„Man ir spēcīga sajūta, ka esmu savā vietā, ka Dievs mani te ir nolicis,” saka mācītājs Artis Druvietis, kurš trešo mēnesi turpina Uģa un Harinas Brūkleņu pirms četriem gadiem iesākto misiju pie Īrijas latviešiem. Kopā ar viņu Liepājas diecēzes dienās Jaunpilī ir Oskars Svilāns, Dublinas latviešu luterāņu draudzes sabiedrisko attiecību cilvēks. Mūsu sarunas laikā zem simtmetrīgām liepām Artis visus aicina doties uz Īriju. Nē, nē, ne jau pamest dzimteni labākas iztikas dēļ, bet tos, kurus Dievs aicina – saklausīt Tēva balsi un doties uz Īriju – misijā.

- Šī gada sākumā savu misiju Īrijā noslēdza mācītājs Uģis Brūklene. Cik tevi atceros no studiju gadiem Lutera akadēmijā, tu vienmēr kaut kur biji gatavs doties dibināt jaunas draudzes – vai uz Baltkrieviju, vai uz Āfriku, vai – uz Imantu… Nokļūšana Dublinā tagad šķiet likumsakarīga.

Artis Druvietis: – Jau kopš 2006. gada Dievs uz mani īpaši runāja par mājdraudzēm, gan ar piebildi – vēl ne tagad, vēl nav laiks… Tad bija Gregorskolas laiks, pēc tam es saņēmu atklāsmi, ka ir jāatstāj gan Gregorskola, gan Imantas draudze cilvēkiem, kas to turpinās pēc manis. Tad, kad es jau biju Imantā, bilde, kas būs jādara man, bija skaidra – ka būs jākalpo pie tā, lai veidotos mājas grupas un mājas draudzes, kas pēc tam var veidoties kā pašpavairojoša kustība. Ka tieši tādā veidā var izplesties Dieva valstība – tā pašlaik daudz kur notiek – arābu pasaulē, Indijā, Ķīnā.

Kādu laiku es no daudziem, savā starpā nesaistītiem cilvēkiem saņēmu jautājumus: „Vai tev Dievs neko nav teicis par Īriju?” Vai arī: „Es lūdzu par tevi, un man visu laiku acu priekšā ir Īrija…” Pēc divdesmitā vaicātāja es vairs neskaitīju… Pats arī par to lūdzu, bet man pilnīgi nekas nerādījās… Nekāda uzruna no Dieva līdz brīdim, kad piezvanīja Elijs Godiņš un lūdza vienu svētdienu aizbraukt uz Dublinu.

Aizbraucu . Un saņēmu no Tēta apstiprinājumu. Jautājums vairs nebija – vai braukt, bet – kad braukt?

Tad arī nāca oficiāls aicinājums un apstiprinājums no arhibīskapa.

Vīzija par mājas grupām arī apstiprinājās – kad es latviešiem Īrijā par to stāstīju, redzēju, ka viņi paši ir nonākuši līdz šai domai. Puzle salikās kopā. Tā turpinājās arī ar visām praktiskajām lietām, kā Dievs tās saorganizēja – līdz pēdējai detaļai.

- Vai esi pārcēlies kopā ar ģimeni?

Jā, jau trīs mēnešus dzīvoju Dublinā netālu no Oskara un Miežiem (Inguna Mieze ir Dublinas latviešu draudzes priekšniece – red.) un Barkusiem (sieva ir draudzes grāmatvede) . Tādā latviešu draudzes rajonā.

- Jaunpilī lekcijā par misiju tu teici, ka Īrija ir ideāla vieta, kur uzrunāt latviešus. Kāpēc, tavuprāt, tur durvis ir vairāk atvērtas?

Oskars: – Es varu pastāstīt par sevi. Kāpēc es pirms trim gadiem no Kelsas ar autobusu pusotru stundu par 18 eiro braucu uz Dublinu? Doma bija satikt latviešus. Pāris mēnešus jau strādāju, tur, kur es dzīvoju, latviešu nebija. Bija – darbs – mājas un tad garā nakts no piektdienas līdz pirmdienai… Kamēr es to baznīcu atradu… Tanī reizē  dievkalpojumu vadīja laji, sprediķis bija audio ierakstā. Laikam tāpēc tagad visu laiku klausos Rolandu Eimani, viņš ir mans neklātienes mācītājs – man ir pilns telefons ar viņa lekcijām un sprediķiem… 

Bet toreiz mana attieksme pret baznīcu bija ļoti rezervēta, lai neteiktu skarbāk. Īstenībā, mani „paņēma” sadraudzība. Bija patīkami vienkārši pasēdēt, parunāties ar jaukiem cilvēkiem.

Artis: – Īrijas latviešu vidē ir milzīga atvērtība Evaņģēlijam. Manuprāt, tam ir vismaz divi izskaidrojami. Pirmais – Evaņģēlija trūkums. Tur ir daudz latviešu, kas nezina angļu valodu, vismaz ne tādā līmenī, lai varētu labi justies baznīcā, kurā runā angļu valodā. Cilvēkam nav kur saņem Dieva Vārdu, un šis iztrūkums rada lielas slāpes – kad katrs nieks, ko tu iedod, tiek satverts kā bagātība. Otrs ir vientulības, nošķirtības sajūta, kas veicina ļoti labu sadraudzību, bet ko Latvijā cilvēki nenovērtē. Paskrien garām viens otram – darbi, darīšanas…

Oskars: – Īrijā ir daži kolektīvi – biedrības, draudze, kori. Ja cilvēks kaut kur sāk darboties, viņš darbojas visos šajos kolektīvos. Bet ļoti daudzi latvieši, kuri dzīvo 8, 10 gadus, nav aizsniegti. Viņi joprojām nezina to, ka ir latviešu luterāņu un katoļu draudze, nezina, ka ir latviešu avīze „Sveiks!”, nezina, ka ir latviešu portāls www.baltic.ireland.ie, kur var visas ziņas lasīt. Vislabākais rupors, kur kaut ko cilvēki uzzina Īrijā, ir caur Latvijas medijiem. Cilvēki, kuri atnāk uz draudzi, dažkārt ir teikuši „Mamma piezvanīja – „Panorāmā” teica, ka pie jums kaut kas notiek!”

Artis: – Slāpes caur to, ka nav kalpotāju, lai izskan visiem Latvijā dzīvojošajiem kristiešiem kā aicinājums – varbūt Dievs jūs aicina uz Īriju kalpot misijā? Tā ir pilnīgi reāla iespēja.

- Tu domā mācītājus, lajus?

Artis: – Visus, kas ir saņēmuši Dieva aicinājumu. Es neaicinu pārcelties uz Īriju Īrijas dēļ, bet misijas dēļ, kur cilvēki situācijas dēļ ir atvērti Evaņģēlijam un sadraudzībai, kas Latvijā ir jūtami iztrūkstoša. Arī daudz citas lietas. Latvijā es biju dzirdējis ļoti daudz negatīva par latviešiem Īrijā, bet, redzot viņus pats, es nevaru beigt brīnīties, cik daudz sakarīgu un foršu cilvēku te ir! Un tas ir loģiski, jo aizbrauc ne jau tie, kas neko negrib. Aizbrauc tie, kas ir gatavi kustēties un lietas risināt. Kāds var nicinoši teikt – kredīta vergi. Bet mēs, daudzi muļķi, esam paņēmuši kredītus, kad to nevajadzēja darīt, un uz Īriju ir aizbraukuši tie, kas ir atbildīgi. Kas nevis laiž muļķi, bet šo jautājumu risina atbildīgi. Es varu teikt, ka aizbraukusi ir tautas labākā daļa, es redzu, ka šie cilvēki ir mūsu nākotnes cerība – vienalga, vai viņi būs Latvijā vai Īrijā.

Kas man vēl dod cerību misijas iespējai Īrijā? Tur ir daudz cilvēku, kas ir izrādījuši gatavību pārcelties, uzņēmīgi un gatavi ķerties vērsim pie ragiem – ja tāds cilvēks saņem Dieva aicinājumu, vadību un stiprinājumu, es teiktu, ka Īrijā tādu latviešu, kas būtu spējīgi iet misijā kaut līdz pasaules galam, ir daudz vairāk nekā Latvijā. Jo tie, kas ir gatavi doties, iet un risināt, viņi jau ir pusceļā. Viņi jau ir prom no mājām. Viens ir tehniski, otrs – psiholoģiski, viņi ir gatavi doties, nevis nīkt nost un pukoties, ka valdība ir slikta. To es ļoti cienu cilvēkos, kurus satieku Īrijā, un ticu, ka caur viņiem Dievs var izdarīt fantastiskas lietas arī Latvijas misijas vēsturē. Ticu, ka Dievs sūtīs latviešus misijā pa malu malām un, tajā skaitā, – daudzus no

Īrijas.

- Tu jau pieminēji ideju par mājas grupām. Pastāsti, lūdzu, par to vairāk!

Artis: – Manā galvā mūžīgi bija jautājums – kā aizsniegt tos, kurus līdz šim ar esošajiem misijas veidiem nav izdevies aizsniegt? Tā es aizrakos līdz tādam fenomenam kā mājas draudzes, kas notiek Ķīnā, Vidusindijā, arābu pasaulē, tagad arī Ziemeļamerikā. Tas ir veids, kas ir ļoti atslogots no organizatoriski institucionālās puses un ļoti vairoties spējīgs – mazas, niecīgas mājas draudzītes spēj vairoties tā, ka vidēji statistiski viena tāda grupiņa dalās reizi vai divas gadā, tā atkal radot jaunas mājas grupas. Dievs man uzrādīja, ka ar esošo, tradicionālo misijas stratēģiju un metodi, kāda mums baznīcās ir, statistiski mēs nekad visus neaizsniegsim. Pasaule vairojas ātrāk, turklāt nekristīgā pasaule it sevišķi, bet daudzas draudzes nevis aug, bet iet mazumā. Statistiķi jau ir sarēķinājuši, kurā valstī kāda denominācija aizslēgs savu pēdējo baznīcu… Bet, ja paskatās kaut vai uz vispesimistiskāko māju draudžu statistiku, ir nepieciešami 25 gadi, lai darītu par mācekļiem (ne tikai baznīcā solā sēdētājiem!) visu pasauli. Līdz ar to man, kā cilvēkam, kam centrā ir misijas aicinājums   – kā dabūt cilvēkus pie Kristus, ir cerība, ka mēs varbūt to pieredzēsim. Dievs vairākos veidos uzrādīja, ka šis ir tas virziens, kurā „jārok”, ka Dievs caur to darbosies.

- Oskar, tu ieminējies, ka jūs paši Īrijā bijāt nonākuši līdz idejai par mājas grupām.

Oskars: – Esmu jauns kristietis, tikai trīs gadus kopš esmu jaunatrasts Īrijā, šobrīd esmu ļoti dziļi iesaistījies draudzes dzīvē. Divus gadus kopā ar Uģi nobraukājām pa dievkalpojumiem dažādās Īrijas pilsētās, biju mācītāja atbalsta grupā. Jau tad sapratām, ka dievkalpojums nav īsti labs misijas ierocis, cilvēki nāca diezgan kūtri. Kad atbrauca Artis, noklausījos viņa lekciju ciklu, un dažas idejas noformulējās skaidrāk. Mājas grupu princips varētu būt labs tāpēc, lai varētu vairāk ienākt cilvēki „no malas”. Dievkalpojums ir grūti saprotams cilvēkam, kas ienāk baznīcā. To es saku pēc sevis. Citiem nepatīk, ka baznīcā uzstādīts projektors ar liturģijas kārtību, bet es saku, ka tas ir labi priekš jaunienācējiem, jo tad cilvēks nav stresā – kad jāceļas, kad jākrīt ceļos. Tagad tas liekas vienkārši, bet sākumā man tā bija tumša bilde.

Artis: – Mājas grupas var aizsniegt vairāk cilvēku, jo dievkalpojums var notikt tikai reizi mēnesī. Turklāt dievkalpojumu vietu skaits ir ierobežots, lai cik mācītājs daudz neskrietu.

Oskars: – Sestdienā mums bija divi dievkalpojumi un svētdien divi – tā visu gadu. Par mājas grupām mēs aizdomājāmies, jo nebija sadraudzības. To es domāju arī Latvijā, ejot uz dievkalpojumiem dažādās draudzēs. Valda tas latviešu vēsais kūtrums – nedod Dievs, kādu pasveicināsi! It sevišķi svešo! Kad es pirms trim gadiem aizbraucu uz Dublinu, uz dievkalpojumu, man galvenais bija saprast, ka kristieši ir tādi paši normāli cilvēki – neviens ar Bībeli pa galvu tev nesit. Vismaz pie mums Dublinā tā neviens nedara. Latvijā eju uz savu Olaines baznīcu – tur arī nesit, Mežparkā arī nē… Sapratu – tie kristieši ir normāli cilvēki, pat patīkami…

Artis: – Īrijā, salīdzinot ar Latviju, ir ļoti liels kalpotāju iztrūkums. Uz visiem n-tajiem tūkstošiem tur ir tikai viens mācītājs, turklāt nav sena draudze ar bataljonu izaugušiem kalpotājiem. Līdz ar to ir problēma, ka nav kas kalpo. Un, ja visur ir jāaizbrauc vienam mācītājam, tas nozīmē, ka mācītājs ir pārguris līdz nemaņai un, vienalga, ir ticis uz ļoti maz vietām un ļoti reti. Tāds modelis ilgi nevilks – tas ir tikai laika jautājums, kad mācītājs „plīsīs”, jo nepietiek ne spēka, ne laika, ne finanšu. Līdz ar to ideja par pašpavairojošām mājas grupām un māceklību – kad tu ieguldi nākamajos, kas iegulda un padara par mācekļiem atkal nākamos, un tā bezgala – rodas cerība, ka mēs aizsniegsim vairāk cilvēku. Ja Dievs šai kustībai dos svētību.

- Mums, Latvijas luterāņiem, gandrīz nav nekādas misionāriskās pieredzes ārzemēs – Anna Irbe un Uģis Brūklene – lūk, vienīgie redzamie misionāri. Iznāk, ka katram, kurš iet misijā, pašam jāizdomā, kā un ko viņš darīs.

Artis: – To jau Jēzus izdomāja! Es vienkārši turpinu to, ko iesāka Uģis. Viņš ielika foršu pamatu – daudziem cilvēkiem iemācīja ticības pamatus.

Oskars: – Tas, ko Uģis paveica, bija milzīgs darbs, kam es biju liecinieks. Ir atrastas vietas – placdarmi un cilvēki. Redzēju, kā viņi nāk pie Kristus, kā veidojās un auga. Un, ka jāstrādā pie viņiem tālāk, bet tam nepietiek ne laika, ne finanšu resursu.

Artis: – Tā kā mums LELB nav misijas pieredzes, Uģi tur sūtīja, viņš brauca un meklēja, kādā veidā cilvēkus varētu aizsniegt. Viņa princips bija – sēt maksimāli daudzās vietās un skatīties, kur varētu kaut kas augt. Un tajā brīdī, kad sāka augt, vajag sākt apkopt. Uģis, manuprāt, nonāca līdz punktam – rokas kļūst pa īsām, te ir jābūt kaut kādai sistēmai, formai, veidam kā cilvēkus kopt, ļaut augt un tālāk mācīt. Tas bija ceļš līdz idejai par mājas grupām. Jo vairs nevarēja braukt vairāk un biežāk, ir jāmeklē veidi, kā var veidoties kalpotāji, kas var darboties paralēli mācītājam..

- Kā praktiski tas notiks?

Artis: – Svarīgi ir, sākot kaut ko jaunu, nesabojāt jau esošo. Turpināšu to, kas jau ir – dievkalpojumus, iesvētes mācības utt., bet, domājot par mājas grupām, galvenā grūtība un risks ir viņu organiskumā, dzīvotspējā un spējā vairoties. Lielākoties šīs cerības Eiropā un citās balto valstīs nepiepildās tāpēc, ka baltie mazās grupas grib veidot par mazām organizācijām. Organizācija var uzražot vēl vienu organizāciju, bet tā nav spējīga vairoties, dalīties. Ļoti svarīgi no paša sākuma ir ielikt tādu DNS, ka es nevis organizētā veidā veidoju kādu apmācības grupu, mācu viņus un tad izsūtu, bet galvenā lieta ir – tajā dzīvot. Paldies Dievam, ka Latvijā bija laiks, kad es tā jau dzīvoju, tāpēc man ir cerība, ka tas notiks arī Īrijā. Pamazām pulcējamies pa mājām, kas no malas neizskatās ne pēc dievkalpojumiem, ne pēc mājas sapulcēm – vienkārši draugi satiekas, cep šašliku vai brauc ar laivām, bet, tādā veidā pulcējoties, veidojas draudzes kopība, kura jūtas kā vienots, augošs organisms. Tāpēc tagad vienīgā doma ir – dzīvot pašiem tā ar ģimeni un draugiem un inficēt jeb ieaicināt grupā arī citus, lai viņi, šo DNS satvēruši, atkal nes tālāk.

Protams, ir daudz lietas, kas ir jādara ļoti apzināti – jātur organiskuma un dalīšanās princips, jāiet ārā misijā neiesēžoties, lai mēs nekļūtu par klubiņu – mums ir labi, neviens pie mums nenāciet! Lai notiktu apzināta tiekšanās uz āru – aizsniegt neaizsniegto, ir ļoti daudz jāstrādā pie personīgām attiecībām ar Dievu, pie klusā laika. Ja tā nebūs, tad visa dzīvības sula ir apturēta, tam nav svētības. Un, ja Dievs nesvētī, nekas neaug, nevairojas un nepiepilda zemi.

- Vai mājas grupas ir tikai šašliku cepšanu un laivu braucieni vai tomēr kaut kas vēl?

Artis: – Tā vienkārši sakot, tā ir Kristus miesa visās izpausmēs, ko varētu salīdzināt ar ģimeni. Vai ģimene tikai ēd šašlikus un brauc ar laivu? Nē, arī strādā, atpūšas, plāno, izcīna cīņas, skaidro attiecības un dara vēl visādas lietas. Kristus miesa dzīvo un tajā procesā ietilpt arī tas, ka tā kopā lūdz. Galvenās sastāvdaļas, kam ir jābūt, ir reāls, dziļš personiskais laiks ar Dievu, klusais laiks, kad cilvēks runā ar Dievu un lasa Bībeli, kopīga Bībeles studēšana un lasīšana, iedziļināšanās Dieva Vārdā, kopīga lūgšana, aizlūgšana vienam par otru, sadzīves plānošana vai ģimenes lietu noskaidrošana un nākotnes vīziju plāni, sadraudzība. Būtībā viss tas, kas parādās apustuļu darbos – ka viņi pastāvēja lūgšanās, vārdā, maizes laušanā un sadraudzībā. Laivas un šašliki pieder pie sadraudzības, bet, ja ar to viss sākas un beidzas, tad gan ir švaki.

- Oskar, ko tu domā par savu tālāko darbošanos Īrijas latviešu draudzē?

Oskars: – Tajos laikos, kad mums nebija mācītāja, mums bija laju vadīti dievkalpojumi, mēs, vairāki draudzes locekļi, uzņēmāmies vadīt dievkalpojumus. Tas bija pārejas posms, kad pie mums mācītājs brauca divas reizes mēnesī. Toreiz visiem likās – mācītājs nebūs, tad jau viss beigsies… No sākuma jau aizgāja uz leju, bet šis laiks starp Uģa aizbraukšanu un Arta ierašanos – no janvāra līdz maijam, ļoti saliedēja draudzi. Dievkalpojumi notika tikai Dublinā, bet tas ir laika jautājums. Domāju, ka ir cilvēki Limerikā un Vaterfordā, kas būtu gatavi vadīt ne tikai mājas draudzes, bet arī dievkalpojumus.

- Cik draudzē ir cilvēku?

Oskars: – Oficiāli ir 150, svētdienās uz dievkalpojumiem nāk 30,40. Vairāki baptisti un katoļi arī aktīvi piedalās draudzes dzīvē.

Artis: – Lasīju, ka Latviju Eiropas kontekstā sauc par ekumenisma laboratoriju. Īrijā pie latviešiem viss notiek vēl desmit reiz labāk, jo tur visi ir kopā. Nevar aiziet uz savas konfesijas dievkalpojumu, bet ir viena vieta, kur pulcējas kristieši. Ir liels prieks redzēt, kā zūd nejēdzīgā puse konfesiju robežām, paliek savas mājas identitāte – viņš bija un ir baptists, bet man viņš ir labs draugs, jo es esmu luterānis. Kad tu redzi, ka tā atšķirība nevis šķir, bet papildina, mēs kļūstam bagātāki. Tā ir vēl viena superīgi labā lieta, ko redzu Īrijā.

Oskars: – Mums ir ļoti daudz jaunu cilvēku, kuriem nav nekāda saprašana par to, kā ir pieņemts pie luterāņiem vai baptistiem Latvijā. Pie mums ir tā, kā ir pie mums.

- Manuprāt, galvenais jautājums tomēr ir – vai latvieši nedomā atgriezties?

Oskars: – Tendence diemžēl ir braukt tomēr uz Īriju, bet uz jau konkrēti sarunātām vietām. Par atpakaļceļu… Daudz ir tādu, kas gribētu atpakaļ, bet situācija ir tāda, ka nevar. Pašlaik es strādāju uz pusslodzi, par pārējo man piemaksā bezdarbnieka pabalstu. Par to naudu, kuru tur saņemu, varu atļauties puslīdz labi dzīvot, palīdzēt draudzē ar projektiem, atbalstīt cilvēkus Latvijā. Vai es Latvijā strādājot to varēšu? Atkal nesanāks garoziņa, bet mīkstums – padzīvojot tur, tu saproti, ka vari dzīvot kā cilvēks.

- Vai tad tiešām nav neviena garoziņa dzīvei Īrijā?

Oskars: – Jebkurā gadījumā, tur mēs esam iebraucēji un vienmēr tādi paliksim. Daudzi īri domā – uzcēlāt Īriju, pietiek, brauciet mājās, ko jūs te saņemat pabalstus. Tur ir tik laba sociālā sistēma, ka dažbrīd pat liekas – pārāk laba…

Ir ļoti grūti runāt par garoziņu, jo mēs pazīstam cilvēkus, kuri ir mūsu frekvencē. Kuri ir latviešu biedrībā, korī, draudzē, kuri piedalās pasākumos – tie ir pāris simts cilvēku, kuri ir visur. Ir tādi, kas brauc pat no Limerikas 300 km uz dievkalpojumu. Un tad ir n-tie tūkstoši, par kuriem mēs neko nezinām. Dažreiz viņi uzpeld. Mūsu diakone Ērika daudz varētu pastāstīt.

Artis: – Ir jau ļoti vienkārša doma – ja tu dzenies pēc Dieva valstības, visas pārējās lietas Viņš piemet, ja ir pie kā piemest. Tas notiek gan Āfrikā, gan Latvijā, gan Īrijā. Bet, ja tu mēģini pats būt Dievs un dzīties pēc saviem plāniem, kad kaut kas sabrūk, tu vienlīdz nelaimīgs jūties gan Āfrikā, gan Latvijā, gan Īrijā. Tā, ka stāsts nav par Latviju vai Īriju, bet par attiecībām ar Dievu un būšanu savā aicinājumā – kas no Dieva ir tieši tev nolemts šajā laikā. Katram tas ir cits scenārijs un cits ceļš. Vienus Dievs aicina par vietsēžiem, citus – par apustuļiem un ceļotājiem, kas ir misionāri.

- Cik ilgu laiks tev ir paredzēts tur būt?

Artis: – Trīs gadus. Par to, kas būs tālāk, nav ne jausmas, bet es zinu, ka Tētim noteikti ir plāni. Kad būs vajadzīgs, Viņš tos arī rādīs.

- Un tomēr – vai ilgu pēc Latvijas jums nav?

Oskars: – Traki, es jau saucu Īriju par mājām… Es to konstatēju pirms pusotra gada. Mājas mēs sakām par Īriju, bet dzimtene un tēvzeme vienmēr būs Latvija.

Artis: – Esmu prom tikai trīs mēnešus, par agru izdarīt secinājumus. Bet man ir nenormāli spēcīga sajūta, ka es esmu savā vietā. Tās ir manas mājas un vieta, no kurienes es šobrīd kalpoju Dieva valstībā. Un tā kā es pēc aicinājuma esmu misionārs nevis vietsēdis, man un manai ģimenei, kā Dievs to ir sakārtojis, ir dabiski un normāli būt tur. Protams, ir daudz grūtību, bet pāri tam ir daudz lielāka sajūta, ka mēs esam savā vietā – Dievs to ārkārtīgi daudz veidos ir rādījis. Šos pāris mēnešus biju aizmirsis, ka ārpus Īrijas arī cilvēki dzīvo – biju apsolījis n-tajiem cilvēkiem atsūtīt savu Īrijas telefonu, bet to atcerējos tikai tad, kad lidoju uz Latviju…  

Domāju – Dievs sūtīja, tad ne par velti. Ļoti iespējams, ka var nebūt viegli, bet, ka būs labi, par to man nav nekādu bažu, jo Dievs garām nešauj.

P.S. Ja vēlaties iegūt vairāk un regulāru informāciju, kas notiek pie latviešu luterāņiem Īrijā, draudzes mājas lapas adrese ir www.draudze.ie, tur ir atrodami videoformātā sprediķi, lekcijas, Alfa kursu nodarbības u.c. informācija.