Es nekad neesmu gājusi nevienā svētceļojumā. Varbūt tāpēc, ka tos parasti rāda kā maršēšanu ar dziesmām un karogiem. Es arī ikdienā vairos no burzmas, un man visas svarīgākās sarunas gan ar tuviem cilvēkiem, gan ar Radītāju notiek klusumā un divatnē. Esmu piedzīvojusi īsus, mirklīgus svētceļojumus, esot nošķirtībā – ejot pa lauku ceļu, klausoties mūziku vai ieejot lūgšanā. Tāpēc ar lielu interesi lasu vācu komiķa Hapes Kerkelinga ceļojuma aprakstu „Kādu laiku būšu prom”. Viņš sākumā pat neticēja, ka pieveiks grūto, gandrīz astoņsimt kilometrus garo Jēkaba ceļu no Senžanpjedeporas līdz Santjago de Kompostelai.

Lasu un priecājos, ka par Dieva un sevis meklējumiem var runāt arī ar smaidu, brīžiem pat ironiju. Nezin, kā citur pasaulē, bet Latvijā, pieminot Dievu, daudzi kristieši burtiski pārakmeņojas, pārlaiž pār seju un valodu svēto glītumu, Kristus vārdiem runājot, kļūst par nobaltētiem kapiem. Mēs kā norāti bērni sargamies runāt par savām šaubām un vājo ticību, ko ir piedzīvojuši pat pravieši. Ar ko tikai mēs katrs nemēģinām salīdzināt Dievu! Ceļotājs Hape saka: „Dievs manā izpratnē ir kā lieliska filma, piemēram, „Gandijs”, kas ir vienreizēja un ieguvusi daudzas balvas. Un baznīca ir tikai vietējais ciema kino, kur mākslas darbs tiek rādīts. Vieta kur Dievs tiek projicēts.” Pārdrošs salīdzinājums? Kāds varbūt teiks – ķecerīgs. Bet, paskat, cilvēks, uzdrīkstēdamies būt atklāts un tiešs, nonāk pie atbildes, kas ir viņš pats un ierauga, kā citos cilvēkos projicējas viņa paša būtības dažādas izpausmes. Un tas noņem dusmas uz citiem un pārākuma apziņu.

Zīmīgi, ka visi viņa sastaptie īstie svētceļnieki ir nonākuši pie atziņas – šajā ceļā vismaz kādu laiku ir jāsoļo vienam. Barā mēs nesaklausām, neieraugām un paskrienam garām tam, ko meklējam. Bet svētceļojuma mērķis taču ir sastapt un ieraudzīt, nevis maršruta lapā ievilkt formālu ķeksīti. Soļodams pa Jēkaba ceļu un vairīdamies no savas personas atpazīstamības, kas var visu sabojāt, Hape ir sapratis: „Lai satiktu Dievu, vispirms ir jāizsaka aicinājums, jo nelūgts Viņš nenāk. Tas vienkārši ir pieklājīgi. Mums ir brīva izvēle. Ar katru Viņš veido gluži individuālas attiecības. Uz to ir spējīgs tikai tas, kurš patiesi mīl.” Vai ar mūsu savstarpējām attiecībām arī nav tāpat? Tās kļūst paviršas un nenoturīgas, ja nav patiesas mīlestības. Mēs dzīvojam bezgalīgu imitāciju pasaulē, kur tāpat kā ķermeņa uzlabošanai lietā liek silikonu, arī attiecības cilvēki piepūš ar neīstumu. Cik tukši bieži izrādās vārdi: „Es tevi mīlu!”

Ikvienam cilvēkam ir sava brīnumu pieredze – dīvainas satikšanās, neticamas sakritības un izglābšanās un, protams, arī jautājums, kā tas bija iespējams. Vienu no atbildēm izlasu šajā grāmatā: „Radītājs mūs pamet gaisā, lai pārsteidzošā veidā atkal notvertu. Līdzīgi kā jautrajā rotaļā, ko vecāki spēlē ar saviem bērniem. Un vēstījums ir šāds: paļaujies uz to, ka tevi uzmet gaisā, jo viņš tevi mīl un pilnīgi negaidot tevi noķers.” Pavērosim bērnus, kad viņi sajūsmā uzsmaida tam, kurš viņus tik droši met gaisā. Uzsmaidīsim mūsu Dievam!