2011. gada oktobrī mūsu baznīcā amata krusta zīmi un pilntiesīga mācītāja statusu ir saņēmuši 5 bijušie palīgmācītāji – Krišjānis Bulle, Ainis Ozoliņš, Ģirts Kalniņš, Edijs Kalekaurs un Andris Vilemsons. Savukārt augustā LELB palīgmācītāja amatā iecēla divus ordinācijas komisijas sekmīgi novērtētus evaņģēlistus – Ati Freipiču un Haraldu Bieti. Ordinācijas eksāmenu nokārtoja arī Ainārs Rendors, taču pagaidām viņš vēl nav nozīmēts uz kādu no LELB draudzēm.

Jāatzīmē, ka mācītāja amata krusts vēsturiski izteica mācītāja amatu kalpošanai draudzē. Krusts nav jāuzskata par ārējo rotu, bet gan par norādi uz piederību Kristum. Krusts ir vieta, kur satiekas upuris ar mīlestību. Šādi tā nēsātājs atklāti pauž savu paļāvību uz spēku, ko dāvā Pestītāja krusts. Rietumeiropas luterāņu baznīcās mācītāji šādu zīmi nelieto, jo krusts ir tikai bīskapa amatu izteicoša zīme. LELB bīskapi nēsā zelta krustu, bet mācītāja amata krusts LELB izsaka pēdējos gados radušos skaidrojumu, ka luteriskajā eklezioloģijā mācītājs ir bīskaps savā draudzē, jo katra atsevišķa draudze pārstāv LELB visā tās kopumā.

Amata krusta zīmes pasniegšana nozīmē, ka šie Kristus aicinātie un baznīcas kalpošanā nosūtītie sevi ir apliecinājuši kā tādus, kuriem piemīt Dieva doti talanti, praktiskajā kalpošanā izkoptas spējas un atbilstošas personības kvalitātes, lai būtu par draudžu ganiem. Kā saka mācītājs Ģ.Kalniņš, kurš kalpo Kārķu, Ērģemes un Valkas – Lugažu draudzēs: „Krusta pasniegšana dod man atziņu un lepnumu, ka varu būt līdzdalīgs Kristus darbā. Stiprina ticībā. Atgādina, ka iesāktais jāturpina ar vēl lielāku pazemību. Dievam esmu lūdzis, lai Viņš mani izmanto par instrumentu Savas valstības celšanai, un neko no tā, ko esmu lūdzis, Viņš man nav liedzis. Krusts man atgādina uzdevumus, kas minēti ordinācijas solījumā.”

Taču amata krusts ir jāuztver ne tikai kā pagodinājums, bet arī atbildība. To uzsver mācītājs Edijs Kalekaurs, kurš trīs gadus ir kalpojis Rūjienas Sv. Bērtuļa draudzē un divus gadus Mazsalacas Sv. Annas draudzē: „Kristus mums visiem ir vienādi klātesošs ticībā. Tomēr atbildības sadalījums katram no mums ir atšķirīgs. Uzņemoties kalpošanu mācītāja amatā, es to apzinos. Tāpat mācītāja kalpošana nav tikai sludināšana, tā ir visa viņa dzīve, dzīvesveids un rīcība.

Saņemt amata krustu man nozīmē daudz. Tas nozīmē, ka baznīca pēc gada kalpošanas palīgmācītāja statusā man uzticas un ir kā stiprinājums un iedvesma arī turpmākajai kalpošanai mācītāja amatā. Paldies Dievam un paldies baznīcai par uzticēšanos!”

Ir skaidri jāapzinās arī tas, ka šodienas Latvijas sabiedrībā pārsvarā dominē citas vērtības un citi garīgie orientieri, kas vada un nosaka cilvēku dzīvi. Ko nozīmē būt mācītājam Latvijas laukos šodienas apstākļos, to skaidri parāda Ata Freipiča teiktais ordinācijas sprediķī Sv. Meinarda dienā. Viņš kalpo Griezes, Grīvaišu, Kursīšu un Nīgrandes ev. lut. draudzēs: „Bieži, sevišķi kalpojot laukos, kad uz dievkalpojumu atnāk daži cilvēki, liekas, vai tam, ko tu dari, vispār ir jēga? Vai negribas būt visu ievērotam, kalpot lielā draudzē, dzīvot pārticīgu, nodrošinātu dzīvi, plūkt sava darba augļus? Tomēr Dievs bieži domā citādāk. Viņš var mūs nolikt kalpošanā arī vietās, kur bieži šķiet, ka nevienam to nevajag…

Ir svarīgi pārdomāt, kāpēc es kalpoju – vai tādēļ, ka tā ir mana profesija, amats, ar ko pelnīt maizi, jeb es to daru tādēļ, ka esmu sadzirdējis Kristus pavēli iet un kalpot, sludināt Viņa evaņģēlija vēsti.”

Savukārt mācītājam Ainim Ozoliņam dzīves un darba ceļš ir ievirzījies citādi, jo baznīca viņu ir aicinājusi un uzticējusi vadīt SIA “Pastorāts”. Ainis dalās savās pārdomās: „Ar smaidu un reizē nopietni saku, ka „Pastorāts” ir mana draudze nu jau gandrīz 4 gadu garumā. Man šķiet, ka „Pastorāts” ir vienīgais uzņēmums Latvijā, kura vadītājs ir ordinēts un kalpojošs mācītājs.
Man ir “iekritusi” tā privilēģija kalpot dažādās draudzēs. Gandarījumu sniedz apziņa, ka mana personīgā un nepilnīgā kalpošana tiek pieņemta no draudzes, saprotot, ka ne mana izveicība vai, gluži otrādi, neizveicība ir pamats, bet gan Vārds un Sakramenti, kurus pārvaldīt man ir uzticējusi baznīca. Esmu pieredzējis, ka dievkalpojums vārda vistiešākajā nozīmē “nes” mani un sniedz piepildījumu un stiprinājumu, kādu nekur citur un nekad neesmu piedzīvojis.
Amata krustu izprotu kā baznīcas apstiprinājumu tam, ka arī mana kalpošana ir bijusi vajadzīga un noderīga.”

Tāpat arī mācītājs Krišjānis Bulle, kurš kalpo Ropažu draudzē, Andris Vilemsons, mācītājs Lielsalacas, Katrīnas, Pāles draudzēs un Haralds Biete, palīgmācītājs Pļaviņu Sv. Pētera un Gostiņu draudzēs, apzinās, ka Kristus vārdi: “Kas Man grib man sekot, tas lai aizliedz pats sevi, lai ņem savu krustu un lai staigā Man pakaļ,” attiecas ne tikai uz katru patiesu kristieti, bet uz mācītāju it īpaši.

Vilnis Cīrulis, foto no mācītāju personīgā arhīva