„Ceri uz To Kungu un dari labu, paliec savā zemē un dzīvo ar godu.”

(Ps 37:3)

1. 1945.gada 8.maijā lielvaras svinēja uzvaru. Karš Rietumeiropā bija beidzies ar viena agresora – nacistiskās Vācijas, sakāvi un cita – Padomju Savienības (Krievijas IV impērijas, tās sarkanā feodālisma[1]), uzvaru. Atbrīvotās Eiropas tautas uzelpoja, bet mēs palikām komunistiskā režīma okupācijas zonā. Tas notika ar sabiedroto piekrišanu, kas tika izteikta jau Teherānas (1943.28.XI–1.XII) konferencē. Mēs nebijām pirmie, kam nācās vilties sabiedroto uzticībā. Pirms mums to izbaudīja čehi, slovāki, poļi u.c. Par Atlantijas hartu, kas solīja Otrā pasaules kara laikā apspiestajām tautām brīvību, Čērčils vēlāk izteicās, ka tā esot tikai iezīmējusi lielvalstu nodomus.

2. 1944/45.gadā latviešu tautai atlika šausmās novaidēties, jo komunistu režīma miers tā okupētajās teritorijās bija baisāks par jebkuru karu. Savulaik Karls fon Klauzevics uzskatīja, ka karš ir politikas turpināšana ar varmācīgiem līdzekļiem, Ļeņins sacīja, ka miers ir karš, kas tiek vests ar nevardarbīgiem līdzekļiem[2]. Staļins – „Leņins šodien”, un viņa lietas uzticīgie piekritēji turpināja īstenot Baigo gadu, bet nu jau daudzskaitlī un dažādās formās.

3. Latvijas Republikas valdība politisko pretstāvēšanu PSRS bija zaudējusi jau 1939.gadā ar bāzu līgumu. 1940.gada 17.jūnijs bija tikai tā redzama izpausme. Jau minētais Klauzevics sacīja: „Gļēvulīgas pakļaušanās kauna traips nav nomazgājams nekad. Šis indes piliens iesūksies tautas nākamo paaudžu asinīs, tas paralizēs vairāku paaudžu spēku un gribu. Pavisam kas cits, ja tauta savu neatkarību un brīvību ir zaudējusi asiņainā, bet godpilnā cīņā. Jau pati šī cīņa tad nodrošinās tautas atdzimšanu. Šī cīņa kā varoņdarbs pats par sevi kļūs par to sēklu, kas savulaik dzīs jaunus un kuplus asnus.” Ar Vācijas–Krievijas kara sākumu neviena neorganizētie latviešu partizāni sāka cīņu pret sarkanarmijas arjergarda daļām Latvijā. Tautas morālais instinkts izrādījās pārāks par prezidenta K.Ulmaņa traģisko spriedumu: „Palieciet savās vietās.”

4. Par pretošanos PSRS otrajai okupācijai liecina arī pretrunīgi vērtētā Latviešu leģiona cīņas. Tās izkala formulu: „Lai arī sabiedrotais nebija īstais, taču pretinieks gan!”

5. Latviešu tautai 9.maijs simboliski iezīmēja jauna kara sākumu. Tas bija klusais karš – aiz dzelzs aizkara – pret Latviju un latviešu tautu. Tas prasīja milzu materiālos, demogrāfiskos, sociālos, politiskos, mentālos, garīgos u.c. upurus. Tika iznīcināts Latvijas Republikas valstiskums, izpostīta ekonomika, komunistu režīms ar masu represijām, etnocīdu un genocīdu centās iebiedēt, pazemot un demoralizēt latviešu tautu, pārmalt to par „padomju tautu”. Tas bija komunistiskā režīma sarīkots latviešu holokausts[3].

6. 9.maijs latviešu tautai simboliski iezīmēja mūsu kara sākumu. „Šo „karu pēc kara” var iedalīt bruņotā (1944–1956) un nevardarbīgā (1944–1990) pretestībā”[4]. Lai arī Latvijas Republika vairs nepastāvēja, taču joprojām bija tauta, kas negribēja samierināties ar sava valstiskuma zudumu. Karš tapa par personisku, par tautas karu. Ap 4000 leģionāru devās mežos turpināt cīņas, tā pie viena pierādot, ka viņu līdzšinējā cīņa nebija par Lielvāciju, bet pret boļševismu. Viņiem pievienojās tūkstoši zemnieku, inteliģentu, studentu, sarkanarmijas dezertieru u.c., kopā vairāk kā 10 000 bruņotu nacionālo partizānu. 1945.–1950.gadā Latvijā notika 1572 kaujas un sadursmes. Prof. H.Strods argumentē, ka Latvijas partizāni bija daļa no visas Baltijas bruņotās pretestības: „Viss apgabals no Narvas ziemeļos līdz Klaipēdai un Viļņas apgabalam veidoja vienu apvienotu cīņu apgabalu.”[5] Viņš šādi apkopo partizānu cīņu nozīmi: „Partizānu cīņa pret austrumu boļševismu bija Eiropas tautu cīņa par Eiropas civilizāciju tās austrumu pierobežā.”[6] Mēs tikām savu pretinieku novērtēti ne tikai kā atsevišķi pretpadomju indivīdi, bet kopumā kā “kontrrevolucionāru tauta”. To pieņemam kā pelnītu atzinību, jo tas nozīmē, ka vairums tautas ir pretojies, kā vien varējis – cīnoties vai šo cīņu visādi atbalstot.

7. Mēs kā tauta komunistiskā režīma okupācijas laikā par dārgu cenu apguvām vairākas nozīmīgas vēstures mācības stundas, kas ir derīgas arī šodien. Svarīgākā no tām ir, ka par savām tautas un valsts interesēm mums jācīnās pašiem (vēstures attīstības gaita nevienam nav uzlikusi par pienākumu būt mums par aizbildni vai filantropu. Citi būs ar mieru mums palīdzēt tikai tik daudz un tad, kad tas sakritīs ar viņu interesēm, ne vairāk un ne agrāk. Tāpēc jebkura palīdzība vai „palīdzība” ir izvērtējama arī no šāda viedokļa).

8. Mēs kā tauta pārdzīvojām komunistu diktatūru, pateicoties tam, ka cīņa ieguva vēsturiskai situācijai piemēroto un plašāko – nevardarbīgās un pasīvās pretestības raksturu. „To var uzskatīt par klusējošo sacelšanos.”[7] Mēs palikām uzticīgi savai vērtību sistēmai, proti, nacionālai identitātei, valodai, kultūrai, reliģijai. Mums bija noturīga etnomentalitāte. Tieši tajā arī atradās pretestības milzu potenciāls. „Nevardarbīgās pretošanās rezultātus Latvijā noteica nevis plāni, bet pirmkārt nacionālā piederība. [..] Nevardarbīgai pretestībai Latvijā oficiāli nebija kopīga plāna, bet neoficiāli ilgtermiņā tā tika plānota nācijas apziņā un zemapziņā kā vēlēšanās atbrīvoties no okupantu varas un atjaunot demokrātiskas valsts neatkarību.”[8] Kopā ar daudzajām spontānā politiskā protesta izpausmēm (Latvijas karoga izkāršana, padomju karoga noraušana[9], svecīšu iedegšana pie Čakstes pieminekļa 18.novembrī u.c.), kurām katrai par sevi nebija lielas nozīmes, mēs kopumā varai uzrādījām savas tautas[10] nepakļāvīgo raksturu. Tā bija nacionālā atbrīvošanās kustība. Šai sakarā lai minam vēl divas vēstures mācību stundas. Pirmā: „Latvijas, tāpat kā pārējo Baltijas valstu – Lietuvas un Igaunijas, vēsture 20.gadsimtā bijusi nepārtrauktu cīņu vēsture par savu pašsaglabāšanos, nācijas un savas valsts pastāvēšanu un identitāti.”[11] Tas nozīmē – mums par savu pastāvēšanu ir bijis un būs jācīnās arvien, lai nelolojam vēlmju domāšanu un ilūzijas. Otrā: „Krievijas IV impērijas mēģinājums aprīt Baltijas nācijas un to kultūru [..] arī šoreiz beidzās ar impērijas nāvi tās gremošanas sistēmas traucējumu dēļ.”[12] Impērijas, režīmi, iekārtas, lai cik vareni, nav stiprāki par tautu, ja tā ir vienota savā uzvarētgribā.

9. Šodien esam nonākuši jaunā civilizācijas attīstības posmā – globalizētajā postindustriālajā sabiedrībā, ar tai attiecīgo atribūtiku – ekonomiskajiem aktoriem – transnacionālām (TNK) un multinacionālām (MNK) korporācijām[13], karadarbības vešanas paradigmu maiņu – no militārās uz ekonomisko un informatīvo, no atsevišķu valstu universālistiskas ideoloģijas uz it kā neviena konkrēta spēka nemotivētu globālismu kā šī laikmeta visaptverošo ideoloģiju. Mēs nevaram piekļūt Briseles un aiz tās stāvošo TNK varas plāniem, lai uzrādītu mūsu valsts ekonomikas struktūru izpostīšanas un tai sekojošus politiskās pakļaušanas nodomus un mērogus. Bet mēs varam spriest no sekām un neļauties iestāstīt, ka notiekošais ir mūsu tautas un valsts interesēs: ka simtu tūkstošu mūsu darbaspējīgo tautiešu un viņu ģimeņu bēgšana no savas valsts jelkad nesīs nozīmīgu labumu Latvijai, ka lauksaimniecības un rūpniecisko ražotņu mērķtiecīga likvidācija, ka ES rekomendāciju izdošana par obligātām direktīvām, ka nemitīga nodokļu, cenu celšana un valsts budžeta konsolidācija ir mūsu valsts un tautas interesēs. Tas ir mulsinoši, ja lūkojamies no leģitīmas ES dalībvalsts viedokļa, bet saprotami, ja atzīstam, ka jaunajā laikmetā ir mainījusies arī kara vešanas paradigma. Šis ir ekonomiskais karš[14], kurā, tāpat kā iepriekšējā, atkal esam zaudētāji.

Kādas ir mūsu izredzes izdzīvot šajā karā? Vispirms – apzinot un prasmīgi piemērojot iepriekšējā karā iegūtās mācības, proti, pirmkārt, vienīgie īstie palīgi sev esam un varam būt paši, un, otrkārt, saglabājot savu identitāti – etnisko, valodas, kultūras, reliģisko.

Gluži kā paredzot mūslaika problemātiku, pravietis Dāvids saka: „Ceri uz To Kungu un dari labu, paliec savā zemē un dzīvo ar godu.”

---

[1] Kā reiz atklāja padomju politieslodzītie: reāli pastāv tikai divas sabiedriski ekonomiskās formācijas – vergturu un kapitālistiskā.

[2] Citēts pēc: Jakuņins V. u.c. Lamatas: jaunās tehnoloģijas cīņā ar Krievijas valstiskumu. Maskava: Eksmo Algoritm, 2010, 10.lpp.

[3] „Komunistu vara ir nogalinājusi, apcietinājusi vai izsūtījusi uz Sibīriju aptuveni 190 tūkstošus Latvijas iedzīvotāju (9,5 %).” Bleiere D., Butulis I., Feldmanis I. u.c. Latvijas vēsture: 20. gadsimts. Rīga: Jumava, 2005. 317.lpp.

[4] Strods H. Nevardarbīgā pretošanās Latvijā (1944–1985). No: Blūzma V., Jundzis T., Riekstiņš J., Strods H., Šārps Dž. Nevardarbīgā pretošanās: Latvijas neatkarības atgūšanas ceļš. Rīga: Latvijas Zinātņu akadēmija, 2008. 70.lpp.

[5] Strods H. Latvijas Nacionālo Partizānu Karš. Dokumenti un Materiāli 1944–1956. Rīga: Preses Nams, 1999. 341.lpp.

[6] Turpat, 559.lpp.

[7] Strods H. Nevardarbīgā pretošanās Latvijā (1944–1985). 66.lpp.

[8] Strods H. Nevardarbīgā pretošanās Latvijā (1944–1985). 73.lpp.

[9] „Pēc LPSR VDK datiem, okupācijas laikā tika norauts, sadedzināts, apgānīts (iesviesti atejas bedrēs u.tml) un iznīcināts apmēram 2000 PSRS valsts karogu.” Strods H. Nevardarbīgā pretošanās Latvijā (1944–1985). 115.lpp.

[10] „Ieskaitot visus politiski represētos, Latvijā [pretošanās dalībnieku skaits] varēja sasniegt 200 tūkstošus. Salīdzinājumam: Vācijā no 80 miljoniem iedzīvotāju Hitlera režīmam pretojās aptuveni 7000.” Strods H. Nevardarbīgā pretošanās Latvijā (1944–1985). 76.lpp.

[11] Strods H. Nevardarbīgā pretošanās Latvijā (1944–1985). 156.lpp.

[12] Strods H. Nevardarbīgā pretošanās Latvijā (1944–1985). 92.lpp.

[13] Par to darbību sk.: Stiglics Dž. Globalizācija un neapmierinātība ar to. Rīga: Turība, 2010; Pērkinss Dž. Ekonomiskā slepkavas grēksūdze. Rīga: Kontinents, 2010.

[14] Jēdziens „ekonomiskais karš” tiek lietots akadēmiskajā apritē, piem., ģeoekonomists Ronald R. Pollina darbā „Lielvaras izpārdošana” saka: “Savienotās Valstis atrodas globālā ekonomiskā karā, un mēs zaudējam. Indijai un Ķīnai katrai ir kolektīva griba un stratēģija uzvarēt šo ekonomisko karu. Kā nācijai mums, amerikāņiem, šķiet, nav gribas vai stratēģijas uzvarēt.” www.areadevelopment.com/EconomicsGovernmentPolicy/1-4-2010/americas-global-economic-war93993.shtml?Page=1

Guntis Kalme

Uzruna Rīgas Latviešu biedrībās konferencē „Astotais un devītais” 2011.gada 9.maijā