„Kein  schöner Land in dieser Zeit,/ als hier das unsre weit  und breit,/wo wir uns finden wohl unter linden zur Abend zeit.”* Šī skaistā 19.gs. dziesma ir viena no trim populārākajām melodijām, kuru dzied ikvienā vācu kompānijā. Kopš pavadītā mēneša Mārtiņa Lutera apvienības (Martin-Luther-Bund) rīkotajos vācu valodas kursos, kas notika no 16. augusta līdz 16. septembrim Erlangenā, kā lāzers iegravē svītriņas CD, tā ierakstījusies arī manā sirdī. Kopā ar neaprakstāmo kopības sajūtu, kas vieno luterāņu brāļus un māsas no dažādām valodas, kultūras, politikas ziņā tik atšķirīgām, valstīm.

Pateicība ungāru brāļiem

2012. gadā apritēs jau 30 gadi, kopš Mārtiņa Lutera apvienības (MLA) centrālajā mītnē – universitātes pilsētā Erlangenā, kas atrodas Bavārijā netālu no Nirnbergas, notiek ikgadējie vācu valodas kursi. Šīs idejas autori ir ungāru mācītāji, kuri reiz izteica vēlmi apgūt vācu valodu vācu vidē un kopš 1982. gada Vācijas baznīcas ārzemju partneriem – mācītājiem un lajiem – tiek uzdāvināta iespēja pavadīt gandrīz mēnesi aktīvās vācu valodas studijās. (Uzreiz jāpiebilst, ka šie kursi ir tikai pavisam neliela daļiņa no tiem projektiem, kurus realizē MLA, sadarbojoties ar gandrīz visām luteriskajām baznīcām Eiropā. Arī „Svētdienas Rīts”, kuru jūs turat savās rokās, jau divus gadus var iznākt tikai tāpēc, ka šī apvienība mums sniedz nozīmīgu finansiālu atbalstu).

Šogad starp 22 laimīgajiem studentiem no 14 valstu luterāņu baznīcām  bijām arī mēs abi – šo rindu autore un mācītājs Juris Morics.

Karstais mēnesis Erlangenā

„Laimīgie” rakstu tāpēc, ka emocijas vēl sit augstu vilni un citādi šo stāvokli gandrīz mēneša garumā nosaukt nevar.

Cilvēki, kuri ir ziedojuši līdzekļus, lai mums uzdāvinātu iespēju mācīties vācu valodu, atrodoties Vācijā, ir parūpējušies par visu – arī par teicamiem sadzīves apstākļiem, labu ēdināšanu un pat iepazīstināšanu ar vācu tradīcijām un kultūru. Īsta vācu kārtība visās lietās, kuru nodrošināja namatēvs – MLA ģenerālsekretārs Rainers Štāls (Rainer Sthal), kurš katru dienu bija ar mums, kopā ar Frederiki Hiršmani (Frederike Hirschmann) un mācītāju Martinu Dīcu (Martin Dietz) , kā arī daudzajiem palīgiem virtuvē un citās saimnieciskajās lietās. Milzīgs paldies viņiem par to!

Pārdomājot šo mēnesi, kuru pavadījām (es uzdrošinos rakstīt daudzskaitlī, jo zinu, ka manam brālim Kristū – Jurim Moricam sajūtas ir līdzīgas) kopā ar brāļiem un māsām no Igaunijas, Lietuvas, Krievijas, Somijas, Slovākijas, Slovēnijas, Ungārijas, Čehijas, Polijas, Rumānijas, Nīderlandes un Itālijas, ir arī jāatzīst, ka šie nav parasti valodas kursi. Katrs rīts sākās ar svētbrīdi jaukajā kapelā, kura pēc tam pārtapa par mūsu mazās grupiņas nodarbību klasi. Divas reizes nedēļā – vakara svētbrīži, katru svētdienu – dievkalpojumi – katru reizi citā dievnamā. Pāri visam un visiem pat fiziski varēja just lielu Dieva mīlestību un svētību – cilvēku savstarpējās attiecībās un visās apkārt notiekošajās norisēs. Arī – mācībās un pat dabā. Sākotnējo milzīgo karstumu – pāris nedēļas termometrs rādīja pat +34 grādus – nomainīja silts laiciņš, un tad pēkšņi, vienā dienā, iestājās rudens. Brīvo vakara daļu katrs varēja izmantot pēc sirds patikas – vai nu plunčāties pilsētas atklātā peldbaseinā, braukt ar velosipēdu uz tuvējo mežu, skriet parkā, sarunās utml.

Mūsu itāļu brālis Klaudio, ērģelnieks no Dženovas draudzes, piemēram, katru pusdienas pauzi pavadīja spēlējot Erlangenas Noištates baznīcā ērģeles.

Tā kā Itālijā īstas ērģeles dievnamos ir retums un viņam pašam savā baznīcā nākas spēlēt elektriskās ērģeles, šī iespēja, kā viņš atzina, bija īsta Dieva dāvana. Savukārt mums Dieva dāvana bija – vai katru dienu klausīties Klaudio brīnišķīgo spēli.

Jautrie klasesbiedri un pacietīgā skolotāja

Protams, galveno laika daļu pavadījām vācu valodas studijās. Lai rezultāts būtu auglīgāks, visi dalībnieki pēc zināšanu līmeņa bija sadalīti trīs grupās. Tā kā vācu valodu nekad iepriekš nebiju mācījusies, kā tikai vienu gadu Gētes institūtā Rīgā, abi ar Juri tikām iesācēju grupā. Mūsu mazā, septiņu cilvēku grupiņa izrādījās ļoti kolorīta, jo tajā bija: Marta – poliete, medicīnas darbiniece, kura jau 12 gadus dzīvo Nīderlandē; Eunika – čehiete ar grieķu vārdu, kurai gan tēvs, gan vectēvs ir mācītāji un pati viņa studē teoloģiju, Andrejs – bijušais inženieris, tagad – sludinātājs, armēnis, kurš Saratovā (Krievijā pie Volgas) ceļ luterāņu baznīcu; Natālija – krieviete no slēgtās Urālu pilsētas Krasnoturinskas, kura ir savas draudzes uzcītīgā kalpotāja, jo viņa savu laiku no rīta līdz vakaram pavada dievnamā, kā arī visu mīlulis – itālis Klaudio – skaņu režisors un ērģelnieks no Dženovas luterāņu draudzes. Un – divi latvieši. Mūsu skolotājai – brīnišķīgajai Frau Evelin Albreht, mācītājai emeritus no Hamburgas, – nebija viegls uzdevums – mācīt vācu valodas pamatus dažādās valodās (tikai ne vācu!) runājošiem audzēkņiem. Turklāt tik temperamentīgiem un kuri, nezin kāpēc, visi sērfoja uz viena prieka viļņa! Brīžiem mēs tiešām aizmirsām, ka esam jau diezgan pieklājīga vecuma, nopietni cilvēki un sajutāmies kā sensenos laikos – skolā un klasē… Valoda pie mums nāca gan caur grūto vācu gramatiku, kad likās – datīvs un akuzatīvs jau rādās sapņos, gan jokiem un smiekliem. Un tieši, pateicoties brīvajai komunikācijai, valoda pie mums nāca labprātīgi. Godīgi sakot, man pat sapņos nerādījās, ka mēneša laikā, gandrīz no nulles punkta izkustoties, varu rakstīt jau īsus stāstiņus, noslēguma uzstāšanās scenāriju, sniegt gandrīz stundu garu interviju, kā arī ar viesģimeni runāt par ievārījuma vārīšanu no plūškoka augļiem… Un to visu darīt – gramatiski vēl tālu līdz pilnībai, bet tomēr – vācu valodā. Vai tas nav Dieva brīnums?

Vācijas pērles – Bavārija un franku zeme

Katru sestdienu un svētdienu mums bija iespēja, izmantojot teicamo Vācijas dzelzceļu, apskatīt tuvākās pilsētas, kas ir īstas Vācijas kultūras un arhitektūras pērles. Baroka pilsēta Bamberga, pēc 2. pasaules kara gandrīz no jauna uzceltā Nirnberga, Vāgnera pilsēta Baireita, kā arī Frankonijas (Franken) Šveice – brīnišķīgās kalnu ainavas. Pateicoties mūsu skolotājai Frau Albrecht, kura mūs savā BMW (kas arī ir īsts Bavārijas simbols) aizveda uz šīs Vācijas daļas sirdi – Minheni. Neatņemama Bavārijas kultūras sastāvdaļa ir ēdieni un dzērieni – tu neesi bijis Bavārijā, ja neesi baudījis Nirnbergas Bratwurst (ceptās desas) vai Minhenes Weisewurst (baltās desas), piekodis breceļus un dzēris vietējo alu. Jāsaka, ka Bavārijā alus brūži atrodas gandrīz vai uz katra stūra (vismaz uz mūsu ielas stūra Erlangenā viens bija), un bavārieši katru gadu izdzer visvairāk alu pasaulē. Un jāsaka, ka mans patriotisms Bavārijā piedzīvoja krahu – tik smeķīgu alu kā tur, līdz šim baudījusi nebiju…

Īpašu kolorītu Bavārijai piedod arī tas, ka tur, atšķirībā no globalizētās pasaules, valda īsts tautas tērpu bums – katrā pilsētā un pat lielveikalā ir stilizēto tautastērpu veikali un vietējie ļaudis, sevišķi jaunieši (!) tiešām šos tērpus arī valkā!

Kas ir Bavārija un kas jau pieminētā – franku zeme? Ja skatīsieties kartē, franku zeme ir bijušās franku teritorijas un tā atrodas Bavārijas centrā – tur, kur atrodas Nirnberga, Bamberga, Erlangena. Var sacīt arī, ka franku zeme ir Bavārijas protestantiskā daļa, jo šeit bija spēcīga luteriskā reformācija. Savukārt pārējā Bavārijas daļā, piemēram, Minhenē, pirmie protestanti parādījās tikai 19. gs. sākumā.

Sveicieni Latvijai no seniem draugiem

Īpašu mīļumu šai viesošanās reizei Vācijā piešķīra vēl viena Dieva dāvana – tikšanās ar seniem draugiem, brāļiem un māsām Kristū, kuri visi sūta sveicienus draugiem Latvijā! Uzzinot, ka visi – Pēterburgas latviešu draudzes māsa Olga Homenčuk, LELBĀL arhibīskaps Elmārs Ernsts Rozītis un es vienā laikā būsim aptuveni 200 km tuvumā (priekš Vācijas mērogiem tas ir ļoti tuvu), jau Liepājas diecēzes dienās sarunājām latviešu no trīs valstīm „samitu” Bad Noistadt am Saale. Pateicoties vācu draugu viesmīlībai šī brīnišķīgā latviešu „starpvalstu” tikšanās arī notika!

Un, vajadzēja notikt arī tā, ka tieši Erlangenā dzīvo Latvijā daudziem tik ļoti cienījamais ilggadējais Lutera akadēmijas rektors Reinhards Slencska ar Gizelas kundzi. Ar lielu viesmīlību un prieku viņi uzņēma mūs abus ar mācītāju Juri Moricu, parādot seno pilsētu Bambergu un skaisto Frankonijas Šveici. Ciemojāmies arī viņu pašreizējā dzīves vietā, kurā profesors rādīja savu četru dēlu ģimeņu foto, kā arī nedaudz ļāva iepazīties ar to, ko dara pašlaik. Tikšanās reizē bija vieta arī nopietnām sarunām. Viņi ir cītīgi „Svētdienas Rīta” lasītāji, un profesoru sevišķi ir apbēdinājusi ziņa, ka pārvākšanās laikā cietusi daļa no LA bibliotēkas. Lielu daļu viņa laika aizņem viedokļa paušana par neseno Vācijas baznīcas lēmumu, kas ļauj homoseksuāliem pāriem, no kuriem viens ir mācītājs, dzīvot mācītājmājā. Profesors arī sacīja, ka nelasa vairs avīzes, bet gaida katru „Svētdienas Rītu”, jo, viņaprāt, tā vēl ir baznīcas avīze. Vai Latvijas luteriskā baznīca maz apzinās savu lomu, kāda tai ir Eiropas kontekstā?

Visas mūsu sarunas notika latviski, – mēs bijām ļoti pārsteigti, ka gan Gizelas kundze, gan profesors tik labi to vēl atceras! Un kā nu ne – tas ir regulāra ik rīta treniņa nopelns, jo katru rītu viņi pavada vairākas stundas lasot un tulkojot sarežģītus tekstus latviešu valodā. Uzzinājām arī, ka Gizelas kundze ir kļuvusi par lielu futbola fani, kas nepalaiž garām nevienu bundeslīgas spēli, savukārt profesors pus pa jokam, pus nopietni saka: „Es jau esmu tajā vecumā, kad varu pats darīt, ko gribu!”

Summa summarum

Kāds tad ir šī mēneša kopsavilkums? To laikam var izteikt vienā teikumā – pateicība Dievam par šo brīnišķīgo mīlestības dāvanu!

Autores foto

* Nav nevienas skaistākas zemes šai laikā, kā vien mūsu, te, visapkārt, kur mēs vakarstundā tiekamies zem liepām…” (brīvs tulkojums no vācu val.)