Ne tikai Latvijā, arī Amerikā, daudzi vecāki un baznīcu vadītāji lauza galvas, kā visefektīvāk jauniešos attīstīt stipru un noturīgu ticību. Pētījumu grupa Deivida Kinnemana vadībā piecus gadus ASV pētīja veicinošos aspektus un izaicinājumus ticības attīstībai, ar ko strauji mainīgajā pasaulē sastopas pusaudži un jaunieši. Pētījuma rezultāti ir atrodami Kinnemana jaunajā grāmatā „Jūs mani pazaudējāt: kādēļ jaunie kristieši atstāj baznīcu un maina domas par to” (You Lost Me: Why Young Christians are Leaving Church and Rethinking Church). Tie liks aizdomāties draudžu un jauniešu vadītājiem arī Latvijā.

Projektu veidoja astoņi ASV mēroga pētījumi, ieskaitot intervijas ar pusaudžiem, jauniešiem, vecākiem, jauniešu mācītājiem un vadošajiem mācītājiem. Tika aptaujāti jaunieši, kas pusaudžu gados bija regulāri kristīgās baznīcas apmeklētāji, bet pēc 15 gadu vecuma pārstāja baznīcu apmeklēt. Pētījuma mērķis bija noskaidrot iemeslus, kāpēc notikusi atšķelšanās no baznīcas.
Nav tā, ka būtu tikai viens galvenais iemesls, kādēļ jaunieši pārstāj apmeklēt baznīcu. Kopumā pētījums atklāja sešas galvenās tēmas, kādēļ trīs no pieciem jeb 59 procenti jauno kristiešu pēc 15 gadu vecuma pazūd no baznīcas dzīves pavisam vai uz ilgāku laiku.
1. iemesls: baznīca šķiet pārspīlēti aizsargājoša

Mūsdienu pusaudžus un jauniešus raksturo un veido neierobežota pieeja idejām un pasaules uzskatiem, kā arī milzīgais popkultūras patēriņš. Būdami kristieši, viņi vēlētos, lai viņu ticība Kristum ir savienojama ar pasauli, kurā viņi dzīvo. Tomēr viņu kristietības pieredze bieži ir smacējoša, balstīta uz bailēm un risku noraidoša. Viena ceturtdaļa aptaujāto 18 – 29 gadus veco jauniešu atbildēja, ka kristieši demonizē visu, kas atrodas ārpus baznīcas (23 procenti atzīmēja pieredzēto ar „vienmēr” vai „bieži”).
22 procenti atzīst, ka „baznīca ignorē reālās pasaules problēmas” un 18 procenti norāda: „Mana baznīca pārāk satraucas par to, ka filmas, mūzika un video spēles ir kaitīgas”.

2. iemesls: pusaudžu un divdesmitgadnieku kristīgā pieredze ir sekla

Otrais iemesls, kādēļ jaunieši pamet baznīcu, ir tas, ka baznīcas pieredzē kaut kā trūkst. Viena trešdaļa jeb 31 procents atzina, ka „baznīca ir garlaicīga”. Viena ceturtdaļa jeb 24 procenti jauniešu atzīmējuši, ka „Ticībai nav saistības ar manu karjeru vai interesēm” vai „Bībeli nepietiekami izskaidro vai nepietiekami bieži māca”. Skumji, bet viena piektā daļa jeb 20 procenti jauniešu, kas pusaudžu gados apmeklēja baznīcu, sacīja, ka baznīcā Dievu nav piedzīvojuši.

3. iemesls: baznīcas naidīgums pret zinātni

Viens no iemesliem, kādēļ jaunieši jūtas atšķirti no baznīcas vai ticības, ir jūtamā spriedze starp kristietību un zinātni. Visbiežāk saņemtā atbilde par šo tēmu: “Kristieši ir pārāk pārliecināti, ka viņi zina visas atbildes” (35 procenti).
Trīs no desmit jauniešiem jeb 29 procenti uzskata: „Baznīca neiet vienā solī ar mūsdienu zinātnisko pasauli.” Viena ceturtdaļa jeb 25 procenti ir uztvēruši, ka “Kristietība ir pret zinātni”. Aptuveni tikpat daudz, 23 procenti jauniešu, sacīja, ka viņu ticību sašķobījušas debates par evolūcijas teoriju pret biblisko pasaules radīšanas teoriju.
Turklāt, pētījums atklāj, ka daudzie zinātniski domājošie jaunie kristieši cīnās ar to, kā palikt uzticīgiem vienlaicīgi gan ticībai, gan savam profesionālajam aicinājumam ar zinātni saistītajās nozarēs.

4. iemesls: jauno kristiešu baznīcas pieredze sakarā ar seksualitāti bieži ir vienkāršota, tiesājoša, nosodoša

Ar neierobežotu pieeju digitālajai pornogrāfijai un kultūrā, kas tik augsti vērtē hiperseksualitāti, pusaudžiem un divdesmitgadniekiem kristiešiem ir grūti saprast, kā dzīvot pilnvērtīgu dzīvi saistībā ar seksu un seksualitāti. Viens no mokošākajiem jautājumiem daudziem ticīgajiem jauniešiem: kā mūsdienu pasaulē ir iespējams dzīvot pēc baznīcas noteiktajiem šķīstības un nevainības kritērijiem, īpaši tagad, kad precības bieži vien tiek atliktas līdz gandrīz 30 gadu vecumam.
Pētījums norāda, ka lielākā daļa jauno kristiešu ir seksuāli tikpat aktīvi kā viņu vienaudži nekristieši, lai gan viņi ir konservatīvāki attieksmē pret seksualitāti. Viena sestā daļa jeb 17 procenti jauniešu „ir pieļāvuši kļūdas un to dēļ baznīcā jūtas nosodīti”. Seksualitātes tēma ir īpaši svarīga 18 – 29 gadus veciem katoļiem. Divi no pieciem jeb 40 procentu jauno katoļu sacīja, ka „baznīcas mācības par seksualitāti un dzimstības kontroli ir novecojušas”.

5. iemesls: viņiem ir grūti pieņemt kristietību kā vienīgo pareizo reliģiju

Jaunie amerikāņi aug kultūrā, kas augsti vērtē brīvību no aizspriedumiem, toleranci un pieņemšanu. Mūsdienu amerikāņu jaunieši atšķiras no iepriekšējām paaudzēm ar to, ka rasu, etniskuma, seksualitātes, reliģijas, tehnoloģiju un autoritāšu sakarā ir gatavi apvienot un pieņemt daudz dažādu ideju.
Lielākā daļa jauniešu vēlas viens ar otru atrast kaut ko kopīgu, pat ja reizēm tas nozīmē neņemt vērā būtiskas atšķirības. Trīs no desmit jeb 29 procenti jauno kristiešu sacīja, ka „baznīcas baidās no citu ticību uzskatiem” un tikpat daudzi jūt, ka viņi ir „spiesti izdarīt izvēli starp savu ticību un draugiem”. Viena piektā daļa jeb 22 procenti jauno kristiešu atzina, ka „baznīca ir kā lauku klubiņš tikai savējiem”.

6. iemesls: baznīca nav draudzīga pret tiem, kam ir šaubas

Saskaņā ar aptaujāto jauniešu teikto, baznīca nav vieta, kur viņi drīkst izteikt savas šaubas. Viņi tur nejūtas droši izteikties par to, ka reizēm kristietība šķiet absurda. Pie tam, daudzi ir piedzīvojuši, ka baznīcas atbilde uz viņu šaubām ir nepietiekami nopietna. 36 procenti jauniešu atzina, ka nespēj “baznīcā uzdot viņiem būtiskos jautājumus par dzīvi” un 23 procentiem jauniešu ir „nopietnas šaubas par viņu ticību”. Aptuveni 18 procenti jauniešu sacīja, ka viņu ticība „nepalīdz, kad uznāk depresija vai kādas citas emocionālas problēmas”.

Kā veicināt atgriešanos

Deivids Kinnemans, kas ir līdzautors grāmatai „unChristian”, paskaidroja, ka jauniešu atkrišanai no baznīcas dzīves būtu steidzami jāpievērš uzmanība, jo parasti baznīcas orientējas uz „tradicionālajiem” jauniešiem, kuru dzīves ceļi un jautājumi ir normāli un parasti.
Taču lielākā daļa jauniešu vairs neseko tradicionālajam dzīves modelim, kad līdz 30 gadu vecumam tiek pagūts viss: došanās prom no mājām, izglītības iegūšana, darba atrašana, apprecēšanās un bērnu radīšana. Šie dzīves notikumi bieži ir novēloti vai notiek citā secībā, vai arī mūsdienu jaunieši izvēlas kaut ko no tā visa vispār savā dzīvē neietvert.
“Galu galā fakts ir tas, ka baznīcas nezina, kā izturēties pret „jauno normālo”. Tā vietā garīdznieki un draudžu līderi viskomfortablāk jūtas, strādājot ar jauniem, precētiem cilvēkiem, īpaši ar tiem, kam ir bērni. Taču jauniešu dzīve strauji mainās, tehnoloģijas piedāvā pieeju visai pasaulei un dažādiem pasaules uzskatiem, viņi atsvešinās no dažādām iestādēm un ir skeptiski pret ārējām autoritātēm, ieskaitot kristietību un Bībeli.”
Pētījums atklāj, ka daļa jauniešu vadītāju un mācītāju ignorē pusaudžu un divdesmitgadnieku bažas un problēmas, jo viņi ir pārliecināti, ka jaunieši atgriezīsies, kad pieaugs un kad viņiem būs bērni. Tomēr te netiek ņemtas vērā dramatiskās izmaiņas, kas notikušas tehnoloģijās, sabiedrības dzīvē un reliģijā pēdējos 25 gados, kā arī tiek ignorēti lielie izaicinājumi, ar kuriem ik dienu sastopas jaunieši.
Citas baznīcas mēģina situāciju labot, darot visu iespējamo, lai viņu draudzes būtu pusaudžiem un jauniešiem  pievilcīgas. Taču, koncentrējot uzmanību galvenokārt uz jauniešiem, tiek aizmirsts par vecākiem ticības brāļiem un māsām, un „baznīca tiek celta uz jauniešiem tīkamo, nevis uz Dieva vaiga meklēšanu,” sacīja Kinnemans.
Pa vidu šīm galējībām tikko izdotā grāmata „Jūs mani pazaudējāt” norāda uz veidiem, kā jauno kristiešu problēmu vērā ņemšana varētu atdzīvināt kalpošanu un uzlabot attiecības ģimenē.
Kinnemans novērojis, ka daudzu baznīcu attieksme pret paaudzēm ir drīzāk hierarhiska, no augšas uz leju, nevis kā pret vienotu visu vecumu ticīgo komandu. „Ticīgo kopienās ir ļoti svarīgi veicināt un attīstīt starppaaudžu attiecības, lai plauktu un zeltu ticība jaunos un vecos. Daudzās baznīcās tas nozīmē metaforas maiņu no stafetes nodošanas nākamajai paaudzei uz daudz funkcionālāku viena ķermeņa bildi – visa ticīgo kopiena, visu vecumu ticīgie darbojas kopā, lai īstenotu Dieva nodomus.”

Pēc http://www.barna.org sagatavojusi Līga Āboltiņa