Moto: „Ak posts, ka sev par vaimanām,
Tie tādas gaitas pasākuši”
(Atskaņu hronika (1), 1908-9 rinda)

Es jums saku, sveši ļaudis,
Šai zemē nenāciet:
Dzied man zelta lakstīgala
Zobentiņa galiņā
(Latvju tautas dziesma)

Kā svinam?
22. septembrī būs Baltu vienības diena, kas atzīmēs 1236.g. 22. septembra Saules kauju, kad lietuvji kopā ar zemgaļiem sakāva, faktiski iznīcināja, Zobenbrāļu ordeni.
Tie ir vienīgā kalendārā minētā diena, kad atzīmējam vienību ar kādu no kaimiņu tautām. Šajā dienā varētu sagaidīt, ka abu valsti prezidenti sacītu svinīgas uzrunas, pieņemtu kopīgu karaspēka parādi, vēsturnieki rīkotu starptautisku konferenci, kinoteātros demonstrētu jaunu filmu par šo tēmu, notiktu plaši kultūras pasākumi utt.; īsi sakot, abas tautas svinētu kopības svētkus.

Visticamākais, ka Baltu vienības diena paies nemanot. To nav paredzēts atzīmēt pat izkarot valsts karogu. Atmodas laikā gan, apzinoties savu likteņa kopību, aizrautīgi dziedājām „Latvija, Lietuva, Igaunija!”, latviski, lietuviski un igauniski.
Iespējams, ka šī kalendārā minētā diena ir mēģinājums novērst situāciju, ka ar kaimiņiem mums faktiski ir maz kopīga. Diemžēl tas nav nekas jauns. Mēs esam mēģinājuši vienoties, bet bez panākumiem. (2)

Kas notika?
Tāpēc vērts ielūkoties šajā notikumā, kurā tomēr izdevās vienoties. Kas notika pirms 775 gadiem?
Pāvests Gregors IX (1145-1241) 1236.g. 16. februārī ar īpašu bullu uzdeva savam legātam Modenas Vilhelmam gādāt, lai Ziemeļvācijas krustneši varētu doties no Lībekas uz Rīgu cīņā pret pagāniem, apsolot karotājiem tādas pat grēku atlaidas kā tiem krustnešiem, kuri devās karā uz Palestīnu. Krustnešiem par gada dienestu bīskapa karaspēkā garantēja īpašumu neaizskaramību un grēku piedošanu. Livonijas pagānu pakļaušanai jau 1202.g. bija dibināts Zobenbrāļu ordenis. Tie bija karojoši mūki 3. Zobenbrāļu ordeņa cīņu stratēģiskais virziens bija Latvijas dienvidi un rietumi, iekarojot un kolonizējot Zemgali, Kurzemi, Lietuvu, kā arī Prūsiju.

Pulcēšanās
1236.g. vasara ordeņa mestram Folkvīnam (1209.-1236.) pagāja pulcējot zobenbrāļus un no Vācijas ieradušos krustnešus. Sabiedrotā Pleskava atsūtīja 200 karavīrus, tika mobilizēti arī ap 1500 kristīto igauņu, latgaļu un lībiešu. Kopējais karotāju skaits bija ap 3000. Daudzie vācu dēku meklētāji dega nepacietībā ātrāk doties „svētajā” cīņā, pie viena gūstot kara laupījumu.

Iebrukums
Lielais karaspēks devās ceļā, pie Naujenes iebruka Lietuvā, biezi apdzīvotā augstaišu novadā. Tas nesastapa pretestību, kara laupījums bija ievērojams, tika saņemti daudzi gūstekņi. Atskaņu hronikas autors raksta: „Nu ņēmās graut un dedzināt/ Aiz pulka pulks it līksmā garā” (1903-4).

Atpakaļceļš
Gana salaupījuši, krustneši devās atpakaļ. Latgaļi un igauņi nogriezās pa citu ceļu uz savām mājām. Pārējais karaspēks drīz nonāca Saules zemes (4) kādas upes krastā (5), gribēja sameklēt braslu. Piepeši parādījās lietuviešu jātnieki nogriežot atkāpšanos. Apkārtne bija purvains klajums, tālumā mežs. Folkvīns gribēja lauzties pāri braslam uz Rīgu, bet augstmaņi nevēlējās cīnīties kaujai nepiemērotajā vietā. Bet griezties atpakaļ arī nevarēja, ceļš bija pieblīvēts ar laupījuma vezumiem. Bija vakars, karaspēks bija noguris, krustnešiem nācās pārnakšņot purvā.

Purvā
Lietuvieši bija gudri izraudzījušies cīņas vietu. Bruņinieki zirgos bija ievērojams spēks laukā ar stingru pamatu, kur zirgi varēja ieskrieties un ar milzu spēku ielauzties pretinieka rindās. Tie bija sava laika smagie tanki. Taču bruņās kaltie un ar smago bruņinieku 6 seglos zobenbrāļu zirgi, un tanki nav domāti cīņām dumbrājos. Zirgi staignājā grima, bet viegli bruņotie lietuvji un zemgaļi pa apvidu pārvietojās ātri.

Atmaksas stunda
Naktī 4000-4500 lietuviešiem pienāca palīgspēki – zemgaļi, ar kuriem leiši 1219.g bija noslēguši savienību. No rīta balti, pārsteidzot krustnešus, uzbruka tik strauji, ka daļa no krustnešiem panikā bēga. Latvju vēsturnieks V.Biļķins (1887-1974) min, ka hronista valoda, aprakstot kauju, kļūst žultaina (7): „Maz sekmju guva purvainē/ kā bābas viņus apkāva/ Man žēl ir daža varoņa,/ ko tur bez pretestības sita./ Tie citi izmisumā krita/ Un mājup bēga, ko vien spēja./ Bet zemgaļi nu nekavēja/ kā vārguļus tur apsist tos” (1932-9).

Sagrāve
Lietuvji vispirms nogalināja bruņinieku zirgus, piespiežot pašus cīnīties kājās. Te viņu priekšrocības – zirga ieskrējiena ātrums pareizināts ar paša un bruņinieka masu, zuda. Bruņinieks pārvērtās par lempīgu būtni, kurš nebija spējīgs aizsargāties. Lietuvju vieglā kavalērija ielenca krustnešus, apberot ar bultu un šķēpu lietu. Tiem, kuri nokļuva līdz mežam, domādami tur rast glābiņu, balti uzgāza aizcirstus kokus. Zobenbrāļu ordeņa sagrāve bija pilnīga. 48 no ordeņa brāļiem, ar mestru Folkvīnu priekšgalā, palika kaujas laukā. No 200 pleskaviešiem dzīvi atgriezās 20. Tikai retais no krustnešiem pārvilkās Rīgā, lai vēstītu par sagrāvi.

Sekas
Kādas bija kaujas sekas? Pēc ordeņa sakāves pret vāciem sacēlās sāmsalieši, prūši, zemgaļi un kurši. Livonijas stāvoklis bija katastrofāls – bija apdraudēti tās kolonizācijas plāni! Nākošās divas desmitgades zemgaļiem pagāja mierīgi, jo vāci dziedēja rētas. Pareizs ir vēsturnieka spriedums: „Ja pēc Saules kaujas uzvarētāji … būtu devušies pret vācisko Livoniju, pēdējā droši vien beigtu vilkt elpu, mazākais, uz kādu laiku. Tikai šādas tālredzības uzvarētājiem trūka. Viņi apmierinājās ar panākumiem kaujas laukā. Viņu karavīri izklīda pa mājām.”(8)

Pašapziņa
Saules kauja bija pirmā lielākā lietuviešu un latviešu uzvara pār krustnešiem. Ko tas mums nozīmē šodien? Šķiet, ka neko. Pārāk tāls notikums, cits laikmets, cita civilizācija. Tomēr – nē.
Tas vēsta ko ārkārtīgi svarīgu par mūsu tautu. Mūsu pašapziņa sākas ne tikai ar dainām, koklēm un tautas tērpiem. Tā sākas ar drosmi un uzvaru! Mūsu senči bija vīrišķīgi un prasmīgi cīnītāji. No sava esamības sākuma esam cīnījušies par brīvību. Ar šo atgādinājumu Baltu vienības diena ir svarīga – cik tālu varam ielūkoties pagājībā, pat vācu hronista acīm, – redzam – esam cīnījušies!
Kad nākošreiz kāds mūs mēģinās pierunāt pie latviešiem pierastās vergapziņas, atgādināsim sev un viņam šo notikumu. Mēs neesam bijuši gļēvuļi, kalpu dvēseles. Minēsim arī kuršu uzbrukumus Rīgai 1210. un 1228.g., žemaišu un kuršu spožo uzvaru 1260.g. Durbes kaujā 9, zemgaļu un lietuvju uzvaru pie Aizkraukles 1279.g. 10, zemgaļu uzvaru pie Garozas 1287.g., utt. Saules kauja ir viens no pirmajiem un spožākajiem tautas brīvības cīņu posmiem.

Mācība
Šis notikums māca labi zināmo, – vienībā spēks! Ja nevari uzveikt pretinieku viens, apvienojies ar draugu. Šī diena tāpēc vien ir atzīmējama, ka mūsu senči šo atziņu īstenoja ar lieliskiem panākumiem!

Nelaime
Bet svarīgi ir cīņu turpināt līdz pilnīgai uzvarai. Ja baltu savienība būtu bijusi pastāvīga, iespējams, mūsu vēsture būtu savādāka. Varbūt, ka daudzas svešzemnieku gādātās ciešanas, pāridarījumi un pazemojumi būtu gājuši secen.
Nespēja skatīt tālāk par šodienu ir mūsu hroniska nelaime. Tādā ģeogrāfiskā vietā, kuru nesargā dabiski šķēršļi, pastāvēt var, ja pastāvīgi apvieno spēkus. Starp Raiņa aizsāktajām lugām ir „Saules kauja”. Viņa „radāmās domas” vēsta: „„Mēs uzvarējām, raugat paturēt!” Egoistiska nesaderība. Negatavība, nespēja nodibināt valsti, domāšanas trūkums. Sasniedzams mērķis tik tālākā nākotnē.” Baltu vienība 1236. un citos gados ir bijusi vienotība tik uz vajadzības brīdi, pēc tam esam gājuši savus ceļus.
Nelaime nenāk viena. Mūsu nespēja savstarpēji apvienoties radīja situāciju, ka svešzemnieki mūs vienoja vienam pret otru savos nolūkos. Šajā karā pret lietuvjiem piedalījās arī vācu mobilizētie latgaļi, līvi un igauņi. Iekarotāju paņēmiens izmantot brāļu tautas vienu pret otru atkārtosies ne reizi vien. Pirms vienojamies cīņā pret citiem, jāspēj vienoties savstarpēji.

Izaicinājums
Kādēļ par to runāt tagad? Vai tādēļ, ka tauta ikdienas cīņā par izdzīvošanu zaudē patriotismu? Ne tikai. No tagadnes viedokļa senčiem pārmetam tālredzības trūkumu. Mēs dibināti sūkstāmies par nespēju sabiedroties kā tik katastrofas gadījumos.
Sūkstoties vēsturi neizlabosim. Padomāsim, – kādu iespēju vienoties mēs paši palaižam?

Šodien esam ES un NATO; to atgādina vietā, nevietā. Kāds vēl cer, ka varbūt vienotība ar Eiropu mūs glābs ekonomiski un sargās militāri. Ar to mūsu vienības meklējumi ir apstājušies.

Ko nu?
Kad iestājāmies ES un NATO, atskurbām – ko tālāk? Latvijas avīze interneta versijā publicēja sadaļu, kur varēja izteikties par valsts mērķi. Absurdi – mums atkal ir sava valsts, bet nezinām – kādēļ!

Igaunijas Konstitūcijas preambulā lasām par Igaunijas valsti, ka tā: “Garantēs igauņu nācijas un tās kultūras saglabāšanu cauri laiku laikiem”. Lietuvas Konstitūcijas preambula par lietuviešu tautu saka, ka tā: “Gadsimtiem aizstāvējusi savu brīvību un neatkarību, saglabājusi tās garu, dzimto valodu, rakstību un tradīcijas”. Vienīgi Latvijas Satversme jautājumā par valsts pamatmērķi klusē.

Vai joprojām par to klusēsim? Pat pēc vēlēšanu rezultātiem, kas atkal liek jautāt par vienības nepieciešamību pašu starpā? Vai tiešām mums grūti ierakstīt to savā Satversmē? Tas mums pašiem atgādinātu, kas un kādēļ mēs esam. Un ne tikai mums.

Guntis Kalme, mācītājs

______________________________________________________________________________

1) Šeit un tālāk hronika citēta pēc sekojoša izdevuma: Atskaņu Hronika, Jēkaba Saivas atdzej., (Nebraska: Pilskalns, 1960).

2) Sociāldemokrātu ideologs Felikss Cielēns (1888-1964) vēl 1916.g. kategoriski iebilda pret Latvijas-Lietuvas apvienošanos. Viņš rakstīja: „:Mani motīvi bija: kopējā Lietuvas-Latvijas valstī tiktu aizturēta latviešu sociālā un kultūras attīstība, jo galvenā kopvalsts daļa – Lietuva, būtu agrāra, mazāk attīstīta un katoliska.” Felikss Cielēns, Laikmetu Maiņā I sēj., (Västerås: Memento, 1961), 406. Savulaik Anglijas ārlietu ministrs lords Artūrs Džeims Balfūrs (Arthur James Balfour) Latvijas ārlietu ministram Zigfrīdam Meirovicam (1887-1925) ieteica dibināt Baltijas valstu Līgu: „Baltijas Valstu Līga būs tas satversmes veids, radīts uz kopīgu saimniecisku interešu pamata, kas visvairāk būs saskaņots ar Latvijas tieksmēm un nodrošinās Latvijas plašu nacionāli kulturālu un politisku attīstības iespēju”. Citēts pēc: Pēteris Dardzāns, Dieva plaukstā: Latviešu Vecā Strēlnieka Atmiņas, Pārdomas, Atziņas, II sēj., (Chicago: Klein Printing, 1987), 325. Vairāk par Baltijas uc. valstu nesekmīgajiem apvienošanās mēģinājumiem sk. Tālavs Jundzis, Latvijas Drošība un Aizsardzība (Rīga: Junda, 1995), 36-42.

3) Sv. Bernards no Klervo (1091 – 1153) savā sacerējumā „Par jaunās bruņniecības slavinājumu” (De Laudibus Novae Militiae) rakstīja: „Nav tāda likuma, kas aizliegtu kristietim pacelt zobenu. … Evaņģēlijs ir aizliedzis tikai netaisnus karus kristiešu starpā. Priekš tiem, kas izvēlējušies sev karavīra taku, nav cēlāka uzdevuma, kā nogalināt pagānus,… Lai ticības bērni ņem katrā rokā pa zobenam un ceļ tos pret ienaidnieku!” Bernhard von Clairvaux. Sämtliche Werke lateinisch / deutsch. Ad milites Templi. De laude novae militiae – An die Tempelritter. Lobrede auf das Rittertum. III. De nova militia.– Innsbruck: Tyrolia-Verlag, 1990. Bd.1. – S. 276-280.

4) Vēsturnieki joprojām nav vienojušies, kur īsti notika Saules kauja, – pie Vecsaules vai Šauļiem.

5) Attiecīgi Mūsa vai Dubisa.

6) Bruņās tērpta jātnieka vidējo svaru pieņem ap 150 kg.

7) Vilis Biļķins, Zemgaliešu cīņas ar Bīskapiem un Ordeni (Rīga: Aurora izdevums, 1936), 30.

8 ) Richards Ērglis, Zemgales Neatkarības Vēsture (R., Grāmatrūpnieks, 1936), 126.

9) Tajā krita Livonijas ordeņa mestrs un Vācu ordeņa maršals un ap 150 bruņinieku, neskaitot tūkstošiem citu krustnešu. Tā bija lielākā kauja 13.gs. Austrumeiropā un lielākā vācu sagrāve mūsu zemē.

10) Kaujā krita Livonijas ordeņa mestrs Ernests no Raceburgas un 71 ordeņa brālis.