(Sprediķis teikts pēc Mk10:1-9)

Ja būsim lasījuši visu Marka evaņģēlija 10. nodaļu, tad noteikti būsim pamanījuši, ka 10. nodaļas pirmā puse, t.i., no 1. līdz 31. pantam, runā par attiecībām. Šeit ir attēloti trīs notikumi, kas runā par attiecībām. Pirmais notikums runā par cilvēku, proti, laulāto attiecībām ģimenē, otrais notikums runā par cilvēku attiecībām ar bērniem, un trešais – par mūsu attiecībām ar mantu jeb visu to, kas mums pieder.
Mēs redzam, ka Jēzus, nonācis Jūdejas robežās, atkal ir ļaužu pūļa vidū. Un Viņš runā ar cilvēkiem, māca tos. Protams, tuvumā ir arī farizeji, kuru naids pret Jēzu kļūst jo dienas lielāks. Un mēs šeit redzam, ka farizeji nāk pie Jēzus, viņu pārbaudīdami vai kārdinādami. Viņi, kā parasti, vēlas Jēzu pieķert pie kādiem vārdiem. Un farizeji uzdod Jēzum kādu visos laikos sasāpējušu jautājumu – vai ir atļauts vīram šķirties no savas sievas? Jautājums ir ļoti kutelīgs, farizeji ir pārliecināti, ka viņi ir atraduši jautājumu, uz kuru jebkurā variantā, kā nu Jēzus atbildēs, Viņš nonāks sev nelabvēlīgā situācijā. Ja Jēzus teiks, ka jautājums par šķiršanos nav tik svarīgs un būtisks, Viņš būs nostājies pret bauslību. Savukārt, ja Jēzus ļoti stingri un cieti nostāsies pret šķiršanos, Viņš, iespējams, zaudēs lielu daļu no saviem sekotājiem. Jo pūlī, kas Viņam seko, ne tuvu visi nav perfekti cilvēki.
Šis jautājums ir ļoti provocējošs arī mūsu laikos, kad cilvēki nāk pie mācītāja vai pie baznīcas vispār, lai uzdotu jautājumu – kā tad īsti ir ar laulības šķiršanu? Un, ja baznīca stingri pateiks, ka nevar šķirt laulību, tad šie cilvēki teiks – redz, redz, viņi nemaz nesaprot cilvēkus… Ja baznīcai ir tādi uzskati par laulību un par laulības šķiršanu, tā pagriež cilvēkiem muguru… Kas mums var būt kopīgs?! No otras puses, ja baznīca teiks-  tas patiesībā nav nemaz tik stingri nosakāms, ja jūs vēlaties, jūs varat to darīt, -tad būsim pretējā „grāvī”, jo savu patvaļu būsim mēģinājuši nepamatoti attaisnot ar Dieva Vārdu.
Kā Jēzus atbild uz šo kārdinošo, joprojām daudzus cilvēkus provocējošo jautājumu? Jēzus atbild, vispirms uzdodams pretjautājumu. Viņš vispirms jautā par to, ko Mozus bauslībā ir pavēlējis? Un ar šo jautājumu Jēzus liek cilvēkiem ieskatīties viņu pašu ikdienā. Nav tā, ka tajā laikā jautājums par šķiršanos būtu mazāk izplatīts nekā mūsdienās. 5. Mozus grāmatas 24. nodaļā var lasīt, ka tajā laikā šķiršanās bija vēl vienkāršāka nekā šodien. Un farizeji savā atbildē Jēzum arī balstās uz šo Rakstu vietu un saka, ka Mozus atļāvis rakstīt šķiršanās rakstu. Var saprast, ka šķiršanās ir arī farizeju akceptēta dzīves sastāvdaļa.
Un tad, uzklausījis farizeju atbildi, Jēzus tiem saka ļoti nozīmīgus vārdus, kuros mums ir svarīgi uzmanīgi iedziļināties, lai mēs varētu labi sadzirdēt, ko Viņš farizejiem (un arī visiem mums) saka. Vispirms Jēzus saka – jūsu cietās sirds dēļ Viņš ir rakstījis jums šo bausli.

Cietās sirds. Jēzus ar to saka- laulības jautājumu nevar atrisināt, kaut ko atļaujot vai aizliedzot. Tas gan būtu vienkārši, ja laulības jautājumus varētu atrisināt ar likumiem. Diemžēl tas ir jautājums, kas saistās ar cilvēka sirdi, ar to, kas notiek viņa sirdī. Jūsu cietās sirds dēļ Mozus jums to ir rakstījis. Jēzus grib teikt, ka šķiršanās situācija ir grēkā kritušās pasaules apstākļu izraisīta. Daudzi Mozus rakstītie likumi bija vienkārši likumi, kuri nevis palīdzēja pārvarēt smagas, sarežģītas lietas, bet palīdzēja tās vismaz normalizēt, noturēt kaut kādos rāmjos. Piemēram, likums: aci pret aci, zobu pret zobu, likums, ko Jēzus atceļ, sacīdams, ja tev sit pa vienu vaigu, nesit pretī, bet pagriez otru… Pirmajā brīdī tas šķiet pilnīgi nepieņemami, tā taču ir klaja aicināšana atriebties – ja tev izsit aci, tad tu drīksti pāridarītājam to izdarīt pretī! Ja tev izsit zobu, tu drīksti viņam izsist tāpat. Vai tā nav ļaunuma legalizēšana?

Nē. Arī šeit skaidri var saprast – cilvēku cietās, ļaunās, grēka samaitātās sirds dēļ Dievs Vecajā Derībā šo likumu ir devis. Lai cilvēks atriebībā par izsistu aci savam pāridarītājam neizsistu abas acis. Lai atriebībā par izsistu zobu, viņš neizsistu savam pretiniekam visus zobus…
Tāpat šis Mozus sacītais par šķiršanos nozīmē, ka Dievs zina, cik cietas ir grēkā kritušo cilvēku sirdis, ka viņi tāpat gribēs šķirties. Šis likums ir dots, lai vismaz kaut kādā mērā lietas būtu sakārtotas.

Jēzus saka – tas ir tikai un vienīgi jūsu cietās sirds dēļ. Vārds „cieta sirds” jeb „sirds cietība” vairākās zīmīgās vietās parādās Vecajā un Jaunajā Derībā. Tas norāda, ka visu problēmu cēloņi mūsu dzīvē ir meklējami mūsu sirds cietībā, mūsu nesakārtotajā iekšējā pasaulē. Tas ir jautājums, kāpēc mūsu sirdis tad, kad tām vajadzētu būt izprotošām un atvērtām, gluži pretēji- kļūst cietas. Tad, kad mums vajadzētu mīlestībā un izpratnē paspert soli otram cilvēkam pretī, mēs tik bieži nocietināmies sevī un nevēlamies neko saprast. Pieņemam lēmumu atstumt otru cilvēku, nevis mēģināt viņu saprast.
Jēzus te norāda nevis uz tagadējo, grēka izkropļoto pasauli, bet uz pirmsākumiem. Viņš saka: bet no pasaules iesākuma Dievs viņus radījis – vīru un sievu. Ar to Kristus saka – lai jūs saprastu ļoti daudzas citas lietas savā dzīvē, ir svarīgi uz tām paskatīties, kā Dievs sākumā tās ir radījis un noteicis pašos pirmsākumos. Vēlāk, paejot laikam, daudz kas tiek sagrozīts un pazaudē savu sākotnējo nozīmi. Lai saprastu, ko Dievs ir gribējis ar laulību, mums ir svarīgi ielūkoties Bībeles sākumā, 1. Mozus grāmatā. Tur mēs redzam, ka Ādams un Ieva tiek radīti viens otram, lai būtu viens otram par svētību.
Šeit pamanām vēl kādu interesantu faktu: te ir situācija, kad ir tikai divi cilvēki, tikai divi… Vairāk nevienu cilvēku Dievs nav radījis. Ja gadījumā Ādams nevēlas vairs turpināt kopdzīvi ar Ievu, viņam netiek dota cita iespēja. Līdz ar to Dievs saka – ja tu esi atradis sev otru un stājies attiecībās, – pēc Manis iecerētās pasaules kārtības citas alternatīvas tev nav… Līdz ar to Dievs uz mums saka – ja jūs nonākat kādās laulību krīzes situācijās, iedomājieties, kā tas būtu, ja jūs būtu divi vienīgie cilvēki šajā pasaulē. Tā kā Ādams un Ieva. Vai tas kaut ko mainītu? Vai mēs varētu kaut kā savādāk viens otru ieraudzīt? Mēģināt saprast.
Tālāk Jēzus saka: tādēļ cilvēks atstās savu tēvu un māti, un tie būs viena miesa. Tad nu tie nav vairs divi, bet viena miesa. Tas nozīmē, ka tie vairs nav divi, bet viena miesa, viens veselums. Divas būtnes, kas ir radītas viena priekš otras, kur viena otrā saredz to, kas tai pietrūkst… Kur viens otru papildina, kur viena puse otru stiprina. Un viss, kas šo kopību grauj, nav nekas tāds, kam Dievs piekrīt. Otru nomainīt vienmēr ir vieglākais ceļš, bet tas nav ceļš, kādu vēlas redzēt Dievs. Tādēļ tas vienmēr ir cilvēku ceļš, kas apbēdina Dievu. Un Jēzus tādēļ saka: „Ko Dievs savienojis, to cilvēkam nebūs šķirt.”
Ko varam no šiem vārdiem mācīties, ko varam saprast?
Ja sevi dēvējam par kristiešiem, tad nedrīkstam aizmirst, ka vienmēr šādā situācijā ir nevis divas, bet trīs puses. Tur bez vīra un sievas vienmēr ir klāt arī Dievs. Un vienmēr ir svarīgi atcerēties, ka Dievam mūsu attiecībās patiesībā ir nesalīdzināmi lielāka teikšana nekā katram no mums. Un mēs nedrīkstam savas attiecības risināt bez tā, ka to risināšanā neiesaistām Dievu, par to vispirms nejautājam Dievam. Tikai tad, kad mēs kārtojam savas attiecības, mēs par to tik bieži aizmirstam… Mūsu grēcīgā, cilvēcīgā daba mums liek izmēģināt tik daudz dažādu līdzekļu, bet Dievu diemžēl mēs bieži atstājam ārpusē, mēs Viņu nesaucam palīgā pie savu attiecību risināšanas. Tā ir mūsu lielākā kļūda un problēma. Un, ja paraugāmies plašākā nozīmē, tā ir mūsu lielākā problēma ne tikai saistībā ar laulību, bet visās dzīves grūtībās un krīzēs. Jo tikai patiesā un godīgā sarunā ar Dievu mēs varam rast īsto risinājumu mūsu attiecībām un visai mūsu dzīvei. Lai Tas Kungs dod mums gudras sirdis to saprast! Āmen.

http://www.kandavasdraudze.lv/sprediki.php