Ir vieta kaimiņzemē Igaunijā, kur man gribas ik pa brīdim aizbraukt un līdzi paņemt arī draugus. Tā ir savdabīga pasaule –  vecticībnieku ciemati – Kolkja, Mustve, Kallaste, Raja – Peipusa ezera Igaunijas krastā. No Latvijas ceļš nav tāls, ap 80 km no Valgas līdz Tartu, un tad vēl četrdesmit līdz Peipusa ezera piekrastei. Reiz te plauka un zēla vecticībnieku kultūra, cilvēki dzīvoja noslēgtā vidē, un ticība un tradīcijas bija spēcīgas. Nu arī te, kā visur, valda globālisms, tradīcijas vairs nav tik spēcīgas, jaunie darba meklējumos aizklīduši pasaulē, tomēr kaut kas no pagājušā vēl ir manāms. Vietējie baidās, ka tūristu vilnis aiznesīs vēl pēdējās tradīcijas, bet varbūt, tieši otrādi, palīdzēs tās saglabāt, jo tūristi jau meklē to, kas savdabīgs un īsts.

Braucot uz Peipusu noteikti jāpietur Igaunijas lielākajā pilsētā Tartu, jāiegriežas Universitātē, Antonija ģildē – amatnieku mājā, jāizstaigā vecpilsēta un jāuzkāpj Domkalnā. Tartu iedzīvotāji ir lepni par Jāņa baznīcu vecpilsētas centrā. Tajā redzams kas īpašs – tūkstošiem terakota skulptūriņu no viduslaikiem. Citviet Eiropā tādas saglabājušās ap četriem simtiem vienuviet, bet te – tūkstotis. Interesanti, ka līdz Otrā pasaules kara laikiem neviens nezināja par tādu skulptūriņu esamību, bet kara laikos, atskanot lielam sprādzienam, nogāzās apmetums, un atklājās pagājušo laiku krāšņums. Baznīcā apskatāmas arī izstādes, atrodas neliels kristīgais veikaliņš un bieži izskan koncerti. Doma baznīcas drupas kalnā virs Tartu stāv jau no reformācijas laikiem. Reiz Tartu bija sava bīskapija. (Par Livonijas laikiem daudz var uzzināt Turaidas pils muzejā).

Peipuss, sīpoli un žāvētas zivis

Jaunizbūvēta šoseja no Tartu aizved līdz Peipusa ezera piekrastei, Varnjas ciematam. Tur sākas garš ceļš, kam abās pusēs ir krievu stila mājiņas ar piemājas dārziņiem. Šis ceļš ar nelieliem pātraukumiem stiepjas gar visu ezera piekrasti. Un te nu acis jātur vaļā, jo ir daudz ko redzēt. Pavasarī malkas darbi, vēlāk sējas un stādīšanas darbi, vēlāk ražas novākšana un sīpolu virtenes ik pagalmā. Kā stāsta vecticībnieku muzeja gide Anna: „Ciematu iedzīvotājiem svarīgs ir darbs. Pavasarī skatāmies, vai kaimiņi vēl nāk strādāt dārzā, ja nestrādā, tad mūžs pagājis. Jo visi, kas vēl spēj kustēt un dzīvo, tie strādā – sievietes dārzos, vīri dodas zvejā“. Ik dārzā ir pa paaugstinātai sīpolu dobei un viens no suvenīriem, ko atvest no Peipusa, ir krāšņa sīpolu virtene. Reiz Peipusa iedzīvotāji ar sīpoliem apgādājuši teritoriju no Helsinkiem, Pēterburgas līdz pat Rīgai. Tagad no bijušajām platībām palikusi vien ceturtā daļa. Tāpat vietējie nodarbojušies ar zvejniecību. Arī tagad Peipuss ir iecienīts ziemas makšķerēšanas centrs, un lielākā tūrisma sezona ir ziemā, kad te sarodas vīri, kas nebaidās ziemas aukstākās dienas pavadīt uz Peipusa ledus, kilometra attālumā no krasta. Pie Peipusa ezera darbojas arī zivju konservu fabrika un veikaliņā Mustvē nopērkami visdažādākie zivju konservi.

Kolkja – vecticībnieku vēsture un kultūra

Kolkjas ciematā vispirms jāiegriežas jaunizveidotajā Peipusa informācijas centrā. Te laipnās darbinieces pastāstīs, kas apkārtnē apskatāms, pacienās ar kafiju. Veikaliņā iespējams iegādāties dažādus suvenīrus – rokdarbus, tēju, pašdarināto cukuru. Rokdarbus gatavo ciema sievas – vai nu savās mājās, vai arī kopā sanākot tepat informācijas centra lielajā istabā. Kolkjā noteikti jāapskata arī vecticībnieku muzejs. Zinošā gide Anna pastāstīs par vecticībnieku tradīcijām, nodemonstrēs, kā vecticībnieki dzied lūgšanas. Esmu tur bijusi vairākas reizes, bet katrreiz uzzinu ko jaunu. Vecticībnieku kultūra ir apbrīnojami dziļa un savdabīga.

Vecticībnieku (staroveru) kustība radās ap 1654. gadu, kad Maskavas patriarhs Nikons veica dziesmu un lūgšanu grāmatu revīziju, vēloties pietuvināties grieķu ortodoksajai baznīcai. 1666. gadā cilvēku grupa, kas nevēlējās piekrist šīm reformām, atdalījās no krievu pareizticīgās baznīcas. Lielākā atšķirība starp pareizticīgajiem un vecticībniekiem ir liturģijā. Tā, piemēram, atšķiras veids, kā vecticībnieki pārkrustas vai kā Lieldienu naktī soļo ap baznīcu (vecticībnieki – pulksteņa virzienā, pareizticīgie – pret pulksteņa rādītāja virzienu), atšķiras arī krusti. Vecticībniekiem nav savu priesteru, bet ir sacītājtētiņi no ciema vīru vidus. Liels uzsvars ir likts uz grēksūdzi. Ikvienam reizi gadā ir jādodas pie privātās grēksūdzes. Ja cilvēks nomirst, tad vispirms skatās viņa baznīcas grāmatiņā, vai viņš pēdējos gados ir bijis pie grēksūdzes. Ja ir, tad apbedīšanas rituālu notur  pilnā garumā un aizgājējs tiek saukts vārdā. Ja ieraksta par grēksūdzi nav, tad liturģijā tiek lasīti pavisam citi Psalmi,  un tā ir anonīma – tas ir, aizgājējs netiek saukts vārdā. Pēdējos laikos reti kuram ciematam ir savs garīgais vadītājs, tāpēc arī grēksūdze ir vienkāršota. Tā notiek visiem ciema vīriem atsevišķi un visām ciema sievām atsevišķi. Tiek nolasīta grēku nožēlas lūgšana no grāmatas,  un visi kopā atzīst savus grēkus. Vecticībniekiem ļoti svarīgi ir arī gavēņi, atturoties no noteiktiem pārtikas produktiem un no seksuālām attiecībām. Kāds reiz bija izskaitījis, ka gadā ir tikai piecdesmit dienas, kad nav gavēņa. Bērni tiek kristīti nedēļas laikā pēc piedzimšanas, un ūdenim jābūt dzīvam, tas ir, ņemtam no ezera vai upes. Gide Anna atceras, ka viņas mazais brālītis kristīts ezera ūdenī, kurā vēl peldējuši ledus gabali. Nav laulību sakramenta. Jaunais pāris lūdza vecāku svētību laulībām un iekārtoja savu mītni. Vēlākos gados valsts gan pieprasīja oficiālu laulību reģistrāciju dzimtsarakstu nodaļā. Vecticībnieki arī stingri raudzīja, lai ģimenē tiktu lietoti savi trauki, un svešiniekiem nekādā gadījumā nedrīkstēja dot dzert ūdeni no trauka, kas tiek lietots ģimenē, tam bija paredzēti īpaši trauki. Tāpat, ja kāds no ģimenes vīriem ilgāku laiku bija strādājis ārpus mājas, tad, mājās atgriežoties, viņam bija tāds kā karantīnas laiks, kad viņš nedrīkstēja ēst no ģimenes traukiem. Pēc divām nedēļām un pamatīgas šķīstīšanās pirtī viņš atkal varēja lietot ģimenes traukus.

Jau 16. gadsimtā vecticībnieki meklēja ticības brīvību ārpus Krievijas robežām, tagadējā Baltijā. Lielākā vecticībnieku draudze ir Rīgā. Peipusa ezera krastā izveidojās noslēgta kopiena ar savām tradīcijām. Tomēr arī šeit ne vienmēr vecticībniekiem bija mierīga dzīve. 18. gadsimtā vecticībnieki varēja dzīvot un piekopt savas tradīcijas netraucēti, bet ap 1820. gadu sākās vajāšanas. Vecticībnieki vairs nevarēja celt lūgšanu namus un noturēt dievkalpojumus un ceremonijas. Aprakstīti gadījumi, kad vecticībnieku lūgšanu namus pārvērta par pareizticīgo baznīcām un ģimenēm atņēma bērnus, kristīja tos pareizticībā un nodeva audzināšanā pareizticīgo ģimenēm. 1883. gadā pareizticīgiem atkal atļāva celt baznīcas un noturēt dievkalpojumus. 1905. gadā stājās spēkā likums par ticības brīvību, un vecticībnieki varēja oficiāli reģistrēt savas draudzes un organizācijas.  Neatkarīgās Igaunijas gadi Peipusa ezera krastos pagāja mierīgi, bet pēckara gadi nesa jaunus ierobežojumus. Pēc Igaunijas neatkarības atgūšanas vecticībnieki varēja pilnā mērā atjaunot savu garīgo dzīvi, izveidot vecticībnieku muzejus un skolā bērniem sākt mācīt ticības pamatus.

Vēl cita Kolkjas atrakcija ir vecticībnieku restorāns. Te iespējams nogaršot tradicionālos piekrastes ēdienus – zivju zupas, ceptas zivis, sīpolu ēdienus, saldajā ēst pīrāgus un, aizbāžot aiz vaiga cukura gabaliņu, dzert zāļu tēju, lejot karsto ūdeni no patvāra.

Miers, kāds iespējams vien pie Peipusa

Kā nākošo pieturas vietu iesaku Kallastes ciematiņu. Pa ceļam var apskatīt Alatskivi pili, kas ir kā atkāpe no vecticībnieku kultūras. Pils ietver sevī igauņu, vācu un skotu būvniecības tradīcijas. Pēdējā gada laikā pils pamazām atgūst zaudēto godību, un tur iekārtots restorāns. Te varētu notikt arī romantiskas kāzu svinības.Kallastes ciematiņā ir vērts pastaigāties pa piekrastes ieliņu un iegriezties vecticībnieku kapos. Kallastes aizgājēji guļ stāvkrasta virsotnē, turpat blakus ezeram. Īpatnēji ir vecticībnieku krusti. Uz augšējā šķērskoka senslāvu valodā  rakstīts – „Gaismas Tēvs‘ un „Jēzus“, uz nākošā škērskoka – „Dieva Dēls“, bet uz apakšējā slīpā šķērskoka rakstīts aizgājēja vārds. Slīpais šķērskoks atgādina par diviem noziedzniekiem, kas bija piesisti Jēzum pa labo un pa kreiso roku. Gar kapu žogu ejot, nonākam ezera krastā, un pa kāpnēm var nokāpt nelielajā pludmalē. Ezera otrs – Krievijas krasts nav saskatāms un rodas iespaids, ka atrodies pie jūras. Krastā mētājas neskaitāmi gliemežvāciņi, un sarkanā smilšakmens stāvkrastos mitinās mazi putniņi.

Peipusa ezera krastos pieejamas daudzas naktsmītnes. Par tām, kā arī par apskates objektiem un muzeja, informācijas biroja un krodziņa darba laikiem var uzzināt mājas lapā www.peipsi.ee. Grūtāk ir ar nakšņošanas vietām lielākām grupām. Viena no plašākajām naktsmīnēm ir ”Kadrinas hostelis” pāris kilometru no Peipusa krasta. To ar savu kundzi izveidojis kokgriezējs Taavi Pikk. Netālu no naktsmītnes ir kokgriezēja darbnīca un pagalmā apskatāmas mākslinieka veidotās koka skulptūras, koka mēbeles un pasaku namiņi bērniem.

Nākošajā ceļojuma dienā var turpināt ekskursiju pa Peipusa ezera piekrasti, iegriežoties kādā no lūgšanu namiem, apskatot patvāru kolekciju vai iegriežoties svaru muzejā Mustē.  Latvijā var atgriezties, izmetot līkumu caur Peltsamā pilsētu, kur var baudīt rožu burvību Peltsamā rožu dārzā, nodegustēt Igaunijas vīnus un izstaigāt skaisto pilsētiņu.

Autores foto

Rakstā izmantots Stefana Dautes pētījums „Die Altgläubigen der Region Pričude in Estland“