Vēl pirms kāda laika ielas pildīja satraukti, bet arī priecīgi bērni un jaunieši ar gladiolām, asterēm un rozēm, bet, savukārt, vakarpusē varbūt satikām kādu no skolotājām, kas atgriezās mājās no skolas ar ziedu klēpjiem rokās. Iespējams, atcerējāmies, kā paši gājām uz skolu un ar labām domām un lūgšanām piedomājām par kādu no saviem skolotājiem, kura mācītais noderējis visai dzīvei.

„Nav skaistāka darba kā būt par skolotāju! To man iemācīja mans darbaudzinātājs Jāzeps Valainis Limbažu profesionālajā skolā, un tā domāju šobrīd arī es,” atzīst Taiga Plitniece, Lādezera pamatskolas direktore, piecu bērnu mamma, septiņu mazbērnu omīte, Limbažu draudzes locekle. Taigu pazīstu jau sen, vispirms kā klasesbiedrenes mammu un vēlāk kā draudzes māsu, un tādēļ intervijā uzrunāju viņu uz „Tu”.

- Vai būt par skolotāju ir tavs bērnības sapnis?

- Es gribēju kļūt par pārdevēju, kā jau visi bērni tajā vecumā (smejas). Bet ja nopietni, man bija skaidrs, ka gribu strādāt ar cilvēkiem. Tas, ka tā būs skolotāja profesija, tas atklājās tikai vēlāk. Mēs ģimenē bijām seši bērni, es esmu jaunākā un visas četras māsas esam kļuvušas par latviešu valodas skolotājam, strādājot Lēdurgā, Mālpilī, Ogrē un Lādezerā. Tas bija mammas nepiepildītais sapnis, jo viņa pati, tad, kad būtu varējusi studēt, tika izsūtīta uz Sibīriju, Tomskas apgabalu, kur arī piedzimu. Mamma Austra mums vienmēr atkārtoja – lasiet meitenes, lasiet, kas būs galvās, to jums nekad neviens neatņems! Mums mājās vienmēr bija grāmatas, mamma tās pasūtīja pa pastu. Mamma mācēja četras valodas, bija ļoti inteliģents un dzīvesgudrs cilvēks, bija beigusi Alūksnes ģimnāziju. Apbrīnoju, cik spēcīgu izglītību tolaik deva ģimnāzijas! Mammu aicināja kļūt par ziņotāju, ziņot par saviem līdzcilvēkiem, bet viņa to atteicās darīt un tā pati tika izsūtīta uz Sibīriju ar pamatojumu „nacionāliste”. Mamma bija visoptimistiskākais cilvēks, ko pazīstu un arī es esmu mantojusi viņas optimismu.

- Kādu atceries laiku Sibīrijā?

- No Sibīrijas atceras zaļos mežus, zilos ūdeņus, un vienmēr visiem saku, ka man bija skaista bērnība. Mamma mācīja cienīt krievu cilvēkus, un vispār mīlēt ikvienu cilvēku, nešķirojot pēc ādas krāsas vai valodas. Vietējie krievi sākumā mums palīdzēja, jo paši bija kādreizējie izsūtītie. Kad atgriezāmies Latvijā, mēs, meitenes, bijām čaklākās pionieres, komjaunietes, atradāmies to laiku ideoloģijas ietekmē. Mamma gribēja, lai mēs bērni neciestu, lai būtu skolā aktīvi.

- Tu esi izaugusi sešu bērnu ģimenē, bet arī tev un vīram Jānim ir kupls bērnu un mazbērnu pulks.

- Mums ir pieci bērni un seši mazbērni, un pašlaik gaidām septīto. Vecākais dēls Ģirts strādā kokapstrādes jomā, vedekla Aiga ir lietvede skolā un abi audzina Zandu un Mārtiņu, vecākā meita Inga strādā Norvēģijā par sociālo darbinieku un audzina Andreasu un Martu. Ilze dzīvo Kanādā, Kalifaksā, un audzina Markusu. Ieva strādā „Nordea” bankā Rīgā, audzina Annu un tagad jau arī mazo Klāviņu. Mūsu jaunākā pastarīte Madara ir ģimenes sargeņģelis, viņa rūpējas par visiem ģimenē, draugiem, radiem un kaimiņiem un šogad sāk apgūt savu sapņu profesiju – viņa vēlas kļūt par zobārsti.

- Pastāsti par savām darba gaitām!

- Pēc vidusskolas strādāju Lēdurgas bibliotēkā un kultūras namā, tad Limbažu 18. profesionāli tehniskajā skolā. Tad dzima bērni, un lai dabūtu vietu bērniem bērnudārzā aizgāju strādāt uz Limbažu 3. bērnudārzu. Pēc astoņiem gadiem atgriezos atkal Lēdurgā, un pēc tam mani aicināja uz nesen dibināto Lādezera pamatskolu. Neticami, bet strādāju tur jau astoņpadsmito gadu, sākumā  strādāju tur kā skolotāja un tagad –  piecpadsmito gadu – kā direktore.

- Tev kā direktorei kopā ar kolektīvu ir lielas iespējas veidot skolas dzīvi. Kādi ir Lādezera pamatskolas pamatprincipi?

- Man ir vislabākais skolotāju un darbinieku kolektīvs, un tikai kā viena radoša komanda mēs varam panākt daudz. Domāju, ka esam arī 20 gados to panākuši, ka mūsu skolai ir sava seja un savs redzējums  citu skolu pulkā.

Lādezera pamatskola ir lielākā pamatskola Limbažu novadā un viena no divām pēcatmodas laikos izveidotajām skolām. Pašlaik bērnu skaits, kā visur Latvijā, samazinās, bet nav kritisks. Vecāki uzticas mums, ticot, ka šeit bērniem tiek dota kvalitatīva izglītība. Mūsu absolventi paši jau strādā par pasniedzējiem, kā, piemēram, Ventspils augstskolā Andris un Edgars Siliņi. Skolā vadāmies pēc  humānās  pedagoģijas principiem, tā tiek augsti vērtēta un mācīta gan bērniem, gan vecākiem. Daudz tiek domāts par ārpusklases darbu un interešu izglītību. Lauku bērniem taču ir tiesības saņemt tādu pašu izglītību kā pilsētas bērniem. Tāpēc mums ir gan deju kolektīvs, gan šaha nodarbības, sporta aktivitātes, gan dažādi citi pulciņi. Esam gandarīti par sadarbību ar Limbažu mūzikas skolu, vedam bērnus uz nodarbībām ar skolas autobusu. Augstā līmenī mums ir folkloras pulciņš, ko vada skolotāja Sandra Jansone. Valsts līmenī ir iegūtas pirmās un otrās vietas, piedalījāmies Dziesmu svētkos. Lādezera skolā uz dažādām lekcijām kopā pulcējas arī vecāki, skolas darbinieki, piemēram, visa gada garumā apmeklē veselīgā uztura skolu. 1. – 3. klasē gandrīz visi skolēni apmeklē kristīgās ētikas nodarbības, šo gadu laikā vien trīs skolēnu vecāki ar iesniegumu ir atteikušies no šim nodarbībām. Jau divpadsmito gadu darbojas svētdienas skola, ko sākotnēji vadīja Dace Gaile, bet tagad Elita Makāne. Svētdienas skola ir kā ārpusklases nodarbība un atrodas skolas telpās, to apmeklē visu vecumu bērni.

- Ko bērniem dod šis nodarbības?

- Ticu, ka ticības mācības stundās bērniem tiek  ielikts pamats dzīvei un ka viņi zinās, ka ir kāds, kas viņus vēro un sargā, ka ir šis pamats, pie kā viņi jebkurā brīdī var atgriezties. Kristīgā mācība tiek mācīta pēc programmas un pat vērtēta ar atzīmi, tātad tās ir pamatīgas zināšanas, kas tiek sniegtas. Kristīgās mācības kabinetā mums stāv klavieres, bērni, kas mācās mūziku, tur var iet vingrināties. Domāju, ka tas ir cieši saistīti – mūzika un kristīgā mācība – un ka tas ir svētīgs laiks, ko viņi pavada šajā kabinetā vienatnē ar nošu lapām. Mācību gada noslēgumā skolā notiek kristīgās radošās nometnes. Tajās piedalās bērni, kas cītīgi apmeklējuši kristīgo ētiku un svētdienas skolu. Par dalību nometnē viņiem nav jāmaksā. Skola pati meklē finansējumu no nometnēm, daudz palīdzējis Zviedrijas – Latvijas fonds. Katrā nometnē arī braucam ekskursijās uz novada baznīcām, tā gūstot zināšanas arī kultūrvēsturē, un kādus tik jautājumus bērni pēc tam vakaros neuzdod! Šīs nometnes nav tikai izklaides vai sporta spēles, tas ir arī nopietnas nodarbības. Ja bērniem šīs nometnes nebūtu vajadzīgas, viņi no tām varētu arī atteikties. Taču viņi tās gaida visa gada garumā kā gada lielāko notikumu!

- Es gribu piebilst, ka Lādezera skola vienmēr ir bijusi atvērtas dažādiem kristīgiem pasākumiem un nometnēm, ko rīko draudzes, esam te jutušies kā mājās, paldies!

- Arī pati esmu šajās nometnēs piedalījusies ar lielu prieku un guvusi daudz svētīga!

- Lādezera skola tiek dēvēta par Sveču skolu.

- Jā, mūsu telpās ir izvietotas daudzas sveces, un vienmēr deg dzīvā uguns. Ja no rīta nedeg svece, tad bērni uzmeklē skolotājus un lūdz atļauju iededzināt gaismu. Pirmajā brīdī akreditācijas komisijas, kas apmeklēja skolu, bija pārsteigta  par svecēm mūsu skolā, jautāja, vai tas nav pret ugunsdrošības noteikumiem. Bet tad atzina, ka šādi bērni iemācās bijību pret uguni, iemācās, ka nevar spēlēties ar uguni. Akreditācijā to novērtēja kā audzinošu momentu. Ne aizliegt, bet mācīt, kā izturēties. Reizēm par to der aizdomāties…

- Kāds ir tavs pašas ceļš pie Dieva?

- Bērnībā, tāpat kā daudzi cilvēki toreiz, arī mūsu ģimene dzīvoja dubultdzīvi. Viena dzīve mājās ar Ziemsvētku svinēšanu, otra ar ideoloģijām skolā un sabiedrībā. Bērnībā mamma mūs reizēm veda uz Alūksnes baznīcu, kur viņas māsa bija pērmindere. Tā kā baznīca man nebija sveša. Arī Tēvreizi māku no bērnības. Lādezera  skolas kristīgajos pasākumos un svētdienas skolas nometnēs jutos kā kristiete. Taču es nebiju vēl kristīta. Visas  manas meitas jau bija kristītas pirms manis, bet es vēl nē, un jaunākā meita Madara mani mudināja kristīties. Caur svētdienas skolas skolotājām, Alfas kursiem, un nometnēm sapratu, ka labāk vēlu nekā nekad un 2010. gadā kristījos un iesvētījos. Ļoti spilgti man prātā stāv pirmā svētdienas skolas nometne, kas notika Vidzemes jūrmalā.  Savām acīm redzēju, kā viens no bērniem izskrēja priekšā mašīnai, kas brauca pa ceļu, kas gāja cauri nometnes  pagalmam. Kā priekšējais ritenis saplacināja bērna galvu, un tad pakaļējais ritenis pārbrauca pāri bērna mugurai. Riču uzreiz aizveda uz Stradiņa slimnīcu veikt operāciju. Atceros, cik mierīgas bija nometnes vadītājas, toreiz tik jaunās meitenes Rota un Dace, un kā visi nometnieki lūdza par mazo Ričiņu. Man tas ir joprojām liels brīnums un apliecinājums lūgšanu spēkam, ka viņš izveseļojās, un tagad ir lielisks sportists. Arī viņa māmiņa ir kristiete. Patiesībā visu mūžu esmu piedzīvojusi Dieva palīdzību gan sev, gan tuviem cilvēkiem, negaidītus risinājumus grūtās situācijās. Manī ir miers, ka viss, kas notiek, notiek uz labu.

- Kā tava dzīve mainījās pēc kristībām?

- Caur kristībām es ieguvu iekšējo brīvību. Agrāk man bija bailes kaut ko pateikt, paust viedokli, baidījos – ko citi padomās? Tagad es vairs nebaidos izteikt savas domas un paust savu viedokli. Un vēl – nekad agrāk nebiju domājusi, ka spēšu no rīta piecelties pusstundu agrāk un lasīt Bībeli. Es nevados pēc konkrēta plāna, citreiz lasu desmit minūtes, citreiz pusstundu. Tur lasītie vārdi pēc tam ir noderīgi visai dienai. Man patīk lasīt Jauno Derību, tā ir tuvāka un saprotamāka. Savukārt vakarā ir mans lūgšanu laiks. Parasti palūdzu par saviem bērniem, mazbērniem, sev mīļiem un tuviem cilvēkiem, skolu un arī Latviju kopumā. Pasaku paldies par pavadīto dienu.

- Ja tu varētu izmainīt izglītības sistēmu, ko tu darītu?

- Es vēlētos vairāk sakārtotības, skaidrības, nevis kā tagad – reformas katru gadu. Uzskatu, ka bērniem līdz astoņpadsmit gadu vecumam būtu jau jābūt ieguvušiem vidējo izglītību. Mūsu bērni ir gudri, lai sāktu skolā iet arī sešu gadu vecumā, vien jābūt piemērotām mācību metodēm,  mācību līdzekļiem. Bērni ir gudri un zinātkāri, un ir iespējams viņus ievirzīt nodarbēs.

Žēl, ka izglītībai un skolotāju algām valsts atvēl tik maz naudas. Trūkst līdzekļu ne vien modernām tehnoloģijām, bet pat vienkāršām lietām. Vēl, ja man tiktu dota tāda iespēja, es vēlētos mainīt to, lai bērni ar vieglu atpalicību netiktu sūtīti uz speciālajām skolām, un tādējādi viņi netiktu norobežoti  no sabiedrības un neiegūtu zīmogu – tas jau no palīgskolas. Viņus varētu apmācīt parastajās skolās pēc individuālās programmas. Speciālās skolas paliktu bērniem, kas ir smagi garīgi slimi, vai ar savu uzvedību apdraud vienaudžus. Diemžēl pašlaik ir tā, ka speciālajās skolās mācības ir par brīvu, un vecāki no sociāli problemātiskajām ģimenēm izvēlas sūtīt bērnus šajā skolā tādēļ, ka tur viņu skološana izmaksās lētāk. Liela problēma mūsu izglītības sistēmā ir tā, ka notiek novecošanās, vairs nenāk klāt jaunie skolotāji. Skolotāja profesijas prestižs ir zems, esam tālu, piemēram, no Somijas, kur skolotāja profesija ir viena no cienītākajām profesijām sabiedrībā.

- Tu teici, ka esi optimiste. Ar kādām cerībām tu raugies nākotnē?

- Pašlaik sabiedrībā negācijas un cinisms ņem virsroku par garīgām lietām, sabiedrībā valda garīga krīze, bet, cerams, vērtības atjaunosies. Tāpat ceru, ka mēs Latvijā izrāpsimies no bedres un nebūs tā, kā teicienā par pēdējo aizbraucēju, kurš izdzēsīs gaismu lidostā. Mums ir jāuzticas jauniem cilvēkiem, viņu domām un nākotnei, ko viņi nesīs.

Autores foto