Reiz dzīvoja kāds vīrietis. Viņam bija dēls, kuru viņš ļoti mīlēja. Ik dienas, pārnācis mājās no darba, viņš labprāt paspēlējās ar mazo zēnu. Kādu dienu tēvam bija tik daudz darāmā, ka viņam bija nepieciešams strādāt arī vakarā mājās, un viņš saprata, ka nevarēs paspēlēties ar mazo dēlēnu. Tāpēc viņš nolēma izgudrot kaut ko, kas varētu nodarbināt mazo zēnu, kamēr pats strādās. Tēvs paņēma žurnālu, uz kura vāka bija attēlota pasaules karte, izplēsa vāka lappusi, sagrieza to sīkos gabaliņos un noglabāja svārku kabatā.

Pārnācis mājās, viņš paskaidroja dēlam, ka viņam vēl jāpastrādā un ka viņš nevarēs veltīt laiku dēlam. Tēvs nosēdināja mazo puiku pie virtuves galda un uzlika uz tā sagrieztos gabaliņus, sacīdams, ka tā ir pasaules karte, un, kamēr dēls liks kopā attēlu, tēvs pabeigs iesāktos darbus. Viņš cerēja, ka šī aktivitāte zēnu nodarbinās vismaz vairākas stundas.

Aptuveni pēc pusstundas zēns ienāca tēva kabinetā un teica: „Pabeidzu. Vai tagad varam paspēlēties?” Tēvs pārsteigts palūkojās uz zēnu un sacīja: „Tas taču nav iespējams. Nāc, parādi man!” Tik tiešām, pasaules karte bija salikta kopā gabaliņu pie gabaliņa. Tēvs jautāja: „Kā tu to panāci?” Zēns atbildēja: „Tas bija vienkārši. Izrādās, lapas otrā pusē bija attēlots cilvēks. Kad pa gabaliņam saliku to kopā, arī visa pasaule bija savā vietā.”