9. novembrī Latvijas Universitātes Mazajā aulā notika LELB pirmā vadītāja – bīskapa Kārļa Irbes (1861 – 1934) 150 gadu jubilejai veltīta starptautiska konference.

Konferenci varētu uzskatīt par sava veida augstāko akadēmisko sasniegumu visu LELB pirmā vadītāja 150 gadu jubilejas pasākumu norisē. Tā kalpoja kā iespēja atcerēties un uzzināt vairāk par mūsu pirmo prezidentu un bīskapu. Jo, kā uzsvēra viens no referentiem, Kārļa Irbes dzīvē vēl ir pārāk daudz nezināmā. Tā vien šķiet, ka ne viena vien Irbes dzīves detaļa un uzskats ir vairāk mītiem un vēlāko paaudžu ietulkojumiem apvīta, nevis godprātīgi izpētīta un atstāstīta. Konferencē dzirdētais rosina cerēt, ka ar katru šādu soli nezināšanā balstīta leģendu producēšana vairs nebūs tik viegli iespējama.

Svētbrīža uzrunā LELB arhibīskaps Jānis Vanags, apcerot 1 Moz 28 notikumus, salīdzināja Kārli Irbi ar Vecās Derības ticības varoni Jēkabu, kurš savu ticību rūdīja cīņā ar daudziem šķēršļiem un grūtībām. Konferences ievaddaļu noslēdza LU TF dekāna, mācītāja Ralfa Kokina sveicinājuma vārdi, kuros viņš uzsvēra konferences nozīmi kā dialogam starp baznīcu un sabiedrību, kā liecībai par Reformācijas vēsts atgriešanos tautā. Šajā uzrunā tika skarts gan nozīmīgais devums, ko latvieši ir guvuši no Reformācijas vēsts izplatības mūsu zemē, gan arī vajadzība pēc atjaunotnes Svētā Gara vadībā.

Konferences akadēmisko daļu ievadīja Voldemāra Lauciņa priekšlasījums par Kārļa Irbes dzīvi un sarakstītajiem darbiem laika posmā līdz Pirmajam pasaules karam.

Mūsu pirmā bīskapa dzīve ir ne vien liecība par dižu kristieti un pārliecinātu latvieti, bet arī pierādījums viņa spējai redzēt pāri šaurajai ikdienai.

Lai arī baznīcas vēsturē vērojami viņa veikuma lietderību šķietami mazinoši fakti, piemēram, viņš nespēja novērst valsts īstenoto Jēkaba baznīcas atņemšanu luterāņiem un nodošanu Romas katoļiem, tomēr viņa darbība atstāja pēdas, kurās, pat mums nezinot, esam droši soļojuši gadu desmitus. Arī Irbes rakstu darbi interesentiem līdz šim ir bijuši ļoti maz pazīstami. Ir pārsteidzoši uzzināt, cik daudz no viņa rakstītā, sākot jau ar 19. gs. 80. gadiem, ir aktuāls un noderīgs arī šodien.

Lietuvas luterāņu baznīcas mācītājs Darius Petkunas stāstīja par 1897. gadā iznākušās Krievijas impērijas teritorijā esošo luterāņu draudžu Agendas izraisīto dialogu un ietekmi uz dievkalpojumu kārtībām, kuras izdotas jau pēc neatkarības iegūšanas, Irbes bīskapa kalpošanas laikā. Tikai nelielas izmaiņas vērojamas starp Agendu pirms Pirmā pasaules kara un neatkarības laikā. Zīmīgi ir tas, ka ievērojamākās izmaiņas vērojamas politiskajā sfērā, proti, tur, kur krievu impērijas Agenda draudzes lūgšanās iekļāva ķeizaru un viņa ierēdņus, tur neatkarības laikā izdotās Agendas ievietoja jaunās Latvijas prezidentu un valdību.

Rīgas iecirkņa prāvests Linards Rozentāls runāja par kontekstu, kādā radusies mūsu pirmā Satversme (1928. g.). Viņa novērojumi liecina, ka Latvijas luteriskās baznīcas konstitucionālo dokumentu pamatā tika ņemta vērā ne tikai jaunās Latvijas politiski sociālā situācija, bet baznīcas tiesību normas, kuras par ļoti nozīmīgām uzskatīja jau speciālisti iepriekšējās paaudzēs.

LU TF pārstāvis Valdis Tēraudkalns iepazīstināja klausītājus ar valsts un luteriskās baznīcas attiecību problemātiku, kuru skāra ne tik vien valsts iejaukšanās baznīcas lietās, bet arī baznīcas vēlme uzrunāt savu tautu. Kā piemērs tika minēts bīskapa Kārļa Irbes proponētais tautas baznīcas modelis, kuru diemžēl tolaik vēl nespēja daudzi saprast un, līdz ar to, tas arī neguva īpašu atbalstu.

Paša Irbes vīzijā, kurā bijusī kungu baznīca, kāda bija luteriskās baznīcas loma daudzu gadsimtu garumā, vairs ilgāk nespēja būt šādā statusā. Tā vietā baznīca varētu kļūt par kalponi savai tautai.

Viesis no Igaunijas, Prīts Rohtmets, stāstīja par Latvijas un Igaunijas baznīcu savstarpējiem kontaktiem laikā starp diviem pasaules kariem. Viņa uzmanības lokā bija trīs galvenās sadarbības sfēras – starp baznīcu oficiālo vadību, latviešu draudzēm Igaunijā ar Latviju un igauņu draudzēm Latvijā ar Igauniju, kā arī starp vācbaltu baznīcām abās jaunajās valstīs. Stāstītajā varēja vērot daudz paralēles, kas mūs un mūsu ziemeļu kaimiņus arvien ir vēsturiski padarījušas tik tuvus.

LU TF pasniedzejs Normunds Titāns analizēja vienu no Irbes darbiem „Vai kultūra bez reliģijas mūs izglābs?” Jau paša lekcijas sākumā referents noraidīja iespējamību, ka Irbe būtu uzskatāms par filozofu, vai teologu teorētiķi, bet gan uzsvēra, ka Irbe būtu raksturojams kā baznīcas darbinieks – praktiķis. Minētais Irbes darbs tika salīdzināts ar sava laika un mūsdienu kontekstu.

Somu teologs un liels Latvijas baznīcas vēstures pazinējs un draugs Jouko Talonens ar faktiem argumentēja pret diviem ilgu laiku pastāvošiem uzskatiem. Pirmkārt, viņš noraidīja apgalvojumus par to, ka LELB pirms Otrā pasaules kara pastāvošo garīdznieku sagatavošanas iestādi – K. Irbes dibināto Teoloģijas institūtu – būtu slēgusi padomju okupācijas vara 1940. gadā. Vēsturiskās liecības rāda, ka institūts ir izbeidzis savu darbību jau vairākus gadus pirms Latvijai tik nozīmīgajiem notikumiem, to slēguši paši luterāņi. Kā otro interesanto pretrunu somu pētnieks minēja to, ka Kārlis Irbe, kurš bija teoloģiski liberālu ideju oponents Latvijā, nebija konsekvents atbalstot šīm idejām tik tuvo Zviedru arhibīskapu Nātanu Sēderblūmu.

Vēl arvien paliek atklāts jautājums, vai Irbe neapzinājās savu un Sēderblūma uzskatu pretrunas, vai arī viņš raudzījās tām pāri kādu baznīc-diplomātisku apsvērumu dēļ.

Tā vien šķita, ka pats Talonens nosliecas par labu pirmajam, zināma romantisma ietekmētajam uzskatam.

Teoloģijas fakultātes Pedagoģijas nodaļas pārstāve Laima Geikina analizeja Kārļa Irbes pedagoģisko mantojumu. Irbes kalpošana saistīta ar lielu interesi par bērnu un jauniešu kristīgu audzināšanu, kas sakņojas jau viņa paša skološanās pieredzē. Savam laikam Irbe izmantojis progresīvas pedagoģiskās metodes un tādēļ kā drosmīgs inovators un arvien labāku pedagoģisko izteiksmes stilu meklētājs pelnījis būt par paraugu arī mūsdienām.

Brāļu draudžu misijas vadītājs Gundars Ceipe akcentēja Irbes ieinteresētību šīs kustības vēsturē un pieredzi ar tās darbību. Irbe, pats būdams kurzemnieks, ar Vidzemes brāļu draudzēm saskārās savas kalpošanas laikā Dzērbenē un Drustos. Arī Brāļu draudžu 200 gadu jubilejas pasākumos, kas notika K. Irbes LELB vadības laikā, bīskaps ņēmis līdzdaļu.

Konference aktualizēja daudzus ar Kārļa Irbes dzīvi un darbību saistītus noderīgus vēstures akcentus. Ar to konference ir kalpojusi gan akadēmiskajai videi, gan baznīcai, gan arī visai sabiedrībai.

Krīzes ietekme vēl ir jūtama Latvijā, tāpēc vairākām organizācijām vajadzēja apvienot spēkus, lai šī konference varētu notikt. Atsaucību un palīdzību tās rīkošanas komiteja guva no Baltijas jūras Baznīcas vēsturnieku Starptautiskā tīkla (International Network of Baltic Church Historians, INBCH), Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes (LU TF), Luterisma mantojuma fonda (LMF) un mūsu baznīcas. Katrs no atbalstītājiem projektā nāca ar savu „artavu”: Starptautiskais Baznīcas vēsturnieku tīkls palīdzēja uzaicināt ārzemju vieslektorus, LU piešķīra pasākuma norises telpu un nodrošināja konferences pārraidi internetā,[1] Luterisma Mantojuma fonds solīja gādāt par konferences materiālu izdošanu un mūsu baznīca palīdzēja ar ārzemju viesu uzaicināšanu un pasākuma norises programmas saistīto izdevumu segšanu. Pateicība katram un visiem kopā par rasto iespēju pievērst mūsu pirmā bīskapa dzīvei un darbiem akadēmisku uzmanību! Vienīgi Dievam lai ir gods!

Kristapa Sietiņa foto