Svētdienas skolas skolotājai, triju bērnu māmiņai, maiznīcas „Lielezers“ saimniecei Lāsmai Bomei ikdiena ir piepildīta ar darbiem un pienākumiem. Tomēr, kad ieeju Augstrozes luterāņu draudzes Betijas svētdienas skolas telpās Limbažos, Ezeru ielā, kur man norunāta tikšanās ar raksta varoni, ikdiena un steiga paliek aiz durvīm. Ir silts, telpas ir jauki iekārtotas, un fonā skan kristīgā mūzika. Droši vien arī tie gandrīz četrdesmit bērni, kas nāk uz svētdienas skolas nodarbībām, te jūtas kā pavisam atšķirīgā pasaulē.

- Tas ir neparasti, ka svētdienas skola nenotiek baznīcā, bet gan telpās parastā daudzdzīvokļu mājā. Kādēļ Augstrozes svētdienas skolas nodarbības notiek Limbažos, un kāpēc šī ir Betijas svētdienas skola?

- Augstrozes baznīca atrodas diezgan tālu no apdzīvotām vietām un draudze ir braucēju draudze. Cilvēki uz dievkalpojumiem sabrauc no Limbažiem, Valmieras, tuvākas un tālākas apkārtnes. Baznīcā arī ir iekārtotas telpas, kur bērni var spēlēties dievkalpojuma  laikā. 1999. gadā, kad ar vīru piedalījāmies seminārā Saldū, Gregora skolā, vīram radās doma, ka Limbažos vajadzīga svētdienas skola, lai tur varētu nākt bērni un apgūt kristīgās vērtības. Dome mums piešķīra telpas un joprojām palīdz, apmaksājot apkuri. Telpu īri maksājam kopā ar krievu Vasarsvētku draudzi, kas šeit svētdienās notur savus dievkalpojumus. Pirmos piecus gadus svētdienas skolā strādāja Agnese Jurisone, bet, kad viņa apprecējās un gaidīja bērniņu, skoliņā sāku strādāt es. Betijas svētdienas skola – tādu nosaukumu svētdienas skolai mūsu draudzes evaņģēliste Ivanda Ceijere ieteica dot manas meitiņas Betijas piemiņai. Dievs viņu aizsauca mūžībā, kad viņa bija vēl pavisam maziņa.

- Limbažnieki jūs un dzīvesbiedru Normundu pazīst kā maizes ceptuves „Lielezers” vadītājus. Vai tas nebija jauns un nepazīstams darbības lauks – mācīt bērniem kristīgo mācību?

- Nē, es pēc izglītības esmu ķīmijas un bioloģijas skolotāja un esmu arī strādājusi skolā. Vēl tagad reizēm palīdzu bērniem tikt galā ar ķīmiju. Darbs svētdienas skolā man nebija svešs, jo manas meitas arī ir mācījušās svētdienas skolā un esmu palīdzējusi svētdienas skolas nometnēs, ko veidojām kopā ar Valmieras un vēlāk – Trikātas draudzi. Izgāju arī svētdienas skolas skolotāju apmācības kursus, tāpat piedalos dažādās rekolekcijās un semināros.

- Pastāstiet vairāk par Betijas svētdienas skolu!

- Mūsu skolu apmeklē ap četrdesmit bērnu, un nodarbības notiek trešdienās un ceturtdienās četrās vecumu grupās. Kopā lūdzamies, lasām Bībeli, runājamies, mācāmies, dziedam, ēdam un strādājam arī dažādus rokdarbus. Liekam modernās kristīgās mūzikas diskus, un bērni dzied un dejo līdzi. Tā viņi mācās par brīvību un prieku Dievā. Cenšamies apmeklēt arī dažādus kristīgos pasākumus citur. Esmu vienīgā skolotāja. Reizēm gan ir grūti pārslēgties no vienas vecuma grupas uz citu. Esmu gribējusi un ļoti vēlos, lai man būtu kāds palīgs, bet līdz šim man tāda nav. Atliek vien lūgt Debesu Tēvam. Mana priekšrocība kā privātuzņēmējai ir tā, ka varu savu laiku saplānot un būt brīva no darba pienākumiem, kad jāvada nodarbības. Katru gadu mums ir kāda galvenā tēma. Šajā gadā tā ir ”Pateicība un prieks”. To arī gribu iemācīt bērniem – pateikties un priecāties Dievā. Pateicīgs cilvēks ir laimīgs cilvēks! Mums taču ir tik daudz dots! Šogad man bija tāds kā pārsteigums, ka liela daļa bērnu pirmajās nodarbībās īsti nemācēja pateikt neko labu par sevi, tikai slikto. Es cenšos viņiem iemācīt, ka katrs cilvēks ir brīnišķīgs, vērtīgs, īpašs, unikāls un labs, tikai bieži ļauj sevi ietekmēt ļaunajam. Tāpēc jāturas pie Dieva, kurš vienmēr vedīs pa pareizo un labo ceļu. Kopā ar bērniem lasām Bībeli, un viņi ik reizes mācās no galvas kādu pantu no Dieva Vārda, kurā ietvertas evaņģēliskās pamatpatiesības. Gribētos, lai viņi šos pantus atcerētos. Tāpat mēs mācamies arī lūgt un pateikties, pirmkārt, jau par ēdienu. Mums katrā nodarbībā ir kāds cienasts, un pirms ēdam, sakām galda lūgšanu.

- Jūs šiem bērniem esat kā dzīves skolotāja, jums ir jābūt stiprai. Vai nav grūti, ka te esat viena, un draudze nav līdzās?

- Man reizēm pietrūkst, ka nevaru darboties kopā ar vēl kādu skolotāju. Arī ar mūsu mācītāju nesanāk bieži tikties, tādēļ man ir ļoti svarīgi ticībā augt pašai. Svētdienās nodarbības nevadu, jo man ir būtiski būt dievkalpojumā. Cenšos arī piedalīties visos iespējamos svētdienas skolas skolotāju kursos, rekolekcijās, nometnēs, kristīgajos pasākumos. Daudz lasu kristīgās grāmatas un, mašīnā braucot, klausos Kristīgo radio. Man liels sapnis bija reiz pabūt Svētajā Zemē un esmu pateicīga Dievam, ka Viņš man šovasar deva iespēju brīnišķīgam ceļojumam uz Izraēlu, kad biju tur kopā ar Valmieras iecirkņa mācītājiem.

- Var nojaust, ka Bībele jums ir ļoti svarīga. Kā jūs lasāt Bībeli?

- Vados pēc principa, ko dzirdēju ”Cerības festivāla” padomdevēju apmācībās. Katru dienu lasu Psalmus – kā pateicības un slavas dziesmas, tad Salamana pamācības, kas sniedz gudrību attiecībās ar cilvēkiem. Lasu dažādas Jaunās Derības grāmatas. Man ļoti mīļa ir Jesajas grāmata, kas vēsta par mūsu Glābēju. Tāpat katru dienu lasu arī Rozeniusa grāmatu ”Dieva vārds katrai dienai”, un man ļoti mīļa ir Grega Boidsa grāmata ”Vēstules no skeptiķa”.

- Kā jūsu ģimene nonāca līdz ticībai?

- Augstskolas laikā man bija ļoti interesants zinātniskā ateisma pasniedzējs. Skan paradoksāli, taču viņš bija tas, kas radīja interesi par reliģiju. Viņa vadītās lekcijas patiesībā sniedza labu ieskatu reliģiju zinātnē. Lekcijās viņš mūs iepazīstināja ar dažādām reliģijām, vien lekciju beigās, aiz formāla pienākuma piebilda: ”Bet zinātniskais ateisms uz to skatās sekojoši…” Manas draudzenes klasesbiedrs bija Gatis Līdums, ko tagad zinām kā kristīgo psihologu. Viņa aicinātas, reiz pabijām Mateja baptistu baznīcā, kur spēlēja grupa ”Vārds” , un cilvēki bija draudzīgi un priecīgi. Tas radīja pirmos priekšstatus par kristiešiem. Man vispār reizēm patika ieiet baznīcās, jo tur sajutos kaut kā īpaši. Kad no Kurzemes puses atnācām dzīvot uz Limbažiem, vēlējāmies laulāties baznīcā. Tā kā mūsu paziņu lokā bija Ivanda un Jānis Ceijeri, un Ivanda vadīja Augstrozes draudzi, devāmies runāties pie viņas. Viņa mūs  sagatavoja laulībām un stāstīja par ticību. Tas bija pirmais Svētā Gara pieskāriens man.

- Vai tad arī radās jūsu mīlestība pret Dieva Vārdu?

- Jāatzīst, tolaik Bībeli nelasīju tik čakli kā tagad. Vairāk lasīju dažādas kristīgas grāmatas. Bībeli vairāk sāku lasīt tad, kad piedzima meitiņa Betija. Viņa bija smagi slima. Meklēju atbildes, kāpēc tas tā notika? Viss taču bija gājis tik labi, man bija labs vīrs, divi veseli bērni un arī biznesā viss veicās labi. Bet pēkšņi – tāds smags pārbaudījums. Tagad es pieņemu notikušo un pateicos Dievam arī par šo grūto laiku. Tieši tolaik iemīlēju Dieva Vārdu, saņemot tajā stiprinājumu un spēku. Sajutu īpašu Dieva mīlestību. Svētīgas bija arī rekolekcijas pie mācītāja Jāņa Bitāna Saldū. Nākošais dzīves posms, kas mani tuvināja Dievam, bija darbs svētdienas skolā, saskarsme ar citiem kristiešiem svētdienas skolas nometnēs. Esmu piedzīvojusi, ka ticība aug un nostiprinās, Dieva Vārdu klausoties, studējot un pielietojot ikdienā.

- Jūsos ir jaušams īpašs prieks.

- Jā, esmu laimīga par visu, ko man Dievs devis. Ka Dievs mani ir izredzējis Viņu iepazīt, jo arī ticība ir Viņa dāvana. To es arī atgādinu svētdienas skolas bērniem, ka viņi var būt laimīgi, ka viņi var ticēt Dievam. Daudzi no viņiem ir no neticīgām ģimenēm. Es ticu, ka šie bērni zinās, kur meklēt patieso ceļu dzīvē un kur var atrast īstu prieku, mīlestību un piepildījumu.

- Pastāstiet par savu ģimeni!

- Kopā vīru Normundu vadām maiznīcu ”Lielezers”. Vecākā meita Diāna mācās 12. klasē, Alise – desmitajā, bet Rūdolfs Jānis –  trešajā klasē. Ik svētdienu dodamies uz dievkalpojumu. Bērni zina, ka tas ir viņu pienākums un paklausība Dieva priekšā. Viņi paši var izvēlēties, uz kuru draudzi doties – vai pie baptistiem, vai kopā ar mani uz luterāņu baznīcu. Alise piedalās mūsu svētdienas skolas vecākajā grupā, Rūdolfs – jaunākajā. Diānai ļoti patīk fotografēt un kaut ko noformēt, kā arī sportot. Alise mums ir dejotāja un dziedātāja, spēlē klavieres. Viņa apmeklē arī jauniešu vakarus Limbažu draudzē. Rūdolfiņš mums ir aktīvs puika – viņam patīk sportošana un motokross. Šogad viņā lielu interesi ir izraisījusi arī makšķerēšana. Vīra hobijs ir motokross. Kopīgi arī ceļojam un slēpojam.

- Kā tas notika, ka no skolotājas kļuvāt par maizniekmeistari?

- Man vienmēr ir patikusi svaigas maizes smarža. Bet par maiznieci kļuvu, kad iepazinos ar savu vīru, kurš jau darbojās šajā jomā. Maiznieka arodu apguvu pie Ulmaņlaika maizniekmeistara Alberta Blumberga. Biju priecīga iegūt jaunas prasmes, un man tas nešķita nekas apkaunojošs no inteliģentā darba pāriet uz praktisku arodu. Maiznieka darbs arī ir radošs – nepārtraukti eksperimenti, kā labāk uzcept maizi, atrast labāku recepti. Daudz kas ir arī atkarīgs no tā, kādi ir graudi un graudu raža, jo tā noteiks miltu kvalitāti. Ir jāprot pielāgot doto izejvielu, saglabājot recepti. Ne vienmēr tas ir vienkārši un viegli.

- Kā nonācāt Limbažu pusē?

- Meklējām vietu, kur būtu kāda privatizējama ceptuve un kur varētu uzsākt savu biznesu. Pēc vīra drauga ieteikuma 1991. gadā nonācām Limbažos, kur iznomājām kādreizējā kolhoza ”Komunārs” maizes ceptuvi. Manam vīram bija ticība un pārliecība, ka 10 gadu laikā varēsim samaksāt miljons rubļu, cik toreiz prasīja par ceptuves nomu ar izpirkšanas tiesībām. Mūsu bizness veicās labi. Šajā pusē tolaik nebija pazīstama saldskābmaize un maizi ķertin izķēra, lai gan veikalā parastā maize maksāja divdesmit kapeikas, bet mūsu – pusotru rubli. 1994. gadā uzbūvējām lielo cehu. Tie bija ļoti veiksmīgi gadi biznesā.

- Vai krīze skārusi arī ”Lielezeru”?

- Jā, diemžēl. Krīze sākās tad, kad Latvijā ienāca lielveikalu tīkli, un pazuda mazie veikaliņi, kas bija čakli mūsu maizes pasūtītāji. Mūsu produkcija ir nopērkama arī ”Rimi” tīklā, tagad arī nedaudz ”Maxima” lielākajos veikalos. Tomēr mums ir grūti konkurēt ar lielražotājiem, kuri investīcijas saņem no ārzemēm. Manuprāt, Latvijas valdībai vajadzētu vairāk atbalstīt vietējos ražotājus. Tomēr, paldies Dievam, mēs pastāvam.  Lai gan ražošana, salīdzinot ar labajiem gadiem, ir samazinājusies uz pusi, pašlaik esam stabili.

- ”Lielezera” maize ir garšīga un sātīga. Šķiet, jūs izmantojat tikai dabiskās izejvielas?

- Tikai un vienīgi! Nav nekādu ķīmisku piedevu. Mūsu rudzu maize tiek gatavota kā senāk – plaucējums, ieraugs, mīkla. Raugs rupjmaizei un saldskābmaizei netiek izmantots. Tādu tehnoloģiju, kā mēs izmantojam, Latvijā izmanto vien retais. Lai gan tā ir it kā vienkārša, tā prasa uzmanību, rūpību un laiku. Ceļš līdz gatavajai maizei ir vairāk nekā diennakti garš. Tādēļ arī mūsu ekspeditoriem nav viegli – viņiem jau dienu iepriekš jāspēj paredzēt, kādi pasūtījumi būs nākamajās dienās. Veikalā maizi drīkst realizēt nepilnu nedēļu, tādēļ to grūti arī eksportēt. Piemēram, Zviedrijā tiek pieprasīti ļoti gari realizācijas termiņi, bet ar šo dabisko tehnoloģiju, bez ķīmijas piedevām, to nav iespējams īstenot.

- Ne velti arī Tēvreizē lūdzam: ”Mūsu dienišķo maizi dodi mums šodien.” Interesanti, ka maize katrā valstī ir citādāka.

- Jā, cilvēkam vislabāk garšo tā maize, pie kuras viņš pieradis no bērnības. Mums latviešiem tīk ķimeņu garša maizē, bet vāciešiem tā šķiet pārlieku eksotiska. Nīderlandieši brīnījās, cik mūsu maize ir smaga, jo viņu kukuļi, lai gan lieli, ir viegli. Savukārt Krievijas pircējiem latviešu maize šķiet pārāk salda. Viņiem garšo skābenākas maizes.

- Jūsu vīram ir pieredze ar maizes biznesu Krievijā.

- Viņš ir līdzīpašnieks uzņēmumā ”Rižskij hļeb” (Rīgas maize), kas darbojas vēl 300 kilometrus aiz Maskavas. Tur strādā arī seši latvieši no mūsu ceptuves. Sākumā Krievijas tirgu bija grūti iekarot, turienes bizness darbojas pēc citiem principiem. Taču tagad veicas labi, un lieli maizes noņēmēji ir Maskavas veikalu tīkli.

- Vai arī maiznīcā lieciniet saviem darbiniekiem par Kristu?

- Cenšos dzīvot tā, lai mana izturēšanās ikdienā un dažādās dzīves situācijās liecinātu par Kristu. Ikvienam darbiniekam jau ar savu attieksmi vēlos pavēstīt, cik viņš ir svarīgs kā cilvēks. Mūsu biznesā it īpaši ir svarīgas cilvēka prasmes, jo mūsu maize ir roku darba rezultāts. Maiznīcā es nešķiroju, vai cilvēks ir grāmatvedis, vai cepējs, vai apkopējs. Visi ir vienādi un visi ir svarīgi. Cilvēks nav darba mašīna. Katrs ir Dieva radīts, lai varētu domāt labas domas un darīt labus darbus. Reizi mēnesī, algas dienā, mums notiek lielā sapulce. Ikreiz tad arī cenšos nolasīt kaut ko no Bībeles vai kristīgām grāmatām, un stāstu par kristīgajiem principiem savstarpējās attiecībās, Lieldienām un Ziemsvētkiem tuvojoties, runājam par šiem svētkiem. Valsts dzimšanas dienai nākot, runāju par to, ka mūsu zemes brīvība ir izlūgta no Dieva un mums ir tik unikāla valsts himna –  lūgšana. Arī privātajās sarunās ar darbiniekiem, kad viņi jautā pēc padoma, cenšos liecināt par Dievu.

- Tūlīt būs Ziemsvētki. Ceptuvē tiek ceptas gardās rudzu mīklas piparkūkas, bet kā sagaidāt svētkus ģimenē?

- Cenšos, lai ar katru gadu Ziemsvētku laiks būtu mierīgāks, lai būtu mazāk stresa par to, vai katram tiks tā piemērotākā dāvana. Tā kā mums no radu saimes ir vislielākā māja, tad visi sabrauc pie mums, arī no tālās Kurzemes. Gatavojam kopīgu svētku galdu. Tad dodamies uz dievkalpojumu. Pēc dievkalpojuma mājās ir lūgšana un svētku vakariņas, un mūsu mājās izskan tāds kā svētku koncerts, ar dzejoļiem un dziesmām. Viens otru apdāvinām un priecājamies par pārsteigumiem.

- Svētdienas skolas bērni Betijas svētdienas skolā mācās par pateicību un prieku. Par ko pateicaties jūs?

- Es bieži sarunājos ar Debesu Tēvu, un zinu, ja arī lūgšana ne vienmēr tiek atbildēta, tad tā tomēr vienmēr ir uzklausīta. Jo ir trīs veidu Dieva atbildes ikvienai lūgšanai – jā, nē, vai – gaidi! Dievs nekad nenokavē. Pateicos, ka Latvijā ir draudzes, kas sludina Dieva Vārdu, un katrai draudzei ir vieta Kristus miesā un katrai ir savs uzdevums – kā slavēt Dievu ar dziesmām, kā sludināt Dieva Vārdu, lai Labā Vēsts aizsniegtu klausītāju sirdis. Ik dienas pateicos par Dieva žēlastību, ka Viņš mani pamodinājis. To arī mācu bērniem, ka, ik rītu pamostoties, ir jāatrod laiks pateikties Dievam par jauno dienu un lūgt Sargeņģeļa klātbūtni dienas gaitās. Esmu pateicīga, par sevi, par ģimeni, bērniem, par šo zemi un brīnišķīgo dabu, par darbu, par cilvēkiem man apkārt, par to, ka varu būt Dievā un ka man ir daudz kristīgu brāļu un māsu. Par to, ka man ir dāvāta  atziņa, ka Jēzus ir mans Glābējs un ka, ticot  Viņam, man ir mūžīgā dzīvība.