1. Kādēļ cilvēki nodarbojamas ar vēsturi? Un – kas ir vēsture?

Nodarboties ar vēsturi mūs mudina ne tikai vienkārši ziņkāre. Vēstures pētīšanas mērķis nav vienīgi mācīties no tās, lai neatkārtotu pagātnes kļūdas, vai arī nodrošināties, lai no jauna nav jāizgudro divritenis. Tās pētīšanas galvenais mērķis ir – saprast pašiem sevi. Ja mums nerūpētu vēsture, mēs nevarētu saprast sevi, vismaz ne pietiekoši labi. Vēsturi jāizprot tāpēc, lai izprastu tagadnes noteikumus.

Rakstot vēsturi, nevar faktus vienkārši nolikt blakus vienu otram, bet ir jāsaredz to kopsakarības, un tie jāapvieno vienotā stāstījumā. Ne jau velti robežu starp pirms – vēsturisko un vēsturisko laikmetu iezīmē rakstīto avotu parādīšanās. Līdz ar rakstīto vārdu un noteiktu notikumu aprakstiem, parādījās arī jauna šo notikumu nozīme un tajos varēja saredzēt attīstību. Līdz ar to no pašiem vēstures sākumiem tā nav bijusi tikai pasīva noskatīšanās uz notikumiem, bet gan apzināta darbība, kuras gaitā notikumi tiek pārdomāti un izskaidroti. Īpaša loma šai pārdomāšanai un izskaidrošanai ir Baznīcas vai reliģijas vēsturē, jo tās pētī fenomenu, kurš apliecina, ka tās vēstures notikumu centrā atrodas tas, ko tā sauc „Dievs.” Apgalvojums, ka pasaule ir radīta, jēdzienu vēsture paplašina līdz mūžībai. Baznīcas vēsture visu pastāvošo un visu notiekošo saredz kā no viena nekustīga punkta – Radīšanas izejošu kustību, un tas visam notiekošajam piedod kopsakarību.

Reliģiskie teksti pieder pie pašiem vecākajiem tekstiem un cilvēku vēsturiskās apziņas rašanās visciešākajā mērā ir saistīta ar reliģijas, pie mums jo īpaši ar jūdaismu un kristīgo ticību. Baznīcas vēsture iesākas ar notikumu, kas nerodas no tās dibinātāja Jēzus Kristus domāšanas un darbības, bet saskaņā ar Baznīcas izpratni tā ir uz priekšu ritoša laika vidū pasniegta Radītāja dāvana. Pasaules vēsture skaita laiku, izejot no šī notikuma un iedala laiku „pirms Kristus dzimšanas” un „pēc Kristus dzimšanas”. Tātad Kristus, kurā Dievs ir tapis cilvēks, ir ne tikai cilvēces vispārējais cēlonis, bet arī pats darbojas un runā tās vēsturē.

2. Pasaules vēsture un tā iedalījums

Vēsturi mēs arī gribam iedalīt posmos, līdzīgi kā Kārlis Linnejs ir iedalījis augu valsti: vispārēja vēsture un tās apakšposmi. Pēc šī parauga, piemēram, tā tiek veidots pazīstamais kristīgo konfesiju koks, kas līdzinās Latvijā izplatītajam indoeiropiešu valodu kokam, kurā latviešu valoda ir viens no šī stumbra zariem. Attiecībā uz vēstures procesu un tās speciālajiem apgabaliem tas tikai daļēji iespējams. Jau pats termins „pasaules vēsture” paredz, ka mēs pasauli tveram kā vienotu veselumu, kura daļas ir tautas un kultūras. Mūsdienās daudz tiek runāts par globalizāciju, un cilvēki sevi uzskata par visuma, vienas planētas iedzīvotājiem. To mums apgalvo arī zinātnieki, un mēs viņiem ticam, kaut arī gandrīz vai nespējam to iedomāties. No otras puses, mēs esam iemācījušies, cik bezgalīgi daudzveidīga ir dzīvība uz šī visuma putekļu sabiezējuma – zemes. Mēs vairs nemēģinām rakstīt pasaule hronikas, kas sāktos ar pasaules radīšanas pirmo dienu un beigtos ar pasaule bojāeju. Kad runājam par cilvēces vēsturi, tad pieņemam, ka cilvēce ir vienota. Starp citu, arī tas ir viens no daudzajiem ebreju Bībeles reliģiskajiem apgalvojumiem un māca, ka Ādamu un Ievu ir mūsu pirmvecāki. Šīs perspektīvas apstiprinājumu mēs atrodam apgalvojumā, ka Jēzus Kristus ir Dieva Dēls un sūtīts pie visiem cilvēkiem, ne tikai pie kādas noteiktas tautas vai rases. Tas nozīmē, ka, ja mēs gribam vēsturi iedalīt speciālās sadaļās, tad Baznīcas vēsture būtu izņēmuma gadījums, jo paredz, ka Baznīcai ir kopīga vēsture. Vēsture, tieši šīs augstākās vienotības dēļ, neļaujas viegli tikt iedalīta apakšgrupās. Piemēram, sociālā, reliģijas, mākslas vēsture – tās būtībā nav cita no citas nodalāmas cilvēku rīcības jomas. Katra no šīm jomām skatās uz cilvēci kopumā, tikai no dažādām perspektīvām.

Baznīcas vēsture nestāsta tikai par konfesiju vēsturi, bet atspoguļo arī Dieva Vārda darbību dažādās cilvēku dzīves jomās vai arī kristiešu rīcību būtisko jautājumos. Laikā, kad ir notikusi Baznīcas un valsts nodalīšanās, no redzesloka ir viegli pazaudēt izpratni pat to, ka reliģija lielā mērā nav tikai vēstures daļa, līdzīgi kā modes vai celtniecības stilu attīstība, bet tās teoloģiskā domāšana vienmēr ir atradusies cilvēces vēstures centrā, to ietekmējusi un pārveidojusi.

Mēs visi uzticamies antīkajai filozofijai, bet kā ir ar kristietību, mēs taču dzīvojam jūdaisma un kristietības ietekmētā Eiropā? Turklāt, diezgan bieži tiek aizmirsts, ka tieši kristīgā ticība bija tā, kas pirmo grieķu filozofiju atbrīvoja no saistības ar elkdievību. Kristietība antīkās debesis bija izslaucījusi tukšas – līdz ar kristianizāciju elku dievi pazuda no antīkā cilvēka redzes loka.

Cita aspekts valsts un reliģijas nošķiršanai, kas nu jau turpinās gadsimtiem ilgi, ir valsts desakralizācija – galēji grūts un sarežģīts process.

Pētot vēsturi, ir svarīgi pamanīt, ka cilvēces visaugstākā ranga sasniegumi, piemēram, demokrātija, ir Baznīcas vēstures daļa. Atsevišķais indivīds un viņa brīvība vienmēr ir bijušas teoloģijas tēmas, un to risinājums sniedzas pāri Baznīcas robežām un ir atstājis lielu ietekmi uz sabiedrību.

Baznīcas vēsturnieki labi zina, ka sabiedrības dzīves notikumus un Baznīcas ietekmi uz tiem vērtējot, nav iespējams pēc vienkārša parauga iedalīt: te darbojās Baznīca un te – nē. Pie tā Baznīca ir vainīga, bet pie tā – nav. Baznīca nekad nav bijusi tikai īpaša sabiedrības sadaļa, bet aptvērusi to kopumā.

Neizdzēšama ietekme Baznīcai ir bijusi uz kultūru. Eiropa ir pārklāta ar baznīcu celtnēm. Cik no Eiropas kultūras pieminekļiem ir baznīcas? Mūzikas un glezniecības attīstība ir cieši saistīta ar liturģijas vēsturi. Neapšaubāmi, arī tur, kur kultūra no reliģijas ir emancipējusies un kļuvusi patstāvīga, tā tauva, kas saista kultūru ar cilvēkiem, kuriem ticība un reliģija ir svarīgas, nav pārgriezta.

Baznīcas vēsture turas pie faktiem, tomēr tos izskaidro, ņemot vērā  viedokli, kas vēsturē redz Tā darbību, kurš nav no šīs pasaules, bet ir tās cēlonis un iesaistīts tās norisēs. Tas ir Dievs.

3. Notikumu cēloņsakarības un konteksti

Vēstures zinātnē nepieciešams precīzi datēt notikumus, jo tas palīdz izprast pētāmo notikumu cēloņu un seku kopsakarības. Kopš Aristoteļa laikiem ir zināms, ka pastāv ne tikai dažādi kustības cēloņi, bet arī galējais cēlonis, kas ir visas kustības mērķis. Vēsturē tieši mērķi ir izšķiroši nozīmīgi. Blakus tiešiem cēloņiem, vienmēr vērā ir jāņem vēl arī blakus ietekmes. Viens no galvenajiem vēstures atzinumiem ir tas, ka viena un tā pati rīcība dažādos kontekstos izsauc atšķirīgu reakciju. Konkrēti notikumi ir iespējami un iegūst savu nozīmi tikai noteiktos kontekstos. Kad mēs uz tiem pašiem notikumiem raugāmies no citiem kontekstiem, to nozīme mainās. Tas padara vēstures pētīšanu ļoti interesantu, jo konkrēti notikumi var tikt dažādi izskaidroti, un līdz ar to iegūst atšķirīgu nozīmi. Mūsdienu semiotikas ietekmē vēsturnieki nopietni ņem vērā kontekstu. Baznīcas vēsturē īpaša loma ir tam, ka pastāv arī neviena cēloņa neizraisītas kopsakarības. Tas, piemēram, ir labi redzams attiecībā uz klosteru dzīvi. Ordeņi savas regulas tiešā veidā saista ar Debesu valstību. Klosteri sevi saprata kā starpstaciju starp debesīm un zemi. Liturģijas mērķis bija būt līdzdalīgiem Debesu valstības dievkalpojumā, bet viduslaiku pasaules karte bija garīga – tās pamata paraugs bija triumfs pie krusta. Zemnieku kari Vācijā savus mērķus guva no evaņģēlijiem.

Laikam Baznīcas vēsturē, vairāk nekā citās sabiedrības jomās, liela loma ir tam, ka cilvēki apzinājās savu saistību ar kādu citu laikmetu vai citu realitāti. Ticīgo kopība bija tik plaša kā pasaule un ticībā aptvēra visus cilvēkus, gan tos, kas jau bija miruši, gan nākamās paaudzes. Tā bija doma, kura mūsdienās ir pārsteidzoši aktuāla, risinot ar paaudžu līgumiem un vides aizsardzību saistītos jautājumus.

Arī demokrātija nav radusies kaut kur blakus vai pat pretēji Baznīcas gribai, bet gan tās iekšienē. Hēgelis un Šellings bija teologi, kuri no savām savdabīgajām teoloģijām attīstīja svarīgas spekulatīvas sistēmas, kā domāt par Dievu un pasauli.

4. Reliģiju vēsture un Baznīcas vēsture: divas perspektīvas

19. gadsimts tiek saukts arī par Baznīcas laikmetu, jo kristīgā ticība izplatījās tik plaši, kā vēl nekad pirms tam. Tanī pat laikā kristietība arī iesāka atvadīties no cilvēces. Strauji attīstījās zinātne un pieprasīja stingri objektīvu pieeju arī reliģijas pētīšanai, līdz ar to arī reliģiju sāka apskatīti tikai no ārpuses, tikai tās redzamās norises. Diemžēl šo pieeju pārņēma arī pati teoloģija. Bībele, dogmatika un Baznīcas vēsture tika pakārtotas šķietami visaptverošajai reliģiju vēsturei. Tika uzskatīts, ka ticība un zinātne ir savstarpēji viena otru izslēdzošas, tāpēc ticība tika ierindota psiholoģijas vai uzskatu kategorijās un tika uztverta kā viens pasaules uzskats citu vidū.

Seno pasaules vēstures hroniku pamatā bija izpratne par vēsturi kā pestīšanas vēsturi, un tika uzskatīts, ka valdnieku pēctecība un autoritāte ir veidotas pēc Vecās Derības ķēniņu parauga. 19. gadsimtā tika uzskatīts, ka ar Baznīcas vēsturi ir jānodarbojas mācītājiem, tādēļ tās pētīšana, faktiski tika nodota viņu ziņā. Valdīja uzskats, ka ar Baznīcas vēsturi nodarbojas savādnieki, kuri balstās uz nezinātnisku apgalvojumu – Dieva darbību pasaules un cilvēku vēstures norisēs. Baznīcas vēsture kļuva par reliģiju zinātnes pētniecības objektu un to varēja pieciest līdzās etnogrāfijai vai māņticības pētījumiem. Šajā shēmā Baznīcas vēsture kļuva par tādu kā sava veida sniega bumbu: tās kodols arvien vairāk un vairāk tika apaudzēts ar tai neraksturīgām pieejām.

Apgaismības laikā, kad attieksme pret Baznīcu bija ļoti krustiska, cilvēki arī īpaši ilgojās pēc ideālas pirmbaznīcas. Teologi un vēsturnieki meklēja rekonstruēt Jēzus oriģināli teiktos vārdus, un ar to cerēja nonākt pie tā, kāds tad patiesībā bija Jēzus. Ar to arī sabruka Baznīcas vēsture. Tā kļuva par vēsturi atkrišanai no oriģinālā plāna. Līdz ar to būtiski vieglāk bija iespējams tika galā ar visām kristietības vēstures ēnas pusēm un pārkāpumiem, tā, lai tie neliktu justies neērti un traucēti. Bet līdz ar to radās arī liels aklums, aklums pret Dieva Vārda sēklas bagātajiem augļiem, runājot Jēzus līdzības vārdiem. Dieva valstību un tās valdīšanu Jēzus nesalīdzināja ar sniega bumbu, kam var pielipt arī viss svešais, kas tur nebūt nepieder vai labākajā gadījumā ir tikai līdzīgs, bet gan ar raugu, ko iemaisa mīklā. Sieviete paņēma un iejauca raugu lielā abrā ar mīklu un tā visa sarūga. Jēzus teica, ka tā notiek ar Dieva Vārdu. Ko tad Dieva Vārds dara vēsturē tur, kur tas nav pakļauts tikai usnēm, nepareizi lietots, nepareizi saprasts, bet gan ir nesis daudz augļus? Šādi izprasta Baznīcas vēsture, protams, pārsniedz baznīcas kā institūcijas robežas.

5. Baznīcas vēsture kā kriminālvēsture?

Vācijā ap 1986. gadu Karls – Hencs Dešners publicēja 10 sējumos veidotu bestselleru ar nosaukumu „Kristietības kriminālvēsture”. Pievēršoties pazīstamajiem noziegumiem, aina ātri sāk noskaidroties. Piemēram, slavenajās raganu prāvās lielā mērā piedalījās visa sabiedrība. Teologi visos laikmetos prata nošķirt Baznīcu kā institūciju, tās amata nesējus un to, kas bija pareizs vai nepareizs. Arī Jūdas bija Jēzus māceklis. Pēteris arī aizliedza savu Kungu, Jānis un Jēkabs sev prasīja pirmās vietas pie Jēzus labās un kreisās rokas Debesu valstībā. Leģendārais Vecās Derības ķēniņš Dāvids ir parādīts arī viņa grēcīgumā. Kristīgā ticība neradīja Ēģiptes Mirušo grāmatai līdzīgus rakstus, kuros drīkstēja parādīties tikai slavinājumi. Izņemot leģendāros Noa un Ījabu, kā arī Jēzu pašu, Bībele nevienu neparāda kā taisnu. Līdz ar to rodas jautājums par vēstures vērtējumu. Hēgelis savā filozofijas vēsturē nostājās ērtā vietā, tās beigās. Tā ir viegli būt gudram. Viņš raksta par to, ka Minevras pūce vakarā lido pāri zemei, un kopš tā laika vēsture lielā mērā ir kā tiesas spriedums. Tā ir uzņēmusies pasaules tiesneša lomu.

Kritika ir ne tikai tiešs un cienījams notikuma apskats, bet tai ir jānoved pie sprieduma. Mēs gribam zināt, kam bija taisnība un kas bija labs. Noziegumu pētīšana, šķiet, ir tas gadījums, kad diezgan garš vēstures posms tiešām sāk izskatīties pēc kriminālvēstures. Daudzus noziegumus pētnieki neapdomīgi ir uzskatījuši par jau noskaidrotiem. Tomēr tas tā nav. Piemēram, atliek tikai padomāt par Staļina nometnē un top skaidrs, ka tur vēl daudz kam ir jānāk gaismā. Arī baznīcām vēl ir ārkārtīgi daudz pie kā jāstrādā. Tie nav tikai krusta kari vai raganu dedzināšanas, bet, piemēram, arī vācu kristiešu vēsture, kuri Hitlerā saskatīja Dieva sūtītu cilvēku.

Un vēl ir jāņem vērā tas, ka vēsturnieki nav pasaules tiesneši. Izmantojot šo salīdzinājumu, varētu sacīt, ka viņi ir policijas ierēdņi, kuri notikumus izmeklē, atklāj un arī izdara secinājumus, bet viņi nav vēstures tiesneši. Bez tam arī tiesneši jau nav morāla instance. Viņi ir saistīti ar likumu, kuru rakstīšana ir visas sabiedrības politisks uzdevums. Vēsturei nav jānodrošina argumenti pretējiem viedokļiem, bet gan jāatklāj, jādiferencē un jāatspoguļo dažādas perspektīvas. Tas uzstāda jautājumu par vēstures pielietošanas vērtību.

6. Pārindividuālā inteliģence un indivīds: vēsture kā identifikācija
Vēsturē nav runa tikai ap atsevišķām personām. Faktiski atsevišķas personas skatījums tajā nemaz nav iespējams – cilvēks piedzimst jau ar vārdu, viņš dzīvo attiecībās ar citiem, runā noteiktā valodā, kurā runā daudzi cilvēki un identificē sevi ar daudz un dažādām lietām un šo identifikāciju sauc “es”.

Vēstures pētījumu priekšmets nav cilvēka daba, bet gan cilvēku politiskā kopdzīve, viņu valoda un kultūra. Runājot par atsevišķo, mēs nerunājam tikai par indivīdu, kas ir sabiedrības sava veida nedalāmais atoms, bet gan par personu kopumā. Antīkajā pasaulē to nozīmēja jēdziens “maska”. Bet caur kristīgo teoloģiju šis vārds sasaistījās ar domāšanu par Dieva trīsvienību: per sonare nozīmē ‘skanēt cauri’. Jau pats valodas fenomens norāda, ka mūsu inteliģence ir saistīta ar personībai pāri stāvošu telpu. Mēs identificējam sevi ar kādu tautu, kādu Baznīcu vai ideoloģiju vai kādu lomu, ko pildām, un ar tradīciju, kurā sevi saskatām. Vienām lietām mēs ticam, citām – nē. Tam ir liela nozīme attiecībā uz mūsu pieeju vēsturei. Piemēram, nereti pastāv tieksme attaisnot pašam sevi, izmantojot savas tautas vēsturi. Tāpat arī ir sastopama tendence par nesvarīgiem uzskatīt pagātnē notikušās netaisnības, kurās cilvēks pats nav bijis līdzdalīgs. Es esmu luterānis, un tāpēc galvenokārt nodarbojos ar šīs Baznīcas vēsturi un aizstāvu to. Taču es varu pētīt arī Armēņu Baznīcu, ja tā mani fascinē. Pētniecības procesā es mācos un izpētītais veido mani. Bieži vien vēsture tiek izmantota, lai norobežotu sevi no citiem, bet citus nosodītu.

Mūsdienās daudz tiek runāts par nepieciešamību strādāt pie savstarpējās salīdzināšanās. Tas nozīmē pieiet vēsturei tā, it kā runa būtu par dziļumu psiholoģijas norisēm. Nesen kādā brošūrā es lasīju ka tiek meklēta piedošana par holokaustu. Kurš kuram tad piedos? Ne darītāji, ne upuri pa lielākajai daļai nav vairs dzīvo vidū. Neapšaubāmi ir ļoti svarīgi nodibināt mieru starp cilvēku grupām, pēc tam, kad ir notikusi netaisnība. Šajā procesā svarīgu lomu spēlē tas, ar kuru no grupām mēs identificējamies, vai no kurām norobežojamies.

Baznīcas vēsture attiecas uz ļoti īpašu cilvēku grupu un īpašu identifikāciju. Viens no tās aspektiem ir internacionalitāte. Būt par kristieti nozīmē piedalīties tautu svētceļojumā, kā to saka Svētie Raksti. Kad Mesija nāk, tad kopā pulcējas visas tautas. Kristība attiecās uz daudzajām tautām. Vēl augstāka identifikācija ir tās grupas ietvaros, kas ticību Dievam stāda augstāk par visām lietām. Šī Svēto sadraudze, par kuru runā ticības apliecības, sniedzas pāri kultūras un citām robežām. Tā sniedzās pāri arī paaudžu paaudzēm. Pie svēto sadraudzes pieder Augustīns, Luters un Hrizostoms, Akvīnas Toms un visas nākamās paaudzes. Tas iezīmē kaut ko pavisam īpašu – piederēšana Kristus miesai paredz nostāšanos tiesneša priekšā, kurš pieprasa absolūto patiesību, nevis aizstāv kādu nācijai vai partiju. “Tikai viens ir labs,” saka Jēzus un ar to viņš domā Dievu. Tas mūs dara brīvus un mēs varam rakstīt arī kristietības „kriminālvēsturi”, nebaidoties nodarīt ļaunumu savai identitātei.

7. Eshatoloģija un Apokalipse

1493. gadā sarakstītā Šēdelas Pasaules Hronikas noslēgumā ir sekojošs teikums: „Vēl daudz lielisku lietu būtu ko sacīt par kristietību, taisnīgumu, ticību un uzticību, kam šī darba īsuma dēļ man ir jāpaiet garām.” Mēs nevaram atrasties vēstures noslēgumā. Nesen lasīju Jūlija Štāla – pirms apmēram 150 gadiem dzīvojuša tiesību vēsturnieka grāmatu. Viņa novērtējums tiesību vēsturei ir izrādījies kļūdains. Notikumi ir risinājušies pavisam citādāk nekā viņš to bija domājis. Tomēr viņa atjautīgā vēstures analīze līdz viņa paša laikam nebija pilnīgi nepamatota. Viņš pārmeta demokrātijai, ka, uzticot tik lielu varu vairākumam, tā sevī ietver lielu pretrunu. Nododot varu tā brīža vairākumam, demokrātija vienmēr kļūst par mazākuma apspiedēju. Mazākuma tiesību ievērošana arī mūsdienās ir kritērijs pēc kā mēs vērtējam demokrātiju. Ja demokrātiskā sabiedrībā mazākuma tiesības netiek ievērotas, tiek uzskatīts, ka tur trūkst demokrātijas.

Baznīcas vēsturei ir augsti mērķi un prasības. Tā kritiski skatās uz kurieni iet vēstures gaita. Baznīcas vēsture, atšķirībā no vispārējās vēstures, apgalvo, ka Baznīca ir Dieva vai Jēzus Kristus nodibināta un ka tai ir noteikts mērķis. Baznīca var šo mērķi piepildīt, bet var arī nesasniegt. Bez tam Baznīca nerūpējas tikai pati par sevi. Baznīca savā darbībā ir orientēta uz tai ārpusē stāvošajiem, tā ir atvērta sabiedrībai. Un šīs prasības Baznīca tālāk ienes pasaulē, tautu vidū un vēsturē. Tas ir vēl viens no iemesliem, kādēļ tā ir savdabīga un ļoti svarīga nodaļa vispārējā vēsturē. Par ko bija runa, kad risinājās cīņa pāvesta un ķeizara starpā? Ne tikai par varu, bet gan par to, kas būtu labs visai pasaulei. Par ko cīnījās Luters? Par kristieša svētlaimi. Baznīcas vēsture sevi nekad nav orientējusi tikai uz pagātni. Tās pašizpratni izsaka apustuļa Pāvila formula: viss nāk no Dieva, ir Dievā un iziet no Dieva.

Aina, kuru mums iezīmē Bībeles pēdējā grāmata nav tāda apokalipse, kādu to drūmās krāsās rāda atbilstošās Holivudas filmas. Pasaules noslēgumā ir Debesu Jeruzaleme. Tās aprakstīšanai tiek izmantoti grūti iedomājami priekšstati. Ļaunais sadeg ugunī. Visas asaras tiek nožāvētas. Pilsēta ir atvērta un ļaudīm pilna. Dieva pilsēta ir dārga un ļaunajam tā nav pieejama. Tajā valda taisnīgums. Tā nav kā visu nonivelējoša Nirvāna, bet tajā dzīvo cilvēki, kuru vārdi ir rakstīti Dzīvības grāmatā. Radība ir nonākusi pie sava mērķa, tā ir atradusi to, kam tā bija paredzēta. Dieva pilsēta nav daļiņa no šīs zemes. Jūras un zemes vairs nav, tas ir skaidri pasacīts. Bet šī pilsēta ir mūsu galamērķis. Tur mums ir jādodas.

Baznīcas vēsture parāda noteiktu perspektīvu, no kuras var skatīties uz vēsturē notiekošo, bet tā nav mēģinājums pasniegt izskaistinātu Baznīcas darbu aprakstu. Tieši pretēji, tas ir pat ļoti kritisks tās vērtējums. Baznīcas vēsture uzdod jautājumus ne tikai attiecībā uz vienu sabiedrības institūciju, bet gan attiecībā uz visas cilvēces visu vēsturi. Baznīcas vēsture piedāvā tādu perspektīvu pieejai cilvēcei un tās attīstībai, kas ir vienīgi tai raksturīga un nav sajaucama ne ar ko citu.

Dr. Mārtiņš Grāls, Rīga, 2011

(No vācu valodas tulkojusi Dr. Sandra Gintere)