Kāda sieviete, kas daudzus gadus nostrādājusi slimnīcā, atvieglojot mirstošo pacientu stāvokli un pavadot kopā ar viņiem viņu pēdējās dzīves stundas, apkopojusi izteiktās nožēlas un atklāj medijiem piecas visbiežāk dzirdētās.

Cilvēki visvairāk nožēlo:

- ka viņiem nav bijis drosmes dzīvot viņiem vispiemērotāko dzīvi, nevis dzīvi, kādu no viņiem sagaida – šī nožēla izskan visbiežāk. Kad cilvēki apzinās, ka viņu dzīve ir gandrīz beigusies, viņi bieži atskatās uz to un ierauga, kādi sapņi palikuši nerealizēti. Lielākā daļa cilvēku nav mēģinājuši piepildīt pat pusi no savām patiesajām vēlmēm un nomirst apzinoties, ka tas noticis viņu pašu izvēles dēļ. Ir ļoti svarīgi dzīves ceļā mēģināt īstenot vismaz daļu no galvenajiem saviem sapņiem, jo tad, kad cilvēks sāk zaudēt veselību, var būt par vēlu kaut ko darīt. Veselība dod brīvību. To daudzi apzinās tikai tad, kad veselība sašķobījusies;

– ka tik daudz strādājuši - visi vīriešu kārtas pacienti nožēlo, ka par daudz strādājuši. Mūža pēdējos brīžos viņi ilgojas pēc savas jaunības un attiecībām ar mīļoto. Arī daļa sieviešu pacientu izteikušas šādu nozēlu. Bet tā kā viņas lielākoties bija no vecākās paaudzes, lielākā daļa nebija gādājušas iztiku ģimenei. Vīrieši no visas sirds nožēlo, ka lielāko daļu savas dzīves izniekojuši, strādājot vienmuļu darbu, gādājot iztikas līdzekļus. Izvērtējot savu dzīvesveidu, ir iespējams atteikties no liekā un samazināt prasības pēc konkrētas summas nopelnīšanas, par kuru līdz šim licies, ka tāda noteikti ir vajadzīga. Iegūstot savai dzīvei vairāk laika un plašuma, cilvēks kļūst laimīgāks un atvērtāks jaunām iespējām;

– ka pietrūka drosmes izrādīt savas jūtas - daudzi cilvēki apspieduši savas jūtas, lai saglabātu noteikta veida attiecības ar apkārtējiem. Rezultātā viņi dzīvojuši vidusmēra dzīvi un nekad nav kļuvuši tādi, kādus būtu vēlējušies sevi redzēt. Daudzu slimību rašanās cēlonis ir sevī apspiestās sarūgtinājuma un aizvainojuma jūtas. Mēs nevaram ietekmēt citu cilvēku reakciju, bet, izvēloties būt patiesi, varam savstarpējās attiecības pacelt jaunā līmenī un, iespējams, atbrīvoties no slimīgām attiecībām mūsu dzīvē;

– ka neuzturēja attiecības ar draugiem - ļoti bieži šie cilvēki bija tik pārņemti paši ar savu dzīvi, ka līdz pat viņu pēdējām dzīves nedēļām neapzinājās nepieciešamību uzturēt attiecības ar saviem senajiem draugiem. Kad beidzot apzinājās, reizēm vairs nepietika ne laika, ne spēka tos uzmeklēt. Daudzi izteica dziļu nožēlu, ka nav draudzībai veltījuši pietiekami daudz laika un uzmanības.  Lielākajai daļai cilvēku ar aktīvu dzīvesveidu ir raksturīgi piešķirt mazu vērību attiecībām ar draugiem. Bet, stāvot uz nāves sliekšņa, dzīves materiālā puse zaudē savu nozīmi. Protams, cilvēkiem ir svarīgi, lai ar viņu finansu lietām viss ir kārtībā, bet ne naudai, ne statusam mirstot vairs nav nozīmes. Tad svarīgi kļūst tie, ko mīl, un gribas mīļajiem sniegt kādu labumu.

– ka nav sev ļāvuši būt laimīgākiem – šī nožēla pārsteidza visvairāk. Daudzi līdz pat pēdējam brīdim nesaprata, ka viņu laime ir viņu pašu izvēles jautājums. Viņi bija pakļāvušies kādiem saviem ieradumiem vai kaut kādām pieņemtām idejām. Viņi atradās ierastā dzīvesveida „komforta” gūstā. Baidoties no pārmaiņām, viņi izlikās citu un savā priekšā, ka ir apmierināti ar dzīvi.

Pēc ziņu aģentūras CNL – NEWS materiāliem