LELB pirmā bīskapa Kārļa Irbes nozīmīgākās dzīves un darba vietas

2011 gada 29. augustā / Autors: Voldemārs Lauciņš

Kategorija: Raksti

Komentāri: 1 Drukāt >

Svētdien, 7. augustā, aprit 150 gadi, kopš Gaiķu pagasta Lielsatiķu „Sīļos” rentnieka Kristapa Irbes un viņa sievas Lavīzes (dz. Dišleres) ģimenē piedzima dēls Kārlis, kurš 1922. gada 23. februārī tika ievēlēts par pirmo Latvijas luterāņu baznīcas vadītāju. Kārļa Irbes ievērojamo jubileju atzīmēs gan mūsu baznīcā, gan arī plašākā sabiedrībā. Jubilejas pasākumi – tikšanās, konferences un piemiņas brīži – aicinās padziļinātāk pievērsties viņa ievērojamajai dzīvei un darbībai, kas, ne tikai hronoloģiska laika attāluma, bet arī politiskas, ekonomiskas un sociālas atšķirības dēļ, mūsdienu cilvēkam var palikt nepamatoti nenovērtēta.

Voldemārs Lauciņš, Rīgas Mežaparka draudzes loceklis

Šis raksts lielās jubilejas sakarā dalīsies iespaidos, kurus var gūt, ceļojot pa Kārļa Irbes dzīvei visnozīmīgākajām vietām Latvijā. Tas tapis, balstoties uz vairākām 2011. gada vasaras ekskursijām, pasākumu, kādu, intereses urdīti, var īstenot arī šo rindiņu lasītāji, lai tuvāk iepazītu vietas, kur Kārlis Irbe ir dzimis un strādajis. Tāds ceļojums sniedz ieskatu, kaut arī pavisam nelielu, apkārtnē, kurā pieauga, veidojās un nostpirinājās Kārlis Irbe – kristietis, apzinīgs sabiedrības loceklis un baznīcas vadītājs. Mūsu ceļojumā īpaša loma iedalīta trim nelielām apdzīvotām vietām Latvijas laukos – Kārļa Irbes dzimtajam Gaiķu pagastam, Dzērbenei un Drustiem, kur viņš kalpoja vairāk nekā septiņpadsmit savus dzīves gadus, un ekskursijas noslēgumā – arī Rīgai.

Gaiķu pagasts

Kārļa Irbes bērnības dienu gaitas Gaiķu pagastā ir pieminētas ļoti maz. Ne viņš pats, nedz arī kāds ar tām tieši saistīts cilvēks nav izmeļoši aprakstījuši šo bīskapa dzīves posmu. Mūsdienu pētniekam nākas samierināties ar ziņu druskām, kas piefiksētas atsevišķos Irbes izteicienos un laika biedru liecībās. Viena no skopajām Kārļā Irbes bērnības laiku atmiņām iekļauta viņa vecuma gadu vērtējumā par laikmetu atšķirībām ar viņa bērnības laiku, kad „nebija ne aeroplānu, ne automobīļu, ne panāmu, ne korporāciju; nebija ne ilgviļņu, ne lūpu zīmuļu; ne dzīves apnikuma, ne pašnāvību; nebija ne rautu, ne vekseļu. Tanīs laikos nebija pat neviena bērna, kurš neprastu baušļus. Nebija viltotas naudas, ne arī zagļu. Mūsu pagastā bija gan viens, bet tas pats nebija gluži pilnā prātā, un zaga tikai vecus striķa gabalus un apaušus no ganībām. Durvis tikai vienkārši aizspraustas, lai lopi neietu istabā. Jā, it nekā toreiz nebija šajos ‘tumšajos’ laikos, kas mūsu laikos pārpilnībā”.[1] Dokumenti liecina, ka viņš bija jaunākais četru bērnu ģimenē. Tēvs miris Kārļa bērnībā, pastarīti līdz universitātei uzturēja un atbalstīja vecākie brāļi. Irbes sākumā bija rentnieki, kas vēlāk pievienojušies saimnieku kārtai. Tātad, Kārļa Irbes bērnības gados viņi vēl tikai lika pamatus savai vēlāka laika rocībai.

Gaiķu pagasta Lielsatiķi atrodas nepilnus 20 kilometrus no Saldus, gandrīz tiešā virzienā uz ziemeļiem. Uz tiem dodamies ar Gaiķu pagasta vēstures pētītāju un popularizētāju Hermīni Edelmani. Grants ceļš ved uz bijušo Lielsatiķu muižu, kuras kalpu mājā Sīļos, aptuveni kilometra attālumā no muižas kompleksa, ir dzimis nākamais bīskaps. Sīļu mājas bija muižas zemes kopēju nevis muižas kalpu miteklis pie nogāzes uz Imulas upi. Skaistā grava ar koku ieloku veido ļoti piemīlīgu skatu un ļauj acij slīdēt daudz tālāk nekā līdzens reljefs. Ne amatiera radīts foto attēls, nedz arī šī raksta īsās rindiņas nevar tvert un dot tālāk to dabas skaistumu, kuru savā bērnībā skatīja Kārlis Irbe un no Sīļiem var vērot vēl šodien.

Latvijas Republikas agrārās reformas dokumenti liecina, ka Sīļi nebija viensēta, bet divu dzīvojamo māju un palīgēku grupa. „Muižu laikos” šinī „kopmītnē” izmitināja līdz pat četrām ģimenēm katrā mājā. Pēc Brīvības kara ēku kompleksu sadalīja starp divām jaunsaimnieku ģimenēm, no kurām neviena nebija Irbes tiešie radi. Pie pašas Imulas nogāzes ir vēsturiski, iespējams, ievērojamākās ēku kompleksa būves, senās muižas rijas, drupas. Šodien stāv vairs tikai viena no agrākajām dzīvojamajām mājām. Nav iespejams noteikt, vai Kārlis Irbe ir dzimis tajā, vai arī otrā, kas sen nojaukta. Vēl esošās mājas saimniece Ilona Upesjure mums stāstīja, kā te izskatījies viņas bērnībā, teju astoņdesmit gadus atpakaļ. Viņa min, ka viena no mājas istabām, kuru viņa izmanto par pieliekamo, nav daudz mainīta, kopš viņa to atceras. Viņas vecāki esot stāstījuši, ka šī istaba esot bijusi gandrīz tāda pati vēl „muižu laikos”, kad tur varēja dzīvot Kārlis Irbe. Uzprasos to apskatīt. Ieejam tumšā, apmēram četrus metrus platā un septiņus metrus garā telpā ar vienu, vidēja lieluma logu. Pie durvīm ir vieta krāsnij. Guļamvietas bijušas pie tālākās sienas, gar sāniem bijušas izvietotas dažādas saimniecības un personīgās mantas. Mūsdienu komforta izlutinātam cilvēkam grūti iedomaties dzīvi tādā šaurā un tumšā telpā.

Netālu no Sīļiem, pretī bijušajai Lielsatiķu muižai, ir Lielsatiķu kapi. Te apglabāti Kārļa Irbes vecāki. Taču šodien vairs neviens nezina, kur tieši.

Mūsu ceļš ved uz mācītājmuižu, kur Gaiķu draudzes mācītājs kristīja Kārli Irbi un bērniem notika pirmās ticības mācības stundas. Tagad te viss ir aizaudzis un drupās, „laika zobs” skaudri skāris to, kas paglābies karos un okupācijās. Pirms vairāk nekā astoņdesmit gadiem Kārlis Irbe, pēdējo reizi ciemojoties Gaiķu pusē, stāstīja par mācītājmuižu apmeklēšanas kārtību. Latviešu draudzes locekļiem pie „mācītajkunga” vajadzējis iet caur ķēķi un pieņemamajā istabā bijis jāstāv kājās, jo tur krēsls bijis tikai pašam mācītājam.[2]

Mūsu pēdējais pieturas punkts Gaiķos ir nams, kurā vairāk nekā septiņus gadu desmitus (1856 – 1920) atradās pagasta skola. „Ziedu laikos” te mācījušies līdz pat simt piecdesmit bērnu. Nama izmēri man liek pārjautāt. Novada vēstures zinātāja Hermīne Edelmene droši atkārto un pievieno interesantu stāstu par to, kā skolēni vārījuši līdz paņemtos kartupeļus. Tos katlā licis katrs savā ķeselē, kad kartupeļi novārīti, vilkuši maisu laukā, taisījuši vaļā un ēduši. Kārlis Irbe te skolojies pirmo ziemu. Kopš skola Latvijas Republikas pirmajos pastāvēšanas gados pārcelta uz bijušās muižas ēku, nams ir paplašināts un ilgus gadus kalpojis par pagasta Padomes namu. Šodien te atrodas Gaiķu bibliotēka, nams arvien vēl kalpo gaiķinieku izglītošanai.

Gaiķu pagastu atstājam ar pārdomām par Kārļa Irbes dzimto vietu, kur viņš audzis un sācis savu veidošanos par vēlāk tik nozīmīgo mācītāju, sabiedrības personu un kristīgu apliecinātāju.

Dzērbene un Drusti

Vidzemē jau pirms Latvijas valstiskās neatkarības iegūšanas daudzās draudzēs latviešiem bija tiesības un pienākums ar vācu baroniem līdzdalīt dažādu draudzes jautājumu spriešanu, tostarp, arī mācītāju ievēlēšanu. Tajā pašā laikā Kurzemes draudzēs vācu muižniecība latviešu draudžu locekļiem bija atvēlējusi mazāku atbildību. Blakus Piebalgai, daudzu Latvijas kultūras cilvēku dzimtajai pusei, esošās Dzērbenes un Drustu draudzes bija dzirdējuši par Irbi drīz pēc viņa Tērbatas studiju gaitu beigām. Tāpēc brīdī, kad abas draudzes bija zaudējušas savu iepriekšējo mācītāju, latviešu draudzes atbildīgie gājuši pie vāciešiem un vēlējušies tieši Irbi. Vācu muižniecības pārstāvji neiebilda, arī uzzinājuši vairāk par latviešu lietās aktīvo Irbi. Tā viņš te tika aicināts un ievests par mācītāju.

Cēsu prāvesta iecirkņa Dzērbenes un Drustu draudzes atrodas viena otrai līdzās un ietilpa viena mācītaja atbildībā, līdz laikā starp pasaules kariem Drustu draudze oficiāli kļuva pastāvīga. Te Kārlis Irbe pavadīja vairāk nekā septiņpadsmit gadus, savas dzīves ilgāko nepārtrauktās uzturēšanās un kalpošanas laiku. Šajā laikā Irbe tika arī izvēlēts un iecelts par pirmo latviešu tautības prāvestu luterāņu baznīcā.

Kārlis Irbe dzīvoja mācītājmuižā abu draudžu centrā Dzērbenē, piecu līdz desmit minūšu gājienā līdz baznīcai. Muižas dzīvojamais nams ir saglabājies, bet pēc piecdesmit pēdējās okupācijas gadiem no iepriekšējās iekārtas vairs ir palikusi tikai pati ēka.

Uz Dzērbenes baznīcu gājējam jādodas kalnup. Te lepni slejas dievnams, kas izskata ziņā atšķiras no „tradicionālas” luterāņu baznīcas. Priekšā ir kolonāde, kura atgādina senākās filmās redzēto Krievijas lauku muižniecības saimnieku mājas portālu. Līdzību ar Volgas vācu koloniju stilu iekškrievijā min arī paši vietējie dzērbenieši. Tikai nelielais tornītis ar apaļu kupolu un krustu virs tā pasvītro, ka šis ir dievnams. Durvis ieved priekštelpā, zem zvanu torņa. Dievnama apmeklētājiem dodoties tālāk, viņi nonāk dievnama jomā. Taisnstūra telpa noslēdzas ar kanceli kreisajā pusē un altāri pie gala sienas. Altārim abos sānos ir durvis, kas ved uz sakristeju un draudzes palīgtelpām. Virs ieejas durvīm un līdz baznīcas pustelpai pie logiem ir lukta, kurā atrodas ērģeles. Tās ar savu vareno skaņu viegli piepilda dievnama telpu. Draudzes darbinieki stāsta, ka ērģeles būtu remontējamas, bet nespeciālista auss, drošās melodijas maldināta, tādas nianses var palaist garām. Laika zobs neatturami liek sevi manīt, draudzei nav viegli uzturēt savu stalto Dieva teikšanas, lūgšanas un slavēšanas namu. Tomēr lēniem, bet noteiktiem soļiem draudze kārto dievnama stāvokli. Mūsu ciemošanās laikā zvanu tornītis ir strādnieku sastatņu apjozts, notiek atjaunošanas darbs.

Dzērbenes baznīca vienlaikus pārsteidz ar atšķirību izskatā no „pierasta luterāņu dievnama” un ar savstarpēju līdzību ar Drustu baznīcu. Abas baznīcas celtas vienā laikā – 19.gs. 30tajos un 40tajos gados – un to projektētājs ir viens. Dokumenti liecina, ka Drustu dievnams pabeigts pirmais, un tikai tad sekojusi Dzērbene. Līdzības dēļ, aprakstot vienu, lasītājs ir iepazīstināts ar abām. Protams, ir mazākas nozīmes atšķirības un detaļas, piemēram, altāra glezna katrai draudzei ir sava, Dzērbenes baznīca ir nedaudz lielāka un Drustu baznīca nav tik izteiktā pakalnē. Taču, ceļotājam apmeklējot vienu pēc otras var rasties deja vu jeb „es nupat jau te biju” sajūta.

Drustos draudzei izdevies labāk uzturēt savu dievnamu. Brīnumaina kārtā arī Drustu draudzes dēlu – Pirmā pasaules kara un Brīvības cīņu dalībnieku – piemineklis ar uzrakstu „Dievs, svētī Latviju” ir spējis pārdzīvot pēdējās, pretkristīgās un pret Latvijas neatkarību karojošās okupācijas gadus.

Dažādi laiki un cēlāji arvien ir centušies pieturēties pie sev tuvākiem dievnamu uzbūves veidiem, kurus noteikuši viņu gaumes un finanšu iespējas. Izstaigājot abas baznīcas, ticīgais vai vienkāršs dievnama apmeklētājs būs apskatījis dievnamus, kas atšķiras arhitektonisko risinājumu ziņā un ar to bagātina iespaidus par luteriskajām dievkalpošanas celtnēm. Šīs pastaigas pa abām baznīcām nevilšus atkal liek aizdomāties par laiku, kad te kalpoja Kārlis Irbe. Ceļinieku 2011. gadā no tiem gadiem šķir vairāk nekā gadsimts. Pieejamā informācija liecina, ka pašos dievnamos nozīmīgas izmaiņas nav veiktas, tāpēc varam droši pieļaut, ka Kārlis Irbe savā laikā vēra tās pašas durvis, gāja garām tām pašām solu rindām un kāpa tajās pašās kancelēs, kuras šodien var skatīt mūsu acis.

Nedrīkst nepieminēt kādu īpašu drustinieku lepnumu – Kārļa Irbes attēlu sakristejā. Tas ir rets uzņēmums. Tajā Irbe ir attēlots jau bīskapa mantijā un ar gana zizli rokā. Šis fotoattēls, visdrīzāk, ir izgatavots viņa kalpošanas sākumā.

Citas Latvijas vietas, kurām bija nozīme Kārļa Irbes dzīvē

Kārļa Irbes dzīves sākumā mazāku lomu ieņēma vairākas Kurzemes pilsētas – Aizpute, Saldus un Kuldīga. Tajās viņš ir dzīvojis skolas laikā. Ja skološanās Aizputē un Saldū bija tikai viena gada garumā, tad Kuldīgas klasiskajā ģimnāzijā Kārlis Irbe mācījās sešus gadus – līdz 1880.gadam. Viņa mīļāko priekšmetu starpā bijusi ne tikai ticības mācība, bet arī grieķu un latīņu valodas. Mācību laikā bīskaps dzīvoja mazā namiņā, vienā istabiņā, uz Rumbas ielas. Vēl 1927. gadā, kad, bīskapa amatu pildot, Irbem sanācis būt Kuldīgā, viņš izstaigājis jaunības dienu ceļus un apraudzījis arī mazo Rumbas ielas namiņu. Gadu vēlāk tas nodedzis.[3] Kuldīgā Irbe iesvētīts 15 gadu vecumā, 1876. gada 12. decembrī, trešā adventa svētdienā.

Rīgā Kārlis Irbe dzīvojis divus savas dzīves posmus. Pirmais – 1905. – 1917.  gads, bija laiks, kad Kārlis Irbe strādāja Voldemāra Maldoņa meiteņu ģimnāzijā par vācu valodas un ticības mācības skolotāju, vēlāk arī par direktoru. Misionāre Anna Irbe kādā autobiogrāfijā norāda, ka šajā laikā viņas tēvs ir kalpojis kādā no lielajām Rīgas draudzēm, taču par to Irbes biogrāfijas līdz šim klusējušas. Otrais, nozīmīgākais posms – 1920. – 1934. gads – ir saistīts ar viņa kalpošanu visas baznīcas labā. Abiem šiem posmiem pa vidu ir Pirmais pasaules karš, revolūcijas un Brīvības cīņas. Bīskapa personīgajā dzīvē šis starpposms ir traģisks – mužībā tiek aizsaukta viņa kundze Lūcija, arī meitas Annas ģimene zaudē vīru un dēlu.

Kārļa Irbes dzīvē Rīga saistās ar vairākām vietām. Divas no tām ir Rīgas centra baznīcas – Doma un Jēkaba katedrāles. Abas spilgti iezīmēja viņa kalpošanas laika baznīcas attiecības ar plašāku sabiedrību un arī ar valsts pārvaldi. Jēkaba baznīca līdz pat 1923. gada 10. jūnijam piederēja luterāņiem un kalpoja kā bīskapa katedrāle. Jaunās Latvijas Republikas valdība atņēma luterāņiem Jēkaba baznīcu un nodeva to Romas katoļiem. Diskusijas par Jēkaba baznīcu raksturoja Irbes bīskapa kalpošanas sākumu un izkristalizēja daudzus viņa teoloģiskos un baznīcas vadības uzskatus. Doma baznīcas kontraverse, netieši saistīta ar Jēkaba baznīcas notikumiem, notika bīskapa Irbes kalpošanas noslēgumā. Valsts iejaukšanās Doma baznīcas jautājuma risināšanā kļuva par iemeslu Irbes aiziešanai no bīskapa amata. Arī Doma baznīcas strīdi kalpo par liecību Irbes teoloģiskai konsekvencei. Šeit viņš, citādi nenoliedzami latvisks un patriotisks, iestājās pret latviešu nacionālistu uzkurinātām kaislībām, lai aizstāvētu kristīgu sadraudzi baznīcas iekšienē. Šie notikumi rāda kristieti Kārli Irbi ar dzīves pamatu bibliskā mācībā un dedzību šo mācību uzturēt praksē.

Tomēr, ļoti iespējams, pati nozīmīgākā liecība par Kārļas Irbes darbu Rīgā ir viņa lolojums – baznīcas ģimnāzija. Tā sākās ar dažām klasēm, līdz tika izbūvēt īpaša, baznīcai piederoša skolas ēka.

Interese par bērnu un jaunatnes kristīgu audzināšanu ir viens no lielākajām aspektiem visā Kārļa Irbes kalpošanas laikā. Gan pildot draudzes mācītāja amatu Dzērbenē un Drustos, gan arī vēlāk, esot bīskapa amatā, bērni un skolotāji atzinīgi novērtēja Irbes pedagoģiskos dotumus darbā ar bērniem un jauniešiem. Viņa pirmais un garākais iespieddarbs ir bērnu un jauniešu izglītošanai paredzētā Ticības mācību ābece.[4] Šaja darbā Kārlis Irbe ir sintezējis biblisko mācību, Mārtiņa Lutera katehismu un jaunākās pedagoģijas metodes ar mērķi bērnu un jaunieti ar prieku ievest Dieva Vārda mācībā, jo tas dod pareizu pamatu visai dzīvei.

Minētā dedzība bērnu un jauniešu kristīgā izglītošanā motivēja bīskapu Irbi īpašu uzmanību pievērst baznīcas ģimnāzijas celtniecībai Rīgā. Viņš ne tikai personīgi bija gatavs ieguldīt savus līdzekļus, bet arī ģimnāzijas ēkas būvniecības laikā pārcēlās uz dzīvi blakus būvlaukumam, lai būtu klāt ikvienā svarīgā brīdī. Celtniecību pabeidza neilgi pirms ārkārtas sinodes 1931. gada novembrī, kurā Irbe atkāpās no baznīcas vadītāja amata. Jaunā ģimnāzija bija ne tikai moderna, bet arī ar atgādinājumu par laicīgo gudrību pakārtojumu Dieva prātam – zvanu torni un apgaismotu krustu virs tā. Sākoties okupācijai, 1940. gadā šo namu baznīcai konfiscēja. Arī krusts okupācijas laikā tika demontēts, tomēr ēkā darbojas skola, un tā turpināja kalpot bērnu izglītošanai. Šodien šinī ēkā, Zvārdes ielā 1, atrodas Rīgas Angļu ģimnāzija.

Ekskursijas noslēgumā

Kārļa Irbes dzīves ceļi sniedzās arī tuvāk un tālāk aiz mūsu dzimtenes robežām, bet to aprakstīšanai šoreiz nav ne laika, ne vietas. Tāpēc šeit noslēdzam mūsu ekskursiju, kura brīžiem palēnināja savu gaitu, bet reizēm strauji skrēja cauri Kārļa Irbes dzīves nozīmīgākajām vietām Latvijā. Šim vēl tikai pievienosim zīmīgus vārdus par Kārli Irbi, kurus par viņu sacījis Kārlis Kundziņš, vecākais: „Kas dabūja zināt un redzēt, ka šī viņa (Irbes – V.L.) „nabaga grēcinieka” saistība un apzinība Dieva bauslības priekšā nepalika uz vietas, bet to vadīja un iecēla Dieva bērna svabadībā Jēzus Kristus Evaņģēlija spēkā un to darīja taisnu, priecīgu, laimīgu – tie var liecināt, cik laipns, panesīgs, līdzcietīgs, palīdzīgs, bija mūsu vecais bīskapa tēvs Irbe, apzinādamies un piedzīvodams apustuļa Pāvila vārdu patiesību: „Man žēlastība notikusi.””[5]

Dievam vien lai ir gods!


[1] „Atmiņu ziedi mūsu mīļajam bīskapa tēvam” žurnālā Jaunatnes ceļš No 5 Maijs, 1934, 148., 149.lpp.

[2] Vanags, Romāns, „Pēdējo reizi dzimtenē” žurnālā Jaunatnes Ceļš No 5, Maijs, 1934, 134.lpp.

[3] Freibergs, E., „No bīskapa Irbes skolas gadiem” žurnālā Jaunatnes Ceļš No 5, Maijs, 1934, 139., 140.lpp.

[4] Pirmo reizi grāmatas trīs daļas izdotas 1898. – 1899.g. Pirmā daļa atkārtoti izdota vēl divas reizes 1899.g. un 1930.g.

[5] Kundziņš, Kārlis, vecākais, Mana mūža gājiens: Atmiņas un apcerējumi (R.: Latv.biedr. derīgu grāmatu nodaļas izdevums, 1935), 297.lpp.

how college sports could negatively impact future earningsWe also won a strategic deal with the London Internet Exchange or LINX. This represents the first Extreme Networks’ 100 gig line card to be sold and deployed.. In particular, Ant Man would have a lot of trouble getting around: No matter how he moved, he would be putting all the weight of a full grown man into an area the Cheap Jerseys fake oakleys size of a knife point. He would constantly be sinking into all cheap nfl jerseys but the hardest surfaces, unable to pull himself out of them because he’d be ripping them apart as he tried to break free. Wrong. Some experts suspect the series may in fact have inspired a real life resurgence in crystal meth use. Goodell: No. We certainly didn And I will tell you that what we saw on the first videotape was troubling to us in and of itself. “Myles is a freak of an athlete,” said former UCLA defensive tackle Kenny Clark, also working out at the combine this week. “He could shut down a whole side of the field. Gisin’s team first demonstrated this in a famous experiment across Lake Geneva. Today, they have a line of such products.. A lot of skateboards now are a little bit wider. They are like 8, 8 1/2; so you also don’t want to find out that your trucks are too narrow and cheap nfl jerseys they’re not just going to turn right. “We’ve been married 17 years, and since the first week we were married those things were out,” McGraw told the magazine. “We don’t even think about it. One of the toughest moments in every gamer’s life is when they cheap jerseys have to decide which of the near identical versions of the near identical sequels to the near identical video game franchises they’ll buy. No notice, no apology, not even a crude IOU note it simply wasn’t there. I am hitting my 8 ball first, so it is a clean and legal shot in tournament play because I am saying “8 ball in this corner”, even though it’s going to hit this 6 and go in. That would be a legal shot in tournament play. Incorporating various types of lighting in any room is fundamental, but it’s especially beneficial in the kitchen. An abundance of natural light is fantastic, but kitchens also need practical sources of artificial light: ambient lighting to create an overall glow, task lighting to illuminate workspaces and accent lighting to highlight features in the space.. M: If I was worried about it, I wouldn’t be doing this. I’m excited about the opportunity and looking forward to it, you know, and the challenges of it. Cousins led the NFL with a 69.8% completion rate, set a league record with a home completion mark of 74.7%, and finished with 29 touchdowns, 11 interceptions, a franchise record 4,166 yards and a Cheap NFL Jerseys passer Fake Oakleys rating of 101.6. He helped the Redskins close the regular season with four consecutive wins for a 9 7 mark before they lost to the Green Bay Packers in the wild card round..

Ieteikt šo rakstu: draugiem.lv facebook twitter

1 Komentārs:

  • timothy 31. jūlijā 5:17

    .... ñïñ!...

Leave a Reply

Autori

Admin Admin Agrita Drēska
Aleksandrs Bite Alfs Helmuts Trepšs
Alnis Auziņš Anda Līce
Andra Konovaļčika Andris Upenieks
Anita Uzulniece Arta Ciša
Asnate Dzene Bils Haibels
Dace Cīrule Dace Ezera
Dace Salmane Daiga Upeniece
Darjus Petkuns Diāna Siliņa
Dītrihs Bonhēfers Dzintra Geka
Edgars Gertners Einārs Alpe
Elga Zosima Elīna Lāce
Evija Puķe-Jansone Georgs Maiznieks
Gints Polis Gunita Āre
Guntars Prānis Guntis Kalme
Ieva Muktupāvela Ieva Samauska
Ilmārs Rubenis Ilze Barkus
Ilze Vitāle Ilze Gailīte
Ina Grasmane Ina Poļevska
Indulis Paičs Inese Knipše
Inese Segliņa Inese Šteinerte
Inga Reča Ingeborga Ansone
Ingrīda Briede Ingrīda Lisenkova
Ivars Jēkabsons Ivars Kalviņš
Ivars Kupcis Iveta Kalme
Iveta Gaile Ivo Pavlovičs
Jānis Diekonts Jānis Gabrāns
Jānis Rožkalns Jānis Vanags
Džons Ortbergs Juris Morics
Juris Rubenis Juris Uļģis
Juris Zariņš Kaspars Ozoliņš
Kaspars Upītis Kaspars Eglītis
Kintija Bulava Kristīna Soloha
Lauma Tereščuka Laura Andersone
Laura Turlaja Lelde Kupce
Līga Āboltiņa Līga Bitmane
Līga Liepiņa Līga Strikmane
Ligita Ābolniece Ligita Ābolniece
Ligita Ābolniece Lilija Tenhāgena
Linards Rozentāls Linda Kilevica
Māra Evardsone Māra Jensone
Mārcis Zeiferts Marika Zelča- Čerāne
Miervaldis Vanags Milda Klampe
Monika Sproģe Oļegs Sirotkins
Pāvils Brūvers Pēteris Eisāns
Raimonds Mežiņš Reinhards Slencka
Reinis Kulbergs Rita Brūvere
Rita Otomere Sandra Gintere
Santa Cileviča Stella Liepiņa
Uģis Brūklene Valda Grīnvalde-Šakurova
Vera Veronika Rozīte Viesturs Pirro
Vilis Kolms Vilnis Cīrulis
Voldemārs Lauciņš Zane Leja