15. oktobrī  LELB Virsvaldes zālē notika gadskārtējā, jau 9., konference par dzīvības svētumu. Šo pasākumu rīkoja kustība „Luterāņi dzīvībai”, uzaicinot domubiedrus no citām organizācijām, kā arī garīdzniekus un mediķus, kas savā darbībā tāpat akcentē dzīvības izpratni no bibliskās antropoloģijas viedokļa. „Luterāņi dzīvībai” nav īpaša konfesija vai baznīca, bet starptautiska organizācija, kurā brīvprātīgi apvienojušies cilvēki, kas dzīvību izprot kā Dieva dāvanu un absolūtu vērtību.

Iepriekšējās konferences tēma bija: „Ultrasonogrāfija pirms aborta – PAR vai PRET”, savukārt šoreiz par vadmotīvu tika izraudzīti vārdi no 1.Mozus grāmatas: „Un Dievs tos svētīja un sacīja uz tiem: “Augļojieties un vairojieties! Piepildiet zemi un pakļaujiet sev to, un valdiet pār zivīm jūrā un putniem gaisā, un katru dzīvu radījumu, kas rāpo pa zemi.”

Ņemot vērā, ka jautājums par demogrāfisko situāciju Latvijā ir pacelts jau valstiskas pastāvēšanas nozīmes līmenī, bet šīs problēmas risinājums tiek meklēts tikai ar iedzīvotāju ekonomiskās situācijas uzlabošanas palīdzību, šīs konferences dalībnieki uz šo jautājumu mēģināja skatīties no cita – garīgā viedokļa. Jo kā rāda Rietumvalstu pieredze – materiālā nodrošinātība vien nav nekāds brīnumlīdzeklis, kas atrisina visus cilvēka dzīves pamatjautājumus.

Atklājot konferenci, četru bērnu māte un Saeimas deputāte Vineta Poriņa (NA), uzsvēra to, ka arī valstiskie un likumdošanas resursi var būt pieejami, izstrādājot konkrētus priekšlikumus un iesniedzot tos Saeimas komisijās. Saskaņā ar pašlaik esošo likumdošanu, nepiedzimis bērns atrodas „ārpus likuma”, t.i. – šī jaunā dzīvība, kas veidojas, ir šajā jomā pilnīgi neaizsargāta un beztiesiska (un var tikt pakļauta dažādām manipulācijām). Ārstu attieksme pret grūtniecību nereti esot profesionāli rutinēta, abortu uzskatot kā vienkāršu medicīnisku manipulāciju.

Gan pareizticīgo priesteris J. Dravants, gan Romas katoļu baznīcas priesteris I. Tolstovs uzmanību pievērsa tam, ka svarīga ir arī garīgā cīņa pret „nāves garu”, kā izpausmes var saskatīt mūsdienu kultūrā/civilizācijā un tās „sludinātajās” vērtībās.

Tradicionālā kristietība turpretī ir centusies pasaulē veicināt izpratni par dzīvības svētumu un ikvienā cilvēkā apslēpto dievlīdzību.

Jāatzīmē, lai arī luteriskās, Romas katoļu un pareizticīgās baznīcas teoloģiskie uzskati ir atšķirīgi, tomēr attiecībā pret šīs konferences aktualizētajiem jautājumiem tie ir vienādi, jo, „rupji pārkāpjot Dieva baušļus, esības principus”, cilvēce ir lemta izmiršanai.

Pasākuma tālākajā gaitā Baiba un Dainis Stikuti stāstīja par „ģimenes ekoloģiju” un „auglības atpazīšanas metodi”. Dabīgā ģimenes plānošana ļauj saskaņā ar Dievu un savām iespējām (plānot) bērnu skaitu ģimenē un laika intervālus starp katra bērna piedzimšanu, lai pēc iespējas labāk sagatavotu Mīlestības telpu katra bērniņa ienākšanai pasaulē. Tur ir vieta lūgšanām, ilgām pēc bērna, atvērtībai uz dzīvību. Ar šīs metodes palīdzību laulātais pāris var plānot savu bērnu ienākšanu viņu dzīvē bez riska gan sievai, gan gaidāmā bērniņa veselībai un bez invazīvo metožu blaknēm. „Kā iedrošinājums bija viņu pašu liecība, ka ar katru nākošo bērnu netika zaudēta ģimenes labklājība, bet gan gluži otrādi – saņemta svētība. Viņu ģimeniskā prezentācija lieliski atklāja, ko mīlestības atmosfērā nozīmē, ka vīrs ir ģimenes galva, bet sieva ir ģimenes sirds.”

Šajā konferencē netrūka arī emocionāli uzrunājoši stāsti. Tā, piemēram, nevarēja atstāt vienaldzīgu Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas jaundzimušo intensīvās terapijas nodaļas virsmāsas Olitas Lases dalīšanās savā pieredzē par mediķu darbu ar priekšlaikus dzimušiem bērniem, ko papildināja dokumentāli attēli. Racionāli domājot, var rasties iespaids, ka šis darbs ir iejaukšanās dabas noteiktajā dabiskajā izlasē, ka izdzīvo stiprākais, bet vājākajam – jāmirst. Jo, piemēram,

vai ir vērts un vai vispār ir iespējams cīnīties par bērna dzīvību, kurš piedzimis 24. grūtniecības nedēļā un sver 620 gramus?

Lai uzturētu šo mazo dzīvības liesmiņu nepietiek vien ar mediķu profesionalitāti, te ir vajadzīgas arī dārgas tehnoloģijas un tas, ko sauc par Dieva žēlastību. Tomēr priekšlaicīga piedzimšana nav nolemtība uz visu dzīvi – arī šādi piedzimis bērns var pieaugt un iekļauties dzīvē.

Tāpat emocionāli piesātinātas ir personiskās liecības, tās runā vairāk nekā statistikas dati un medicīniski apraksti. Mūziķe Linda Priedule, atsacījusies no aborta, bija veikusi smagu ceļu, pilnībā liekot sevi un sava bērna dzīvību Dieva rokās. Šoreiz nācās mazo dzīvību zaudēt, bet ticot, ka tā bija Dieva griba, mēs varam gūt mierinājumu, – zinot, ka Dieva griba ir tas labākais, kas var notikt, lai arī mēs bieži to nespējam saprast.

Ilona Bremze no asociācijas „Ģimene” runāja par demogrāfijas un abortu statistiku Latvijā un pasaulē. Pasaulē statistika ir tāda – 40 miljoni iznīcinātu dzīvību gadā, kas nes līdzi arī sieviešu mirstību abortu komplikāciju dēļ. Viņa lika saprast, ka demogrāfija ir cieši saistīta ar valdošo ideoloģiju, ar garīgo pasauli, kura atstāj ietekmi uz cilvēku rīcību un izvēli. Latvijā vēl ir palikusi ietekme no padomju laika attieksmes, kad aborts tika uzskatīts par normu. Šobrīd Latvijas iedzīvotāju skaits ir mazāks par 2 miljoniem, un šobrīd nekas neliecina, ka notiks pārmaiņas uz pieaugumu.

Konferencē notika arī grāmatas „Luterāņu katehisms par abortu un dzīvību” prezentācija. Pēc ilga darba grāmata ir izdota un pieejama lasītājiem. (http://www.luteranidzivibai.lv/katehisms.html)

Rīgas domes Labklājības departamenta Veselības pārvaldes vadītājas un Latvijas kristīgo mediķu apvienības valdes priekšsēdētājas Irēnas Kondrātes priekšlasījuma tēma bija: „Cieņpilna un dzīvību sargājoša veselības aprūpe – iespēja un nepieciešamība vai neaizsniedzams mērķis?” Viena no aktualizētajām tēmām skāra morāles un likumdošanas saikni, – tika uzsvērts, ka likumdošana nevar būt amorāla. Savukārt, no otras puses,  iepriekšējā – 20. gadsimtā ir notikušas radikālas pārmaiņas morāles un tiesību izpratnē. Parādījušās jaunas reproduktīvās tehnoloģijas, ir nostiprinātas tiesības uz kontracepciju, abortu, sterilizāciju, seksuālu orientāciju. Šo tiesību ieviešana nonāk pretrunā ar tradicionālajām morāli ētiskajām normām. I. Kondrāte norādīja arī uz sabiedrības lielā daļā izplatīto aborta kultūru, kas uz sievieti stāvoklī izdara spiedienu, parādot abortu kā palīdzību un „problēmas” vienkāršu atrisinājumu, neņemot vērā sekas, ko šāda rīcība var izraisīt un atstāt „garīgu ievainojumu” uz visu mūžu.

Mācītājs Dons Ričmans (Luterāņi dzīvībai ASV) runāja par konferences vadmotīvu no 1. Mozus grāmatas. Viņš atgādināja, ka vīrietis un sieviete tika radīti Dieva līdzībā, un viņiem tika dota pavēle augļoties un vairoties. Dievs viņus svētīja un raudzījās uz viņiem ar lielu labvēlību. Svētības daļa bija arī bērni. Mēs esam radīti Dieva līdzībā, jo arī mums Viņš ir dāvinājis spēju radīt. Bērni ir Dieva dāvana.

Pēc grēkā krišanas viss tika apgriezts otrādi – svētība kļuva par lāstu. Uzticību nomainīja kauns, Dieva iedibināto laulības kārtību nomainīja poligāmija. Mācītājs sniedza arī dziļāku ieskatu Israēla tautas vēsturē. Pieņemot Kānaānas tautu kalpošanu elkiem, tika pieņemta arī prostitūcija, homoseksualitāte un bērnu upurēšana. Kāpēc gan par to runāt, ja tas bija tik tālā pagātnē? Cik tomēr pārsteidzoši līdzīgā situācijā esam arī šodienas modernajā pasaulē! Arī šodien gan atsevišķas baznīcas, gan valstis atzīst un pieņem homoseksualitāti un abortu kā normu. Šodienas pasaulē šīs lietas ir pieņēmušas citu veidolu, taču gars, kādā tās darbojas, ir tas pats. Un sāpīgi ir tas, ka mēs klusējam, kad mūsu pašu valstī dažkārt bērnus redz vairāk kā lāstu, nevis svētību.

Jāņa Diekonta foto