Runa teikta 2011. gada 22.oktobrī Gunāra Astras 80.gadu atcerē II Meža kapos.

„Zvaigzne, ko tie bija redzējuši austrumu zemē, gāja tiem pa priekšu un nostājās pār namu, kurā bija bērns.” (Mt 2, 9)

Moto: „Viņš bija varonis pēc būtības” (Ingrīda Titava[1]).

Foto

No Gunāra Astras foto uz mums raugās nopietnu, vērīgu acu pāris, kas ielūkojas mūsos dziļāk, kā mēs vēlētos, jo esam pārlieku pieraduši pie virspusējības saskarsmē. Tas ir rentgenskats, kas lūkojas pēc patiesīguma mūsos vai arī lūkojas pāri mums – un redz tālāk kā mēs. Fotogrāfija pauž pārliecību par sevi, gatavību argumentēt; nemana ne mazāko nedrošības, mulsuma vai baiļu ēnu. Sejā neredz šodien ierasto politkorekti tukšo smaidiņu; tā ir izteiksme, kas vēsta, ka tās īpašnieks zina un saprot vairāk un būtiskāk kā mēs.

Turpinām pretoties!

Kad pēc Otrā pasaules kara beigām mūsu tautas militārās pretestības iespējas bija izsmeltas un cerība uz sabiedrotajiem zudušas, cīņa pret okupāciju tomēr nerimās, tā guva citu veidu – iesākās nevardarbīgā pretošanās.

Atšķirības

Nevardarbīgā pretošanās ir būtiski atšķirīga no militārās, kurā cīnītājs ir bruņots ar ieroci, atrodas sava karaspēka vadībā, pakļautībā un apgādē. Nevardarbīgās cīņas gadījumā nekā no tā nav; cīnītāja vienīgais ierocis ir viņa paša personība. Šeit gara spēks iestājas un izaicina uz nevienlīdzīgu cīņu naidīga režīma varas spēku. Bruņotā cīņā gandrīz vienmēr var rēķināties ar citu karavīru atbalstu un saskaņotu darbību, tā ir militārās taktikas aksioma. Nevardarbīgajā cīņā cīnītājs bieži ir viens un vientuļš.

Pārvērsties vai pielāgoties

Ļaunākais Gunāra Astras un viņa cīņu biedru[2] stāvoklī bija tautas, kuras vērtības un intereses viņš aizstāvēja, grimšana apātijā un depresijā. Rainiskais „pastāvēs, kas pārvērtīsies” mūsu apstākļos pārtapa par „izdzīvos, kas pielāgosies”. Tas nozīmēja ne tikai pakļauties ārējām režīma prasībām, iztapīgi locīt ne tikai muguru, bet arī savu pārliecību, tā topot par pašcenzoru.

Astra kā kategorija par sevi

Jānis Rožkalns[3] par cīņubiedru saka: „60.gadu nogalē, Gunāru Astru pirmo reizi izsauc uz „Patiesības ministriju” Stūra mājā, čekistiem ir lemts iepazīties ar jaunu, izskatīgu un ļoti talantīgu latvieti, kas par savas tautas baigo likteni zina pilnu patiesību, kas prot dziļi argumentēt savu nostāju, un kas nedreb un nebaidās.”

Astru visvairāk raksturo nevis pirmais – zināšanas, ne otrais – izpratne, pat ne trešais – drosme, bet šo īpašību apvienojums. Tad daudzi zināja patiesību, jo vecāki – leģionāri, partizāni, deportētie vēstīja nākošajai paaudzei būtiskāko – šī iekārta nav mūsējā! Bija kādi, kas saprata lietas būtību dziļāk, – kā Rietumu un Austrumu darījumu, bet tie karjeras vai ģimenes drošības dēļ izšķīrās par klusēšanu. Un bija drosminieki, pārgalvji, kas pārdroši pauda savu attieksmi pret netaisno iekārtu.

Neviena no šīm trim kategorijām viena pati nesagādāja būtiskas raizes režīmam. Pirmās divas bija pasīvas, to aktivitātes aprobežojās ar virtuves sarunām un politiskām anekdotēm. Trešās pārstāvjus ātri izķēra čekisti, jo karstgalvji parasti bija slikti konspiratori.

Bet šo trīs īpašību apvienojums bija režīmam tik pat bīstams, cik reti sastopams. Un G.Astra bija tieši tāds.

Pašizglītība

Praktisko politoloģiju viņš, visticamākais, apguva pats, lasot Latvijas laika, samizdata[4] un tamizdata[5] grāmatas, tiekoties ar dažādiem cilvēkiem, ārzemniekiem. Autodiktata izglītībai padomju laikā bija priekšrocība – nevajadzēja piesārņot smadzenes ar oficiālo ideoloģiju. Ja bija pieejama laba literatūra, tad kritiski domājošais prāts, vadoties no uzstādījuma – kā tas kalpo Latvijas neatkarības idejai? – spēja pats izdarīt atbilstošus secinājumus. „Es esmu dzimis tai laikā, kad bērnība bija grūta, taču liktenīgu notikumu piesātināta. Tajā laikā es augu un pieradinājos analizēt, pretstatīt, salīdzināt un izdarīt attiecīgus secinājumus. … Esmu dzimis pietiekami agri, lai šos notikumus spētu saskatīt, un pietiekami vēlu, lai man personīgi paietu secen iespaidi un notikumi, kas daudzus cilvēkus uz mūžu sastindzinās, jo viņu domāšanu un jūtas nomāca dzīvnieciskas bailes.”

Vai viņš bija kristietis, ja kā mācītājs esmu aicināts iesvētīt viņa kapa pieminekli? Līdzcīnītāji saka, ka nē. Bet vismaz vienā ziņā – tajā, kas viņu padarīja par brīvības cīnītāju – apzinādamies vai nē, Astra vadījās no kristīgiem principiem.

Kristīgo principu loma

Kristīgi principi ir caurauduši visu mūsu eiropeisko esību. Kā kristīgo mantojumu tradicionāli pazīstam kristīgo arhitektūru, mākslu, literatūru, mūziku, glezniecību, zinātni, morāli. Bet līdztekus tam – arī garīgās cīņas prasmi.

Ticība

Viens no tiem ir ticība kā garīgā redze – „ticība ir stipra paļaušanās uz to, kas cerams, pārliecība par neredzamām lietām”  (Eb 11, 1). Ticība garīgi jau redz sasniedzamo uzvaru, jau apdzīvo to, un tādēļ tai ir vairs „tikai” jāmobilizē griba uzvaras īstenošanai. Tas ļāva viņam sacīt savā pēdējā vārdā: „Es ticu, ka šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs. Tas dod man spēku šeit stāvēt un elpot.” Teiktais novieto viņu tuvu M.Lutera sacītajam: „Te es stāvu un savādāk es nevaru!”

Patiesība

Otrs princips ir piederēšana patiesībai, sakušana ar to. Gunāra brālis Leons liecina: „Viņa dažādās rakstura šķautnes riņķoja ap vienu ideju – par Latvijas neatkarību, vēlēšanās atvērt citiem acis un tad likt paskatīties, kas notiek apkārt. Saprast, kas mēs esam, no kurienes nākam un kurp varētu iet.” Ar G. Astru tas notika tik lielā mērā, ka viņš burtiski pārtapa par patiesības instrumentu. Te varēja redzēt piepildāmies sakāmvārdu, ka „spēks ir patiesībā, bet patiesība nav spēkā”. Patiesība ir stipra pati sevī, jo pēdējā instancē tā ir no Dieva. Ne velti Kristus saka: „Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība” (Jņ 14, 6). Šai patiesībai ir ļoti liels spēks, vispirms – atbrīvojošs: „Jūs atzīsit patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus” (Jņ 8, 32). Un lai arī fiziski būdams cietumā, „mazajā zonā” (par Lielo lēģerī sauca visu PSRS), taču patiesība darīja G.Astru brīvu, bet viņa vajātājus un pratinātājus – ieslodzīja bailēs no tās.

G.Astra par patiesības iespaidu padomijā teica: „Jāņtārpiņi dod nojēgu, ka tumsā ir gaisma. Ja ir tumsa un nav nekādas gaismas, tad arī nav nojēgas par to. Tāpat ir ar disidentiem. Disidenti ir tāpēc, lai radītu nojēgu, ka nav viss tā, kā mums saka, nav vienīgais tā sauktais padomju tautas viedoklis.” Iegūtā patiesība kalpoja dzimtenes atbrīvošanai no svešzemnieku okupācijas.

Kāpēc?

Varētu šķist, ko gan Astra ar dažiem domubiedriem spēja nodarīt pasaules lielvalstij, kas bija bruņojusies līdz zobiem un gatava jebkurā brīdī ar kodolieročiem saplosīt zemeslodi? Kādēļ gan tāda neproporcionāli agresīva reakcija pret dažiem oponentiem? Tādēļ, ka patiesībai tās dievišķās izcelsmes dēļ ir pārdabisks spēks. Tāpēc režīms tik paranoiski baidījās no patiesības un tās paudējiem. Kā sacīja kāds no G.Astras konkursantiem: „Apspiesta brīvība ir viens no galvenajiem revolūciju un milzīgu pārmaiņu cēloņiem. … Brīvība ir spēks, bet apspiestā brīvībā divkāršs spēks.”[6]

J.Rožkalns, komentējot mūsu nacionālo atbrīvošanas cīņu, sacīja: „Mērķis šim darbam bija tieši tāds, kā to vēlāk mums ierakstīja tiesas spriedumā: „Nolūkā graut un vājināt padomju varu, sistemātiski nodarbojās ar pretpadomju aģitāciju un propagandu un padomju varai diskreditējošu sacerējumu izplatīšanu. (..) Komunisti paši atzina, kas bija visbīstamākais padomju impērijai, (..) – patiesas informācijas izplatīšana.”

Motīvs

Kas G.Astru uz to mudināja? Viņš savā „Pēdējā vārdā” sacīja: „Es (..) uzdrošinos teikt – [esmu] latvietis.” „Mani šeit ir atvedusi mīlestība un cieņa pret manu tautu, kā arī varmācīgie pasākumi, kas vērsti uz manas tautas dvēseles noniecināšanu un noplicināšanu. (..) Man sāp, un es jūtos pazemots, kad redzu, ka aiz milzīgiem un spožiem burtiem augstu virs rūpnīcas “Straume”, ražošanas apvienību VEF un RER fasādēm slēpjas viens vienīgs krieviskums: rīkojumi, pavēles, informējoši uzraksti, lozungi, tehniskā dokumentācija – viss ir krieviski. (..) Man sāp, un es jūtos pazemots, kad man jākonstatē, ka manai dzimtajai valodai jāieraujas rezervātos – Brīvdabas muzejā, uz dažu teātru skatuvēm, masu informācijas darbībā. Un arī tur to lēni un pārliecinoši atspiež dižā krievu mēle.”

„Brīvība ir ārkārtīgi dārga balva visai tautai, taču reti to izcīna visa tauta. Daudz biežāk brīvības šūpuli kar daži izcili, garā ārkārtīgi spēcīgi un reti gudri cilvēki. Kā Gunārs Astra,”[7] – sacīja viņa rīcību izpratušais jauneklis.

Upuris

Militārzinātne vēsta, ka pirmajā uzbrukuma ķēdē kritušo skaits ir 80, otrajā 50, trešajā – 20 procenti. Bet, lai svinētu uzvaru, kādam, kādiem ir jābūt pirmajiem. Tie parasti ir labākie – zinošākie, saprotošākie, drosmīgākie. Viņi ir kā zvaigznes, kas tumsā spīdot, rāda gaismu un ceļu citiem.

G.Astra par savu nelokāmo stāju samaksāja ar brīvību, veselību un dzīvību. Pirmā ieslodzījuma garie gadi viņu nesalauza, tāpēc viņš prokuroram varēja sacīt: „Es vispār nedevu liecības, un neviens cilvēks ar manu palīdzību nav nonācis izmeklētāja kabinetā. To nevar piedot, un man nepiedod arī to, ka es jūsu priekšā nenoliedzu nedz savus draugus, nedz savu pārliecību.”

Tas ir par šodienu!

Pēc dzirdētā varētu noskurināties – tas ir par pagājību, mani tas neskar! Nē, G.Astra vismazāk ir par vēsturi, vairāk par šodienu un vēl vairāk – par rītdienu! Viņš sacīja: „Informācijas bads cilvēku padara nespējīgu veidot pareizus spriedumus, nolemj viņa domāšanu atrofijai – ja domāšana vispār pagūst kaut cik attīstīties. Cilvēks ar atrofētu domāšanu ir nepilnvērtīgs, pazemots cilvēks, viņš ir manipulācijas objekts, rotaļlieta, vergs.” Jautāsim, – kas šodien ir tā patiesība, ko slēpj varas elites Briselē, Vašingtonā, Maskavā, Rīgā? Kādas jaunas ekonomiskā un informatīvā kara operācijas tiek gatavotas pret mums? Kas ir mūsu cīņa par Latvijas brīvību? Ko es varu darīt savai valstij, lai mana tauta to nezaudētu, bet, lai tā piedzīvotu uzplaukumu?

Priekšlikumi

G. Astra ir pelnījis savas tautas un valsts atzinību. Ierosinu dibināt G. Astras ordeni. Pirmo šķiru post mortem pasniegt viņam. Otro – viņa līdzcīnītājiem. Trešo – atbalstītājiem. Otrkārt, uzcelt G. Astram pieminekli, kas mums diendienā atgādinātu neieslīgt depresijā, apātijā un vienaldzībā pret savu valsti. Tādēļ tam jābūt redzamā vietā, vislabāk – Brīvības un Elizabetes krustojumā, kur kādreiz mita Iļjičs. Līdzekļus tam var iegūt utilizējot Pārdaugavas vidi degradējošo monstru.

Jo

Šīs pārdomas iesākām ar Svēto Rakstu vietu, kas vēstīja par zvaigzni, kas gudrajiem kalpoja kā ceļa rādītājs uz viņu mērķi – Kristu. G. Astras ieroči bija ticība, patiesība un pašaizliedzība, tāpēc šodien viņš var kalpot mums par tādu zvaigzni ceļā uz mūsu mērķi  – latviešu valsti. Jo astra latīniski nozīmē – zvaigzne.

[1] Gunāra Astras sievas māsa, Atmodas laika aktīviste.

[2] Kā svarīgākie minami: Viktors Kalniņš (17.01.1938.- 28.10.2001), Juris Ziemelis (17.05.1941.-28.12.1988), Marts Nikluss, Agris Šēfers, (dz.1940.), Jānis Rožkalns (dz.1949), Reinholds Kalniņš.

[3] G.Astras līdzcīnītājs, LNK aktīvists, Triju Zvaigžņu ordeņa lielvirsnieks, Latvijas ordeņu brālības līdzpriekšsēdētājs.

[4] Pašrocīgi izdots un izplatīts manuskripts, apejot oficiālo cenzūru. Padomju disidents Vladimirs Bukovskis (dz. 1942) šādi definēja samizdatu: „Самиздат: сам сочиняю, сам редактирую, сам цензурирую, сам издаю, сам распространяю, сам и отсиживаю за него.” И возвращается ветер, NY, Хроника, 1978, p.126.

[5] Ārzemēs publicēti padomijā rakstīti manuskripti, konspirācijas nolūkos bieži parakstīti ar pseidonīmu.

[6] Māris Janušs „Eseja par brīvību” G. Astras 70gadē rakstīja: http://www.ltn.lv/~gastra/f-news.htm

[7] M.Janušs, Turpat.