Ar Andreju Džamgarovu – armēni, kurš dzīvo Krievijā – pilsētā pie Volgas – Saratovā, kurā ceļ luterāņu baznīcu, es iepazinos Vācijā. Ļoti veselīgas ir tādas tikšanās ar ticības brāļiem un māsām no visas plašās pasaules, lai saprastu – latvieši un pat Latvijas luterāņi nav vienīgie uz šīs zemītes, un mūsu problēmas nav „pasaules naba”. Ka Dievs individuāli darbojas ne tikai ap mani un pāris simts kilometru rādiusā, bet pie visiem cilvēkiem uz planētas Zeme.

- Armēnis, luterānis, kurš dzīvo Krievijā un ceļ tur luterāņu baznīcu. Kā šāda kombinācija izveidojās?

- Krievijā es dzīvoju jau vairāk nekā 20 gadus. Kad sabruka Padomju Savienība, mūsu ģimene no Azerbaidžānas pārcēlās uz Krieviju. Tas faktiski sakrita ar laiku, kad pabeidzu institūtu. Mani vecāki jau bija pārcēlušies, es aizbraucu pie viņiem, iekārtojos darbā. Tāda standartsituācija, kā visiem postpadomju telpā. Pēc tam rūpnīcas sāka bankrotēt, daudzi zaudēja darbu. Nācās atstāt inženiera specialitāti un pāriet „biznesmeņos”.

Pie jaunās kultūras pierast bija grūti, ja esi dzīvojis Kaukāzā. Daudz ko nācās pieņemt.

- Kāpēc jūsu ģimene, būdami armēņi, nepārcēlās, piemēram, uz Erevānu?

- Tēvs man ir armēnis, māte – krieviete. Erevānā mācījos pusotru gadu un sapratu, ka mūsu ģimenei tur būtu grūtāk nekā Krievijā. Ģimenē runājām krievu valodā, tāpēc arī krievu kultūra bija tuvāka. Mammas dzimta nāk no Pievolgas.

- Kā tu nokļuvi baznīcā?

- Lai arī Padomju Savienībā bija stipri aizliegumi attiecībā uz baznīcu, mani vienmēr turp vilka, un es pie mazākās izdevības vienmēr iegāju baznīcās – gan armēņu, gan pareizticīgo dievnamos. Nezinu kāpēc, jo manā ģimenē neviena īpaši ticīga nebija. Tanī pat laikā neviens arī neteica, ka Dieva nav. Tā es dzīvoju – ar kaut kādu ticību, ka ir kaut kāds dievs, kuru es nepazīstu. Pabeidzu institūtu un ar visu šo bagāžu dzīvoju kā visi.

- Kā „visi” dzīvoja?

- Tā, kā līdz šai baltai dienai dzīvo, lai cik tas arī nebūtu skumji. Viņi zina, ka Dievs ir, viņi tic Dieva esamībai, kurš mīt kaut kur tālu prom, bet viņi šeit dzīvo savu zemes dzīvi. Kad nu galīgi dzīve piespiež, tad atceras: „Dievs, kur Tu esi? Palīdzi man!” Tā es dzīvoju līdz 30 gadiem.

- Muļķīgs jautājums, bet kā armēņi kļūst par luterāņiem? Kā tu nokļuvi luteriskajā baznīcā nevis, piemēram, armēņu apustuliskajā baznīcā?

- Man tagad ir tāda deja vu sajūta – mēs draudzē sēžam un viena vācu žurnāliste mūs intervē. Sēdējām mēs trijatā – es, pa pusei armēnis, pa pusei krievs, viena māsa – pa pusei armēniete, pa pusei – vāciete un vēl viens brālis – puskrievs, pusvācietis. Un viņa uzdeva to pašu jautājumu: „Varu saprast, ka kāds, kuram ir vācu saknes, kļūst par luterāni, bet kā jūs te nokļuvāt?” Es saku: „Dievs atveda.” Pēc mirkļa atkal: „Nē, es tomēr nesaprotu, kā jūs, armēņi, te nokļuvāt?” Es vēlreiz saku: „Dievs atveda.” Pēc brīža viņa vēl nelikās mierā: „Ko, jūs, armēņi, darāt vācu baznīcā?!” Tad mēs sapratām, ka cilvēkam ir jāpaskaidro, kas ir baznīca, kam tā pieder, un kurš šeit vispār ir Saimnieks.

- Ko jūs viņai teicāt?

- Mēs viņai skaidrojām, ka baznīca nevar būt krievu, vācu vai armēņu – tad tā nav baznīca tajā nozīmē, kā to saprot Dievs. Baznīca pieder Dievam, un, ja tā ir Dieva baznīca, tad tā pieder visiem. Un Bībelē ir teikts – ejiet un māciet visas tautas! Tāpēc, ja baznīca pieder Dievam, jebkurai nācijai, jebkuram cilvēkam, neatkarīgi no tā, kādai tautībai viņš pieder, baznīcā ir jājūtas kā savās mājās. Tāpēc, ka tas ir Dieva nams.

- Mans jautājums bija mazliet provokācija, jo eksistē tradīcija. Skaidrs, ka armēņu apustuliskajā baznīcā visvairāk ir tieši armēņi.

- Tas bija garš ceļš. Sāku satikties ar savu nākamo sievu, kas bija ticīga un gāja luterāņu draudzē. Ne Saratovā, bet pilsētā aptuveni 300 kilometru attālumā. Tas viss bija ļoti unikāli – viņas draudze radās pilsētā, kur iepriekš nekad nebija bijusi luterāņu baznīca. Tā neradās no vāciešiem, kuru Pievolgā ir diezgan daudz, bet gan no krievu ļaudīm, kam nebija nekādu luterisko sakņu. Dievs tukšā vietā, ar sava brīnuma palīdzību, izveidoja luterisko baznīcu. Kad sāku satikties ar savu topošo sievu, es biju ticīgs, bet uz baznīcu negāju. Vēl jo vairāk uz luterāņu baznīcu, kas man bija kaut kas pilnīgi nesaprotams… Labi, ka es nepretojos un nesacēlos pret viņas iešanu uz baznīcu, bet tieši otrādi – nopriecājos.

- Par ko tu priecājies?

- Kā, par ko? Ticīga sieva taču ir Dieva dāvana! Kad pēc laulībām Olga pārcēlās pie manis uz Saratovu, viņa sāka iet uz luterāņu draudzi, kas bija vācu luterāņu draudze. Uz krievu cilvēku viņi skatījās ar lielām acīm. Bet Dieva ceļš ir unikāls, tam ir grūti, bet interesanti sekot. Viņa nonāca draudzē brīdī, kad tur ieradās jauns mācītājs, kurš šeit kalpo joprojām. Un Dievs mūsu draudzi svētīja caur šo mācītāju, jo viņš sāka sludināt dzīvo Dievu. Un pats galvenais – viņš pazīst Dievu, viņam ir dzīvas attiecības ar Tēvu katru dienu – ne tikai svētdienās. Un tas ir redzams katrā viņa dzīves stundā. Mācītājs bija tas, kurš sāka baznīcā pirmajā vietā likt Dievu un par draudzes galvu viņš aicināja Jēzu Kristu. Un tad visas pārējās lietas nostājās savā vietā. Dievs mūs svētīja ar to, ka baznīca kļuva par mājvietu visiem – nabagiem, bagātiem, ģimenes cilvēkiem un tiem, kas šķīrušies, slimajiem un veselajiem. Tagad ir pat grūti pateikt, cik nāciju ļaudis ir mūsu draudzē. Lielākā daļa ir vācieši, armēņi, krievi, ukraiņi, baltkrievi, ebreji. Priecīgākais brīdis bija, kad pie mums sāka nākt afrikāņu studenti – namībieši un etiopieši.

- Atgriežamies pie tava personiskā stāsta, kā tu nokļuvi baznīcā.

- Esmu inženieris – elektriķis. Man bija ļoti laba un strauja karjera – pusotra gada laikā rūpnīcā kļuvu par laboratorijas vadītāju. Pēc tam viss sabruka, un es sāku nodarboties ar biznesu, kas man arī labi padevās, bet 90. gadu sākumā Krieviju skāra „melnā otrdiena”, kad vienā dienā nokritās rubļa vērtība. Toreiz daudzi izputēja. Es arī.

Biju jau precējies, sieva gāja uz teoloģijas semināriem, bet es palīdzēju organizēt galdus, krēslus. Semināra beigās, kad cilvēki stāstīja, no kurienes viņi ir ieradušies, es teicu: „Biznesmenis, dzīvoju Saratovā.” Tas, kas notika pēc tam, vēl joprojām ir manā acu priekšā un skan man ausīs – vietējais draudzes mācītājs piecēlās un sacīja: „Uzskatiet to par pravietojumu, bet šis cilvēks kādreiz sludinās Dieva vārdu!” Es toreiz nodomāju: „Šī ir traka vieta. Es esmu biznesmenis. Kas? Luterāņu baznīca? Tā man ir pilnīgi nesaprotama un tik tāla!”

Un, lūk, jau aptuveni 10 gadus es sludinu Dieva vārdu luteriskajā baznīcā.

- Brīnumainās pārvērtības jau nenotika vienā dienā, vai ne?

- Kā jau teicu – visu mūžu es biju ticīgs un visiem saku, ka dzīvoju uz kredīta – nezinot Dievu, dzīvoju kā Dieva svētīts. Dievs mīl visus, es nezinu, kāpēc man tā bija, bet Viņš vienmēr pieļāva aiziet līdz aizas malai un, kad es jau biju gatavs gāzties iekšā, mani saķēra aiz apkakles. Pie šādas dzīves biju pieradis kā pie kredīta bankā – tu vari ņemt un ņemt, un nemaz nedomāt, ka kādreiz „nauda” varētu beigties. Bet ir tādi brīži dzīvē, kurus tu nekad neaizmirsti – braucu mašīnā, viss ir ļoti labi, un pēkšņi kaut kas notiek un tu, cilvēk, saproti – esi palicis viens. Visa pasaule ir tāda kā pirms mirkļa – tāda pat gaisma, tāda pat debess, bet kaut kā trūkst…. Es ilgi domāju, kas toreiz notika. Pēc daudziem gadiem es atradu atbildi luteriskajā mācībā (bogoslovije) – Svētais Gars sāka mani ļoti nopietni un cieši vadīt pie Dieva, jo kredīts bija beidzies. Sāku meklēt vientulības iemeslu un sapratu, ka eju pa dzīvi bez Dieva. Toreiz domāju, ka Viņš ir mani atstājis, bet īstenībā Viņš mani ļoti cieši saņēma savās rokās, un Svētais Gars mani aizveda līdz domai, ka vajag kristīties. Toreiz es zināju tikai pareizticīgo baznīcu, aizgāju uz turieni un mani nokristīja. Bet šī tradīcija pagāja man garām. Un tā kā es nebiju draudzē, tas, kas ar mani notika kristību dienā, izplēnēja.

Reiz es sēdēju mājās, skatījos televīzijā filmu, kas bija tāda pa pusei pasaulīga, pa pusei ezotēriska. Tur bija daudz ļaunuma. Filma beidzās, es toreiz vēl smēķēju – gribēju aiziet uzpīpēt un iet gulēt. Un tad es izdzirdēju Dieva balsi: „Tev ir jāizlemj – vai nu tu ej kopā ar Mani vai paliec kopā ar šo ļaunumu, kuru tu redzēji.” Kad Dievs runā tik skaidri, tad joki vairs nav prātā. Es nosvīdu aukstiem sviedriem, uz ceļiem aizrāpoju līdz sievai un pamodināju viņu: „Vai ir kāda lūgšana, ko es tagad varētu palūgt?” Viņa teica: „Tēvreize.” Šis brīdis tad arī bija mana otrreizējā piedzimšana un mirklis, kad apzināti sāku iet kopā ar Dievu. Toreiz Tēvreizi lūdzu ne ar prātu, ne ar muti, bet ar sirdi un visu savu dvēseli. No tā brīža sāku kalpot Dievam ļoti apzināti un nopietni. Nevaru teikt, ka esmu ļoti taisna ceļa gājējs, jo, lasot Svētos Rakstus redzu, ka daudzi stāsti ir līdzīgi manējam – ka ticīgie paklūp tāpat kā Pēteris, kā Toms. Bet galvenais ir nezaudēt vektora virzienu – sekot Kristum.

Vēl viens solis manai virzībai draudzes virzienā bija fakts, ka, tā kā sievas draudzei nebija telpu, katoļu draudze atļāva noturēt dievkalpojumus savā kapelā. Kad vedu sievu uz dievkalpojumiem, vienmēr brīnījos – kā tas ir iespējams?! No padomju laikiem man apziņā bija iepotēts, ka katoļi un luterāņi viens otru nepieņem, bet te tāds interesants fakts. Varbūt tiešām Dievs tur ir? Diemžēl mēs bieži redzam, ka kristīgās konfesijas savā starpā nesatiek, bet es tur nekad neesmu saskatījis Dievu. Arī tāpēc man bija ļoti grūti atnākt uz baznīcu, jo es tur neredzēju to Dievu, kas mīl visus. Kā cilvēki var runāt par Dieva mīlestību, bet darīt un runāt pilnīgi pretējas lietas?

Vienu reizi nokāpu kopā ar sievu pagrabiņā, kurā atradās kapela un noklausījos sprediķi. Maz ko sapratu, bet Dieva Gars, kas mājoja draudzē – mīlestības, pacietības un sapratnes Gars, nevarēja paiet garām un mani aizskāra. Godīgi sakot, pēc tam, daudzos dievkalpojumos, sprediķa laikā es vienkārši gulēju, bet, kā jokojot teica mācītājs: „Tas bija svēts miegs!”

Vienmēr saku – viss ir Dieva rokās. Mēs domājam, ka, ja mācītājs uzrakstīs izcilu sprediķi, tad cilvēks kļūst ticīgs. Mans piemērs rāda, ka tā nav – es sēdēju un mierīgi snaudu, bet Dieva Gars darīja savu darbu – kāda sprediķa laikā Viņš mani pamodināja, un Vārds manī iesējās. Pēc tam es bieži braucu pretim sievai uz Bībeles stundām, kas parasti laikā nekad nebeidzās, bet es, viņu gaidot, klausījos. Tā, sēkliņu pēc sēkliņas, Dievs sēja savu Vārdu manī. Pēc tam Vārds izauga, un es sāku jau nopietni iet uz draudzi.

Visa mana dzīve līdz šai dienai ir viena vienīga Dieva iepazīšana – katru dienu tu uzzini kaut ko un vienmēr brīnies, cik dzīve kopā ar Viņu ir interesanta un brīnišķīga. Dzīvojot kopā ar Dievu, Viņa aizsegā, tu esi ļoti pasargāts. Jā, arī mums bija grūti laiki, jo es neatgriezos biznesā, bet sāku kalpot baznīcā, kur alga nebija tā lielākā. Bija reizes, kad nācu mājās un domāju: „Ar ko gan lai pabaro ģimeni?” Dievs nekad nepieļāva, ka mēs ciešam badu, bet Viņa risinājumi bija ļoti negaidīti.

- Kas tevi saista tieši luteriskajā baznīcā?

- Kad es sāku iet uz baznīcu, kā jau inženieris un tehnisks cilvēks gribēju uzzināt, kas tad tā ir par baznīcu. Labi, Luters ir pamatlicējs – nu, tad iedodiet man šo luterāņu mācību, palasīšu, lai to zinātu! Piegāju savam mācītājam ar šo jautājumu, bet viņš man sniedza Bībeli. Es saku, jā, tas ir Dieva Vārds, bet kur ir luterāņu mācība? Viņš teica: „Sākumā lasi Bībeli.”

Bībele man jau bija sen, bet man tā bija aizvērta grāmata – lai cik es centos to lasīt, neko nesapratu. Kad sāku iet baznīcā, atkal ķēros pie Bībeles lasīšanas un jautāju brāļiem – kā lai to saprot? Kāds brālis man teica: „Lūdz gudrību Dievam.” Mans prāts sabuntojās, jo kā tehniskam cilvēkam man bija vajadzīga formula. Bet brāļi teica: „Lūdz Dievu un Viņš tev atklās!” Nu, labi, pamēģināšu. Un tiešām – līdz šai dienai tā ir mana Bībeles lasīšanas metode – pirms sāku lasīt, vienmēr lūdzu Dievu, lai Viņš man palīdz saprast, ko Viņš grib ar šo tekstu pateikt. Un tikai pēc kāda laika mācītājs mani aicināja nākt uz iesvētes mācības nodarbībām un pamācīties luterāņu katehismu. Jo man jau bija pamats, ko Dievs bija ielicis caur brāļiem – Jēzus Kristus, dzīvais Dievs, Bībele. Par to es mīlu šo baznīcu, tāpēc arī paliku, jo mūsu draudzē pirmajā vietā ir Dievs un Viņa Vārds – nekas nevar stāvēt augstāk par Vārdu un pat ne līdzās. Dievs un Viņa Vārds ir nepārspējama autoritāte.

- Kā tu kalpo savā baznīcā tagad?

- Sāku ar to, ka kļuvu par tehnisko personālu – vadīju mašīnu, remontēju telpas, ar datoriem ņēmos. Esmu kalpojis arī svētdienas skolā. Pēc tam kļuvu par sludinātāju (propovedņik), tas ir ierakstīts arī manā darba grāmatiņā. Tagad kalpoju arī kā baznīcas celtniecības inženieris. Dievs mūs ir svētījis ar to, ka pilsēta mums iedalīja zemi, uz kuras mēs ceļam jaunu baznīcu.

- Pastāsti, lūdzu, par savu draudzi!

- Mums ir ļoti dzīva draudze. Vieglāk būtu izstāstīt par draudzi kā par organizāciju – katru svētdienu mums ir dievkalpojumi, atnāca tik un tik cilvēku… Katru svētdienu vidēji nāk 40 līdz 80 cilvēku, svētkos ir bijuši līdz 300 cilvēku. Pašlaik tik daudz cilvēku nevaram atļauties, jo ceļam baznīcu, kurā esam ierīkojuši pagaidu telpu dievkalpojumu noturēšanai. Maksimālais skaits, ko šī telpa var uzņemt, ir 100 cilvēku. Pirmais, ko mēs tagad darām, pabeigsim baznīcā lielo zāli, kurā pietiks vietas ap 200 dievlūdzējiem.

- Kā tas nācās, ka pilsēta piešķīra draudzei zemi? Kāda ir sadarbība ar vietējo varu konfesijai, kas nav tradicionāla Krievijā?

- Tas ir atkarīgs no gubernatora, no pilsētas vadības un no tā, kā veidojas varas un draudzes attiecības. Mums bija gan grūti, gan viegli. Grūti tāpēc, ka visi projekti ir saistīti ar lielu nervu sasprindzinājumu, ar birokrātiju. Viegli – tāpēc, ka Dievs to svētīja, un draudze par to lūdzās katru dienu. Ļaudis lūdza Dievu, lai mums būtu savas mājas. Bet neviens jau nedomāja, ka Dievs tā svētīs, ka atvērs ierēdņu sirdis. Bet tamdēļ vajadzēja iet pa kabinetiem, lūgt, kā Jēzus Rakstos mācīja: „Lūdziet un jums taps dots.” Nekur durvis tāpat vien nestāvēja vaļā un Rakstos mēs to arī neredzam, bet Dievs saka: „Klauvējiet un jums taps atvērts.” Mēs arī stāvējām pie aizvērtām durvīm, bet mums vajadzēja pacelt roku un pieklauvēt. Kā es tev sākumā teicu – mums draudzē pirmajā vietā stāv Dievs un Viņa Vārds. Un, kad šodien mēs pusuzceltajā baznīcā noturam dievkalpojumus, mēs pateicamies Dievam par to, ka varam celt šo baznīcu. Lūdzam, lai Viņš svētī mūsu baznīcu, lai tā nav tikai sienas, bet vieta, kur var atnākt jebkurš cilvēks un atrast tur Dievu.

- Un kā ar finansēm? Vai viegli vākt naudu baznīcas celtniecībai?

- Kad taisījām dievnama projektu, mums nebija pat nauda tam, kur nu vēl baznīcas celtniecībai! Visi grozīja pirkstu pie deniņiem un teica, ka esam fantazētāji un sapņotāji. Bet es arī domāju, ka ticīgs cilvēks patiešām ir liels sapņotājs, jo, atrodoties Dieva tuvumā, tu nevari sapņot par kaut ko niecīgu. Ja Dievs saka: „Jūs esat Dieva valstības mantinieki”, tad par ko sīku te vispār var runāt?!

Mums bija nauda, lai izraktu bedri un varbūt varētu ko nebūt sakasīt pamatiem. Pilsētas noteikums bija – ja 5 gadu laikā nesāksim celtniecību, tad zemi mums atņems.

Bija interesanti novērot, kā risinājās turpmākās darbības. Mēs, kā neticīgais Toms, sākām šaubīties. Atceros, atbrauca amerikāņu brāļi un māsas, kuri teica, ka ir daudz par mums lūgušies un sacīja, ka tomēr mums ir jāsāk celtniecības darbi. Sēdējām draudzes padomē un domājām – naudas nav, atliksim vēl gadu, varbūt pa to laiku savāksim vismaz pirmajam stāvam… Kamēr mēs sēdējām un šaubījāmies, amerikāņi – lūdza un beigu beigās uzvarēja nevis cilvēka saprāts, bet Dieva nodoms. Nolēmām – sākam celt. Mūsu apsvērums bija: labi, uztaisīsim žogu, ieliesim pamatus un, ja nebūs naudas, uz pāris gadiem celtni „iesaldēsim”. Dieva domas bija pavisam cits. Izrādījās, ka Viņš tikai gaidīja, lai mēs Viņam uzticamies – sākām būvniecības darbus, kuri turpinājās nepārtraukti, kamēr nepabeidzām trešo stāvu. No kurienes tikai nenāca nauda – no Amerikas, Vācijas, fondiem, privātpersonām. Tamdēļ mēs jūtam ļoti lielu atbildību pret to, ko Dievs dara un ka tā nav mūsu baznīca, tā ir Viņa baznīca.

Vienā brīdī nauda pārstāja nākt, bet Dievs mūs svētīja ar baznīcas celtniekiem, kuri strādāja uz parāda. Ilgi lūdzāmies un domājām, līdz mums atklājās Dieva prāts, ka mums jāsāk noturēt dievkalpojumi vēl līdz galam neuzceltajā baznīcā. Un, tikko mēs tur ievācāmies, Dievs atkal atvēra durvis, un tagad mums vairs parādu nav, un celtniecība turpinās līdz šai dienai.

- Kas ir atlicis līdz pilnīgai dievnama pabeigšanai?

- Tornis, logi, apkure un iekšējā apdare.

Kā celtne baznīca ir ļoti skaists nams, bet mūsu baznīcas skaistums neslēpjas interesantajā arhitektūrā, bet draudzes cilvēkos un tajās attiecībās, kādās viņi ir ar Dievu. Skaistums ir Dieva brīnumos – kā Viņš maina cilvēkus. Brīnums slēpjas tajā, kā mainās viņu sirdis. Cilvēks atnāk ar akmens sirdi, bet piepildās Dieva apsolījums, ka Viņš cilvēkam dos jaunu sirdi. Kad cilvēks sāk redzēt nevis tikai savu sāpi, bet cita cilvēka sāpi, ka priecīgāk ir dot, nevis ņemt. To mums māca Kristus, diemžēl mēs ne vienmēr to izpildām. Bet mēs mācamies, un Viņš mūs māca. Jo pie krusta Viņš cieta ne jau par saviem, bet par mūsu grēkiem. Un tas man visvairāk patīk gan mūsu draudzē, gan mūsu – luteriskajā baznīcā – ka šeit pirmajā vietā ir Dievs, Viņa Vārds un Dieva attiecības ar cilvēku. Vēl nekad neesmu saticis cilvēku, kurš būtu teicis – es par agru esmu atnācis pie Dieva. Visi saka – kāpēc ne ātrāk? Dievs strādā ar katru cilvēku atsevišķi, un tieši tāpēc ir tik svarīgas dzīvas attiecības ar Dievu katru dienu.

- Latvijā mums ir ekonomiskā krīze, cilvēki ir paguruši. Ko tu varētu teikt ticības brāļiem un māsām Latvijā?

- Studējot Bībeli, mēs redzam, ka Viņš nevienam nav devis garantiju bagātai vai vieglai dzīvei uz šīs zemes. Tieši otrādi – no pirmajām Bībeles lappusēm mēs redzam, ka tā ir maksa par grēku – „sāpēs tev būs bērnus dzemdēt” un „tev, grūti strādājot, būs maizi ēst visu tavu mūžu.” Tas ir grūtas dzīves apsolījums. Bet Dievs var svētīt ar labiem ienākumiem, taču tā nav ticības „atslēga” – ja esmu kļuvis ticīgs, tad noteikti būšu ekonomiski un citādi veiksmīgs, ka man viss būs ideāli. Pagaidiet, mēs taču vēl neesam debesīs! Mēs joprojām paliekam tie paši grēcinieki, kuriem pastāvīgi nepieciešama Dieva žēlastība. Katru dienu.

Autores foto un foto no A. Džamgarova personīgā arhīva