„Latvija kopā ar valodu manī ienāca bērnībā. Ar to es vienmēr dzīvoju, tie ir ļoti stipri bērnības iespaidi,” intervijā saka žurnāliste Olga Homenčuka – Pēterburgas latviešu pēctece ceturtajā paaudzē. 19./20.gs. mijā Olgas vecvectēvs bija Pēterburgas latviešu luterāņu draudzes mācītājs, jūlijā uz senču zemi viņa atveda savus bērnus – padsmitniekus Katrīnu un Dmitriju, kuri dzied vokālo mūziku. Kad šī gada jūnijā „Svētdienas Rīta” lasītāji devās ciemos uz Pēterburgu, Olga bija gide un par mums rūpējās, savukārt jūlijā „Svētdienas Rīta” ceļotāji uzņēma Pēterburgas latviešu pēctečus un jaunos talantus savās draudzēs.

- Kādā valodā runāsim – latviešu vai krievu?

- Latviešu valoda pieder manai būtībai. Es esmu viena persona, bet Pēterburgā manī iekšā dzīvo latviete. Citreiz izlien, parādās, bet tas man ļoti reti sanāk, jo ir saistīts ar valodu. Kur viņa var izlīst, tā latiška*? Tikai konsulātā, draudzē. Tāpēc tagad runāsim latviski!

- Kādu tu atceries savu pirmo ierašanos Latvijā?

- Pirmo ierašanos neatceros, tāpēc, ka tas bija bērnībā. Kad es skatos uz fotogrāfijām no tiem laikiem, redzu manu māsiņu Inu gada vecumā un sevi – man tur ir četri gadi. Redzu manu saimi: papa vienmēr ir izbraucis ar teātri – ne vairs ar Latvijas krievu drāmu (Olgas tēvs ir nu jau mūžībā aizgājušais Rīgas Krievu drāmas teātra aktieris Pēteris Gorins – red.), bet ar Pēterburgas teātri, bet mēs ar mammu (Pēterburgas latviešu draudzes priekšnieci Inu Kārkliņu –Gorinu – red.)  un vecmammu esam laukos Rundālē. Latviešu valoda man nebija pirmā, bet Inai pirmie vārdi bija latviešu, pēc tam viņa mācījās krievu valodu. Protams, būtu labāk, ja es tagad būtu padzīvojusi ilgāk pa laukiem, bet nesanāca. Tagad ir tāds moderns vārds – ‘perezagruzka’**– pietiek tikai ieelpot, ieraudzīt un visi bērnības iespaidi ir atgriezušies.

- Ko tu atceries no apzinātā vecuma Latvijā?

- Vienu laiku Rundālē mēs pavadījām visu vasaru, pēc tam bija neliels pārtraukums, aizgājām skolā un braucām kaut kur citur, bet no 12 gadiem līdz skolas beigām un vēl, kad mācījos universitātē, braucu vasarās šurp. Dzīvojām pa laukiem, kaut ko darījām – lasījām ābolus, ēdam nepārtraukti ogas… No tiem laikiem man ir atmiņas, ka tur brauca ļoti daudz ielūgtu cilvēku no Krievijas. Tante nebija pret. Visi cilvēki, kas tur bija, strādāja no rīta līdz vakaram, bet tu zini manu mammu– tagad viņa ielūdz pusi Latvijas uz Pēterburgu, bet tad viņa ielūdza pusi Krievijas uz mūsu laukiem Rundālē. Tur brauca aktieri, ārsti, mūsu radi… Bija daudz humora un smieklu, bet bija arī klusās dienas, kad varēja Latvijas īsto dzīvi ieelpot. Mammai bija viens draugs profesors, kurš veselām dienām stāvēja upē un makšķerēja. Kad runā par Latviju, man acu priekšā ir nogāze, pa kuru mēs skrējām augšā, lejā un lauki tur apkārt. Un cilvēki te bija tuvāki nekā Pēterburgā, arī svešie ātri palika par draugiem. Mēs gaidījām katru vasaru, kad atkal varēsim satikties ar radiem un draugiem.

- Tu pieminēji savu vecmāmiņu, kas tev Pēterburgā mācīja latviešu valodu.

- Viņa nemācīja, viņa vienkārši runāja. Viņu sauca Erna Kārkliņa, mēs visi viņu saucām par Eņičku. Par mammu vai Mamiku sauca manas mammas vecmammu, kas bija tāda kā mamma visai saimei – viņa bija ļoti stipra sieviete no Latvijas. Tā bija Eduarda Vīnegera sieva, Eņička bija viņu meita – īsts eņģelis un ļoti mīļš cilvēks. Ne reizi mūžā viņa nebija pacēlusi balsi. Viņa tā klusu sēdēja, nedaudz runāja un visus ap sevi pulcēja. Kas ienāk mūsu saimē – kļūst par luterāni, piemēram, Inas vīrs, viņš bija pareizticīgais, bet kļuva par luterāni, un visi bērni mums ir luterāņi.

- Jums ir tik stipra ģimene, ka visi citu konfesiju pārstāvji, kas ienāk jūsu ģimenē, kļūst par luterāņiem?

- Smejas. Jā, vai arī neiztur to visu, kā mans vīrs, piemēram. Jā, mums ir ļoti stipra ģimene, un tas ir saistīts ar Latvijas garu.

- Viens no jūsu dzimtas pamatiem ir luterisms. Kāda bija tava nākšana pie ticības?

- Man nevajadzēja nākt, jo tā vienmēr bija mūsu mājās. Arī tad, kad baznīcas bija ciet, mēs vienmēr svinējām Ziemsvētkus, citus baznīcas svētkus. Mana mamma baznīcas korāļus dzied vēl ar veciem vārdiem, kādus viņai mācīja vecmamma. Abi mani bērni ir kristīti, bet vēl nav iesvētīti.

- Šajā Latvijas apciemojuma reizē jūs apmeklējāt sava senākā zināmā senča kapa vietu.

- Es tikai biju dzirdējusi par to, bet man ir ļoti uzņēmīgs brālēns, kurš mūs visus turp aizveda. Ieraudzījām kapa krustu, sajūta bija ļoti spēcīga. Jelgavas kapos pie pils guļ mans vecvecvectēvs Kārlis Vīnegers, 1850. gadā piedzimis un 1911. nomiris – mēs saskatījāmies un konstatējām, ka esam ieradušies pie kapa tieši 100 gadus pēc viņa nāves… Tas bija ļoti simboliski. Viņš bija grāmatvedis muižā, bet tik labs grāmatvedis, ka baronese viņu tur apglabāja. Viņš nebija augstdzimušais, bet bija liela personība un savā saimē ļoti liela autoritāte. Viņam bija ļoti daudz bērnu – 13 no vienas sievas un pēc tam vēl daudz bērnu no otras. Tā bija ļoti, ļoti liela ģimene! Man liekas, ka manas vecmāmiņas tēvs, Eduards Karlovičs, kurš vēlāk kļuva par mācītāju Pēterburgā, bija vecākais dēls. Zinu, ka visa tā lielā saime, mazākie brāļi un māsas, brauca uz Pēterburgu un vienmēr kāds tur pie Eduarda dzīvoja. Bet viņi visi ļoti cienīja savu tēvu Kārli, kuram vēstulēs vienmēr atskaitījās – nevis, ka „mums iet labi”, bet, ka „mēs darām labus darbus”. Bērniem bija ļoti svarīgi, ka tēvs pasaka: „Labi, bērni, jūs darāt pareizi.”

- Kāpēc tu tieši tagad gribēji vest savus bērnus uz Latviju?

- Lai mani bērni iegūtu kaut ko no Latvijas, to vajadzēja darīt bērnībā, bet tad bija juku laiki, jo viņi piedzima, kad robežas jau bija ciet. Un mums un jums daudz vieglāk ir aizbraukt uz Vāciju nekā uz Latviju. Tagad arī nav viegli. Mani bērni nerunā latviski, kaut kas mums nesanāca ar to mājas runāšanu, jo mana mamma dzīvoja atsevišķi un it kā nebija laika… Tagad mani bērni saka: „Ko jūs tur runājat, mēs arī gribam saprast!” Es ceru, ka viņiem tas kādreiz arī sanāks. Tagad kā jauni cilvēki viņi jau var ne tikai ņemt, bet arī kaut ko dot. Sanāca ļoti labi, ka uz Latviju varēja atbraukt gan viņu draugi – mūzikas skolas vokālās nodaļas audzēkņi, gan pedagogi, ka varējām dziedāt vecās Latvijas baznīcās.

- Nedēļas laikā jūs sniedzāt koncertu Siguldas un Rīgas Sv. Jāņa baznīcā, kā arī lielu koncertu Liepājas diecēzes dienās Jaunpils baznīcā. Jaunieši uzstājās arī Senās mūzikas festivālā Rundāles pilī. Padalies iespaidos!

- Viss sanāca tik viegli, viss bija tik labi organizēts. Cilvēki, kas brauca ar „Svētdienas Rītu” un ar kuriem es iepazinos Pēterburgā, bija tik vienreizēji! Kad iepriekš mamma bija stāstījusi, cik brīnišķīgi ir tie cilvēki, es domāju – nu viņa mazdrusciņ par daudz iedomājas… Bet tā kā mana mamma salauza kāju un nevarēja būt par gidi, tad es, kad iekāpu pie jums autobusā Pēterburgā, uzreiz sajutu, ka šeit tiešām ir ļoti brīnišķīgi cilvēki. Mums viss Pēterburgā sanāca labi, bet Latvijā bija vēl labāk, jo mūs jau gaidīja. Vispirms mēs bijām Siguldas draudzē pie mīļiem cilvēkiem, tad Rīgas Jāņa baznīcā mūs gaidīja mācītājs Juris Zariņš. Par mums ļoti rūpējās mācītājs Ivars (Jēkabsons). Jaunpilī arī bija brīnišķīgi, tur satikām tik daudz jauku cilvēku! Sajūta ir ļoti laba. Bērniem tā bija laba iespēja dziedāt brīnišķīgās vietās. Viņi dzied garīgo mūzika, bet Pēterburgā mēs dziedam klasēs, pareizticīgajiem nav tradīcija šādu mūziku dziedāt baznīcās. Te mums bija iespēja dziedāt to baznīcās, sevišķi tik vecās baznīcās, kādas ir Latvijā. Senās mūzikas festivāls Rundāles pilī arī bija interesanta pieredze.

- Kādi jums ir plāni nākotnei?

- Visi jau grib atgriezties. Ne tikai mani bērni, bet visi pedagogi, vecāki un bērni ir očarovani i okaldovani***. Mūsu vokālās pedagoģes Lidijas Stojanovas skola ir unikāla, bet viņu arī pie mums daudzi nesaprot. Vaicā, nu, kāpēc bērniem ir jāmāca un jādzied tik sarežģīta mūzika kāda ir garīgā mūzika? Bet, kad dzird kā mūsu jaunieši dzied, visi saprot, ka tā ir riktīga skola. Es domāju, ka jārāda viss tas labākais, ko cilvēki dara. Arī starptautiski. Pēc koncertiem dažas mūzikas skolas interesējās par sadarbību. Bijušais Latvijas ģenerālkonsuls Pēterburgā Juris Audariņš teica, ka viņš nav ticējis savām acīm, kad baznīcā priekšā izgāja tik jauni cilvēki – 13, 15 gadus veci, kas var dziedāt tik labā līmenī.

- Kas tev pašai no šī brauciena visspilgtāk iespiedies apziņā?

- Es vēl nevaru to analizēt, bet sajūta ir ļoti pilna – pilna ar mūziku, ar sajūtām, ar garīgumu, ar emocijām. Te bija tāda pilna dzīve – tādai, kādai jābūt ideālai dzīvei. Tāda pilnība, ka tev ne par ko nav žēl. Mums visiem tas bija liels darbs, bet Dievs deva spēku.

Autores un Ingrīdas Briedes foto

* – latviete

** -  pārlādēšana

*** – apburti