Profesoram, virsmācītājam Robertam Feldmanim 4. augustā bija 101. dzimšanas diena. Profesora Roberta Feldmaņa fonds maijā izdeva viņa pirmo sprediķa krājumu – “Vienīgi Kristus”. Sprediķu krājumā ir apkopoti sprediķi, kas teikti Mežaparka un Biķeru draudzē laika posmā no1991. līdz 1994. Baznīcas gadam. Jāmin, ka sprediķa krājums varēja iznākt tikai un vienīgi ar vairāku labvēļu, draudžu un draudžu locekļu atbalstu. Paldies visiem atbalstītājiem!

Krājuma pēcvārdā arhibīskaps J. Vanags, kas ir apmeklējis dievkalpojumus, kur sprediķoja virsmācītājs, raksta: “Lielā inteliģence, dziļā garīgā pieredze, zināšanas un bezmaz ar ādu sajūtams Gara svaidījums viņa dievkalpojumos darīja viņa sprediķošanu unikālu”.

Bijušais Lutera akadēmijas rektors Dr.theol. R.Slenczka grāmatas priekšvārdā akcentē – “Atmiņas par Robertu Feldmani, kas Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīcā pamatoti tiek uzskatīts un godināts kā šīs Baznīcas tēvs, ir ierosinošs garīgs bagātinājums ne tikai tiem, kas viņu pazina un pieredzēja, bet arī nākamajai paaudzei. Ar lielu pateicību mēs viņa atstātajos darbos varam piedzīvot to, kā liecība darbojas arī pēc liecinieka aiziešanas no šīszemes dzīves. Un liecības saturs, kā to Roberts Feldmanis vienmēr uzsvēra, ir Jēzus Kristus.” Tādēļ nav nejaušs grāmatas nosaukums “Vienīgi Kristus”, jo sprediķu centrā ir Kristus – tāpat kā Viņš bija profesora dzīves centrā. Sprediķos bieži varam lasīt – “uzlūkosim Kristu”, “mācīsimies Kristu”, sprediķi beidzas ar goda un slavas, pateicības teikšanu un lūgšanu Kristum. Mācītājs Dr.theol. Guntis Kalme priekšvārdā raksta: “Mācītājam Kristus ir cilvēka piepildījums, jēgas avots, spēka un gudrības sniedzējs, dvēseles sargs un bīskaps, īsi sakot – viss.” Viņš arī atceras: “Mācītāja sprediķi vienmēr bija īpaši. Pirmkārt, tādēļ, ka tie bija piedzīvotas patiesības apdvesti. Mācītājs runāja to, kam ticēja, izteica to ar ko dzīvoja pats. [..] Mācītāja sprediķi faktiski bija variācijas par vienmēr nozīmīgajām kristīgās ticības pamattēmām, viņam neatlika iekšējās telpas un vajadzības tematiskiem niekiem. R. Feldmaņa sacītais bija nevis jauna reliģiska informācija, bet dziļš un plašs ieskats izklāstāmajā dievvārdā, tā saiknēs ar dzīvi, norādot uz norisu dziļajiem cēloņiem vai pamatsakarībām.”

Sprediķos ir saglabāta profesoram vien piemītošā runas izteiksme, kā grāmatas priekšvārdā raksta krājuma literārā redaktore literatūrzinātniece Dr.philol. Ieva Kalniņa: “Saglabāt profesora stilu un sprediķu garu bija pats galvenais rediģēšanas uzdevums – respektēt viņam raksturīgos vārdus [..] un izteicienus, nenobružāt nedaudz veclaicīgo izteiksmes patinu  [..]. Lielākās briesmas bija iekrist “vidējā” literārā stila lamatās, kas nozīmētu izveidot “pareizu” tekstu, kur teiktā jēga būtu paturēta, bet feldmaniskā atmosfēra – iznīdēta.” Pateicoties šādai redaktores attieksmei, lasot grāmatu, rodas iespaids, ka esi baznīcā un dievkalpojumā klausies profesora sprediķi.

Sprediķa krājums ir sakārtots atbilstoši Baznīcas gadam, tādejādi grāmatu papildus var izmantot mācītāji un evaņģēlisti – gatavojot sprediķus, uzrunas.

Papildu ieguvums lasītājiem ir arī mācītāja G. Kalmes pievienotās teoloģiskās un skaidrojošās atsauces. Atsauces parāda profesora ļoti plašo redzesloku, zināšanas – gan Svēto Rakstu pārzināšanā, gan teoloģijā, gan vēsturē, gan ģeogrāfijā, gan politiskās norisēs utt. Jo it kā garāmejot, kā draudzes locekļiem vispārzināmu profesors piemin, piemēram, grieķu valodas vārdu Homo-ousios, Homoi-usios izšķirošo nozīmi attiecībā uz Kristus personību (atsaucē skaidrots – “Nīkajas 325. gada koncilā norisinājās kontraverse jautājumā, vai Kristus ir tikai līdzīgs Tēvam vai arī vienāds ar Tēvu savā būtībā. Arijs (ca. 250–336), [..], apgalvoja, ka Kristus nav dievišķs pilnā nozīmē, kā Tēvs ir Dievs, jo tikai Tēvs ir mūžīgs. Dēlam ir sākums, tātad Viņš ir pirmā un augstākā radītā būtne un tātad nav arī vienāds būtībā ar Tēvu, bet tikai līdzīgs (homoiusios) [..] Šāds uzskats grauj kristīgo mācību jo, ja Kristus nav Dievs pēc savas būtības, tad Viņš nespēj sniegt pestīšanu. Nīkajas koncils vienojās par to, ka Kristus ir vienāds būtībā (homoousios – no tās pašas dabas): “Dievs no Dieva, Gaisma no Gaismas, patiess Dievs no patiesa Dieva, dzimis, ne radīts, ar Tēvu vienāds būtībā.”). Līdztekus teoloģiskām atsaucēm ir arī skaidrojošas atsauces, piemēram, vienā no sprediķiem profesors piemin Āfrikas pilsētu Skiliju (atsaucē skaidrots –“Tie bija divpadsmit Ziemeļāfrikas kristiešu martiri no Skillas  (Scilli) pilsētas  Numīdijā,  kurus  pratināja  pirmais  kristiešu  vajātājs  Āfrikā prokonsuls  Vigēlijs  Saturnins [..]. Viņu martirija apraksts ir senākais autentiskais kristietības dokuments Ziemeļāfrikā.”).

Krājums “Vienīgi Kristus” noslēdzas ar sprediķi, kas teikts Mirušo piemiņas dienas priekšvakarā. Tas ir zīmīgs ar to, ka profesors, aizlūgumā piemin Latvijai un tās Baznīcai nozīmīgas 30 personības – sākot no bīskapa Meinarda, Mārtiņa Lutera, Gustava II Ādolfa, Ernesta Glika, turpinot ar martīriem, apliecinātājiem, noslēdzot ar ilggadējo teoloģiskās Fakultātes vadītāju Robertu Akmentiņu. Sprediķi ir ļoti nozīmīgi, jo liek mums atcerēties, bet dažos gadījumos pat iepazīt Latvijai nozīmīgus cilvēkus. Profesors piemin arī personības, ko lielākā daļa no mums pat nezin, piemēram, Klāru Baumani, profesoru Rezevski, Johannu Osi. Zemsvītras atsaucēs īsi un koncentreti ir aprakstīta aizlūgumos pieminēto cilvēku dzīve un darbi, atjaunojot un saglabājot minēto cilvēku piemiņu mūsu vidū.

Vienā no sprediķiem spēcinoši skan profesora Kristum veltītie vārdi:  “Nav tādu bēdu, nav tādas nelaimes, nav tāda piemeklējuma, kuru Viņš nepazītu un kurā nebūtu Viņa vārds vietā, kur Viņš saka: “Nāciet pie Manis visi  bēdīgie un  grūtsirdīgie, Es  jūs  gribu atvieglināt!” Nāciet atpakaļ, griezieties atpakaļ, ļaujieties atkal paņemt sevi svētajās rokās un celt uz pleciem, un nest. Novārdzināto un saplosīto nest uz mājām, lai priecātos.” Svētīgu sprediķu lasīšanu!