benefits from his college program seemed like something straight out of Bamboozled, a Spike Lee directed film (circa 2000) with a theme laced with mass media sabotage.Of course, this was hardly fiction.

Ieteikt šo rakstu: draugiem.lv facebook twitter

4 Komentāri:

  • Ella y su marido, sin fe, hacían abortos entre bromas crueles… pero Dios y la ciencia les cambiaron - Casa Guadalupe 27. novembrī 18:48

    [...] Además, en la Facultad les habían repetido que antes de las 12 semanas de gestación “no había nada”. “Lo hicimos durante muchos años, porque creíamos que era nuestro deber, nuestro trabajo”, explicaba en febrero de 2011 el doctor Gints en una entrevista a una revista luterana letona. [...]

  • Ella y su marido, sin fe, hacían abortos entre bromas crueles… pero Dios y la ciencia les cambiaron | 26. novembrī 10:19

    [...] Además, en la Facultad les habían repetido que antes de las 12 semanas de gestación “no había nada”. “Lo hicimos durante muchos años, porque creíamos que era nuestro deber, nuestro trabajo”, explicaba en febrero de 2011 el doctor Gints en una entrevista a una revista luterana letona. [...]

  • Clinton 27. jūlijā 7:52

    .... tnx!...

  • Ivan 27. jūlijā 2:55

    .... ñïàñèáî çà èíôó!...

Leave a Reply