Rīgas prāvesta iecirkņa konvents 13. jūnijā garīdzniekus vienoja diskusiju lokā par jautājumiem, kas patlaban ir ļoti svarīgi mūsu baznīcai. Grupu darbā varējām izrunāt jautājumus par baznīcas drošo telpu, mūsu drošo telpu un kas to apdraud, par dažādajām liturģiskajām praksēm baznīcā, par garīdznieku atalgojumu; par savstarpējo komunikāciju un sociālajām aktivitātēm ārpus baznīcas; par baznīcas pārvaldi.

grupā tika apspriestas liturģijas atšķirības un atbilstība katras draudzes tradīcijām, tātad, jautājums par dažādajām praksēm un sapratnēm – no liturģijas līdz savstarpējām attiecībām. Kā atzina mācītājs Juris Zariņš, būtisks ir pamats, pamatojums un pamatīgums visā kalpošanā draudzē, un, protams, arī liturģijā. Katra liturģija ir ar savu pamatu, vai tā vienā vai otrā veidā draudzē ieviesta, tai ir reāls pamatojums un ir jāatbilst tam veidam, kā katrā noteiktajā draudzē ticis un tiek praktizēts, to respektējot (vai nu A, B, C vai D kārtības).

Runājot par sakramentālo pilnību, tika pausts viedoklis, ka tā manifestējas katrā lokālajā draudzē, katra draudze ir Kristus katoliskās baznīcas reprezentants (mācītājs Didzis Stilve), tātad to sevī ietver visas draudzes kalpošana. Bet no tā izriet arī citi svarīgi jautājumi, piemēram, mācītāja atbildība – kādus lēmumus viņš pieņem – vai ir nenoteikts mācībā, vai stāv uz stingriem pamatiem; mācītāja paša ticības dzīve, viņa drošā telpa, no kuras ir atkarīga arī visas draudzes un baznīcas drošā telpa. Mācītāju aizņemtība bieži vien neļauj tiem pašiem kopt savu garīgo izaugsmi, tādēļ kā aktualitāte izskanēja vēlme pēc tālākmācības, garīdznieku mazo grupu darba un savstarpējas koleģiālas komunikācijas (ieteikums – grupas veidot pēc teritoriālā vai pēc savstarpējas uzticības principa).

Bet par visas baznīcas sakramentālo pilnību domājot, jāatgriežas pie luteriskās mācības pašiem pamatiem, un tie ir – mācība, ticība, Sakraments, tas arī ir loģisks luteriskās identitātes izvedums liturģijā (mācītājs I. Jēkabsons).

Mūsu laiks ievieš korekcijas arī kazuālijās mācītāju praksē, jo aizvien biežāki ir gadījumi, kad bērna krustvecāki vairs nedzīvo Latvijā un nevar būt klāt kristībās. Arī šajos jautājumos garīdzniekiem pašiem jāizšķiras, kā rīkoties – vai strikti pēc noteiktās kārtības vai individuāli katrā atsevišķā gadījumā. Šis ir viens no jautājumiem, kas baznīcai jāapspriež, izvērtējot mācītāju kompetences (piemēram, pēc ordinācijas stāža, pēc garīgā brieduma pakāpes).

Runājot par garīdznieku atalgojumu, bīskaps G. Dimants informēja par Virsvaldes lēmumu GASN saglabāt, jo šajā atalgojuma modelī joprojām ir iesaistīti 80 mācītāji un, ja to likvidē, tad apdraudēts ir vairāk nekā 80 draudžu darbs.

Tika pārrunāts veids, kā lemt par atalgojumu, tātad – pēc mācītāju kategorijām, ko izdiskutē šādos līmeņos: 1) draudzes padome; 2) prāvests; 3) bīskaps; 4) Virsvalde un Kapituls (piebilde: tas gan vairāk lemj par bīskapu, prāvestu atalgojumu, nevis draudžu mācītāju). Algu kritēriju var noteikt pēc veiktā darba koeficienta, kā to minēja mācītājs L. Rozentāls (piemēram, koeficients 1 tiek piemērots Bībeles studijām, dievkalpojumiem – tiem pasākumiem, kam jāgatavojas; koeficients 0,5 – iesvētes mācībām u.c. pasākumiem, kuriem nav īpaši jāgatavojas). Apspriežot mācītāju atalgojuma fonda darbību, pašiem garīdzniekiem gan bija reālas bažas, ka tā patlaban netiek veikta, kā tika plānots sākotnēji.

Ar 2. grupā apspriestajiem jautājumiem – savstarpējā komunikācija, baznīcas publiskais tēls un sociālā aktivitāte ārpus baznīcas – iepazīstināja mācītājs Aleksandrs Bite. Pats mācītājs uzdeva virkni retorisku jautājumu: ar ko baznīca var iet uz ārpusi? Vai ar lielo draudžu fasādi? Kā veidojas publiskais tēls? Vai tikai izsakot kādus saukļus? Un kādēļ vispār šis jautājums mums tiek uzdots? Ko mēs varam ieteikt Virsvaldei? Vai mēs būsim tā roka, kas dos padomu galvai, kas jādara kājai? Mēs, Rīgas iecirkņa mācītāji?! Protams, izvērtās spraiga diskusija, kā jau tas garīdznieku vidē ir dabiski. Un beigu beigās noskaidrojās svarīgais jautājums: ko sabiedrība gaida no baznīcas? Vai piemērošanos tai, vai ceļa virziena rādīšanu? Un patiesi ir tā – ja jau jāuzdod šāds jautājums, tad ir jānoskaidro savs uzdevums – ko nozīmē būt baznīcai? Tādēļ galvenais jautājums ir: ko mūsu Kungs sagaida no saviem kalpiem? Mācītāja A. Bites atbilde dialoga krustugunīs ir šāda: baznīcai jāsludina tas, ko Kungs ir licis, nevis jāatbild uz visiem sociālantropoloģiskajiem eksistenciālajiem  jautājumiem. Kā pazemīga Kunga kalpa piemērs tika minēts profesors R. Feldmanis, kura dzīves moto bija: vienīgi Kristus! – pasludināt Kristu, Viņa Vēsti, kas atspirdzina sausumā, tuksnesī, un dod spēku visos dzīves samežģījumos, arī tajos, kurus risina psihologi, psihiatri, sociologi un sociālie darbinieki; vest cilvēci pie Viņa skaidrā ūdens avota laikā, kad tā dzer duļķūdeni, kas slāpes neveldzē.

Zināms, ka baznīca radās, veidojās lielas pretestības laikā, kad Kristus vēsts un augšāmcelšanās sludinātāji tika ne vien saukti par muļķiem un neprātīgajiem, bet arī vajāti. Bet mēs zinām un piedzīvojam arī to, ka baznīcu „elles vārtiem nebūs uzvarēt” (Mt 16,18), un joprojām varam pateikties Dievam, ka Viņš cauri gadu simtiem to ir uzturējis savā spēkā un ka esam daļa no Viņa vispārīgās baznīcas.

Bet, domājot par sociālajām aktivitātēm ārpus baznīcas, ir svarīgi vienmēr turēt asu garīgo redzi un dzirdi – saskatīt, sadzirdēt aicinājumus. Vairākums garīdznieku patiesi dodas tur, kur tos aicina, lai veiktu gan Evaņģēlija pasludināšanu, gan žēlsirdības darbu.

3. grupa pārrunāja jautājumus par baznīcas pārvaldi: 1) kas raksturo labu pārvaldi? – vispirms jau Kristus mīlestības attieksme pašos vadītājos, sadraudzības attiecību veidošana; vadībai jābūt kalpojošai, orientētai uz cilvēku vajadzībām; 2) bīskapu, prāvestu, Virsvaldes darbinieku jautājumu loku kompetence. Ko mācītāji sagaida no katra? No bīskapa – regulāras sarunas ar visiem mācītājiem, nevis tikai ar tiem, ar kuriem jārisina avārijas situācijas; bīskapam jābūt kā pārraugam, kas pats nav pretrunā ar pārējo mācītāju un draudžu viedokli baznīcā, un jābūt baznīcas vīzijas iedvesmotājam un devējam; prāvestiem jābūt administratīvajiem palīgiem mācītājiem; Virsvaldes darbiniekiem – praktisko jautājumu risinātājiem; 3) iecirkņa konventa funkcijas – izglītošana, sadraudzība, informācijas apmaiņa par notiekošo iecirknī, diecēzē, baznīcā; vēlams veidot baznīcas virsplānu, pēc kā vadīties, stādot citus plānus; 4) jautājumā par kopīgo pasākumu plānošanu garīdznieki vienojās, ka jābūt bīskapa akceptētam kalendāram plānam, kam jāpievieno citi plāni, lai pasākumi nepārklātos, tātad Virsvaldē koordinatoram šis plāns ir jādara pieejams ar interneta palīdzību visiem garīdzniekiem un draudžu nozaru vadītājiem, kas iesaistīti pasākumu rīkošanā; 5) par palīdzību kalpošanas sarežģījumos, konfliktos – vispirms tos vēlams risināt prāvestu institūcijas līmenī, pēc tam tikai bīskapu; 6) draudzes demokrātijas jautājums – svarīgi, ka baznīca nekļūst par mācītājbaznīcu, bet draudzes darbā iesaistās laji, uzņemoties arī atbildību; jautājums par draudžu pārvalžu iecelšanu krīzes situācijās un kā raugāmies uz demokrātiski vēlētām institūcijām baznīcā.

Kā mīnuss pārvaldes darbā tika minēts – pravietiskas kalpošanas trūkums, kā arī neinformēšana par Kapitula lēmumiem, savstarpēja nekomunicēšana. Tos nākotnē sagaidītu katrs garīdznieks, kura kalpošanu tie būtiski ietekmē.

Bet kā visu jautājumu risināšanas atslēgvārdi katrā grupa tika teikti: viss lai notiek Kristus mīlestībā! Apustulis Pāvils raksta draudzei Kolosā, atgādinot, ka vienīgi Kristus ved cilvēci atpakaļ pie Dieva, sava Radītāja: „Tad nu kā Dieva izredzētie, svētie un mīļotie, tērpieties sirsnīgā līdzjūtībā, laipnībā, pazemībā, lēnībā, pacietībā, ka jūs cits citu panesat un cits citam piedodat, ja vienam ir ko sūdzēties par otru; tāpat kā mūsu Kungs jums piedevis, piedodiet arī jūs. Un pāri visam tam lai ir mīlestība, kas ir pilnības saite.” (Kol 3, 12–14) Pilnības saite – sakramentālā, pārvaldes darbā un ārpusbaznīcas kalpošanā!

Milda Klampe, evaņģēliste