Tāpēc ikviens, kas šos Manus vārdus dzird un dara, pielīdzināms gudram vīram, kas savu namu cēlis uz klints. Kad stiprs lietus lija un straumes nāca un vēji pūta un gāzās šim namam virsū, nams tomēr nesabruka; jo tas bija celts uz klints. Un ikviens, kas šos Manus vārdus dzird un nedara, pielīdzināms ģeķim, kas savu namu cēlis uz smiltīm. Kad stiprs lietus lija un straumes nāca un vēji pūta un gāzās namam virsū, tad tas sabruka; un posts bija liels.” Un notika, kad Jēzus šos vārdus bija beidzis runāt, ļaudis izbrīnījās par Viņa mācību, jo Viņš tos mācīja kā tāds, kam vara, un ne kā viņu rakstu mācītāji.( Mt.7:24-29)  

Ar līdzību par nama celšanu Jēzus noslēdz Kalna svētrunu, kurā viņš pūļa aplenkts uzrunā tos, kas izvēlēsies viņam sekot. 

Kalna svētrunā Jēzus aicina uz neierastu mīlestību, kura ietver sevī arī mīlestību uz ienaidniekiem. Viņš aicina darīt labu visiem arī tiem, kuri apzināti dara ļaunu, aicina lūgt par visiem, arī par tiem, kuri kaitina. Viņš aicina neatprasīt doto, netiesāt līdzcilvēkus un būt žēlsirdīgiem. 

Jēzus stāsta par to, ka viņa sekotājos jānotiek lielām iekšējām pārmaiņām. Tas būs process. Un par tā rezultātu varēs noprast tikai pēc laika, līdzīgi kā tas ir ar augļu kokiem. To, ka koks ir labs un iekšēji vesels var pateikt, kad ir nogatavojušies augļi. 

Tad pēkšņi kā sapurinādams, kā atmodinādams klausītājus, kā norādīdams uz būtisku iezīmi savā mācībā, Jēzus saka: „Ko jūs mani saucat Kungs, Kungs, bet nedarāt ko es saku?” 

Pēc šīs skarbās norādes seko līdzība par nama celšanu, kas sevī ietver dziļu garīgu saturu. 

Ar līdzībām Jēzus klausītājus ieved lietu garīgajā izpratnē. Un tāpēc ir skaidrs, ka viņš šajā līdzībā runā par dzīves garīgo pamatu, ko salīdzina ar klinti un par dzīves garīgo saturu, ko salīdzina ar namu. 

Vārds nams grieķu valodā oikia nes sevī paplašinātu nozīmi. Ar to apzīmē gan dzīvojamo māju, kas var būt projektēta pat no vairākām daļām. Ar to apzīmē arī ģimeni, kura tajā dzīvo un pat veselu dzimtu. 

Tam radniecīgais vārds oikos ir vēl plašāk aptverošs. Tas ietver sevī jau nosauktās nozīmes vārdus un arī jēdzienu tēvija. 

Visas šīs vērtības – māja, ģimene, dzimta, tēvija – ir cieši savā starpā saistītas. Kur stipra ģimene, tur stipra dzimta, tur stipra tēvija, tur stipra valsts. Un šo lielo namu stipru veidot var ar gudru rīcību, kura balstīta Jēzus Kalna svētrunā vai citiem vārdiem sakot kristīgajā ētikā. 

Domājot par savu zemi, par savu tautu, par savu valsti šajās dienās ar skatu vēsturē, šķiet, ka tajā tālajā 1918.gadā, kad uz latviešu tēvijas pamata tika dibināta Latvijas valsts, to darīja gudri vīri, kuri Dieva vārdu dzirdēja un darīja. Rīcības cilvēki. Jo valsts brīnumainā kārtā tika nodibināta. Un par tās himnu kļuva lūgšana „Dievs svētī Latviju” kā zīme stipram sākumam. 

Arī 1919. gada 11.novembrī uzvaru pār bermontiešiem guva gudri vīri, kas Dieva vārdu dzirdēja un darīja. Rīcības cilvēki. Un brīnumainā kārtā brīvību nosargāja. 

Divreiz no tumsības ārā saukta,

Divreiz pār krāsmatām austoša tauta.

Latvijas velēna arta un sēta,

Dieva tā Kunga pavēlēta.

Pirmoreiz modusies postā un karā,

Ticībā stāvot pret varmāku varām,

Brīvību alkstoša, cēla un droša,

Dievam tam Kungam piederoša.*

Jaunajai valstij bija likti stipri pamati un nams auga augumā. Bet tas nams, par kuru Jēzus runā līdzībā, skatoties no morāli ētiskā aspekta, nav stacionāra celtne, kura vienreiz uzcelta stāvēs mūžīgi. Šķiet, ka dzejnieks Andrejs Eglītis Tālivalža Ķeniņa komponētajā dziesmā Mūžam ceļams, parāda šī nama celšanas pārlaicīgo vietu un laiku. Ar dziesmas pirmajiem vārdiem: Mūžam ceļams, mūžam ceļams ļaužu dvēselēs Dieva nams, mēs apliecinām, ka visupirms šī nama celtniecība sākas mūsu dvēselēs, ka šis garīgais nams ir ceļams nemitīgi, un reizē katrs cilvēks ir kā akmens tajā. Īpaši svarīgi ir tie cilvēki, kuri liek pamatakmeni. Ja iekšēji garīgi veidojamies un topam mēs par stipriem namiem, tad ārēji stipra top valsts. 

Mainoties paaudzei kaut kas pašos pamatos netika darīts saskaņā ar namdara Jēzus Kristus mācību. Pirmās brīvvalsts laikā iet uz baznīcu daudziem bija goda lieta. Arī soli daudzviet dievnamos bija pilni. Klausītāju netrūka. Taču, šķiet, ka bija izpalikusi gudru vīru rīcība. Kaut arēji mūsu tēvija izskatījās stipra un pietiekami varena, garīgais saturs acīmredzot bija izpostīts. Jo kā gan Dievs būtu pieļāvis, ka mūsu valsti, mūsu kopējo namu noslauka līdz pašiem pamatiem, līdz ar visiem dievnamiem. Kā teicis renesanses filozofs Nikolo Makjavelli, kas lika pamatus dēmoniskai politiskai ētikai: Samaitāta tauta ir viegls laupījums** . 

Bagātie maizi ēda

Garas lūpas staipīdami,

Lai drusciņa nenobira

Nabadziņu bērniņiem.

Apakš kupla ozoliņa

Liela zāle, maza rasa.

Saimenieka meitiņai

Liela slava, mazs tikums.

Lepni, lepni ciemu gani,

Ne tie dzied, ne runā.

Vai tie bija daudz bagāti

Vai pārlieku nabadziņi?***

Latvieši tika izkaisīti pa malu malām, pa zemju zemēm. Tas bija mūsu tautas Bābeles trimdas laiks. Bet mūsu tēvijā tika celts cits nams uz smiltīm un pielūgti citi dievi. Bet arī šajā skarbajā laikā Dievs savu latviešu tautu nebija pametis. Vēl palikušajās Latvijas valsts garīgā nama drupu kaudzēs vīri un sievas, kas zināja Dieva mācību, kā būdiņās paslēpušies lūdza un gaidīja. Dieva vārdu varēja dzirdēt tikai paslepus un daudzi šajā uz smiltīm celtajā namā piedzima un nomira tā arī to nedzirdējuši. Taču tie, kuri dzirdēja, tie to paturēja sevī un tas tos mainīja, līdz Dieva vārda nesēji kļuva par gudriem vīriem un sievām, kas Dieva vārdu dzird un dara. Un pagāja vēl viena audze līdz tie cēlās. 

Otrreiz bezdievju midzeni šķeļot

Izlauzās tauta pa gaismas ceļu.

Tautību saimē dārga kā rota,

Ienāca Dieva apžēlota.

Vīru un jaunekļu asinīs balta,

Skaidrota piecēlās Latvijas tauta.

Divreiz izsaukta, divreiz tik vērta

Dieva tā Kunga izredzēta.*

Katrs rīts šodien Latvijā mostas ar lūgšanu „Dievs, svētī Latviju” un gaida, kad mēs modīsies līdzi. Šī lūgšana ir kā zīme, ka Dieva žēlastība ir ar mums. Bet kā ir ar nama cēlājiem? Kā ir ar tiem, kas šodien liek pamatus mūsu tēvijai? Vai tie ir gudri vīri un sievas, kas klausās Dieva vārdus un tos dara? Kā ir ar tiem, kas veido šī nama saturu? Vai tie ir gudri vīri un sievas? 

Tas, ka šis mūsu kopējais nams dažubrīd sašķobās, nodreb, nokrakšķ, radīdams iespaidu, ka tūlīt sagrūs, liek domāt, ka kaut kas garīgi dziļi un nopietni nav kārtībā. Kaut kas ļoti svarīgs pietrūkst, lai nams taptu stiprs. Un ja atbildi tam, kas ir iztrūkstošs, meklējam Jēzus Kalna svētrunā, tad varam secināt, ka pietrūkst divas lietas: patiesa DIEVA atzīšana un SIRDS. 

Sirds, kas mīl savu zemi un līdzcilvēkus ar neierastu mīlestību, kura ietver arī ienaidniekus. Sirds, kas vēlas darīt labu arī tiem, kuri apzināti dara ļaunu. Sirds, kas lūdz par visiem, arī par tiem, kuri kaitina. Sirds, kura neatprasa doto, netiesā un ir žēlsirdīga. 

Dievs mūs ir sasaucis vienuviet mājās mūsu zemē, mūsu tēvijā, mūsu namā- Latvijā jau vairāk kā divdesmit gadus, lai mēs tajā dzīvotu un būtu stipra tauta. Un Dievs sauc atpakaļ arī tos, kuri labākas dzīves meklējumos šodien pamet savu tēviju, dodams apsolījumu un atbildi tiem, kuri jautā: Ko darīt, lai nams būtu stiprs? 

„ Kad viņi tur būs atgriezušies un būs izvākuši visus elkus, visas negantības, tad es tiem došu citu sirdi un jaunu garu. Es izņemšu viņiem no krūtīm akmens sirdi un iedošu tiem sirdi no miesas, lai tie staigā pēc maniem likumiem, ievēro manus baušļus un tos pilda. Tad tie būs mana tauta un es būšu viņu Dievs.” ( Ecēhiēla 11:18-20) 

Akmens māte, akmens māte,

Saki vienu vārdu, māt,

Kas spēj manā akmens sirdī

Mīlestību modināt.

Akmens māte, akmens māte,

Saki vārdu man tūlīt!

Saki vienu dzīvu vārdu,

Kas var sirdi sasildīt!

Vai tu jūti, staltā māte,

Kā tavs bērns tev glaužas klāt?

Kāpēc tavās rokās zvaigznes

Nespēj ilgas remdināt.

Vai tu dzirdi, mēmā māte,

Kā no mazas akmens sirds

Spēcīga un nevaldāma

Ārā šķiļas uguns dzirksts.

Kliedziens pārskrien lūpām pāri,

Apņem mani tukšums drēgns.

Līdzās mātei es kā bāris-

Negribu būt akmens bērns.

Negribu es akmens sirdi,

Kaut tik cildens mātes tēls.

Tevi saucu, Dievs, vai dzirdi?

Mīļš man tu un mīļš tavs Dēls.

Saki tu man vienu vārdu,

Kas ir stiprs un reizē rēns.

Lai no Vārda, veco ārdot,

Piedzimst manī Dieva bērns.

Dieva bērns, kam miesas sirdī

Liesma aizdegsies no dzirksts,

Liesma, kura visus sildīs,

Kas bez mīlestības sirgst.

Noklāj zemi uguns sārtiem!

Liec to mūsu sirdīs tīt,

Lai mēs varam tēvu zemi

Mīlestībā sasildīt.****

Rudīte Losāne, Mag.Theol. 

* dzejolis „Latviešu tauta” no krājuma „Sāļais medus”( R.Losāne)

** N. Makjavelli „Valdnieks”

*** latviešu tautasdziesmas no interneta vietnes www.dainuskapis.lv.

****dzejolis „Bērna dziesma Latvijai” no krājuma „Dvēseli tecinu zelta traukā” ( R.Losāne)