1925. gadā ārmisiju Indijā, Tamil Nadu štatā, uzsāka misionāre Anna Irbe, kuru viņa turpināja līdz savai aiziešanai mūžībā – 1973. gadam. Padomju laikā par Annas Irbes uzsākto rūpējās LELB Amerikā, kā arī indiešu mācītāja G. Stīvena meita Violeta ar vīru Ričardu. Šī gada martā divu nedēļu izlūkbraucienā uz ārmisijas bāzes vietu devās 4 cilvēki no Latvijas: mācītājs Gints Polis, Gregorskolas absolventi – Andris D. un Agra Kreišmane, skolas pašreizējā studente Ieva Ābola.

Vai kāds no viņiem varētu turpināt misijas darbu Indijā? Atbildi uz šo jautājumu šobrīd zina tikai Debesu Tēvs, bet par iespaidiem Indijā stāsta Gints un Andris.

Foto – Andris D.

- Kā jūs nokļuvāt Indijā un galvenais – kāpēc?

Gints: – Sākums katram bija citādāks. Ap Ziemsvētku laiku zvanīju Sv. Gregora kristīgās misijas centra direktoram Raimondam Mežiņam, interesējos par ārmisiju. Raimonds teica, ka tieši šajā brīdī ir ideja veidot grupu, kas brauc uz Indiju, uz Annas Irbes ārmisijas kalpošanas vietām, ar domu atjaunot Latvijai šo saikni. Interese par ārmisiju laiku pa laikam uzpeld manā galvā, bet līdz šim tā bija tikai teorētiska.

Andris: – Kad strādāju Gregorskolā, kopā ar mācītāju Arti Druvieti sākām domāt par ārmisiju. Biju aizbraucis uz Eiropas misionāru kongresu Vācijā, sāku vairāk par to domāt. Latvijai bija misija Indijā, kāpēc gan šo saikni neatjaunot? Kad par Gregorskolas direktoru kļuva Raimonds Mežiņš, viņš saredzēja, ka tā būtu lieliska vieta, kur braukt skolas absolventiem. Tad dzima ideja aizbraukt uz Indiju, redzēt, kas tur notiek, satikt Violetu un Ričardu, kuri tur darbojas. Satikāmies ar Viju Klīvi, kura pārstāv LELBA (Latvijas evaņģēliski luteriskā baznīca Amerikā)  ārmisijas darbu Latvijā. Galvenais, vajadzēja saprast, vai varam šo misiju turpināt.

- Kā izkristalizējās braucēji?

Andris: – Sākumā bija pieteikušies ap desmit cilvēku. Aizbrauca tie, kas sajuta aicinājumu un dabūja finanses. Mani aicināja tāpēc, ka es par ārmisiju biju iededzies, un Dievs visu pakārtoja, lai es varētu aizbraukt.

- Kādi bija pirmie iespaidi Indijā?

Gints: – Mēs ar Andri ielidojām ātrāk, staigājam pa lidostu Čennajā un gaidījām, kad ielidos Ieva un Agra. Pirmais priekšstats bija diezgan… Ir divi varianti – ja to visu grib vērtēt pēc mūsu ierastajām mērauklām, tad uzreiz ir jāiet uz lidmašīnu un jālido mājās. Tāpēc, ka dzīve tur ir savādāka visādā ziņā – gan sadzīviski, gan domāšanā. Bet, ja reģistrus – ožu, redzi un ausis – var atslēgt vai iestādīt citā režīmā, tad viss ir kārtībā.

- Jums tas izdevās?

Gints: – Nebija jau variantu. Galu galā jau sapratu, uz kurieni braucu. Tas nebija, kā aizbraukt uz Igauniju vai jebkādu citu Eiropas valsti. Diskusijām par to, kur ir labāk, kur – sliktāk, vispār nav vietas, jo nevar salīdzināt „zaļš” un „salds”. Kurš ir labāks? Tās ir pilnīgi divas dažādas lietas.

Andris: – Biju gatavojies, bet, kad izkāpu no lidmašīnas, tad sapratu, ka uz tik krasām izmaiņām es nebiju sagatavojies. Jo – ierados saunā, kurā gandrīz vai nebija, ko elpot, nenormāls karstums, mitrums, pilns ar puķēm un kokiem, kuri smaržo, un pilns ar cilvēkiem, kuri ir visur! Kad atbraucu uz Latviju, sapratu, ka Latvija ir izmirusi… Smakas no ēdiena, izkārnījumiem, miskastēm savijās ar smaržojošām puķēm, vīraku… Visvisādas skaņas. Cilvēki parasti baidās no tā, ko nevar kontrolēt. Tu esi ārpus visa, nezini, kā reaģēt konkrētā situācijā. Plus vēl tumšas ādaskrāsas cilvēki, runā nesaprotamā valodā… Bet man patika! Gribēju kaut ko tādu, kas pārsniedz manas gaidas. Biju ļoti priecīgs – visur aug banāni, kokosrieksti, tropiskie augļi…

- Kā notika jūsu iepazīšanās ar Indiju?

Gints: – Trīs dienas nodzīvojām Čennajā, tikai tad braucām uz Annas Irbes kalpošanas vietām. Violeta un Ričards ir misionāri ar pieredzi, viņi ļoti saudzīgi iepazīstināja mūs ar realitāti – sākumā parādot kaut ko jauku un labu un tad atklājot to, kas mums ir grūti saprotams. Pamazām. Ja pirmajā dienā mēs aizbrauktu uz misijas centru vai visām kalpošanas vietām, tad gan varētu būt tāds šoks, no kura būtu grūti izkļūt… Pirmais pārsteiguma moments tiešām bija liels, neskatoties uz to, ka bijām gatavojušies.

Andris: – Naktī, kad tikko ielidojām, moskīti jau sāka lidināties, mūs brīdināja, ka jāuzmanās no malārijas.

- Jūs taču bijāt sapotējušies?

Andris: – Nē.

Gints: – Vienīgais mierinājums bija tāds – neuztraucieties, saslimt varot tikai tad, kad ļoti daudz odu sakož… Protams, ka mūs sakoda, bet dzīvi esam.

- Kas jūs Indijā šokēja?

Andris: – Milzīgi plašie kartona kastu rajoni! Tas, ka miljoniem cilvēku dzīvo pašu uzslietās kartona kastēs…

Gints: – Šādus rajonus redzējām Čennajā. Kartona kastu piepilsētās dzīvo ļaudis, kuriem nekā nav, kuri ir atbraukuši iztikas meklējumos. Neviens jau īsti nezina, cik viņu vispār ir… Pēc kaut kādām aplēsēm vienā šādā rajonā dzīvo ap 300 tūkstošu. Čennaja ir pilsēta ar 10 miljoniem iedzīvotāju. Kad mēs ar vietējiem runājām par iedzīvotāju skaitu un teicām, ka mēs, latvieši, esam mazliet vairāk nekā divi miljoni, viņi jautāja – tas ir vienas priekšpilsētas rajons? Viņi nevar iedomāties, ka tik maza var būt visa valsts, visa tauta. Indiešu ir tuvu pusotram miljardam, tāpēc divi miljoni viņiem liekas smieklīgi maz!

Pārdomu vērts bija viens zvejnieku rajons, kuram 2005. gadā pāri gāja cunami – kādos apstākļos tur cilvēki dzīvo, kāda ir viņu ikdiena. Pavisam vienkārši runājot, mēs savās attiecībās Latvijā – ģimenē, draudzē, starp amatbrāļiem, bieži strīdamies par it kā ārkārtīgi svarīgiem jautājumiem, bet, ieraugot dzīvi Indijā, šie „svarīgie” jautājumi šķiet tik sīki un nebūtiski…

Protams, būtu pilnīgi stulbi iedomāties, ka, aizbraucot uz Indiju, mēs uzpildīsimies ar pilnīgi jaunu garīgumu, ar kuru varētu staigāt, nepieskaroties zemei… Protams, ka nē. Arī Latvijā var pamēģināt pārgulēt nakti mežā, teltī, kuru aizmirsies aizvērt un no rīta atbildi pats sev, cik esi garīgs cilvēks…

Andris: – Ielai visu laiku skrien pāri cilvēki. Vietējie pārvietojas pārsvarā ar mocīšiem. Redzēju, uz viena sēdēja pat 6 cilvēki. Pats reiz braucu ar autorikšu, kas paredzēta 4 cilvēkiem, bet mēs iekšā sēdējām 13. Riktīgi saspiežas un nebija nemaz tik problemātiski, likās, ka kādam vēl ir vieta… Varbūt tāpēc, ka indieši ir īsāka auguma un tievāki. Visi braucēji visu laiku pīpina. Viņi vienkārši signalizē, ka brauc, lai cilvēki netīšām neskrien pāri ielai nepaskatoties. Jo cilvēku un braucamo tur ir tik daudz!

Gints: – Mani šokēja dalitu ciems, kurā viens garīgi slims cilvēks bija piesiets striķī – visa viņa dzīve „notiek” neliela striķa garumā.

- Kas ir daliti?

Gints: – Tie ir ārpus kastām esošie cilvēki, kurus pārējie nemaz neuzskata par cilvēkiem. Pat suns ir lielākā vērtē nekā daliti. Kastu sistēma Indijā ir dzīva joprojām. Nav iedomājams, ka daliti varētu atrasties vienā telpā ar tiem, kas ēd. Misijā daži kalpotāji bija daliti, kurus mēs, protams, aicinājām pie galda. Apkārtējie to nesaprata.

Andris: – Tu, piemēram, nes savas mantas, bet viņi tev rauj tās no rokām, jo tu esi baltais, un tu nedrīksti to darīt. Tu nedrīksti arī stāvēt kājās. Ja nostājies, nez no kurienes uzrodas krēsls, un tev liek sēdēt. Tikko tu apsēdīsies uz krēsla, viņi apsēdīsies uz zemes. Ja tu sāksi ēst, viņi ies projām.

Ir svarīgi saprast, ka Indija ir milzīga un, ja tu skaties kartē, tad Eiropa ir kaut kur ziemeļos, kaut kāds maziņš nostūrītis. Liela daļa pat izglītotu indiešu to nezina, jo tas nav svarīgi – pasaules centrā ir Indija! Turklāt viņu ir tik daudz! Indijā ir 28 reģioni. Apmēram 95 procenti iedzīvotāju nekad nav bijuši ārpus sava reģiona. Neviens indietis, ar kuru es runāju, nekad nav bijis ārpus Indijas. Viņi vienkārši nezina citādu dzīvi! Lielpilsētās daliti nav izteikti, viņi dzīvo vairāk ciemos – liela daļa no viņiem nekad nav bijuši lielpilsētās. Daudzi man Latvijā jautā – vai viņi nevar aizbraukt projām? Viņiem nemaz nav tāda domu gājiena, viņi nezina, ka var būt citādi. Ja saki viņiem vārdu „Eiropa”, viņi nemaz nezina, kas tas tāds ir… Kad atbrauc baltais, viņiem tas ir šoks – viņi skrien klāt un grib pieskarties. Īpaši bērni.

Mūs apkalpoja divas sievietes, viena, kas taisīja ēst, otra, kas visu mazgāja. Abas ne tikai nemācēja uzrakstīt savus vārdus, viņas pat pulksteni nemācēja nolasīt. Tā var saprast to izglītības līmeni, bet viņām arī nekad mūžā nevajag nolasīt pulksteni, jo Indijas laiks ir Indijas laiks – satiekamies no rīta un viss!

- Stāstījāt, ka arī latviešiem ceļojuma beigās pielipa Indijas laiks…

Gints: – Sarunājam, piemēram, ka astoņos no rīta dodamies tur un tur. Drošības labad Ričardam un Violetai pārjautājām – pēc Anglijas vai pēc vietējā laika? Ja pēc Indijas laika, tad trīs stundu amplitūda abos virzienos ir pilnīgi normāla parādība.

Andris: – Dievkalpojums, kuru Gints vadīja, arī sākās apmēram pusotru stundu vēlāk, jo, kamēr visi atnāk…

Gints: – Princips ir tāds – dievkalpojums sākas tad, kad cilvēki ir sanākuši, un nevis piecos, kā bija runāts. Bet, lai arī mēs esam tik dažādi, mums ir tik nesalīdzināma kultūra un izpratnes, taču dievkalpojumā ļoti skaidri parādījās vienojošais – apziņa, ka Kristū mēs esam vienoti. Ticības apliecība vai lūgšana „Mūsu Tēvs”, kuru mēs lūdzām latviski, viņi – tamilu valodā. Mūsu valodām ir dažādas skaņas, bet vienojošais ir tas, ka mēs katrs zinām, ko tajā brīdī darām. Dievkalpojuma kārtībā atšķirība nebija lielāka kā atvaļinājuma laikā aizbraucot uz kādu citu Latvijas draudzi…

- Kāda izskatās Annas Irbes misijas vietas Indijā 21. gs. pirmajā pusē?

Gints: – Tur nav nekas jāizdomā no jauna, jo pamatā viss darbojas! Mums nevajadzētu iedomāties, ka mēs būsim tie, kas atvērsim acis indiešiem garīguma ziņā. Tur viss notiek arī  bez mums. Vietējie misionāri, kuri tur kalpo, ir ļoti dedzīgi ļaudis. Ciemojāmies pie Rozalīnas un Amosa. Viņi dzīvo baznīciņas vienā istabiņā un kalpo draudzē sieviešu atbalsta centrā. Piecās draudzēs kalpo četri evaņģēlisti un viens ordinēts mācītājs, visi – indieši. Violeta ir mācītāja Stīvena meita, kura piedzima, kad Anna Irbe tur kalpoja misijā. Anna Irbe un Violetas tēvs uzsāka misiju Karunagarapuri ciematā, kurš gan vairs nav iekš Annas Irbes Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas. Tieši tā viņi šo baznīcu sauc, kas iesākās Tamilu evaņģēliski luteriskās baznīcas paspārnē. Tur ir piecas draudzes un kalpošanas centri, „lielais” centrs ir Kalpundi ciematiņš. Viņi joprojām tur lielā cieņā un godā to, ka šī kristīgā kalpošana ir no Latvijas. Varbūt liela daļa nemaz nezina, kas ir karte, bet vārds „Latvija” viņiem ļoti daudz ko nozīmē. Tāpat kā vārds „Anna Irbe”. Jo viņi saprot, ka viss, kas tur ir, ir izaudzis no šiem diviem vārdiem.

- Savām acīm redzot un iepazīstoties ar pašreizējo misijas darbu Indijā, ko, pēc jūsu domām, iespējamie misionāri varētu darīt?

Gints: – Violeta un Ričards jau ir gados, viņi arī teica, ka nespēj vairs vadīt misijas kalpošanu. Viņi gribētu sagaidīt, ka tur būtu kāds cilvēks, kas redz visu misijas kopainu – gan garīgo, gan saimniecisko. Piemēram, to, ka līdzekļi netiek nelietderīgi izšķiesti. Lai tur būtu kāds garīdznieks, kura uzraudzībā notiktu kalpošana visās draudzēs.

Bet kalpošanas ziņā – neko jau citu kā Latvijā – Kristus baznīca gan Saldū, gan Čennajā, gan Kalpundi – ir viena. Notika 6 kristības, dievkalpojums, kurā man uzticēja konsekrēt un izdalīt Svēto Vakarēdienu. Viss tas pats, kas šeit, tikai forma ir atšķirīga.

Andris: – Iespējamie misionāri varētu palīdzēt pārvaldīt un organizēt. Viņi stāstīja gadījumus, kad Violeta un Ričards savāc ziedojumus, bet beigās neviens nezina, kā tie ir izlietoti. Vietējais cilvēks iedod naudu galdniekam, lai uztaisītu logus, bet galdnieks pazūd ar visu naudu. Vienā vārdā – sekot namturībai. Tur ir arī puišu un meiteņu centrs, kurā varētu notikt padomdošana. Vakaros var braukt uz vakarskoliņām, kas notiek uz ielas, un tur mācīt. Baltos viņi klausās ar mutēm vaļā. Kaut arī tur lielākā daļa iedzīvotāju ir hinduisti un musulmaņi, bet, kad es prasīju, vai vakarskoliņā varu stāstīt par Jēzu, viņi teica – pilnīgi droši!

- Indiešus drīzāk izbrīnītu, ja tu teiktu, ka esi neticīgais.

Andris: – Man bija grūti „Jaunatne ar misiju” Indijas misionāriem iestāstīt, ka Eiropā ir cilvēki, kas netic nekam – ateisti. Viņi prasīja – kā tas vispār var būt, kā var neticēt?! Jo Indijā viss, pat apģērbi, ir ar reliģisku nozīmi – hinduisti un kristieši staigā hinduistu drēbēs, musulmaņi – musulmaņu drēbēs.

Gints: – Vietējie, ieraugot divas sievietes sari, var pateikt, kura no viņām ir kristiete, kura – hinduiste un kura vispār nav indiete.

- Jums noteikti bija daudz skaistu iespaidu.

Andris: – Man ļoti patika siltums, saule, supergaršīgie ēdieni. Indijā viss ir tik veselīgs. Patika, ka var iziet ārā un noplūkt no koka kokosriekstu, laimu, kaktusa augli un uzreiz apēst. Mūžīgā vasara.

Indieši ir ļoti iecietīgi. Viņu ir tik daudz, bet es nevienu reizi nedzirdēju, ka kāds klaigātu. Iecietīgi, mierīgi un apmierināti ar dzīvi. Mēs Eiropā esam daudz nelaimīgāki, nekā tur nabadzībā dzīvojošie cilvēki. Mums daudz kas būtu jāmācās no viņiem, piemēram, ko nozīmē vārds ‘pietikt’ un ‘priecāties’.

Gints: – Iepriecinošais – viņu dzīvesprieks un dzīvotprieks. Mēs kunkstam un vaidam par to, kā mums nav, bet viņi izbauda to, kas viņiem ir. Viņi izbauda dzīvi priecājoties, ka ir dzīvi.

Indijā ļoti labi varēja ieraudzīt negatīvo sevī. Piemēram, redzot dalitu ciematiņu, instinktīvi gribas atrauties no tiem cilvēkiem un visa tā, kas tur ir. Galvā bija tikai viena doma: „Tikai lūdzu, lūdzu, nepieskarieties!” Kad pirmais pieskāriens ir noticis, tu saproti, ka tur ir Kristus darbs. Jo mana doma būtu – iesēsties mašīnā un sveiki, nevis būt kopā ar šiem cilvēkiem, kurus ieraugot, acis nobīstas. Mūsu sanitārie un veterinārie dienesti tur paliktu bez valodas…

Trīs pamatvajadzības, kas cilvēkiem ir nepieciešamas, viņiem ir – siltums, ko apēst vienmēr var atrast un – drošības sajūta, un līdz ar to, iespējams, dzīves uztvere ir pilnīgi citādāka nekā mums. Un pāri visam – viņi var saņemt arī Kristus Evaņģēliju, un Dieva žēlastība tur darbojas. Mēs uz indiešu dzīvi gribam skatīties ar savām brillēm, bet tas nav iespējams. Ja gribam vērtēt pēc savām mērauklām, tad tur nav ko meklēt.

Andris: – Indijā ir pilns ar visādām slimībām un bez maksas! Bet visi nāk klāt un grib tev pieskarties, sevišķi bērni, jo viņi pirmo reizi redz balto cilvēku. Jautājums ir, vai tu izrādīsi savu mīlestību vai nē. Beigās mēs pat nedomājām par slimībām, gājām sveicinājāmies, bet, protams, mums bija salvetes, jo tur visu laiku ir jātīra rokas. Bet es par to neuztraucos – ēdu viņu ēdienus un ticēju, ka būšu vesels.

Gints: – Visu laiku ēdām čili, tas droši vien mūs pasargāja.

Andris: – Pirms Indijas lasīju – kas ir tas, ko tu šobrīd dari ticībā? Ļoti bieži mums viss ir aprēķināts. Indijā bija iespēja saķert neskaitāmas slimības – sākot no malārijas, beidzot ar slimībām, ko var iegūt, esot kopā ar dalitiem. Un visbeidzot – sēdēšana mašīnā, kuru vadīja mūsu šoferis, vien bija pārbaudījums.

Gints: – Pēc mūsu mērauklām, viņam būtu jānoņem tiesības uz mūžu!

- Kas notiks tālāk? Ir kādas idejas?

Gints: – Sv. Gregora kristīgās misijas centra ideja – atjaunot saiknes ar Annas Irbes misiju – ir realizēta. Tālākais vairs nav mūsu kompetence, tam jānotiek baznīcu vadību līmenī – starp LELB un LELBA. Ko no savas puses varējām, to izdarījām, mums kalt plānus šobrīd ir nevietā.

Andris: – Es iesaku visiem, īpaši tiem, kas grib aktīvi kaut ko dzīvē darīt, aizbraukt uz Indiju, jo pieredze Āzijā ir tāda, it kā tu uz citu planētu būtu aizlidojis. Pilnīgi cita domāšana, pilnīgi citi uzskati. Smadzeņu paplašināšana – ā, var dzīvot arī citādi, var ēst citādi, var ģērbties citādi, var domāt citādi! Īstenībā Eiropa un baltie cilvēki pasaulē ir minoritāte! Indija drīz būs visvairāk apdzīvotā valsts pasaulē, un tur es redzēju – tā dzīvo lielākā daļa no pasaules. Kāpēc man neiepazīties ar to, kā dzīvo lielākajā daļā pasaules?! Es zinu, kā dzīvo minoritāte – cik viņi ir izlepuši un cik viņi ir nelaimīgi… Piedzīvojot to, ka 50 procenti valsts iedzīvotāju ir jaunāki par 16 gadiem – tas maina visu dzīvi.

Gints: – Atbraucot no Indijas, garīdzniekiem atkristu tik daudz jautājumu un strīdu, ar kuriem pārpārēm esam apkrāmējušies… Es nezinu, vai tas bija pirmais vai pēdējais brauciens, bet manam cilvēciskajam un eiropeiskajam ego un tam, ka esam pieraduši dzīvot kā nieres taukos, ir jāaizbrauc kaut kur, lai redzētu un izvērtētu, kas notiek Latvijā. Vērtīgi bija pašam sevi iepazīt. Man bija brīži, kad tik ļoti par sevi kaunējos! Atbraucot mājās, ieguvu vēl vienu atziņu – cilvēks nekur nebūs tik laimīgs, kā tajā vietā, kur viņš ir piedzimis.

Andris: – Jau agrāk sapratu, ka Dievs mani nākotnē aicina uz Āziju, gribēju rast tam apstiprinājumu. Sapratu, ka esmu gatavs braukt. Nezinu tikai, vai tā būs Indija, vai kāda cita Āzijas valsts.