2010. gada Ticības atjaunošanas jeb Reformācijas svētkos Luterisma Mantojuma fonds (LMF) laida klajā Dr. Mārtiņa Lutera Lielā katehisma izdevumu. Šī, apjomā ne pārlieku lielā grāmatiņa, ir viens no vissvarīgākajiem Vitenbergas jeb luteriskās reformācijas dokumentiem. Tā savas teoloģiskās un izglītojošas nozīmes dēļ ir pamatoti pelnījusi vietu pašu nozīmīgāko kristīgo autoru darbu vidū. Par spīti šādai nozīmībai, šis katehisms ir salīdzinoši maz pazīstams mūsu zemes luteriskās draudzes loceklim. Visbiežāk ar vārdu salikumu Lielais katehisms tiek saprasti dažādu mūsdienu teologu sagatavoti materiāli Dr. Mārtiņa Lutera Mazā katehisma labākai izpratnei (savulaik tik kļūdainu uzskatu pārstāvēja arī šo rindu autors). Tomēr, kaut arī reizēm tos abus uzlūko kā vienu no otra izrietošus, abi ir atsevišķi darbi, kas Lutera dzīves laikā katrs pats par sevi ir baudījis bestsellera cienīgu ievērību[1].

Lielais katehisms tika daudz lasīts un studēts gadsimtos pēc Reformācijas, un arī mūsdienās daudzviet kalpo kā draudžu darbā, tā arī atsevišķu kristiešu ikdienā. Par Lielā katehisma popularitātes pamatu ne tikai luterāņu, bet visu kristiešu starpā var minēt tā apbrīnojamo spēju uzrunāt Kristus vēsts aizsniegtu grēcinieku, tieši un izsmeļoši aplūkojot kristīgās mācības pamatprincipus. Ir pagājis gads, kopš jaunākais Lielā katehisma izdevums ir sasniedzis lasītāju latviešu valodā, tāpēc mums ir lieliska iespēja vēlreiz pārdomāt pašu 2010.g. izdevumu un arī Lielo katehismu kopumā.

Trīs 2010.gada Lielā katehisma izdevuma īpašības

Runājot par 2010. gada Luterisma mantojuma fonda Lielā katehisma izdevumu, ir vietā lietot trīs īpašības vārdus – tradicionāls, atkārtots un jauns. Ne jau katru reizi šos trīs var likt kopā, tomēr šajā situācijā tie visi ir atbilstoši un saliek vajadzīgos „punktus uz i”.

Šis kā ikviens Lielā katehisma izdevums ir tradicionāls, jo tas gadsimtu garumā vieglā, bet ar savu vieglumu neko nepazaudējošā veidā iepazīstinājis ar kristīgam cilvēkam vissvarīgāko – Dieva žēlastības vēsti Kristus apsolījumā. Bez lielas minstināšanās var pat teikt, ka savas vēsturiskās ietekmes dēļ, šis katehisms ir pieskaitāms Eiropas civilizācijas vēstures visnozīmīgākajiem lieciniekiem. Lielais katehisms ir tulkots daudzu zemeslodes tautu valodās, to ir apguvuši izglītoti pieaugušie un skolas bērni, to skaļi sev un mazbērniem priekšā ir lasījuši sirmgalvji dzīves nogalē, par to ir diskutējuši skolās un valdības iestādēs. Īsos vārdos, Lielais katehisms ir tik nozīmīgs, ka bez tā ir grūti iedomāties kristiešus, it īpaši tos, kuri sevi pieskaita luteriskajai tradīcijai.

Šis bija atkārtots izdevums vismaz pāris iemeslu dēļ – tas nav ne pirmais tulkojums, ne arī pirmais Lielā katehisma izdevums latviski. Tā kā katrs nākamais izdevums ir reizē arī aicinājums atcerēties Lielā katehisma ceļu pie lasītāja latviešu valodā, tad īsi pārskatīsim Lielā katehisma vēsturi.

Lielais katehisms pirmo reizi vācu valodā iznāca 1529. gadā un atkārtoti, ar nelieliem Lutera veiktiem labojumiem, tajā pašā un nākamajā gadā. Ar 1530. gada izdevumu katehisms ir ieguvis to formu, kādā tas ir pazīstams šodien. Senākais latviešu valodā pieejamais pilnais Lielā katehisma izdevums ir nonācis pie lasītāja 1894. g., tātad, 365 gadus vēlāk. Tik ilgs laiks latviešu tulkojuma iznākšanai var likties dīvains vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, mūsdienu Latvijas teritoriju luteriskā reformācija sasniedza savam laikam pārsteidzošā ātrumā, mūsu senčus ietekmēja teoloģiskā dialoga pavērsieni tikai īsu brīdi pēc notikumu attīstības Vitenbergā[2]. Otrkārt, Livonija, kurā 16. gs. ietilpa gan mūsdienu Latvija, gan Igaunija, bija pirmā zeme ārpus tā laika vācu valstīm, kur evaņģēliskā baznīcas Reformācija atrada tik dzirdīgas ausis. Visbeidzot, tieši Livonija bija pirmā vieta, kur luteriskā kristietība tika atzīta par likumīgu, proti, biblisku senās baznīcas mācības turpinātāju un pilnvērtīgu kristīgas baznīcas sastāvdaļu, vēl pirms šāda atzīšana notika Lutera dzimtenē. Visu iepriekš sacīto ņemot vērā, atliek vienīgi brīnīties, kāpēc lasītājs latviešu valodā pirmajos gadsimtos pēc Reformācijas nav īsti lutināts ar Lielo katehismu, mūsu vēsturē tik ļoti iezīmīgās luteriskās reformācijas nozīmīgo grāmatu. Pie pirmā Lielā katehisma tulkojuma un izdevuma latviešu valodā vēl jāpiemin ir tas, ka šobrīd vēl nezinām praktiski neko par šī izdevuma tapšanas gaitu. Taču ar pārsteidzoši ilgu gaidīšanu līdz pirmajam izdevumam latviešu valodā Lielā katehisma vēstures „brīnumi” nebeidzās. Nākamais, otrais vairāku tulkotāju (Ilmāra Zvirgzda, Artūra Hansona un Gundegas Dumpes) kopdarba rezultāts un izdevums nonāca lasītāja rokās tikai nesenā vēsturē – 1996.g., tātad, vairāk nekā 102 gadus vēlāk nekā pirmais. Krietni iepriecinošāka ir notikumu attīstības gaita nākamajā piecgadē, kad tika piedzīvoti divi Lielā katehisma izdevumi: trešais, nu jau vienas tulkotājas – Gundegas Dumpes – pilnīgi iztulkots iznāca 2000.g., kas arī kalpoja par pamatu ceturtajam Lielā katehisma izdevumam visu Luterisko ticības apliecību kopuma – Vienprātības grāmatas – publikācijā 2001.g. Šobrīd iepriekšējie Lielā katehisma izdevumui praktiski vairs nav nekur nopērkami. Tādēļ vajadzēj uzsākt darbu pie jauna izdevuma, lai mūsu ievērojamais mantojums būtu pieejams arī tiem mūsu draudžu cilvēkiem, kuriem agrāk nav bijusi iespēja pašiem savā īpašumā iegūt Lielo katehismu latviešu valodā.

Visbeidzot, augstāk minētais izdevums ir arī jaunums. Tas ir pirmais Luterisma mantojuma fonda izdevums, kurā ir ņemti vērā vairāki nozīmīgi principi. Pirmkārt, izdevumu veidojot uz Gundegas Dumpes jau tulkotā teksta pamata, LMF kolektīvs, galvenokārt, mācītāja Aleksandra Bites personā, veica redakcijas darbu pie iepriekš izdotajiem Lielā katehisma tekstiem. Tika izlabotas senākos izdevumos pamanītās gramatiskās un teoloģiskās kļūdas. Otrkārt, tika nolemts grāmatu izdot divos atšķirīgos iesējumos – pirmais, mīkstajos vākos un lētāks, vairāk pieejams iegādei pašu lietošanā, otrais, cietajos vākos un dārgāks, dāvināšanai dažādos godos un svinībās. Treškārt, ziedojot līdzekļus šī izdevuma publicēšanai, daudz lielāku līdzdalību ņēma mūsu draudžu locekļi, tādējādi vairojot cerības, ka arvien lielāku atbildību par latviski pieejamu kristīgu literatūru varam uzņemties mēs paši, lasītāji latviešu valodā. Ceturtkārt, šis Lielā katehisma izdevums ir iespēju robežās saskaņots ar Mazā katehisma jaunāko redakciju. Piektkārt, šim izdevumam tika pievienota rindkopu numerācija, kas līdz šim atrodama tikai vienā, 2000.g. izdevumā. Numurētas rindkopas atvieglo darbu ar katehismu. Visbeidzot, tika īpaši domāts par lasītājam ērtu izdevumu grāmatas izmēra un burtu lieluma ziņā, un grāmata papildināta ar nepieciešamām papildpiezīmēm un Svēto Rakstu reģistru. Katrs no minētajiem un visi kopā, šie jauninājumi ir mēģinājums padarīt Lielā katehisma izmantošanu lasītājam draudzīgāku, lasot to pirmo reizi un arī pārlasot.

Kas tad īsti ir katehisms?

Augstāk apskatītais ir lasītajam devis priekšstatu par Lielā katehisma vēsturi, tā ceļu pie lasītāja latviešu valodā un 2010. gada izdevumu. Taču tikai nedaudz ir ieskicēts, kas tad ir pats katehisms. Nepaskaidrojot citus, būtiskāku,s ar Lielo katehismu saistītus aspektus, arvien pastāv liela iespējamība, ka gan tiem, kuriem īpašumā jau atrodas minētais izdevums, gan arī tiem, kuri šo katehismu ir iegādājušies senāk, ir daudz neatbildētu jautājumu. Šos jautājumus atstājot neatbildētus, Lielais katehisms rimti ieguļas grāmatu plauktos, tā vietā, lai kristieša ikdienā kalpotu kā noderīgs instruments. Tālāk raksts pievēršas katehisma nozīmes apskatam. Proti, ko tajā meklēt. Tādējādi lasītāja rīcībā dodot argumentus ne tikai Lielo katehismu iegādei, dāvināšanai un lasīšanai, bet arī pārlasīšanai, diskusijai ar ticības brāļiem un māsām un arī ar neticīgajiem.

Ir nepieciešams sākt ar pašu termina katehisms skaidrojumu. Luterisko draudžu locekļiem un citu konfesiju pārstāvjiem Latvijā šis termins var saistīties ar lielāku vai mazāku bukletu, grāmatiņu vai līdzīgu poligrāfisku materiālu. Taču baznīcas vēsturē šāda katehisma nozīmes izpratne nostiprinājās tikai pakāpeniski. Termins katehisms cēlies no grieķu valodas darbības vārda katechein – skanēt atkārtoti, instruēt un ir pazīstams jau kopš ļoti agrīnas baznīcas vēstures. Senbaznīcā par katehēzi dēvēja apmācības kursu tiem, kas vēlējās pievienoties draudzei. Laika gaitā, mācību atvieglošanai un standartizešanai, tika radīti palīgmateriāli jautājumu un atbilžu formā, kurus dēvēja par katehismiem. No šī, pēdējā lietojuma, ir cēlusies mūsdienu izpratne par katehismu. Baznīcas vēsture pazīst ievērojamu daudzumu dažādu katehismu, kurus sarakstījuši dažādi autori un kuri lietoti dažādos laikos.

Mārtiņa Lutera Mazais katehisms – jautājumu un atbilžu formā radīts neliels mācību materiāls – ir ļoti precīzs vēsturiskā katehisma paraugs. Tas ir tik īss un vienkāršs, ka visprecīzākais termins, kā to nosaukt, būtu – špikeris. Ļoti līdzīgs termins ir enhiridions [no grieķu valodas, tas, kas pa rokai], kuru Luters izmantoja kā Mazā katehisma sākotnējo nosaukumu. Tomēr tas ne tuvu nav paredzēts tikai steidzīgai izlasīšanai, skrienot uz iesvētību mācības nodarbību. Mazā un Lielā katehisma vērtība un paredzētā noderība nebeidzas arī ar iesvētībām, pēc kurām abas grāmatiņas nereti tiek noliktas plauktā, kur tās čakli krāj putekļus. Diemžēl šāda, samērā plaši izplatīta katehismu lietošanas metodoloģija, ir ļoti tālu no Lutera katehisma rakstīšanas nolūka un ir vismazāk noderīga atsevišķam kristietim un draudzei kopumā.

Katehismā ir aplūkoti kristīgās mācības paši pamatprincipi. Tieši šo visnozīmīgāko jautājumu apskats ir pamatots iemesls atkārtotam ikdienas darbam ar katehismu, stiprinot sevi kristīgā ticībā un iestājoties pret grēkiem un velnu.[3] Cilvēka grēcīgā pārgalvība ticības jautājumos, uzskatot, ka reiz sasniegtais ir neatņemams, var salīdzināt ar slinka darbinieka cerību, ka vienreiz saņemta alga nodrošina uz visu atlikušo mūžu. Šādu laicīgu laiskošanos neatbalsta arī Raksti.[4] Taču, šāds salīdzinājums ir nepietiekošs, jo ticībā saņemtās dāvanas paturēšana ir pakļauta vēl lielākām pazaudēšanas riskam, nekā laicīgās mantas uzglabāšana. Iedzimtais grēks cilvēku apstulbo un novērš no Dieva darbu precīzas saskatīšanas un novērtēšanas, kā arī liedz izsvērt patieso Kristus veiktās žēlastības apmēru. Katehisms ir rakstīts, lai kristīgs cilvēks ikdienas steigā un aizņemtībā viegli atrastu īsu brīdi ne tikai miesas vajadzībām, bet arī garam un, „iemetot aci” šajos īsajos formulējumos, saņemtu patiesu stiprinājumu katram dzīves mirklim. Katehisms, protams, nav Svēto Rakstu aizstājējs, tas ir šo Rakstu kalps, Bībeles svarīgāko mācību īss kopsavilkums.

Luters Lielā katehisma priekšvārdā nekaunas atzīt, ka arī pats, kaut arī teoloģijas doktora godā un neapšaubāma autoritāte, „kā bērns, kas mācās katehismu”, to lasa un atkārto „vārdu pa vārdam ik rītu”.[5] Viens no mūsdienu vadošajiem luterisko ticības apliecību pētniekiem Čārlzs Ārands (Charles Arand) kādā radio raidījumā katehismu salīdzināja ar tādu basketbola spēles pamatelementu kā dribls. Dribls jeb spēja darboties ar bumbu uz laukuma, pārvietoties atbilstoši noteikumiem, saņemt piespēles un tās nodot citiem ir basketbola ābece, bez kuras apgūšanas par spēlēšanu nemaz nav nozīmes sapņot. To sāk apgūt, ierodoties uz treniņu pirmo reizi un pastāvīgi atkārto jau pēc sākotnējo iemaņu ielāgošanas. Pat profesionāls basketbolists ikdienas treniņos strādā dribla noslīpēšanai un uzlabošanai. Gluži tāpat ir ar katehismu, kas ir kristietības ābece. Tas ir Vecās un Jaunās Derības Svētajos Rakstos balstīts instruments katra kristieša ikdienas vajadzībām[6] jeb, citējot latviešu lasītajam jau pazīstamu katehismu pētnieku un ievērojamu teologu Robertu Kolbu: „Katehisma uzdevums ir būt par trauku, ar kuru mums tiek nodotas Bībeles fundamentālās idejas un mācības”,[7] lai mēs, katehūmeni, tas ir – katehisma skolēni visa mūža garumā, būvētu savu dzīvi uz droša Jēzus Kristus un viņa līgavas – baznīcas – pamata.[8]

Abi Lutera katehismi

Šis raksts ir veltīts Lutera Lielajam katehismam, tomēr nedrīkst par zemu novērtēt abu Lutera katehismu nozīmīgo saikni, kura pastāv, tiem abiem esot patstāvīgiem un sevī pabeigtiem dokumentiem. Pateicoties abu katehismu kopējam autoram un saturam, daudzkārt pieminot vienu, runa ir par abiem. Tāpēc šajā sadaļā tiks veltīta uzmanība tiem abiem kopā.

Mārtiņa Lutera sarakstītie katehismi cieši saistīti ar kādu viduslaiku baznīcas piekoptu un vēl no senbaznīcas mantotu praksi. Atbilstoši tai, mācītājs vairākas reizes gadā no kanceles mācīja jeb sprediķoja par kristīgās mācības pamatjautājumiem, proti, katehēzes tematiem – ticības apliecību, baušļiem un Tēvreizi. Baznīcas vēstures pētniekiem ir liels daudzums liecību Lutera gadu gaitā sprediķotajiem un rakstītajiem katehētiskajiem darbiem. Nozīmīgākais pirms katehismu Lutera rakstu darbs šajā jomā ir 1520. gadā izdotais buklets „Īss desmit baušļu, ticības apliecības un Tēvreizes izklāsts” (Eine kurze Form der Zehn Gebote, eine kurze Form des Glaubens, eine kurze Form des Vaterunsers).[9] Nelielajā bukletā, kurš līdz Lutera katehismu iznākšanai baudīja neiedomājamu popularitāti un tika izdots ļoti daudzos metienos, bez jau minētajiem mācību priekšmetiem bija dažādi pielikumi. Tos veidoja Rakstu fragmenti un to skaidrojumi, dažādas lūgšanas, postillas un cita homilētiski celsmīga literatūra, kura plašām kristīgās tautas masām trūka un kuru, pateicoties Lutera milzīgajām darba spējām, varēja arvien pievienot augstāk minētajam bukleta mācības kodolam. Izdevuma lielais pieprasījums un tā izplatība mazinājās tikai ar Mazā katehisma parādīšanos.

Trīs 1528. gada Lutera sprediķu cikla[10] materiāli par kristīgās mācības principiem kalpoja par pamatu Vācu katehismam, kāds ir Lielā katehisma sākotnējais nosaukums. Tas pirmo reizi iznāca 1529. gadā ar īsāku ievadu, kurš mūsdienu Lielā katehisma izdevumos ir otrais. Ar revidēto izdevumu, pie sākotnējiem pieciem mācību „gabaliem” (baušļi, ticības apliecība, Tēvreize, Kristība, Tā Kunga mielasts) tika pievienots arī pamudinājums uz grēksūdzi. 1530. gada izdevumam Luters pievienoja garāku ievadu, kurš mūsdienu izdevumos ievietots pirmais. Tātad, kad sākam lasīt Lielo katehismu, tad pirmais ir 1530. gada ievads, kuram seko 1529. gada ievads.

Mazais katehisms arī iznācis 1529. gadā un kopš tā laika ir pastāvīgi luteriskās teoloģijas centrā praktiskajā draudzes darbā. Tas, daudzu teologu uzskatā, satur ideāla ģimenes svētbrīža pamatsastāvdaļas:[11] īsu ticības kodola izklāstu, izskaidrojumu par kristīgās dzīves praksi (lūgšanu un sakramentiem), kā arī piedāvā uzsvarus grēcīgā cilvēka bezcerībai Dieva priekša un Kristus nopelnam šī grēcinieka labā. Lutera pielietotā pedagoģiskā metode ir tik ģeniāli vienkārša un valoda tik ļoti uzrunājoša,[12] ka gandrīz jau pustūkstoti gadu šī nelielā grāmatiņa tiek arvien izdota neskaitāmās valodās.

Ar 1586. gadu datēts, līdz mūsdienām nonācis pirmais Mazā katehisma izdevums latviešu valodā, kas tikai par gadu atpaliek no izdevuma, kuru uzskata par pirmo latviski drukāto grāmatu. Vairāki pētījumi ir atklājuši ļoti nozīmīgus argumentus par Mazā katehisma izdevumu vai pat izdevumiem vairākas desmitgades senāk par mums šodien pieejamo Mazā katehisma izdevumu un arī pašlaik oficiāli atzīto vecāko grāmatu latviešu valodā. Par iemesliem, kāpēc tie nav saglabājušies līdz mūsdienām, tiek minēti vairāki apstākļi, galvenokārt, ierobežotās tirāžas un lietotāju, proti, latviešu, pārsvarā zemnieku un zemākā līmeņa amatnieku, darba un sadzīves apstākļi, kas neļauj ilgstoši uzglabāt ikdienas lietošanai paredzētu literatūru.[13] Arī Mazā katehisma ātrais ceļš pie latviešu valodā lasoša un runājoša kristieša uzdod jautājumus par Lielā katehisma garo gājumu.

Lielā un Mazā katehisma starpā var saskatīt gan atšķirīgo, gan arī kopējo. Pie  atšķirīgā piederas mērķauditorija un izmantošanas metodika. Pirmkārt, abi ir orientēti uz atšķirīgām lasītāju un klausītāju grupām. Luteram padomā bija arī analfabēti, jo 16.gs. Eiropā lasītprasme bija daudz ierobežotāka, nekā šodien mēdz iedomāties. Dažādi pētnieki min atšķirīgus lasītpratēju procentus tā laika sabiedrībā, taču neviens no tiem nepārsniedz 20%, tātad, ne vairāk kā piekto daļu no visiem iedzīvotājiem. Šādos apstākļos grāmatas autoram, ja vien viņš vēlējās, lai viņa rakstu darbs būtu sasniedzams arī tiem, kas nemāk lasīt (proti, kuriem lasa priekšā), rakstot grāmatu, šis klausītajs bija jāņem vērā. Mazā katehisma galveno daļu ievados, skaidri lasām, ka teksta lasīšana un klausīšanai pakārtotā teksta apguves pārbaude paredzēta mājastēvam, proti, ģimenes lēmumpieņēmējam.[14] Lielais katehisms mērķēts mācītājiem un arī katram izglītotākam kristietim. Šodienas situācijā šo lasītāju mēs varētu salīdzināt ar cilvēku, kurš, par spīti ikdienas darbiem un pienākumiem, atrod laiku savas kristīgās ticības stiprināšanai. Toreiz grāmatas bija paredzēts ne tikai lasīt protošam, bet arī pietiekoši turīgam cilvēkam, kurš varēja atlicināt naudu grāmatas iegādei. Tagad grāmatu lasīšanas prieks pieejams daudz plašākam ļaužu lokam dažādos informācijas nesējos. Otrkārt, abu katehismu lietojums atšķiras arī to izmantošanā. Mazais katehisms bija paredzēts apgūšanai no galvas,[15] kamēr Lielais katehisms, mūsdienu terminoloģijā izsakoties, ir paredzēts tālākizglītībai. Tādējādi, Lielais, savā ziņā, kalpo kā nākamais solis pēc Mazā katehisma, un to varētu uzskatīt par tā skaidrojumu un padziļinātāku kristīgās mācības pamatpatiesību izklāstu.

Taču kopējā abiem katehismiem ir nesalīdzināmi vairāk. Tie abi apskata vienu un to pašu „mācību materiālu” – sešus galvenos ticības mācības artikulus, senākos laikos sauktus par artiķeļiem vai mācību gabaliem: baušļus, apustuļu ticības apliecību, Tēvreizi, kristību, Svēto Vakarēdienu un grēksūdzi. Te ir iespēja izsekot kā no pirmās lappuses līdz pēdējai kristieša dzīvi var ietvert Dieva mācībā – sākot ar Dieva nosodījumu par baušļu nepildīšanu un pamudinājumu to darīt, līdz pat grēksūdzei, tas ir, piemēram, kā atkal kārtot ar Dievu sarautās attiecības. Abos apskatīta viena un tā pati mācība. Tie savstarpēji viens otru papildina un var kalpot ļoti plašam kristiešu skaitam. Tie abi kalpoja visplašākajam pielietojumam, arī kā līdzeklis pret laicīgām un garīgām skumjām.[16]

Secinājumu vietā

Pievēršoties tikai vienam no vairākiem latviešu valodā iznākušajiem Lielā katehisma izdevumiem, saskaramies nevis tikai ar izmērā nelielu grāmatiņu viena vakara lasīšanai, bet darbu, kas ir pietiekoši īss, lai pārlieku nenogurdinātu, bet, tajā pašā laikā, arī pilnīgi pietiekošs ikdienai. Saskaramies arī ar to, ka Lielais katehisms daudz vairāk var mums palīdzēt, ja tiek izmantots kopā ar Mazo. Jo tie abi gan kopā, gan arī katrs savā veidā noder kristietim ikdienā. Tie liecina par Dieva padarīto cilvēku labā no visa radīšanas līdz Dieva tiesai pār grēcīgo pasauli un Kristus draudzes paļāvībai Pestītāja dāvātajā žēlastībā. Abu katehismu saturs piedāvā bagātu vielu kristieša ikdienai, stiprināšanai, iedrošināšanai, mierināšanai un iepriecināšanai. Tā, pievēršoties vienam Lutera katehismam, neizbēgami saskaramies ar otro.

Tajos abos apkopotās dāvanas kalpo gan pirmo reizi ar uzmanību lasot, gan arī atgriežoties pie katehisma tematiem atkārtoti. Tas ir drošs instruments katram kristietim pret grēku, pasauli un miesu. Lai katram no mums ir svētīga Lielā katehisma lasīšana pirmo reizi un pārlasot!

Dievam lai vien ir gods!

Voldemārs Lauciņš, Rīgas Mežaparka draudze

[2] Roberts Feldmanis raksta, ka slavenās Lutera 95 tēzes Rīgā bija zināmas vien divas nedēļas pēc to parādīšanās 1517. gada 31. oktobrī  (Feldmanis, Roberts, Latvijas Baznīcas vēsture: Mācītāja Dr.Roberta Feldmaņa simtgadei veltīts izdevums, R.:LMF, 2010, 91., 101., 105. lpp.).

[3] Lielais katehisms (turpmāk – LK) (R.: LMF, 2010) 1530.gada priekšvārds, 14, 19.

[4] Sal. Sak 6:10, 11.

[5] LK, 1530.gada priekšvārds, 7.

[6] Eric W. Grietsch, Robert W. Jenson, Lutheranism: the Theological Movement and its Confessional Writings (Philadelphia: Fortress, 1976), 21. lpp. Šis izdevums, bez minētās norādes un vēl kādām vispārzināmām patiesībām par luterismu, ir arī ar saviem ievērojamiem trūkumiem vēsturiski kristiskās Rakstu pieejas dēļ.

[7] Roberts Kolb, Katehisma mācīšana Dieva bērniem (R.: LMF, 2009), 27. lpp.

[8] Salīdz. Artūrs Džasts, Lūkas evaņģēlijs 9:51-24:53 (R.: LMF, 2003), 616. lpp.

[9] Lutera kopodo darbu Veimāras izdevuma (turpmāk – WA) 7 sējumā, (194) 204 – 229. lpp.

[10] Lutera kopoto darbu Veimāras izdevums (WA, 1883ff), 30, pirmā (18. – 30. maijs), 2 – 26 lpp., otrā (14. – 25. septembris), 27 – 56 lpp. un trešā sērija (30. novembris – 19. decembris), 57 – 122 lpp.

[11] Robert Kolb, Luther’s Heirs, XIII, 26. lpp.

[12] Lutera darbu veiksmes atslēga daļēji bija arī pēc iespējas vieglāku un sarunvalodai tuvāku formu izmantošana. Katehismu izdošana novecojušā valodā bukletu attālina no Lutera iecerētā uzrunājošā teksta un padara to līdzīgu muzeja eksponātam, nevis kristīgās vēsts pasludinājumam kā kristietim, tā nekristietim.

[13] Juris Uļģis, Pirmā latviešu luterāņu katehisma vēsture (http://www.lelb.lv/lv/?ct=latviesu_katehisms, apmeklēts 2011.g. 29. septembrī).

[14] Latīņu valodas tulkojums runa par skolotājiem, jo vācu valoda bija mājas valoda, tāpēc vācu tekstā minēts ģimenes galva, kamēr latīņu valoda bija izglītibas valoda.

[15] Visa Mazā katehisma atkārtošana, protams, atkarīga no ātruma, aizņem aptuveni vienu stundu.

[16] Robert Kolb, Luther’s Heirs Define His Legacy: Studies on Lutheran Confessionalization (Aldershot: Variorum, 1996), VII, 84., 85. lpp.