Septembra nogalē notika divi ievērības cienīgi notikumi Zaļenieku un Madonas draudzē – šo draudžu mācītājmuižās tika iesvētīti mācītāju dienesta dzīvokļi. Tie bija svētki ne tikai konkrētajām draudzēm, jo beidzot mācītāji dzīvo savu draudžu tuvumā, un pašiem mācītājiem – Guntaram Lūsītim un Hansam Jensonam. Ieguvēju ir daudz vairāk – visas draudzes, tā dēvētajos draudžu „komplektos”, jo abi mācītāji kalpo vairākās draudzēs, turklāt Hanss Jensons ir arī Madonas iecirkņa prāvests. Var droši apgalvot, ka reizē ar šo mājokļu iesvētīšanu atdzimšanu piedzīvo arī Zaļenieku un Praulienas mācītājmuižas, kas turpmāk kalpos arī dažādām draudzes aktivitātēm. Neapšaubāmi, mācītāja klātbūtne svarīga ir arī vietējo pagastu ļaudīm.

Noteicošais – ne materiālās problēmas, bet spēja vienoties

LELB Īpašumu komisijas vadītājs Romāns Ganiņš ir gandarīts par paveikto: „Ir noticis tas, kam būtu jānotiek pie lauku draudžu komplektiem – ir izveidotas mācītāju dzīves vietas, kur mācītāji var pārcelties un dzīvot pie draudzes. Ilgus gadus mēs cīnāmies, lai notiktu trīs svarīgas lietas, kas ļautu Evaņģēlija pasludināšanai Latvijā iet plašumā – lai mācītājs būtu pilna laika kalpošanā, lai viņš var dzīvot pie draudzēm un lai viņš spētu gatavot mācekļus. Iesvētot mācītāja Guntara Lūsīša jauno dzīves vietu, bija ļoti patīkami dzirdēt un redzēt, ka vietējo draudžu pārstāvji to apzinās, un tāpēc tas ir materializējies konkrētā mācītāja dzīves vietas izveidē. Šajā gadījumā mācītājs ar ģimeni no Rīgas pārcēlās uz Zaļeniekiem, lai būtu draudžu kalpošanas teritorijā.”

Kā atzina pats mācītājs Guntars Lūsītis, pie šī jautājuma tika strādāts vismaz trīs gadus – viņš aicināja savas draudzes – Zaļo, Augstakalnes – Mežmuižas, Kalnamuižas un Annenieku draudzes domāt par mācītāja dzīves vietas izveidi. Bijušas dažādas domas, varbūt arī par mājas iegādi, bet beigu beigās palikuši pie Zaļajai draudzei piederošās mācītājmuižas, kas ir pietiekami normālā stāvoklī, kurā atlika izremontēt dzīvokli.

Kā sacīja R.Ganiņš, šajā procesā noteicošais nebija tika daudz materiālās problēmas – kur ņemt naudu, bet gan izšķiršanās un spējā vienoties – kuras draudzes īpašumā mācītājs dzīvos. „Prieks, ka draudzes atrada vienotu valodu un vienojās, ka tas ir vajadzīgs viņu kopīgajam mācītājam un šīs dzīves vietas izveidē ieguldīja nedaudz vairāk nekā 14 tūkstošus latu. Liels paldies arī atsevišķiem vietējiem ziedotājiem un tiem, kas piedalījās darbu veikšanā. Dzīvoklis ir izremontēts ļoti labā kvalitātē.”

Reizē ar mācītāja ierašanos, draudzei ir plāni muižā izveidot arī telpas svētdienas skolai. Arī pārējās telpas ir lietojamas, tajās jau notiek dažādi pasākumi. „Redzot, cik veiksmīgi draudzes ir strādājušas šajā projektā, ticu, ka viņi tiks arī tālāk,” ir pārliecināts Ganiņš.

Kad mācītājs ir „gatavs”, arī draudze ir „gatava”

„Es esmu gandarīts par garīgo procesu, kas notika sakarā ar to, ka esmu pirmais mācītājs, kas atkal pēc 70 gadiem sāk dzīvot Praulienas mācītājmuižā. Ka šeit atkal var attīstīties mācītājmuižas kultūra, ko es esmu piedzīvojis savā bērnībā Zviedrijā. Madonas draudzei nav sava draudzes nama, bet šī ir vieta, kur var sanākt kopā,” atzina Madonas iecirkņa prāvests Hanss Jensons.

Padomju laikā Praulienas mācītājmuižā bijis internāts skolas bērniem, kā arī dzīvokļi. Ilgus gadus draudze tur glabājusi humāno palīdzību, beidzamajos gados ar dažu Eiropas projektu palīdzību muižā iekārtota nometņu vieta. „Kalpošanas sākumā draudze man īrēja dzīvokli Madonā, jo šī vieta mani neuzrunāja. Bet LELB īpašumu komisijas rīkotais seminārs par to, ko draudze ir darījusi, lai nodrošinātu mācītāju ar mājvietu, lika man pašam aizdomāties. Es sapratu, ka man šeit ir jādzīvo un tagad draudze to naudu, ko maksāja par manu īrēto dzīvokli, var ieguldīt pati savā īpašumā. Kad es teicu, ka esmu gatavs pārcelties uz muižu, draudze sacīja, ka ir gatava darīt visu, lai tas īstenotos,” pārdomās dalās mācītājs. Kopš pavasara draudze ir paveikusi lielu darbu – ir izveidota kanalizācijas sistēma un ūdensvads, pārbūvētas krāsnis un remontētas telpas. Vēl ir atlicis pavisam nedaudz, lai oktobra beigās mācītājs Jensons šeit varētu pārcelties uz pastāvīgu dzīvi. Dzīvokļa iesvētīšanas reizē liels paldies tika teikts visiem, kas pielika savas lūgšanas un rokas, lai Praulienas mācītājmuiža varētu atdzimt – īpaši draudzes priekšniekam Ivaram Dzenim, evaņģēlistam Guntaram Agatei Paeglim, diakonijas darba vadītājai Rudītei Kumsārei. Priekšā vēl daudz darāmā, lai iesākto varētu turpināt, bet Madonas draudzes ļaudis ir apņēmības pilni turpināt.

Mācītājs apdzīvos daļu no nama otrā stāva, bet pirmais stāvs paliks draudzes un nometņu vajadzībām. „Tas ir veselīgi – dzīvot dabā, un man būs arī kādi fiziski darbi, kas liks izkustēties un labāk justies,” atzīst mācītājs. Viņu nebaida arī tas, ka veikals nebūs pāri ielai, bet dažu kilometru attālumā: „Vajadzēs sevi disciplinēt.”

Ticībā ir iespējams

Kā atzina Romāns Ganiņš, mācītāju mājokļu izveide lauku draudžu tuvumā, ir tikai iesākumā: „ Ar lielajām draudzēm nav problēmu, tās spēj nodrošināt saviem mācītājiem dzīves vietu vai no saimnieciskajiem ieņēmumiem vai ziedojumiem. Problēmas ir lauku draudzēs, kur viena draudze to nespēj un tāpēc ir jāvienojas trim, četrām draudzēm. Problēma nav īpašumos, problēma ir spējā vienoties. Mēs strādājam ar draudzēm, lai palīdzētu šajā procesā. Arī materiālā spēja, vismaz 90 procentu gadījumu, ir – vai var lauksaimnieciski iznomāt zemes vai izstrādāt mežu – tīri tehniski šo jautājumu var atrisināt gandrīz jebkurā vietā. Bet ar ticību un Dieva palīdzību visas lietas ir iespējamas un, ja vēl vienotība atrodas, kas mums latviešiem un draudzēm ir liels retums.”

Abi septembra nogales notikumi rāda labu piemēru arī citām draudzēm, kurās mācītāja mājokļa jautājums vēl nav atrisināts. Grūti vārdiem aprakstīt to prieku, kas staro no lauku draudžu ļaužu acīm, kuri satiekoties lepni paziņo: „Mācītājs tagad dzīvo pie mums!”

Romāna Ganiņa un Zanes Burņevskas foto