Reiz kāda paziņa, kad viņu uzteicu par īpašām profesionālām spējām un par viņas ieguldījumu darbā, kautrīgi atteica: „Ko jūs, nebūtu es, būtu kāds cits.”

Šī atruna, man lika aizdomāties, kāpēc cilvēki atbild tādā veidā uz iepriekš minēto un līdzīgiem jautājumiem, no kurienes gan nāk šī bieži vien dzirdētā frāze. Varbūt mūsu ģeogrāfiskajos platuma grādos tās ir komunistiskās filozofijas atkritumu druskas, kas vēl nogulsnējušās dažu cilvēku apziņā. Sociālisma laikmetā, sākot no Staļina līdz Gorbačovam gan atklāti, gan slēpti valdīja uzskats, ka neviens cilvēks nav neaizvietojams. Manuprāt, nekas tā nespēj līdzīgi rūsai iznīcināt cilvēka unikālo un vienreizējo personību, viņa misiju šajā pasaulē, kā minētā tipveida domāšana. Šādas un līdzīgas domas nekādā gadījumā neiedveš Dieva Gars. Dāvids vienā no psalmiem raksta: „ Jo Tu radīji manas īkstis, Tu mani veidoji un piešķīri man ķermeni manas mātes miesās. Es Tev pateicos, ka es esmu tik brīnišķi radīts, brīnišķi ir Tavi darbi, mana dvēsele to labi zina. Manas būtnes veidojums Tev nebija apslēpts, kad es slepenībā tapu radīts, zemes dziļumos veidots. Tavas acis mani redzēja kā bezmiesas iedīgli, un Tavā grāmatā bija rakstītas visas manas dienas, jau noteiktas, kad to vēl nebija it nevienas. „

Katrs cilvēks ir unikāls, neatkātojams Dieva veidojums, kurā Dievs pirmatnī ir ielicis savu tēlu. Taču iedzimtā grēka destruktīvais spēks, kas darbojas daudz dziļāk par cilvēka prāta saprašanas un intuīcijas spējām, jau no pirmajām zemes dzīves sekunžu simtdaļām to cenšas izārdīt. Notiek pat arī tā, ka šis vardarbīgais spēks izposta cilvēku embrija stāvoklī. Cīņa par Dieva radītā cilvēka piedzimšanu sākas jau tā ieņemšanas brīdī. Šī cīņa ir neredzama un pat zinātnei tās dziļākajās dzīlēs – neizpētāma. Tāpēc katrs dienas gaismu piedzīvojošais bērniņš ir kā Dieva brīnums, neskatoties pat uz iedzimtu destrukciju.

Pasaulē mazais cilvēks ienāk ar īpašu misiju, katrs ir Dieva ieplānots un lolots. Katram cilvēkam neskatoties uz viņa rasi, etnisko izcelsmi, intelektuālajiem un fiziskajiem dotumiem, viņa gara spējām, ir sava īpašā misija. Misija, kas ietver sevī jēgu – darīt šo pasali labāku.

Kā ilustrāciju rakstītajam, šajā Ziemsvētku laikā, vēlos minēt Franka Kapras spēlfilmu   „Šī ir brīnišķīga dzīve” ar Džeimsu Stjuardu galvenajā lomā. Filma ir stāsts par kādu Džordžu Bēliju, kuru varētu nosaukt par 30 to gadu Amerikas labsirdīgo uzņēmēju, vai arī par altruistu, šodienas kontekstā. Džordžs ir cilvēks, kas jau no mazotnes ir apveltīts ar labestību un iejūtību, kurš ieejot pieaugušo dzīvē, prot pelnīt un dalīties ar tiem, kam vajadzīga palīdzība. Taču nonākot nežēlīgās konkurences krustcelēs, piedzīvojot bankrotu, Džordžā iezogas agresija pret tuviniekiem un bezcerība turpmākajā. Viņš pazaudē interesi par dzīvi, par savu sievu, bērniem un citiem līdzcilvēkiem, kuri vienmēr bijuši viņa rūpju centrā. Viņš aizmirst par saviem altruistiskajiem mērķiem un nonāk līdz pašnāvības domām. Un tad šajā stāstā, kurā realitāte mijas ar kaut ko līdzīgu kristīgai pasakai, ierodas Džordza Bēlija Sargenģelis, kas iepriekšējā dzīvē bijis pulksteņmeistars Klorents- ļoti ticīgs vienkāršs vīrs. Pateicoties Klorenta atjautībai, Džordžs pirms izdarīt izvēli- dzīvot vai aiziet no šīs pasaules, piedzīvo iespēju ielūkoties apkārtējā sabiedrībā un līdzcilvēkos gadījumā, ja viņš nebūtu dzimis. Klorentam šo amizanto un liktenīgo ieceri piespēlē pats Džordžs, izdvešot savu, it kā pēdējo dzīves nopūtu: „Labāk būtu, ja es nebūtu dzimis”. Tad nu arī Džordžam tiek piedāvāta iespēja atgriezties viņa dzīvē svarīgajās vietās, tikties ar viņa dzīvē svarīgiem cilvēkiem un ielūkoties realitātē, kāda tā būtu, ja viņš nebūtu dzimis. Džordžam par lielu pārsteigumu, Sargeņģelis atklāj, cik viņa dzīve, viņam piešķirtajā telpā un laikā, ir bijusi labestību nesoša. Bez viņa tie cilvēki, kas no dzīves pirmajām dienām bijuši kopā ar Džodžu, nebūtu tapuši par tiem, kas viņi ir. Bez Džordža šī dzīve būtu sliktāka daudziem, daudziem cilvēkiem ar kuriem mijās viņa dzīves ceļš.

Gan filmas ilustrācija, bet galvenokārt Dieva Vārda patiesība caur psalmistu Dāvidu, sagrauj frāzes: „Nebūtu es, būtu kāds cits” ticamību. Katrs, kas ienāk šajā Dieva radītajā pasaulē ir ar īpašu Dieva piešķirtu misiju. Bet jautājums pastāv tajā, vai mēs to apzināmies, vai mēs audzinām savus bērnus tālāk ar misijas apziņu – darīt pasauli labāku, vai mēs saviem bērniem par piemēru arī paši dzīvojam tā, lai daudziem ap mums dzīve būtu labāka.

Iepretim stāstam, kurā atklājas katra cilvēka vienreizējā neatkārtojamā misija, ienākot mūsu kopējā dzīves telpā, šajā Ziemsvētku laikā ir vērtīgi pārdomāt kāda cita, kāda īpaša bērna piedzimšanu. Katru gadu mēs dziedot Ziemassvētkos angļu balādi ”Kas ir šis bērns” uzdodam atkal jautājumu no jauna. Kas ir šis bērns, kas piedzima Betlēmē? Te varētu minēt ne vienu vien kanoniski atstrādātu teoloģisku pierādījumu, kas apliecinātu Svēto Rakstu patiesību, ka zēns, kas Betlēmē piedzima Marijai ir Dieva Dēls. Bet vai tas mums dos sirds ticību? Varam izdziedāt visas bezgala jaukās Ziemassvētku dziesmas un tā arī palikt gada skaistāko svētku svinēšanas estētiskumā. Bet tie, kuri vēlēsies ielūkoties aiz svētku priekškara, ieraudzīs mazajā Jēzū pasaules Lielo pārveidotāju, kura misija bija un ir darīt šo pasauli labāku.

Un Jēzus šo misiju sāk ar ienākšanu ģimenē – sievietes un vīrieša attiecībās. Viņš ienāk ārpus stereotipiem, apejot cilvēku priekšstatus. Tādēļ Viņam bija nepieciešami īpaši pazemīgi un paklausīgi zemes vecāki, kuru laulībā viņš varētu ienākt kā Miera bērns, kuri nepretotos Dieva pārpasaulīgajai iecerei šajā realitātē. Kuri ļautos Dievam ienākt viņu ģimenē, radot pat apdraudējumu tā laika sociālajā un reliģiskajā kārtībā. Mēs tikai mazliet varam apjaust Jāzepa pārdzīvojumu jūdu patriarhālajā kultūrā, kad viņam vajadzēja pieņemt Mariju par sievu, kas zem savas sirds nesa Dieva dēlu. Kā jutās Jāzeps uzzinot, ka viņa līgava jaunava Marija ir ieņēmusi bērnu no Svētā Gara? Jāzeps vēlējās aizbēgt, mīlēdams Mariju un reizē baidīdamies no sekām. Notikušais šķiet kaut kas neiespējams cilvēka loģikai. Ne velti vēl šodien starp jūdiem klīst leģenda, ka Marijai Ješua esot piedzimis no kāda Romiešu karavīra un tas ir bijis ārlaulības bērns, par ko tā laika sabiedriskajā kārtībā draudēja nāves sods. Noticēt, ka Marijā ir viņas un Dieva dēls, pieņemt šo cilvēkam neaptveramo patiesību, pieņemt to, ka Dievs ir izvēlējies pasaulē ienākt caur sievieti, ņemot viņas miesu par savējo, tajā laikā ne katram bija pa spēkam, zinot cik necils un zems bija sievietes statuss. Dievs varēja izvēlēties arī citus ceļus, kā Jēzum ienākt zemes dzīvē. Dievam viss ir iespējams. Bet Viņš izvēlējās jaunavu Mariju. Dievs pārliecināja arī Jāzepu par viņa atbildību šajā notikumā. Jāzeps tādēļ ir kļuvis par vīrieša atbildības piemēru attiecībā pret sievieti un ģimeni cauri laikiem. Ar Jēzus ienākšanu Dievs darīja lielus darbus, to skaitā paaugstināja Mariju, kas savā klēpī iznēsāja Dieva dēlu, un līdz ar Mariju paaugstina visas sievietes, kas savā sirdī nes Jēzu. Lūk, ko paveica šis bērns!

Ar ienākšanu ģimenē Jēzus ir paaugstinājis arī bērna nozīmi, sagatavojis katra bērna ienākšanu sabiedrībā ar misiju, lai to darītu labāku. Ģimene ir kļuvusi kā labā sākums šajā ļaunuma skartajā pasaulē. Svētās ģimenes arhetipā ir ieausts gan bioloģiskās, gan audžu ģimenes modelis, kā zīme tam, ar ko sākt. Katrs jaundzimušais bērniņš, ja mēs viņu uzlūkojam caur Jēzus piedzimšanu, ir jauna iespēja pasaulē ienākt labam cilvēkam, kas šo pasauli darīs labāku. Kā kristīga pasaka šī iespēja varbūt šķitīs skeptiķiem, vai arī tiem, kuri neieskatīsies aiz svētku priekškara. Bet tiem, kuri tic un izprot Ziemsvētku notikumu, tie zina, ka Dievam viss ir iespējams un Viņa iesāktie ceļi šajā pasaulē ir patiesi.

Rudīte Losāne

Mag.theol