Liepājas diecēzes dienu, kas no 8.līdz 10. jūlijam notiek Jaunpilī, moto „Esi uzticams!” ir ņemts no apustuļa Pāvila pirmās vēstules korintiešiem 4. nodaļas. Aplūkosim Rakstu vietu no pirmā līdz piektajam pantam, kā to atrodam liturģiskā kalendāra tradicionālajā rakstu rindā 3. Adventa svētdienai. Saprotot, ka dzīvojam, gaidot Kristus atnākšanu, atzīsim, ka te nav pretrunas, ja tagad, vasaras vidū, atceramies Adventu. Kad diecēzes vadība pulcējās pie bīskapa Pāvila Brūvera, mēs vienprātīgi atzinām, ka uzticamība ir aktuāla tēma mūsu baznīcai šodien.

”Tā lai ikviens uz mums skatās kā uz Kristus kalpiem un Dieva noslēpumu namturiem. No namturiem galvenām kārtām prasa, ka tie būtu uzticami. Bet tā man ir maza lieta, ka jūs mani tiesājat vai kāda cilvēku tiesa; es neesmu arī pats sev tiesnesis. Es gan nekā neapzinos, bet tādēļ vēl neesmu taisnots, mans tiesnesis ir Tas Kungs. Tātad netiesājiet priekšlaikus, tiekāms Tas Kungs atnāks; Tas arī cels gaismā, kas bija apslēpts tumsībā un atklās siržu nodomus, un tad ikvienam būs sava uzslava no Dieva.” (1kor 4:1-5)

Korintas draudzē, līdzīgi kā baznīcā visos laikos, netrūkst problēmu un grūtību. Iespējams, pirmajā brīdī, kad izlasām šo tekstu, rodas sajūta, ka Pāvils galvenokārt vēlas aizstāvēties pret viņam izvirzītajām apsūdzībām vai izteiktajiem pārmetumiem. Tomēr, ielūkojoties dziļāk, var ievērot, ka Pāvils, aizstāvot savu darbu, ko veicis pie Korintas kristiešiem, tomēr vairāk aicina savus sekotājus raudzīties uz Kristus krustu. Pāvilam allaž svarīgākā ir vēsts, ko sludina, nevis mācītāju labās vai sliktās īpašības, trūkumi vai viņu talanti. Tas ir aicinājums korintiešiem pārstāt tiesāt vai vērtēt savus mācītājus vai sludinātājus, bet atstāt to Dieva ziņā, kas vienīgais tiesās pēc taisnības. „Tā lai ikviens uz mums skatās kā uz Kristus kalpiem.” Sestajā pantā Pāvils saka: „Bet to, brāļi, es esmu attiecinājis uz sevi un uz Apollu.” Tātad Pāvils aicina uz sevi un savu darba biedru raudzīties kā uz Kristus kalpiem. Ikvienam kalpam ir jāpilda tas, ko viņa kungs pavēl. Kalpam nav savas paša tiesības, viņš ir pakļauts savam Kungam. Kristus ir kungu Kungs un ķēniņu Ķēniņš. (Atkl 17:14), tādēļ, lai arī Pāvils un Apolls ir kalpi, viņi ir piederīgi pie Ķēniņa galma. Ķēniņiem ir daudz kalpu, katram ir savas īpašās funkcijas, savs aicinājums. Pie tiem pieder armijas pavēlnieki, valdības vadītāji, arī konsuli un sūtņi. Ja ķēniņš sūta savu pārstāvi uz citu valsti vai pie citiem cilvēkiem kādā uzdevumā, ķēniņš sagaida, ka pret viņa kalpu izturēsies ar cieņu. Necieņa pret ķēniņa kalpu tiktu uzlūkota kā necieņa pret pašu sūtītāju. Citiem vārdiem sakot, ikviens sūtnis savā personā nes daļu ķēniņa autoritātes. Tieši tā korintiešiem ir jāuzlūko Pāvils un Apolls – kā ķēniņu Ķēniņa sūtņi. Protams, ir kalpi, kuri, iespējams, visu savu kalpošanas laiku pavada, mazgājot traukus vai grīdas. Arī šāda kalpošana ir vajadzīga. Tomēr, attiecībā uz sevi un Apollu, Pāvils min vārdu namturi. Domājot par ķēniņa namturiem, nāk prātā stāsts par Jāzepu, kurš kļuva par Ēģiptes faraona īpašumu namturi un vadīja pārtikas uzkrāšanu treknajos gados, lai pārdzīvotu bada laikus. Ja kalpu amati var būt ar atšķirīgu augstāku vai zemāku atbildību, tad namtura amats vienmēr ir saistīts ar ļoti augstu atbildību.

Vai arī mēs ikviens sevi varam atzīt par namturiem pār to, ko Dievs mums mūsu dzīvēs ir uzticējis? Vai šodien bīskapi un mācītāji arī būtu uzlūkojami kā namturi? Mācītājs tiek saukts arī par Dieva kalpu, tātad, atbildīgs par kalpošanu savam Kungam. Kas ir šie Dieva noslēpumi, ko piemin Pāvils? Vēstules romiešiem noslēgumā Pāvils runā par noslēpumu.

„Bet Tam, kas jūs var stiprināt, kā to rāda mans Evaņģēlijs un vēstījums par Jēzu Kristu, kurā atklājas noslēpums, kas mūžiem bijis neizpausts, bet tagad darīts zināms un ar pravieša rakstiem uz Dieva pavēli sludināts visām tautām, lai tās pakļautu ticībai.” (Rm 16:25-26)

„Redzi, es jums saku noslēpumu: ne visi mēs mirsim, bet visi tiksim pārvērsti, piepeši, acumirklī, pēdējai bazūnei atskanot. Jo atskanēs bazūne, un mirušie tiks uzmodināti neiznīcībā, un mēs tapsim pārvērsti.”(1kor 15:51-52)

„Tāpēc es, Pāvils, nesdams Kristus Jēzus važas par jums, pagāniem, griežos pie jums: jūs jau esat dzirdējuši par uzticēto Dieva žēlastību man darboties jūsu labā. Ar atklāsmi man darīts zināms Dieva noslēpums, par ko iepriekš īsumā esmu rakstījis. To lasot, jūs varat nojaust manu Kristus noslēpuma izpratni, kas agrākām cilvēku bērnu paaudzēm tādā veidā vēl nebija darīts zināms, kā tas tagad Garā ticis atklāts Viņa svētajiem apustuļiem un praviešiem Proti, ka, Evaņģēlijam nākot, pagāni Jēzū Kristū līdzi kļuvuši par apsolījuma mantiniekiem, par vienas miesas locekļiem un dalībniekiem. Par šī Evaņģēlija kalpu es esmu kļuvis, saņemdams Dieva žēlastības dāvanu, ko Viņš Savā lielajā spēkā man piešķīris.” (Ef 3:1-6)

„Noslēpums, kas ļaužu ciltīm bija apslēpts no mūžīgiem laikiem, bet tagad atklāts Viņa svētajiem.”(Kol 1:26)

Iepriekš citētās Rakstu vietas atklāj Pāvila izpratni par Dieva noslēpumu, viņam tā ir Svētā Gara atklāta vēsts par Kristu, par Dieva žēlastību arī pagāniem. Pāvilam tas nozīmē atbildību. Otrajā vēstulē korintiešiem Pāvils nosauc šo vēsti par dārgumu, kas tiek glabāts māla traukos (2kor  4:7) – dārgums ir Evaņģēlijs un māla trauki – Pāvils un viņa darba biedri.

Dārgumu (lasi Evaņģēlija) pārvaldīšana Pāvilam ir liela atbildība. To apzinoties viņš saka: „No namturiem galvenām kārtām prasa, lai tie būtu uzticami”. Sengrieķu tekstā ir lietots vārds pistos – tas nozīmē uzticams, uzticīgs. Pāvils sagaida, ka Dievs viņu atzīs par pietiekami atbildīgu un uzticamu, viņš savā sludināšanā nav domājis, lai izpatiktu klausītājiem. Šīs vēstules otrajā nodaļā mēs lasām: „Un tā arī es, pie jums nākdams, nenācu ar augstu valodu vai gudrību, nesdams jums Dieva liecību. Jo es jūsu starpā negribēju neko citu zināt kā vien Jēzu Kristu un to pašu krustā sistu. Un es ierados pie jums nespēkā, bailēs un lielā nedrošībā. Un mana runa un mana sludināšana nenotika pārliecinošos gudrības vārdos, bet gara un spēka izpausmē, lai jūsu ticība nebūtu pamatota cilvēku gudrībā, bet Dieva spēkā.”(1kor 2:1-5) Šajos vārdos apustulis Pāvils atklāj savu uzticības izpratni. Viņš nav mēģinājis paspīdēt ar asprātību vai kādām pasakām vai ārējiem efektiem, bet sludinājis „Dieva gudrību noslēpumā”, Kristus krustā apslēpto gudrību.

Kāds varētu teikt, ka uzticamība dārgumu pārvaldīšanā, par kuru runā apustulis, attiecas uz Dieva vārda sludinātājiem. Mācītājiem nopietni jāraugās, „lai citiem sludinot paši nekļūtu atmetami”, tātad, lai dzīve atbilst sludinātajam Vārdam. Vai aicinājums būt uzticamam attiecas uz ikvienu kristieti, un kam tad īsti mums jābūt uzticamiem? Atcerēsimies, dārgums, kuru pārvalda Pāvils ir Evaņģēlijs – vēsts par Dieva žēlastību. Ikviens, kas nesam kristieša vārdu, esam Dieva žēlastību saņēmuši, jo esam Viņa ģimenes locekļi. Mums ikvienam ir doti šie dārgumi. Kristībā esam atbrīvoti no grēka un nāves varas, esam kļuvuši par mūžības mantiniekiem un debesu valstības iemītniekiem. Kā nesam šos dārgumus cauri savai dzīvei? Iespējams te mums prātā nāk tie dzīves mirkļi, kad esam uzticību pievīluši. Varbūt esam bijuši netaisni, vai pārlieku paštaisni, varbūt kādreiz esam rīkojušies pārsteidzīgi un apzināmies, ka to vairs nevar labot. Apustulis Pāvils brīdina, ka Dieva tiesā tiks atklāti katra sirds visapslēptākie nodomi. Varbūt atceries, ka aiz it kā cēlas rīcības esi slēpis savus savtīgos nolūkus, tad zini – Dieva tiesa tos atklās, „viss tiks celts gaismā”. Ja uzticēsies savai taisnībai, būsi pagalam. Pāvils atklāj, ka viņa tiesnesis ir Tas Kungs Kristus. Garā iztēlojoties tiesu, iedomājies, ka stāvēsi tiesas priekšā, tiks uzklausīti liecinieki, kas tevi apsūdzēs, tiks celti gaismā visi grēki, pat tie, kurus jau esi aizmirsis un tev nolasīs nāves spriedumu. Tad piecelsies tiesnesis Kungs Kristus. Viņš pacels savas naglu caururbtās rokas, atklās savu rīksts sarētoto muguru, rādīs šķēpa izdurto rētu sānos un sacīs: „Tavu nāvi Es esmu izcietis, par taviem grēkiem ir samaksāts.” Vislielākais mums uzticētais dārgums ir Dieva žēlastība, tai esi uzticams! „Bet Dievs savā žēlastībā tos taisno bez nopelna, sagādājis tiem pestīšanu Jēzū Kristū. Viņu Dievs tiem, kas tic, nolicis par grēka izpircēju Viņa asinīs, tā parādīdams Savu taisnību. Neviens tik lēti nemirs par kādu taisno. Bet Dievs savu mīlestību uz mums pierāda ar to, ka Kristus par mums bezdievīgajiem miris, kad vēl bijām grēcinieki. Jo vairāk tagad, taisnoti ar Viņa asinīm, caur Viņu tiksim izglābti no dusmības.” (Rm 3:24-25; 5:8-9)

Lūgšana

Svētais un mūžīgais Dievs, es pateicos par Tavu uzticību, pat tad, kad mēs neesam bijuši uzticami, Tu tomēr mūs esi uzlūkojis savā žēlastībā. Māci mums būt uzticamiem namturiem. Tu mums esi devis līdzdaļu pie savas valstības celšanas, katram esi devis dāvanas, lai ar tām kalpotu. Kungs, nāc pats un māci mums būt uzticamiem attiecībās ar tuvākajiem, ģimenē, darbā, kalpošanā, katrā dzīves jomā, kur Tu mūs ved, katrā amatā, ko Tu mums uztici. Māci mums būt uzticamiem jau mazās lietās, lai Tu ikvienam varētu dot dzīvības vainagu. Svētī mūs, lai esam Tavas uzticības cienīgi.

Āmen.

Jānis Smilgainis, Jaunpils, Džūkstes, Lestenes un Zebrenes draudzes mācītājs