Žēlastība un miers lai jums visiem ir no Dieva, mūsu Tēva, un no mūsu Kunga un Pestītāja Jēzus Kristus. Āmen.

Uzklausi, kristīgā draudze, šīsdienas svēto evaņģēliju, kas ir rakstīts pie Jāņa 16. nodaļā, kur mūsu Kungs un Pestītājs tā uz mums runā: Bet tagad Es aizeimu pie Tā, kas Mani sūtījis, un neviens jūsu starpā Mani nejautā: kurp Tu eji? Bet, klausoties Manos vārdos, jūsu sirds ir pilna skumju. Tomēr Es jums saku patiesību: tas jums par labu, ka Es aizeimu. Jo, ja Es neaizietu, Aizstāvis nenāktu pie jums. Bet aizgājis Es to sūtīšu pie jums. Un Viņš nāks un liks pasaulei izprast grēku, taisnību un tiesu. Grēku – jo tie netic Man. Taisnību – jo Es aizeimu pie Tēva, un jūs Mani vairs neredzēsit. Tiesu – jo šīs pasaules valdnieks ir dabūjis savu spriedumu. Vēl daudz kas Man jums sakāms, bet jūs to tagad vēl nespējat nest. Bet, kad nāks Viņš, Patiesības Gars, Tas jūs vadīs visā patiesībā; jo Viņš nerunās no Sevis paša, bet runās to, ko dzirdēs, un darīs jums zināmas nākamās lietas. Tas Mani cels godā, jo Viņš ņems no tā, kas ir Mans, un jums to darīs zināmu. Viss, kas Tēvam pieder, pieder Man; tāpēc Es jums sacīju, ka Viņš ņems no tā, kas ir Mans, un jums to darīs zināmu. (Jņ 16:5-15) Āmen.

Mēs Tevi lūdzam un Tevi piesaucam, Dievs Kungs, Svētais Gars, Tu dievišķais padoma devējs, Tu patiesības, Tu gudrības Gars. Nāc Tavā žēlastībā, mūs apgaismodams un stiprinādams, ka mums atveras Tava svētā patiesība un dara mūs dzīvus un ka mēs paši līdzi kļūstam apliecinātāji Tavai patiesībai, jo Tavs vārds ir mūžīga patiesība. Āmen.

Ir pēdējie brīži vai laiki mūsu Pestītājam ar Viņa mācekļiem. Viņš runā par pēdējām nopietnajām lietām un par to, ka Viņš aiziet no saviem mācekļiem un ka viņi to vairs neredzēs. Un evaņģēlijs saka: jūsu sirds ir tagad noskumusi. Tas ir tik ļoti skaidri un vienkārši saprotams. Šķiršanās, atvadīšanās un vēl tādā veidā, kā Pestītājs to saka – uz neredzēšanos – jā, kā lai tā neskumdinātu? Ir taču tik daudzas lietas, kas ar visu mācekļu vājību tik ļoti sēja viņus pie sava Kunga un Meistara, ka iedomāties būt bez Viņa – jā, tās bija, tikai vienā vārdā vien sakot, skumjas. Tas bija varbūt vēl daudz vairāk. Bet tas ļoti savādais, kas mūs tā pārsteidz un laikam arī pārsteidza pirmā kārtā mācekļus, bija tas, ka Pestītājs saka: „Bet tas jums ir par labu, ka Es aizeju. Tas ir par labu, ka mēs šķiramies, ka mēs neredzēsimies.” Kā varētu tādas nesavienojamas lietas savienot kopā? Kā varētu tur, kur ir patiesas skumjas un patiess arī skumju pamats, kā varētu sacīt: „Tas tev ir par labu.” Pestītājs saka šos vārdus, bet Viņš arī tos paskaidro: „Ja Es neaizeju, tad Aizstāvis, patiesības Gars, nenāks pie jums. Es aizeju, un Es jums Viņu sūtīšu. Viņš nāks pie jums un jums atgādinās visas lietas, un jūs pārliecinās visās lietās.”

Mīļā draudze, šinī Pestītāja aiziešanā un tanī sūtībā, kādu Viņš tagad dara, patiesībā tanī ir dibināta visa kristīgās draudzes dzīve, patiesībā – visa kristīgā cilvēka dzīve, viņa ticības dziļums un viņa ticības drošība, viņa ticības pierādījums un parādījums. Šis Pestītāja apsolījums: „Es sūtīšu Aizstāvi, un tas jums atgādinās visas lietas, visu par Mani. Viņš ņems no Manis un dos jums” – ko tas nozīmē? Tas nozīmē ļoti daudz. Tas nozīmē visu kristīgās ticības un kristīgā cilvēka un kristīgās draudzes dzīvi – ka Viņš ņem no Kristus un dievišķās gudrības pilnības un izdala to mums. Ja Viņš nenāks, ja Aizstāvis nenāks, tad tās būtu īstās, patiesās skumjas, – ja es jums Viņu nesūtu. Tas jums ir par labu, ka Es aizeju, citādi Viņš nenāks.

Kas notiktu tad, ja Pestītājs neaizietu pie Tēva, kā Viņš to arī saka: „Es eju pie Tā, kas mani ir sūtījis. Es atgriežos atpakaļ tur, no kurienes Es esmu nācis.” Kas būtu? Mācekļos paliktu daudz mīļu, aizkustinošu atmiņu, daudz skumju atceru par to, kas ir bijis, pagājis un zudis. Vienai tiesai cilvēku Kristus ir atmiņa tikai par to, kas kādreiz ir bijis, par to, cik tas ir bijis jauki. Un, kad mēs tā lūkojamies Viņā, ko mēs visu tur saredzam jauku un cilvēkam par priekšzīmi it kā atstātu. Un tomēr mēs esam tukšinieki. Un tomēr [ir] cilvēki, kas savu it kā ticību, balsta tikai uz šo Kristus atmiņu vien – par to, kāds Viņš ir bijis, kas Viņš ir bijis un ka tas viss tagad nu ir pagājis. Visas mūsu atmiņas ir kā noplūkti ziedi. Kādu brīdi tie vēl mūs priecina, un tad tie savīst un kalst. Un arī tad, kad mēs ieliekam šādu ziediņu starp grāmatu lapām un gribētu paturēt šo mīļo, skaisto atmiņu par kādu brīdi vai par kādu cilvēku – paiet gadi, un mūsu priekšā ir sakaltis, neglīts zieda atlikums bez smaržas, bez krāsas, bez izteiksmes un varbūt pat arī ārā metams.

Tas jums ir par labu, ka Es aizeju. Es jums sūtīšu Aizstāvi, kas jūs vadīs visā patiesībā, kas jums atgādinās visas lietas, kas ņems no Manis un dos jums. – Kristīgā ticība, mūsu ticība balstās ne tikai uz to, ko mēs atceramies vai atminam par Kristu. Šīs atmiņas paliek nedzīvas, ja tās nav iedzīvinātas par šo Aizstāvi, kas mums dod liecību par patiesību, kas mums dod īsto apliecinājumu, kas patiesībā ir Kristus. Apustulis kādā vietā saka: „Neviens nevar saukt Jēzu par Kristu, kā vien tikai caur Svēto Garu, kā tikai tad, kad pār šo cilvēku ir nācis Aizstāvis, pārliecinātājs, dievišķais, varenais, gudrības un patiesības Gars, kurš atgādina.”[1] Noliek mūsu priekšā to dzīvi, kas mums ir tikai atmiņā glabājies kā kāda piemiņa. Tikai caur šo dievišķo gudrības, patiesības apliecinātāju Garu mēs zinām, kas patiesībā ir kāda lieta, mēs zinām, kas ir Kristus. Bez Svētā Gara tas nav iespējams.

Mūsu dienās mēs piedzīvojam, ka cilvēkos vienā lielā tiesā ir modusies vēlēšanās saņemt Svēto Garu. Veseli ļaužu pulki sajūsmināti, sakustināti meklē paņēmienus, veidus, kā saņemt Svēto Garu. Jo visi jūt, ka Viņš ir kaut kas ļoti vērtīgs. Viņš ir lielu noslēpumu glabātājs un atslēdzējs, kāds spēks, kas ir vajadzīgs cilvēka dzīvei, un tāpēc ir jādabū Svētais Gars. Mēs redzam šos cilvēku pūļus, kā notiek Svētā Gara meklēšana, kā notiek Svētā Gara tveršana, burtiski – tveršana. Ar paceltām rokām pa gaisu kaut ko it kā tverot un uz sevi raidot, atgāztām sejām lūkojoties uz augšu un gaidot – nupat, nupat, nupat ir jānāk Svētajam Garam. Jo mēs tā gribam, jo mums liekas, ka tā ir labi, jo mēs tā vēlamies, lai mēs būtu spēka pilni. Ir šādi Svētā Gara satvērēji, kas gribētu Viņu satvert. Un mēs ar nožēlu redzam, ka cilvēki piekrāpj paši sevi un iztukšo Dieva patiesības saturus.

Dievs Svētais Gars nav kaut kas cilvēcīgi satverams uz cilvēka vēlēšanos un pieprasījumu[2]. Mēs nevaram iedarbināt debesu avotus ar savu roku kustībām, ar savām vārdu klaigām, ar saviem vēlējumiem un vēl kādiem citiem paņēmieniem. Notiek, ka pār šādiem lieliem cilvēku pūļiem nāk gars, bet tas nav Svētais Gars. Tas ir viņu pašu iekšienes sakustinājums, tas ir viņu pašu dvēseles saviļņojums, tā ir viņu dvēseles aizgrābtība, kurā pa virsu nāk šis otrs gars, šis tumšais padoma devējs, kas prasa: „Ko tu gribi, lai es tev dodu? Pielūdz mani, tas tev būs.”

Aizstāvis, ko Es sūtīšu jums no Tēva, – patiesības Gars. Tas jūs vadīs visā patiesībā. Un Viņš nāks un liks pasaulei izprast grēku, taisnību un tiesu. Un, kamēr šīs lietas netop izprastas, tikmēr mēs velti stiepsim savas rokas uz augšu un pletīsim savas acis skatīties zilās debesīs. Nekas nenāks lejā. Šis dievišķais, Pestītāja sūtītais padoma devējs un Aizstāvis vispirms strādā pie mūsu iekšējā cilvēka. Viņš ir tas, kas mums liek šīs trīs lietas atskārst visā to spilgtumā un asumā, un nopietnībā: grēku, taisnību, tiesu. Par grēku varētu daudz runāt. Mūsu dienu pasaule un mūsu dienu cilvēki savā attieksmē pret dievišķām lietām bieži ir tādi, ka mēs varam visu katķismu šķirt no sākuma līdz galam un apstāties pie katra baušļa, kas uzrāda grēku, un sacīt pie katra: „Jā, tā tas ir, un tādi mēs esam.” Bet šeit ir runa par kādu lielo aptverošo grēku, kas velk sev līdzi, kas pamato un ierosina daudzus citus – visus pārējos grēkus – grēku, ka tie netic Man. Neticēt Kristum – tas ir grēks. Tas nav vis mans privātais viedoklis ticēt Kristum vai neticēt Kristum. Kā cilvēki to tagad saka: „Mēs varam izvēlēties Kristu, mēs varam izvēlēties Viņa vietā kādus no indiešu vai ķīniešu, vai ēģiptiešu gudriniekiem un Kristu pabīdīt nost. Viņš mums nav tik ērts kā šie pārējie.” Mēs nevaram paiet garām Kristum, neiekrizdami grēka dziļumā.

Kāpēc Viņš nāca, kas tad Viņš bija, kas Viņš mums ir, kādēļ Viņš mums ir vajadzīgs? Nav neviena cita vārda, caur ko būs mūžīgi dzīvot, kā vien šis viens vārds, kas iet pāri pār visiem vārdiem – Kristus. Viņā mājoja visa Dievības pilnība[3], Viņš bija ceļš un patiesība un dzīvība[4]. Cilvēkam, kam ir jādodas ceļā un kas stūrgalvīgi pateiks: „Nē, es rāpšos kalnā, nevis iešu pa ceļu.” Cilvēkam, kuram būs vajadzīga gaisma, viņš aizmiegs savas acis un teiks: „Man viņas nevajag. Es varu tāpat iet, vienalga, apdauzīdamies gar nepamanītām lietām.” Cilvēks var teikt: „Priekš kam man ir vajadzīga kāda cita dzīvība, ja es tikai šinī dzīvībā varu tā dzīvot, kā man patīk.” Grēks pret Kristu. Atraidīt Kristu ir grēks un bojāeja cilvēkam. Vienalga, kādā virzienā mēs skatām cilvēka dzīvi, tā visos virzienos vienmēr atduras uz grēku, nāvi un bojāeju. Nost no Kristus ir nāve. Apzinīgi Viņu atraidīt, turēties Viņam pretī ir grēks, no kura aug visi tūkstoš pārējie.

Taisnība. Dievs Svētais Gars ir tas, kas vada mūs taisnībā – šinī vienā izšķirošajā taisnībā, par to, ka Es nu aizeju pie tēva. Šī neparastā patiesība, šis cilvēku prātam tik ļoti grūti pieejamais vārds, ko Viņš ir atkārtojis vairākkārt, ka Viņš ir nācis no sava Tēva un ka Viņš iet atpakaļ pie sava Tēva. „Tas nevar būt, tas nevar būt, tas nevar būt,” saka cilvēks, kas turas Viņam pretī. „Viņš bija cilvēks kā visi cilvēki, cilvēka ceļš ir dzīvot un mirt un kapā satrūdēt.” Ja Kristus būtu palicis tur, kur Viņu nolika Lielās Piektdienas vakarā, visa mūsu ticība būtu velta un mūsu cerība būtu tukša[5] – saka apustulis. Kas mums daļas gar vienu cilvēku, kas ir dzīvojis cēli un jauki, kas ir nevainīgi miris un galu galā tāpat sadēdējis mirstībā kā mēs pārējie. Ko mēs no Viņa varam ņemt, ko Viņš mums var dot? Te cilvēki aiziet garām savai pestīšanai, savai dzīvības cerībai – Kristus ir augšāmcēlies. Un mēs, līdz ar Viņu aprakti nāvē, līdz ar Viņu ceļamies augšā ne vairs tikai šai dzīvei un dzīvībai, bet tai dzīvei un dzīvībai, kas nekad nebeigsies[6] un kas savā pilnībā visu to pārspēs, ko mēs nespējam iedomāt, un tas ir pie Tēva, pie kura Viņš aiziet. Viņš aiziet, mums sataisīdams ceļu un vietu, Viņš aiziet, mums dodams drosmi un zināšanu, un drošību, ka mums arī šis ceļš.

Un Dievs Svētais Gars ir tiesas nesējs. Nav tā, ka lietas nāk un aiziet kā vilnīši, kas smiltīs izsīkst – kas bijis, ir pagājis, labi vai ļauni, tumši vai gaiši, taisni vai līki. Kāda nu dzīve ir bijusi, tāda viņa bijusi. Tik daudzi cilvēki sevi mierina ar to: lai kādas ir bijušas šīs dzīves negantības, galu galā tas viss reiz pāries, kad smiltis mūs apsegs. Nepāries, nepāries. Tur, kur Dievs ir nolicis savu patiesību un rādījis ceļu, tur Dievs arī pārbauda šīs patiesības turēšanu un šī ceļa iešanu. Dievs Svētais Gars ir tas, kas ieskatās dziļāk mūsu iekšienē, nekā mēs paši to spējam vai gribam, un Viņš ved gaismā to, kas tur ir apslēpts. Viņš ir šis tiesātājs Gars, kuram nekāda netaisnība, nekāds tumšums, nekāds plankums nevar tikt aizbildināts, atvainots tikai tāpēc, ka mēs gribētu, lai tas tā nebūtu.

Šīs trīs lietas, šis Dieva svētais dievišķais padoma devējs – tas ir par svētību mums dots, tāpēc saka Pestītājs: tas jums ir par labu, ka es aizeju. Es aizeju, lai jūs saņemtu kaut ko tik lielu, no kā jūs dzīvosiet līdz pasaules galam, līdz kamēr šī pasaule pastāvēs. Viņa vārdi nezudīs[7], Viņš pats nezudīs, jo Dievs Svētais Gars būs tas, kas mums Viņu dos un rādīs. Tas nav cilvēku no gaisa sagrābtais jūsmības gars. Tas ir Gars, kas nāk no dievišķiem augstumiem, kas nāk ar dievišķo spēku un ar dievišķām dāvanām. Un šīs dāvanas ir tāpat kā tās liesmas, ar kādām Viņš nāk, kas reizē apgaismo un silda un reizē dedzina un iznīcina, savā tiesā iznīcinot un savā patiesībā apgaismojot. Mūsu Pestītājs ir devis mierinājumu saviem mācekļiem. Šis Viņa mierinājums ir kristīgās draudzes dzīves pamatu pamats. Šis Pestītāja mierinājums ir mūsu ticības sirds un serde. Šis Viņa mierinājums ir tas dzīvības avots, ka mēs Viņa gaismā redzam gaismu. Āmen.

Roberts Feldmanis (1910 -2002)

Sprediķis teikts 1993.gada 9.maijā

---

[1] Tādēļ es jums saku: neviens, kas runā Dieva Garā, neteiks: nolādēts lai ir Jēzus, un neviens nevar teikt: Kungs ir Jēzus, kā vien Svētajā Garā. (1kor 12:3)

[2] Augsburgas ticības apliecības 5.artikuls uzsver Sv.Gara suverenitāti, no vienas puses, un to, ka tas izmanto ārējus līdzekļus – Vārdu un sakramentu – no otras: “Caur Vārdu un sakramen­tiem kā instrumentiem tiek dāvāts Svētais Gars, kas – kur un kad Dievs to grib – rada ticību tajos, kuri uzklausa evaņģēliju.”

[3] Un Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū, un mēs skatījām Viņa godību, tādu godību kā Tēva vienpiedzimušā Dēla, pilnu žēlastības un patiesības. (Jņ 1:14)

[4] Jēzus viņam saka: „ES ESMU ceļš, patiesība un dzīvība; neviens netiek pie Tēva kā vien caur Mani.”  (Jņ 14:6)

[5] Un, ja Kristus nav augšāmcēlies, tad veltīga ir mūsu sludināšana un arī veltīga jūsu ticība. (1kor 15:14) Sk. arī: (1kor 15:17)

[6] Jo mēs līdz ar Viņu kristībā esam aprakti nāvē, lai, tāpat kā Kristus Sava Tēva godības spēkā uzcelts no mirušiem, arī mēs dzīvotu atjaunotā dzīvē. (Rm 6:4)

[7] Debess un zeme zudīs, bet Mani vārdi nekad nezudīs. (Mt 24:35) Sk. arī:  Mk 13:31, Lk 21:33.