Apbrīnojamais stāsts par 70 senām grāmatām, kas aptuveni 2000 gadu atradušās kādā alā Svētajā zemē.

Atrastais Jēzus attēls ir ļoti zināms: bārdains jauneklis ar plīvojošiem, cirtainiem matiem. Sīkākas detaļas ir grūti saskatāmas, jo attēls alā pakalnos pie Galilejas jūras glabājies aptuveni 2000 gadu. Labākā apgaismojumā iespējams saskatīt tādas kā ērkšķu vainaga zīmes uz Jēzus pieres.

Kopumā atrastas 70 senas svina grāmatas, un Jēzus Kristus portrets uz vienas no tām ieinteresējis visas pasaules Bībeles vēsturniekus. Ja šis atradums nav viltojums, iespējams, tas ir pats pirmais Jēzus Kristus portrets, kuru radījuši viņa laikabiedri.

1.foto. Attēls uz šīs grāmatas vāka atklāj, iespējams, vissenāko Jēzus portretu

Nelielā grāmatiņa, nedaudz mazāka par mūsdienu kredītkarti, ir cieši noslēgta no visām pusēm. Tās priekšpusē un aizmugurē ir trīsdimensionāls cilvēka galvas attēlojums. Izskatās, ka vienam ir bārda, bet otrs ir bez bārdas. Metāla veidojumā redzams pat autora pirksta nospiedums. Zem abiem portretiem ir rinda ar senebreju rakstu zīmēm. Līdz šim iztulkotas tikai dažas frāzes. Pārsteidzošākais ir tas, ka uz vienas no grāmatām parādās vārdi “Israēla glābējs”.

Atraduma īpašnieks ir beduīnu šoferis Hasans Saida (Hassan Saida), kurš dzīvo arābu ciematā Umm al-Ghānim, Shibli. Viņš atsakās pārdot senās grāmatas, bet divas no tām ir nosūtītas uz pārbaudēm Anglijā un Šveicē.

Izmeklēšanā atklājies, ka šīs senlietas atrastas pirms pieciem gadiem kādā alā Sahamas ciemā Jordānijā netālu no vietas, kur saskaras Izraēlas, Jordānijas un Sīrijas Golānas augstienes, aptuveni trīs jūdzes no Izraēlas Hamat Gader karstajiem avotiem.

2.foto. Pēc zinātnieku domām te atainota kristiešu Jeruzalemes karte

Plūdu ūdeņi bija aizskalojuši putekļaino kalnu augsni, atsedzot lielu akmens plāksni. To noceļot, atklājās ala, kuras sienā bija daudz mazu nišu. Katrā nišā bija grāmatiņa. Alā bija arī citas lietas, piemēram, metāla plāksnes un saritināti svina ruļļi.

Šī teritorija ir pazīstama kā mūžsena patvēruma vieta jūdiem, kuri mūsu ēras 1.gadsimtā un 2.gadsimta sākumā pēc sacelšanās pret Romas impēriju te slēpās, lai paglābtos no asiņainās izrēķināšanās. Šī ala atrodas mazāk nekā 100 jūdzes no Kumrānas, kur tika atrasti Nāves jūras tīstokļi, un aptuveni 60 jūdzes no Masadas cietokšņa, kur jūdu fanātiķu pretošanās grupa Romas armijas aplenkuma laikā m. ē. 72.gadā – divus gadus pēc Jeruzalemes Otrā tempļa sagraušanas – izdarīja masu pašnāvību.

Tā ir arī netālu no alām, kuras kā patvērumu izmantoja Bar Kokhbas sacelšanās dalībnieki, kas bija trešā un pēdējā jūdu sacelšanās pret Romas impēriju m. ē. 132.gadā. Šis laiks Bībeles pētniekiem ir īpaši svarīgs, jo tad risinājās politiskie, sociālie un reliģiskie procesi, kas noveda pie jūdaisma un kristietības sašķelšanās. Viss beidzās ar kristietības triumfu, un tā kļuva par dominējošo jauno reliģiju vispirms jūdiem un pēc tam arī neebrejiem.

Šādā kontekstā svarīgs arī fakts, ka Nāves jūras tīstokļi ir sarullēti pergamenta vai papirusa gabali, kas ir tradicionālais jūdu rakstu darbu formāts, un tajos ir vissenākās zināmās jūdu Bībeles grāmatas un citi teksti, turpretī šie svina atradumi ir grāmatas jeb kodeksa formāts, kas izsenis asociējas ar kristietības sākumiem.

Šiem senajiem rakstu krājumiem ir dažādi izmēri, sākot no 7,62×5,08 cm līdz pat 25,4×20,32 cm. Katrā no tiem ir vidēji 8 vai 9 lappuses, un izskatās, ka teksts uz tām ir nevis iekalts vai iegravēts, bet atliets veidnē ar attēliem abās pusēs un savienots kopā ar metāla gredzeniem. Kad šīs svina grāmatas tika atrastas, daudzas no tām bija stipri sarūsējušas, tomēr tās bija iespējams saudzīgi atvērt.

Grāmata, uz kuras, iespējams, ir Kristus seja, vēl nav atvērta. Pretēji Nāves jūras tīstokļiem šīs svina grāmatas sastāv galvenokārt no stilizētiem zīmējumiem un tajās ir pavisam maz rakstu zīmju, šķiet, feniķiešu valodā, lai gan īstais dialekts vēl jānoskaidro. Kad grāmatas tika radītas, Svēto zemi apdzīvoja dažādas sektas, ieskaitot esēņus, samariešus, farizejus, saduķejus un nazīriešus. Šīm grupām nebija vienotas rakstu valodas, kas nozīmē, ka būs nepieciešams ilgs laiks, lai iztulkotu senos rakstu krājumus.

3.foto. Hasans Saida ar dažām senlietām, kuras viņš esot mantojis

Daudzas grāmatas ir no visām pusēm noslēgtas ar metāla gredzeniem, kas nozīmē, ka tās nebija domātas atvēršanai. Galvenais iemesls droši vien bija tas, ka tajās bija svēti vārdi, ko nedrīkstēja lasīt. Piemēram, senie ebreji dedzīgi sargāja Dieva svēto vārdu, kuru drīkstēja izrunāt tikai Jeruzalemes tempļa augstais priesteris Yom Kippur jeb grēku izpirkšanas dienā. Šī vārda oriģinālā izruna vairs nav zināma, bet, rakstot to ar romiešu alfabēta burtiem, tas ir JHVH  – pazīstams kā Tetragramatons – un to parasti tulko vai nu kā Jahve, vai Jehova. Aizzīmogota grāmata, kas satur svētu informāciju, ir minēta arī Bībeles Atklāsmes grāmatā.

Ja šīs grāmatas ir īstas, tad tās noteikti radījuši mesiāniskie jūdi, kas, iespējams, bija cieši saistīti ar agrīno kristīgo baznīcu. Tādā gadījumā attēlos tiešām ir redzams pats Kristus.

Kāda ilustrācija tiek interpretēta kā kristiešu Jeruzalemes shematiska karte, kurā redzami apkārt pilsētas mūriem uzslietie romiešu krusti. Augšpusē redzamas tādas kā kāpnes. Uzskata, ka tā ir balustrāde, kas simbolizē Jeruzalemes templi. Zemāk ar trim ķieģeļu sienas fragmentu rindām ir attēloti pilsētas mūri. Augļus nesoša palma simbolizē Dāvida cilti. Vēl ir redzamas horizontālas līnijas, kurām no apakšas pievienojas īsas vertikālas līnijas. Šie ir T veida krusti, kas tika izmantoti Bībeles laikos (mums zināmā krucifiksu forma tika ieviesta m. ē. 4.gadsimtā ). Zvaigžņu garā rinda simbolizē Jesajas cilti.

Margarēta Bārkere (Margaret Barker), kas ir viena no Lielbritānijas vadošajām ekspertēm agrīnās kristietības jautājumos un Lielbritānijas Vecās Derības pētniecības biedrības bijusī prezidente, piekrīt uzskatam, ka grāmatas ir radītas agrīnās kristietības laikā. Jau tas vien, ka uz vāka ir cilvēka portrets, izslēdz iespējamību, ka tās radījuši jūdaisma piekritēji, jo cilvēka portretēšana tajā laikā bija stingri aizliegta un to būtu uzskatījuši par elku pielūgšanu.

Ja grāmatas ir īstas, tad tās noteikti radījuši mesiāniskie jūdi, kas, iespējams, bija cieši saistīti ar agrīno kristīgo baznīcu. Tādā gadījumā attēlos tiešām ir redzams pats Kristus.

Tomēr ir vēl kāda teorija, ko izvirza Nāves jūras tīstokļu eksperts un grāmatas “Kumrānas vara ruļļa noslēpums” autors Roberts Fezers (Robert Feather). Viņaprāt, grāmatas ir saistītas ar Bar Kokhbas sacelšanos m. ē. 132.–136.gadā, kas bija trešā lielā jūdu sacelšanās Jūdejas provincē un pēdējais romiešu-jūdu karš. Dumpiniekiem izdevās uz diviem gadiem daļā Jūdejas nodibināt neatkarīgu Izraēlas valsti, pirms romiešu armija sakāva sacelšanos un visiem ebrejiem, ieskaitot agrīnos kristiešus, bija aizliegts  uzturēties Jeruzalemē.

4.foto.  Ala Jordānijā, kur tika atrastas metāla grāmatas

Sacelšanās vadoņa Simona Bar Kokhbas sekotāji pasludināja viņu par mesiju, jo redzēja viņā varoni, kurš atjaunos Izraēlas valsti. Lai gan ebreju kristieši par Mesiju uzskatīja Jēzu un neatbalstīja Bar Kokhbu, arī viņiem bija aizliegts uzturēties Jeruzalemē. Šis karš un tā sekas parādīja kristietību kā reliģiju, kas ir atšķirīga no jūdaisma.

Sacelšanās garīgais līderis bija rabīns Šimons Bar Johai (citos avotos gan minēts, ka tas bijis Johai skolotājs rabīns Akiva. – Tulk. piezīme.), kurš lika pamatus mistiskajai jūdu mācībai, ko mūsdienās pazīst kā Kabalu un kurai seko arī Madonna un Britnija Spīrsa. Johai 13 gadus slēpās alā un slepeni rakstīja Bībeles komentārus – grāmatu ar nosaukumu “Zohar” (No senebreju valodas ‘krāšņums’ vai ‘mirdzums’. – Tulk. piezīme.). Šie komentāri vēlāk attīstījās kā Kabala. Fezers ir pārliecināts, ka uz dažām svina grāmatām ir rabīna Bar Johai vārds.

Fezers uzsver, ka aptuveni līdz m. ē. 400.gadam visi zināmie rakstu krājumi bija uz pergamenta un ka svina lējumi nebija pazīstami. Tie noteikti bija radīti, lai eksistētu mūžīgi un lai tos nekad neatvērtu. Metāls kā materiāls, uz kā rakstīt, bija pazīstams un ir dokumentēts, bet teksts parasti bija iekalts vai iegravēts, nevis liets.

Grāmatas šobrīd ir Hasana Saidas īpašums Umm al-Ghānim ciemā Shibli, kas atrodas Tabora kalna piekājē 18 jūdzes uz rietumiem no Galilejas jūras. Saidam ir kravas pārvadājumu bizness ar vismaz deviņām lielām bezbortu smagajām automašīnām. Ciemā viņu uzskata par bagātu vīru. Saidas vectēvs tur apmetās pirms vairāk nekā 50 gadiem, un viņa māte un brāļi vēl aizvien tur dzīvo.

Saida, kas ir ap 35 gadus vecs, precējies, ar pieciem vai sešiem bērniem, saka, ka ir mantojis šīs senās grāmatas no sava vectēva.

Pretēji Saidas teiktajam laikrakstam “The Mail on Sunday” ir informācija, ka grāmatas pirmoreiz parādījušās atklātībā pirms pieciem gadiem, kad Saidas beduīnu biznesa partneris Jordānijā satika kādu vietējo iedzīvotāju, kurš teica, ka viņam esot dažas senlietas, ko pārdot, un parādīja divas ļoti mazas metāla grāmatas. Saidas biznesa partneris tās atveda pāri robežai uz Izraēlu. Saida bija par tām lielā sajūsmā un ticēja, ka šīm grāmatām ir kādas pārdabiskas spējas un ka viņa liktenis ir savākt maksimāli daudz šādu grāmatu.

Neauglīgais kalnu apgabals, kur šīs grāmatas tika atrastas, ir gan militāri sensitīvs, gan lauksaimnieciski nabadzīgs. Vietējie iedzīvotāji paaudžu paaudzēs ir papildinājuši savus ienākumus, vācot un pārdodot alās atrastas senlietas.

Pie Saidas strādājošie šoferi slepeni pārveda pāri robežai arī pārējās grāmatas. Vismazākās parasti pārveda atklāti kā amuletus iekārtas ķēdītē un apliktas ap kaklu, lielākās tika paslēptas aiz auto paneļa.

Runā, ka, lai finansētu šo grāmatu iegādi no jordāņiem, Saida sadarbojies ar vairākiem citiem cilvēkiem, ieskaitot viņa juristu Haifā, Izraēlā.

Saidas motīvi ir sarežģīti. Viņš pastāvīgi pēta metāla grāmatas, bet nepietiekami labi par tām rūpējas, daļu atverot un noklājot ar olīveļļu, lai tās „saglabātos”.

5.foto. Arī vēlākajās versijās, ieskaitot Leonardo da Vinči interpretāciju freskā “Pēdējais vakarēdiens”, Jēzus attēlots līdzīgi

Šīs senlietas ir aplūkojuši senlietu kolekcionāri – multimiljonāri gan Izraēlā, gan Eiropā. Saidam tikai par dažām no tām piedāvāti desmitiem miljonu sterliņu mārciņu, bet Saida atteicies grāmatas pārdot.

Kad viņš ieguva grāmatas, Saida nezināja, kas tās ir un vai tās ir īstas. 2007.gadā viņš sazinājās ar starptautisko izsoļu namu “Sotheby’s” Londonā, lai uzzinātu ekspertu viedokli, bet slavenais izsoļu nams atteicās grāmatas aplūkot, jo nebija zināma to izcelšanās. Drīz pēc tam britu žurnālistu Niku Fīldingu (Nick Fielding) uzmeklēja kāda palestīniešu sieviete, kas bija noraizējusies, ka senās grāmatas varētu tikt pārdotas melnajā tirgū. Fīldingam lūdza sazināties ar Britu muzeju, Ficviljama muzeju Kembridžā un citiem muzejiem.

Fīldings ieradās Izraēlā un saņēma atļauju no Izraēlas Senlietu pārvaldes izvest senās grāmatas pāri robežai, lai tās pārbaudītu. Šķiet, Izraēlas Senlietu pārvalde uzskatīja, ka tās ir viltojums, jo līdz tam nekas līdzīgs nebija atrasts. Neviens no muzejiem negribēja iesaistīties šajā lietā tādēļ, ka senlietu izcelsme bija nezināma. Fīldingam tika ieteikts vērsties pie ekspertiem, lai noskaidrotu, kas šīs grāmatas ir un vai tās ir īstas. Fezers ieteica iesniegt paraugus metāla analīzēm Oksfordas Universitātē. Analīzes veica pasaulslavens seno metāla materiālu analīzes eksperts un materiālu zinātnes arheoloģijas grupas vadītājs Dr. Pīters Norsovers (Peter Northover). Paraugi tika nosūtīti arī uz laboratoriju Dubendorfā, Šveicē.

Analīzes atklāja, ka svina grāmatas atbilst antīkā (romiešu) perioda svina izstrādājumiem un ka metāls kausēts no rūdas, kas iegūta Vidusjūras teritorijā. Dr. Norsovers piebilda, ka korozija uz grāmatām arī nav no mūsdienām.

Daudzi zinātnieki šajā lietā pagaidām ir piesardzīgi un nogaida līdz turpmākiem izmeklējumiem, norādīdami uz Izraēlā notiekošo tiesas procesu par falsifikāciju – senu kaļķakmens apbedījumu alu, kurā it kā atrastas Jēzus brāļa mirstīgās atliekas.

Izraēlas Senlietu pārvalde mēģinājusi atrisināt grāmatu izcelšanās problēmu, sējot šaubas par rakstu krājumu autentiskumu, bet Jordānija paziņojusi, ka darīs visu iespējamo, lai šīs relikvijas atgūtu. Noteikti vēl vairākus gadus ilgs diskusija par to, vai grāmatas ir īstas, un ja ir, vai tās ir pirmās pasaulei zināmās agrīnās kristīgās baznīcas senlietas vai tomēr mistiskās Kabalas pirmie soļi.

Jordānijas Senlietu departamenta direktors Ziads al-Sāds (Ziad al-Saad) tic, ka grāmatas tiešām varētu būt radījuši Jēzus sekotāji nākamajos gadu desmitos pēc Viņa krustā sišanas.

“Šīs grāmatas noteikti būs tam atbilstošas, un, iespējams, tās būs vēl daudz nozīmīgākas par Nāves jūras tīstokļiem,” viņš saka. “Sākotnējā informācija ir ļoti iedrošinoša, un izskatās, ka mēs raugāmies ļoti svarīgā atklājumā, varbūt pat visnozīmīgākajā atklājumā arheoloģijas vēsturē.”

Ja viņam taisnība, iespējams, mēs tiešām raugāmies Jēzus Kristus sejā.

Nika Prījera rakstu no www.dailymail.co.uk tulkojusi Līga Āboltiņa