Reiz kādā lielpilsētā es pamanīju mazu meitenīti, kura drebinājās savā plānajā apģērbā. Bija skaidri nomanāms, ka viņa ilgi nebija neko ne ēdusi, ne dzērusi. Meitenei garām steidzās cilvēki, kas izlikās viņu neredzam. Es dusmīgs jautāju Dievam: “Kāpēc Tu to pieļauj? Kāpēc Tu, Visuvarenais, neko nedari, lai viņai palīdzētu?” Dievs klusēja. Naktī, kad pārrados mājās, Viņš pēkšņi atbildēja: “Es tomēr darīju gan. Es taču radīju tevi.”