Viktors Bebris ir Jēkabpils Centrālās slimnīcas ķirurgs, Jēkabpils Svētā Miķeļa evaņģēliski luteriskās draudzes loceklis. Strādājis par ārstu Rīgā, Bulduros, Jūrmalā, Līvānos un Jēkabpilī. Viņš uzskata, ka doma palīdzēt citiem cilvēkiem viņam jau ir šūpulī ielikta, tāpēc izvēlējies ārsta profesiju.

Ligita Ābolniece, Māras Grīnbergas foto

- Kur ir jūsu dzimtas saknes?

- Es nāku no Cēsu novada. Tur man dzīvoja vecāki. Esmu dzimis Gauru pagastā – Abrenē, kas tagad ir pievienota Krievijai. Uzaugu un bērnību pavadīju Skujenē, tur mani vecāki strādāja par skolotājiem.

-Vai ticība Dievam arī nāk no bērnības?

- Mans tēvs, vecaistēvs un vecāmāte bija luterāņi. Skujenē ir skaista baznīca. Tajā esmu kristīts. Māte bija pareizticīgā, kādu laiku dziedāja baznīcas korī. Viņa bija aizrāvusies ar Tolstoja ideju par nepretošanos ļaunumam ar varu. Arī man humānisma idejas ir patikušas kopš jaunības. Esmu mēģinājis meklēt to pielietojumu dzīvē. Diemžēl ļoti bieži pārliecinājos, ka to, ko gribam, mēs nedarām, bet tas, ko negribam, nāk iekšā pa visām durvīm un logiem.

No vecākiem esmu mantojis domu, ka mums jābūt kristiešiem ne tikai svētdienās baznīcā, bet visas septiņas dienas nedēļā.

- Kā bija ar ticību padomju laikā?

- Sirdī tā, protams, bija. Augu skolotāju ģimenē, mana māsa ir izmācījusies par psiholoģijas profesori. Biju sabiedriski aktīvs. Biju arī komjaunatnē, bet tās iekšienē vienmēr centos cilvēkus aizstāvēt, ja viņiem no padomju varas draudēja kādas ne patikšanas vai represijas. Reiz vidusskolā uz kādu Hruščova lekciju nebija ieradušās piecas meitenes. Es palīdzēju visām atrast attaisnojošus iemeslus un izvairīties no piespriestā soda.

- Jūsu izšķiršanās kļūt par ārstu radās, kad acu priekša noslīka skolasbiedri. Pastāstiet par šo gadījumu! Vai nekad neesat nožēlojis, ka kļuvāt ārsts?

- Tas bija 15. maijs, ļoti karsta un svelmaina diena. Pēc stundām mēs, pamatskolēni, spēlējām sporta spēles, skrējām uz ezeru. Tas bija ļoti dziļš un avotains. Uz plosta pa ezeru brauca trīs skolasbiedri, visi Jāņi. Viens pēc otra viņi ieleca ezerā un nenāca augšā… Tikai tad, kad jau rietēja saule, viņus ar garām kārtīm izvilka no ūdens. Es skatījos un domāju: galva ir, rokas ir, kājas ir, viss ir, kāpēc viņus nevar atdzīvināt?…   Tad es izlēmu, ka mācīšos par ārstu. Gāju studēt medicīnu, lai kļūtu par reanimatologu, bet kļuvu par ķirurgu.

Doma, ka vajag palīdzēt cilvēkiem, man jau ir šūpulī ielikta. To, ka esmu ārsts, nekad nav nācies nožēlot.

- Vienā no Konstantīna Raudives romāniem ir kāds varonis, kurš, būdams ārsts, pirms katras operācijas kā instrumentu dezinficē arī krucifiksu, apklust īsā lūgšanā un tikai tad sāk operēt. Vai arī jums ir kāds rituāls, pirms ķeraties pie skalpeļa?

- Jā, protams. Tas ir ne tikai man, bet ļoti daudziem mana gada gājuma ķirurgiem. Ir pat teiciens: Cum Deo! Ar Dieva palīgu! Mēs ārstējam, operējam, bet tālākais – kā operācija izdosies – ir Dieva rokās. Mēs ļoti lielā mērā paļaujamies uz Viņu. Ne tikai paši vien, bet arī slimniekam cenšamies iedvest, cik tas ir būtiski viņa atveseļošanās procesā. Ja ķirurgs šaubās, tad labāk, ja viņš neoperē vai arī uztic šo operāciju kādam savam kolēģim.

Lai rezultāts būtu veiksmīgs, jābūt profesionālai meistarībai plus ticībai. Ja vēl pacients tic, tad ir garantija, ka palīdzēs.

- Vai jūs esat bijis vēl kādā draudzē, bez Jēkabpils?

- Jā. Esmu bijis Rīgas Svētā Jāņa draudzes loceklis. Kopā ar šīs draudzes garīdzniekiem prāvestu Jāni Liepiņu un mācītāju Ingus Daukstu esam pārrunājuši ļoti dziļas problēmas, daudz diskutējuši par morāles tēmām…

- Jēkabpils Sv. Miķeļa draudzes mājā jūs vairāk kā gadu bez maksas pieņēmāt slimniekus. Kā vērtējat šo laiku?

- Es uzskatu, ka cilvēkam visdārgākā ir veselība, un to nevar nopirkt ne par nekādu naudu. Man nepatīk birokrātija medicīnā, ka lielās zāļu ražošanas kompānijas cenšas iedzīvoties uz slimnieku ciešanu rēķina. Ļoti daudzi cilvēki nenāk pie ārsta, jo viņiem ir finansiālas grūtības. Es vienu reizi nedāļā konsultēju pacientus ar ķirurģiskā un traumatoloģiskā profila saslimšanām, nozīmēju izmeklēšanu, veicu ārstēšanu. Pamatā nāca pacienti ar locītavu patoloģijām. Tā ir mana kalpošana draudzē. Tā kā atsaucība nebija tik liela, tagad katru nedēļu uz diakonijas centru nebraucu, bet esmu pieejams visiem draudzes locekļiem, un ar mani var sarunāt vizīti.

- Jūs esat teicis: „Mēs ikviens esam Dieva radīti. Ārstu darbā nebūs panākumu, ja cilvēku uzskatīsim par un fizioloģisku robotu.” Bet pasaulē ir daudz neticīgu ārstu, kas samērā sekmīgi strādā. Kā, jūsuprāt, atšķiras ticīgs ārsts no neticīga?

- Ir tāds pētījums par hologrāfisko visumu. Tajā viss ir saistīts. Tas nozīmē, ka es pieeju pacientam, kā tādam cilvēkam, kas ir saistīts ar vairākām lietām šajā Visumā. Neraugoties uz to, ka cilvēkam ir dvēsele, arī apkārtējām lietām un priekšmetiem ir kaut kāda nozīme. Ja es to nejustu, man būtu pavisam citādāka attieksme. Katrs cilvēks ir individuāls. Tas ir dabas brīnums. Unikāls. Dievs ir radījis cilvēku pēc sava ģīmja un līdzības. Katrā cilvēkā ir Dievs. To ir svarīgi ņemt vērā! Ja es pacientam pieietu kā robots, tikai tehniski, nekas neiznāktu. Sarunā ar slimnieku man ir svarīgi atmodināt viņā zemapziņu. Lai viņš sāktu apjaust un saprast, ko saka iekšējā balss, sirds balss, Dieva balss viņā. Tas ir tas patiesais, kas nāk no cilvēka dvēseles dzīlēm. Tas nosaka arī viņa fizisko stāvokli un ietekmē atveseļošanās procesu. Man jāmācās pašam vairāk klusēt. Ir tāds teiciens: „Lai iemācītos klusēt vajadzīgi simtu divi gadi, bet lai iemācītos runāt – tikai divi.” Manas klusēšanas laikā pacients atklāj savu dvēseli, viņš atveras. Bieži ir tā, ka es cilvēkā ieklausos, uzzinu, ne tikai par viņa slimību, bet dzīves apstākļiem, domāšanu, to, kas nomoka viņa sirdi, un sadzirdētais mani tā ietekmē, ka es mainu ārstēšanas taktiku un izmeklēšanas virzienu. Mēs, ticīgie ārsti, pieejam cilvēkam kopumā, ne tikai viņa miesai un slimībai, bet arī viņa dvēselei un garam.

- Citēšu jūsu viedokli: „Pret pacientu jāizturas ar simpātiju vai empātiju, bet nekādā gadījumā ar antipātiju.” Vai vienmēr to izdodas arī dzīvē īstenot? Kā tiekat galā ar agresīviem pacientiem?

- Vienmēr izdodas! Pat, ja atnāk agresīvs pacients, viņš domā, ka es arī būšu agresīvs, bet es tāds neesmu. Es dusmas uztveru kā slimības iezīmi: nu viņš ir slims, viņam ir slikti, varbūt slikti apstākļi, kaut kas sāp, un tāpēc viņš ir dusmīgs. Jācenšas saprast, kāpēc cilvēks ir dusmīgs vai agresīvs. Un pacients mainās. Pa otru vaigu vēl neviens nav sitis.

Vispatīkamākie pacienti ir bērni, jo viņi nekad nemelo. Ja viņiem sāp, tad sāp, un tas ir rakstīts jau viņu sejā.

- Vai jums ir kāda recepte, lai ietu pa dzīvi ar labām domām?

- Recepte te nelīdzēs, tabletes arī nē. Pie tabletēm pieradis cilvēks ir kā siltumnīcas zieds, kas izlikts ārā dzīves vētrās un vējos nolūzt. Man katru dienu ar sevi ir jāstrādā. Es cenšos katrā cilvēkā atrast kaut ko labu. Katrā pat visnepacietīgākajā pacientā. Un var atrast! Tāpat kā sliktu var atrast. Es cenšos iziet no labā, no tā, kas mani ar šo cilvēku vieno, nevis šķir. Izejot no labā, cenšos ar šo cilvēku kontaktēties un veidot attiecības.

Domas noteikti ietekmē mūsu fizisko veselības stāvokli. Piemēram, mīlestības domas cilvēkam ceļ imunitāti. Iemīlējies cilvēks nav uzņēmīgs pret slimībām. Ja es eju pa dzīvi ar smaidu, man hipertonija ies ar līkumu. Ja būšu īgns, naidīgs un agresīvs, hipertonija man nāks taisni virsū.

- Apustulis Pāvils lūdza Dievu, lai viņu izdziedina, bet Pāvilam nācās samierināties ar Dieva žēlastību. Tādu piemēru mums līdzas ir daudz – cilvēku, kuriem ar kādu savu slimību vienkārši pienākas sadzīvot. Kāds būtu jūsu ieteikums viņiem?

- Pirmkārt, cilvēkam jāmaina attieksme pret savu slimību. Slimība ir jānoliek it kā uz kāda augstāka plaukta, lai tā netraucē. Otrkārt, jātrenē pozitīvā domāšana. Ja cilvēks domās, ka man būs slikti, man nepalīdzēs, tad, protams, ka nepalīdzēs. Slimība nav jāuztver kā kaut kas slikts un negatīvs. Arī cilvēku attiecībās neviens nav tikai labs vai tikai slikts. Līdzīgi, kā attiecībās, ka cilvēkam jāsaprot, kāpēc otrs ir tāds, piemēram, tāpēc, ka viņam ir daudz problēmu ar veselību, ar radiniekiem, ar bērniem. Cilvēkam jāieiet sevī, kā teicis dzejnieks Imants Ziedonis. Ne tikai jāieiet, bet tur jāmācās atrast atbildes, kāpēc tas ir tā. Ja tur nevar neko atrast, tad esi slikts meklētājs!

- Baznīcā par slimniekiem ir aizlūgšanas. Vai ilgajā ārsta praksē ir gadījies pieredzēt arī kādu atveseļošanās gadījumu pēc tām?

- Jā. Bija konkrēts gadījums Rīgā Sv. Jāņa draudzē. Tur mēs ilgi aizlūdzām par kādu aktīvu diakonijas darbinieci, kurai bija ļaundabīgs audzējs. Viņai kļuva labāk. Aizlūgšanas viņai palīdzēja cīnīties ar šo slimību, un ilgus gadus šī sieviete aktīvi kalpoja draudzē, kaut arī garantijas dzīvošanai vairs netika dotas.

- Kāda ir jūsu kā kristīga ārsta attieksme pret cilvēka orgānu transplantāciju?

- Es nesaskatu tur neko sliktu. Stradiņa slimnīcā ir transplantētas vairākas sirdis. Arī mana māsa dzīvo ar pārstādītu nieri. Es esmu pret reliģisko fanātismu. Piemēram, Jehovas liecinieki ir pret asins pārliešanu. Divdesmit gadus jauna meitene aiziet bojā, jo viņai neļauj pārliet asinis. Asins pārliešana arī ir sava veida miniatūrā pārstādīšana. Tas ir fanātisms! To nevar pieļaut! Reliģija nav pašmērķis, tas ir dzīvesveids. Ja Dievs ir domājis, ja Viņš ir bijis radošs, arī cilvēkam ir jādomā, ir jābūt radošam un jāvadās no veselā saprāta un no sirdsapziņas balss.

- Ir tāda slimība, ko tautā dēvē par rozi. Nav noslēpums, ka ļoti daudzi cilvēki palīdzību meklē pie dziedniekiem un vārdotājiem, pret kuru darbību kristietībai ir negatīva attieksme. Kāds jūsu viedoklis?

- Savā praksē esmu sastapies ar daudziem pacientiem, kas ir gājuši pie pūšļotājiem, kuri darbojas ar zilu papīru, krītu un sarkaniem vilnas diegiem. No medicīnas viedokļa šī darbība nav zinātniski pierādīta. Cilvēkam ir ļoti jātic, ka šī darbība, kas ir pretrunā ar mūsu reliģiju, palīdzēs. Manuprāt, ja cilvēks neietu pie pūšļotāja, lietotu attiecīgos medikamentus, un ticētu, ka tie palīdzēs, ļoti koncentrētos, ieklausītos sevī, viņa organisms pats tiktu ar slimību galā. Ir gadījumi, kad rozi cilvēkam izārstē, bet savā liktenī viņš saņem ne vienu vien ērkšķi… Es skaidroju tā, ka ticība ceļ imunitāti, un organismā rodas pretestības spējas, kas tiek ar slimību galā.

- Vai mūsdienu tradicionālajā medicīnā nepietrūkst saites starp garīgo pasauli un miesīgo?

- Tā ir. Un tas ir mīnuss medicīnas lauciņā. Mediķiem trūkst mākslas sabalansēt amatniecisko, zinātnisko un individuālo. Jau Pauls Stradiņš ir teicis, ka medicīna ir amats, māksla un zinātne. Ķirurgs operē kā amatnieks – griež un šuj… Jāpalūkojas, vai katrs orgāns, ko vajag  izoperēt, arī ir jāoperē. Tagad ir zinātniski pierādīts, ka katrs hronisks apendicīts vairs nav jāoperē, bet jāārstē. Cilvēka organismā ir vajadzīgs arī aklās zarnas piedēklis, limfmezgli un mandeles. Svarīgs ir emocionāli garīgais skatījums uz pacientu. Mākslinieka skatījums. Kā Rūdolfs Blaumanis sacīja, ka ir cilvēki, kas uz puķi skatās dažādi: cik siena tā dos, kādu gleznu varēs izgleznot, cik daudzus tā iepriecinās. Manī vairāk ir šis mākslinieka redzējums.

-Vai ir kāds notikums no ārsta prakses, par kuru varat sacīt: es to nekad neaizmirsīšu?

- Kad es sāku strādāt par ķirurgu, vienai sievietei ap gadiem septiņdesmit izoperējām bruku. Kad rēta bija sadzijusi, viņu izrakstījām no slimnīcas un laidām mājās, ejot viņa nokrita slimnīcas vestibilā kā beigta. Sacīju, lai ved uz pārsienamo istabu. Patiešām, nekādu dzīvības pazīmju nebija – zīlītes platas, spiediena nav, pulsa nav… Pie mums slimnīcā praksē bija medicīnas studenti, es rādīju viņiem, kā veic mākslīgo elpināšanu, veicu arī sirds masāžu. Pēc minūtēm divdesmit sieviete sāka elpot… Kopš šī slimnieces augšāmcelšanās brīža, ja tas ir nepieciešams, cilvēkus elpinu divreiz ilgāk, nekā vajadzīgs. Arī tad, ja pacientam ir nāves pazīmes.

- Jūs esat pieredzējis ārsts. Vai saredzat nākotni Latvijā saviem jaunajiem pēctečiem, kas beigs medicīnas augstskolas?

- Jā, noteikti saredzu. Vismaz tāpēc, ka medicīna ir viena no humānākajām profesijām. Jau kopš viduslaikiem tās ir: mācītājs, ārsts un skolotājs. Ārsta profesija cilvēkiem dod daudz laba un vērtīga. Medicīna pašreiz, 21.gadsimtā, attīstās ļoti strauji. Tagad daudzi jaunie dakteri operē ar pavisam citām metodēm, nekā to dara mūsu paaudzes ārsti. Jaunajiem galvenais ir tikt līdzi laikam. Būs tā, kā ir sacījis kāds slavens ārsts: pēc simts gadiem varēs brīnīties kā slimnieki ir izturējuši šādu ārstēšanu.