Draudze ir pasaules cerība

2013 gada 14. novembrī / Autors: Bils Haibels

Kategorija: Raksti

Komentāri: 4 Drukāt >

Mt 16:18, Sak 29:19

Jēzus saka: “Es celšu savu Baznīcu, un elles vārti to neuzveiks” (Mt 16:18). Balstoties uz šo pantu, kurš ceļ Baznīcu visā pasaulē? Jā, tas ir Jēzus. Kurš nepieļaus tās sakāvi? Jēzus.

Pirms kādas savas uzstāšanās tiku stādīts priekšā visai neparasti: “Vēlos jūs iepazīstināt ar cilvēku, kura slavenais izteiciens par Baznīcu noteikti pārdzīvos viņu pašu.” Nodomāju: vai tad esmu jau ar vienu kāju kapā? Par ko viņš tur runā? Jau sāku nervozēt, bet viņš teica: “Vietējā draudze ir pasaules cerība.” Atviegloti uzelpoju. Jā, esmu to teicis ne reizi vien un nešaubīgi tam ticu.

Tovakar ilgi nespēju iemigt un izdarīju kaut ko tādu, ko agrāk nekad nebiju darījis. Apsēdos pie datora un iegūglēju frāzi “vietējā draudze ir pasaules cerība”. Uzminiet, kāds bija rezultāts! Šī frāze atkārtojās 251 miljonu reižu: “Vietējā draudze ir pasaules cerība.” Biju minēts kā šīs frāzes autors. Taču, kad sāku vērt vaļā dažas no atsaucēm, izrādījās, ka ļoti daudzi šo frāzi apstrīd.

Vietējā draudze ir bezcerīga

Taču viena lieta mani spārnoja. Pirmajos astoņpadsmit savas dzīves gados es būtu teicis: vietējā draudze ir bezcerīga. Kad viss, ko tu redzi, ir dzīvības, spēka un mīlestības trūkums, nekas cits neatliek kā godīgi atzīt – draudzei nav cerību.

Atceros, vidusskolas gados atgriezos mājās no kārtējā šļauganā, nedzīvā dievkalpojuma. Pie stūres bija mans tētis. Viņš man stāstīja par savu biznesa partneri, kura sieva bija slima ar vēzi, un to, cik ļoti tas šo cilvēku bija satriecis. Tētis teica: “Billij, es laikam uzaicināšu Bobu nākamnedēļ uz baznīcu, jo viņam pašlaik ir ļoti smagi.” Būdams vidusskolnieks, es tētim teicu: “Tēt, tikai ne to. Tikai ne to!” Ja Bobam būtu kaut visniecīgākā interese par Dievu, tad stundas laikā, ko viņš pavadītu mūsu draudzē, tā noteikti pazustu. Sīks knēvelis būdams, es brīdināju tēvu: nenodari to kādam, kurš tev ir nozīmīgs. Neved viņu uz baznīcu, tajā nav cerības!

Es to neteicu publiski, tikai privātās sarunās. Un ikreiz, kad devos prom no draudzes, sev nosolījos, ka man ar baznīcu būs tikai tik daudz darīšanu, lai es tomēr nokļūtu debesīs. Jo vietējā draudze ir bezcerīgs gadījums.

Vietējai draudzei ir cerība

Divdesmit līdz trīsdesmit piecu gadu vecumā manas izjūtas par vietējo draudzi bija diezgan mainīgas. Vairs nebiju tik kategorisks un reizēm biju gatavs atzīt, ka varbūt draudzei tomēr ir kāda cerība.

Mans pasniedzējs Triniti koledžā bija Dr. Gilberts Bilezikians (Dr. Gilbert Bilezikian), saukts arī par Dr. Bī, un, pateicoties viņam, mans cerības barometrs no “bezcerības” iedaļas pārslēdzās uz iedaļu “diezgan cerīgi”.

Dr. Bī klasē dzirdēju stāstu par ļaužu kopienu, kas bija radikāli nodevusies Dievam. Kad Dievs aicināja uzticēties Viņam pilnīgi, viņi bija tam gatavi. Kad Viņš lika tiem mīlēt citam citu, viņi mīlēja cits citu. Kad Viņš teica, ka tad, ja viņu lūgšanas būs drosmīgas, Viņš atbildēs, viņu lūgšanas kļuva drosmīgas, un viņi saņēma atbildes. Izzuda sociālie un ekonomiskie aizspriedumi. Izzuda dzimumu aizspriedumi. Izzuda rasu aizspiedumi. Šajā ticīgo kopienā, kuri bija radikāli nodevušies Dievam un cits citam, notika pārsteidzošas lietas.

Dr. Bī aizrautīgi stāstīja par dzīvi pirmkristiešu draudzē. Noslēgumā viņš jautāja: “Studenti, vai Dievs joprojām ir pārpasaulīgi varens? Vai Svētais Gars joprojām ir tas pats? Vai Jēzus Kristus joprojām glābj un atjauno cilvēkus? Vai Svētie Raksti joprojām ir patiesi? Atbildiet man! Kādēļ mūsdienās, mūsu kultūrā, mūsu pilsētā nevar būt šāda kopiena? Kādēļ gan kāds no jums nevarētu veltīt savu dzīvi tādas kopienas veidošanai?”

Tas man bija kā zibens spēriens. Pirmoreiz mūžā es aizrāvos ar vīziju, redzējumu. Vīzija var būt ļoti spēcīga. Cilvēkus, kuri citādi būtu apmierināti ar status quo, vīzija dzen uz priekšu. Vīzija liek cilvēkiem ar prieku nest upurus, jo viņi virzās uz šo nākotnes tēlu, kas ir tā vērts. Vīzija piedod gaitai vingrumu, kad normālā gadījumā tu spētu tikai čāpot. Cilvēki dzīvo vīzijai, un cilvēki mirst vīzijas dēļ biežāk, nekā jūs spējat iedomāties. Tik liels ir tās spēks.

Vai jums jebkad ir bijusi vīzija? Vai jums pēdējā laikā ir bijusi vīzija?

Salamana pamācībās teikts: ja pravieši klusē, tauta iznīkst (Sak 29:18). Tas nenozīmē, ka viņi mirst. Tas nenozīmē, ka viņi iznīkst fiziski. Tas vienkārši nozīmē, ka viņu skatiens apdziest, pleci nošļūk, un viņi sapinas sīkos sapnīšos.

Mani satvēra vīzija par to, kāda varētu būt draudze. Es ieraudzīju tās potenciālu, skaistumu un spēku un ar prieku atstāju savu rūpīgi sastādīto dzīves plānu. Es nozvērējos, ka nemiršu, iekams nebūšu vismaz pamēģinājis noskaidrot, vai to, kas notika draudzē, par ko vēstīts Apustuļu darbu 2. nodaļā, iespējams atkārtot 20. gadsimtā.

Kāds draugs mani uzaicināja pārcelties uz Čikāgu, lai Pārkridžas apkaimē palīdzētu izveidot jauniešu grupu. Toreiz es to neapzinājos, bet tas bija brīdis, kad parakstījos uz savas dzīves lielāko piedzīvojumu.

Dieva pārdabiskās darbības koncentrācija apmēram 36 mēnešu laikā bija neaptverama. Jauniešu grupa, kas sākumā sastāvēja no 25 cilvēkiem, izauga līdz tūkstotim. Visu, ko biju mācījies Dr. Bī nodarbībās par Apd 2 draudzi, es pārcēlu uz šo nelielo jauniešu grupu un centos tur īstenot. Piecpadsmitgadīgiem pusaudžiem mācīju, kā saņemt Svētā Gara piepildījumu. Un šie bērni, saņēmuši šo mācību, vienkārši teica: “Svētais Gars, piepildi mani!” Mācīju viņiem, kā atklāt un izmantot savas gara dāvanas, un viņi kavējās baznīcā līdz pusnaktij, ja tur biju arī es, jo dega nepacietībā uzzināt, kādu dāvanu Svētais Gars viņiem piešķīris.

Mācīju bērniem par kopienu, ko tas nozīmē – atvērt savu dzīvi citiem. Mācīju par konfliktu risināšanu. Pirmajā vakarā, kad mēs par to runājām, teicu: “Ja esi nikns uz kādu, pamēģini rīkoties tā, kā šovakar dzirdēji.” Bērni skatījās uz mani un jautāja: “Kad?” Atbildēju: “Tagad.” Tad piecēlās puisis, piegāja pie kāda, ar ko bija nedaudz saķēries, un atvainojās viņam. Piecēlās vēl kāds un darīja to pašu. Tad vēl viens un vēl. Šie bērni rīkojās tā, kā mācīja Bībele.

Ņemot vērā milzīgo evaņģēlija spēka eksploziju šajā grupā un šo jauniešu ģimenēs, nolēmām, ka turpmākajos divos mēnešos veltīsim pāris dienu, lai gavētu. Nopietni gavētu. Atturēsimies no cietas barības divas trīs dienas. Mēs gavēsim un lūgsim par saviem draugiem. Mēs stāvēsim uz ceļiem Dieva priekšā un lūgsim, lai Viņš sāk darboties mūsu draugu dzīvē. Mēs kopīgi apņēmāmies gavējot un lūdzot aicināt savus draugus uz baznīcu.

Tovakar kopā ar skolēniem lūdzām vēl ilgi pēc pusnakts. Pie manis bija baznīcas atslēgas, es biju “atslēgu turētājs”. Kad visi bija prom, izgāju pa aizmugures durvīm. Atceros to, it kā tas būtu noticis vakar. Aizslēdzu durvis, atspiedos pret sarkano ķieģeļu sienu, mani ceļi saļodzījās, un es noslīdēju uz ietves. Teicu: “Dievs, ja Tu tā turpināsi, tad arī es turpināšu tāpat līdz savai nāves stundai.” Un savā sirdī es sadzirdēju: “Tur, no kurienes tas nāk, ir vēl daudz, ko saņemt. Turpini tāpat uz priekšu, un Es turpināšu darboties.”

Vietējā draudze ir pasaules cerība

Nākamais pavērsiens manā dzīvē bija brīdis, kad dienasgrāmatā ierakstīju vārdus: “Vietējā draudze ir pasaules cerība.” Ticat vai ne, bet šis pavērsiens notika četrdesmit piecās minūtēs, pēc piecpadsmit Vilovkrīkā pavadītiem gadiem.

Gaidīju reisu uz Čikāgu. Biju viens. Lasīju avīzi. Uzgaidāmā telpā spēlējās divi zēni – kādus septiņus un deviņus gadus veci. Pēkšņi viens no viņiem atvēzējās un trieca dūri otram sejā, notriecot viņu gar zemi. Izdzirdēju troksni un nolaidu avīzi. Tajā pašā mirklī vecākais no zēniem sagrāba jaunāko aiz matiem un sāka dauzīt viņa galvu pret flīžu grīdu. Tas viss notika vienā mirklī. Skatījos uz visām pusēm, cerēdams ieraudzīt zēnu vecākus. Kurš viņus izšķirs? Mani pārņēma sašutums. Neciešu vardarbību, un šāda rīcība man likās šausminoša. Nometu avīzi zemē un skrēju pie zēniem, satvēru viņus un atrāvu vienu no otra. Vecākais joprojām mēģināja sist un skrāpēt – tagad jau man. Turēju katru pie savas rokas, cenšoties palīdzēt vienam piecelties un neļaujot otram uzbrukt.

Tieši tajā brīdī pie manis pienāca lidostas darbinieks un jautāja: “Vai jūs esat Bils Haibels?” Atbildēju: “Jā… bet esmu aizņemts.” Viņš teica: “Šis reiss gaida uz jums. Ja vēlaties uz to paspēt, jums tūlīt jādodas uz lidmašīnu.” Es atbildēju: “Tādā gadījumā jums jāapsola, ka atradīsiet šo zēnu vecākus un noskaidrosiet situāciju. Apsoliet man, ka jūs to izdarīsiet.” Darbinieks atbildēja: “Es tikšu ar to galā. Dodieties uz lidmašīnu.” Es paklausīju.

Lidmašīnā man bija vieta pie loga. Biju pilnīgi izsists no sliedēm. Atceros, ka gribēju atslēgties un palasīt burāšanas žurnālu. Gribēju izdzēst no prāta šo šausminošo skatu. Bet Svētais Gars man čukstēja: “Necenties izvairīties! Nevelc ārā savu burāšanas žurnālu. Es gribu, lai tu padomā par šī vecākā zēna nākotni. Vai šis deviņgadīgais puika būs izcils students, apprecēsies ar savu vidusskolas mīlestību, iegūs lielisku darbu, vai viņam būs skaista māja, vai viņš dzīvos laimīgi līdz mūža galam un beigās nonāks debesīs?” Vai nav ticams, ka viņš, kurš ar dūrēm uzbrūk mazākiem, vidusskolas gados jau ķersies pie nažiem, pēc tam nopirks sev ieroci, nogalinās kādu, viņu ieliks cietumā un beigās nonāks ellē? Kurš no variantiem tev šķiet ticamāks?

Tad es sapratu. Un, lūk, kā pie manis atnāca šī doma: šim puikam ir tikai viena cerība, cerība uz kādu dedzīgu Kristus sekotāju no Apd 2 līdzīgas draudzes, kurš pārtvers viņu ceļā no šā brīža līdz laikam, kad viņam būs jādodas cietumā. Viņš vai viņa šim puikam teiks: “Es nezinu, kas ar tevi ir noticis iepriekš, kas tevi ir tik ļoti sāpinājis, ka tu tā izturies pret savu līdzcilvēku, bet es esmu šeit, lai tev pateiktu, ka ir kāds, kurš tevi ļoti mīl, vairāk par visu. Un šī neaptveramā mīlestība var pilnīgi izmainīt tavu naida pilno sirdi. Un ne tikai tas. Tepat ap stūri ir draudze, kas mīlēs tevi tādu, kāds tu esi. Tu vari slēgt ar mums vienošanos un mēs tevi aizvedīsim pie šīs mīlestības. Dievs salabos tavu sirdi, un mēs to pārsiesim.”

Raugoties ārā pa lidmašīnas logu starp Sanhuanu un Čikāgu, nonācu pie stingras pārliecības: tādēļ, ka Jēzus Kristus vēsts ir vienīgais spēks uz Zemes, kas spēj radikāli un neatgriezeniski izmainīt cilvēka sirdi, tādēļ, ka šīs vēsts ir uzticēta Baznīcai, lai tā to pārvaldītu un pasludinātu līdz pasaules galam, vietējā draudze ir pasaules cerība. Tas ir viss.

Ja vietējā draudze ir pasaules cerība, tad tas attiecas uz jebkuru draudzi visā pasaulē. Mums jādara viss, kas ir mūsu spēkos, lai palīdzētu ikvienai draudzei pastāvēt. Un tā kādus pēdējos divdesmit gadus tas ir iemesls, kādēļ es no rītiem kāpju ārā no gultas.

Vai vietējā draudze pastāvēs līdz laiku beigām?

Taču pēdējos gados es uzdodu sev jaunu jautājumu: “Vai vietējā draudze pastāvēs līdz laiku beigām?” Man šķiet, ka šis jautājums mani nodarbina tādēļ, ka pasaulē ir tik daudz mēslu un bezcerības. Tik daudz vardarbības. Tik daudz šausminošu notikumu. Vai draudze to izturēs? Nesteidzieties ar atbildi. Atcerēsimies, ka milzīgas impērijas ar simtiem miljonu iedzīvotāju, par kurām domāja, ka tās pastāvēs mūžīgi, šodien ir vēsture: Persijas impērija, Romas impērija, Otomana impērija. Kurš to būtu domājis, ka veselas impērijas var sabrukt un sairt pīšļos? Tās nesagaidīja laiku beigas.

Atgriezīsimies pie Mateja 16:18: “Es celšu savu Baznīcu, un elles vārti to neuzveiks.” Kas mums dod pārliecību, ka Baznīca pārdzīvos citas organizācijas, dinastijas un impērijas pasaulē? Kurš to ceļ, uztur, aizsargā, atjauno, kurš to pārrada arvien no jauna? Neviens cits kā Jēzus pats. Dieva Dēls. Trīsvienības otrā persona. Pasaules Pestītājs. Draudzes uzturētājs līdz laiku beigām.

Gandrīz pirms četrdesmit gadiem, sēžot koledžas klasē, klausoties Dr. Bī, dzirdēju šo tekstu: “Es celšu savu Baznīcu.” To saka Jēzus. Dr. Bī teica: “Studenti, vai jūs saprotat, ka tas ir vienīgais, ko Jēzus dara laikā starp savu uzņemšanu debesīs un atkal atnākšanu?” Viņš nediriģē eņģeļu kori – viņi itin labi iztiek bez Viņa. Viņš neregulē planētas, lai tās neiziet no savām orbītām, – tās itin labi iztiek bez Viņa. Viņš neiegrimst pēcpusdienas snaudā un nemin krustvārdu mīklas. Visa viņa uzmanība 24/7 ir pievērsta Baznīcas celšanai, kas ir pasaules cerība. Viņš to ceļ Singapūrā, Sidnejā, Mumbajā, Mehiko, Šanhajā un Čikāgā. Viņš zina, ka tā ir pasaules cerība.

Lūdzu, saprotiet, ka viena no lielākajām privilēģijām ir piedzīvot, ka Jēzus tev uzsit pie pleca un saka: “Ei, Jāni, Pēteri, Marta, Ilze, Man ir priekš tevis izšķiroši svarīga loma Baznīcā, ko Es ceļu un kas ir šīs pasaules cerība. Viens no iemesliem, kādēļ Es tevi aicināju pie sevis, atpestīju no grēka, apdāvināju un piepildīju ar Svēto Garu, sagatavoju, izmantojot klupienus un zilumus, ko tu piedzīvoji, ir, lai tu būtu spējīgs spēlēt šo izšķiroši svarīgo lomu Baznīcā, kuru Es ceļu. Tu man esi vajadzīgs. Vai tu piedalīsies Manas Baznīcas celšanā?”

Atcerieties, tā ir pasaules cerība. Ja esat jebkad jutuši šo pieskārienu plecam un apzinājušies, cik neaptverami liels ir šis Dieva Dēla, pasaules Pestītāja, aicinājums, par spīti jūsu un manai salauztībai, jūsu un manām vājībām, pievienoties Viņam Baznīcas celšanā Viņa godam un pasaules svētībai, kā, Dieva dēļ, jūs varat pateikt nē?

Ikviena patiesa Kristus sekotāja rīta lūgšanai vajadzētu būt: “Jēzu, šodien es no jauna sevi atdodu tam darbam, ko Tu man esi uzticējis, ceļot savu baznīcu pasaulē. Es no jauna esmu pārsteigts par to, ka Tu iesaisti mani šajā darbā, kas spēj izmainīt pasauli. Tādēļ šodien es ar prieku dodu Tev savu mīlestību, savu sirdi, talantus, spēku, radošās spējas, uzticību, resursus un savu pateicību. Es atdodu sevi visu tai lomai, ko Tu man esi paredzējis savas baznīcas celšanā. Es to pildīšu katru dienu līdz savai pēdējai stundiņai. Es to pildīšu Tavam godam. Es to pildīšu pasaules dēļ, kurai tas ir vajadzīgs. Tu vari ar mani rēķināties.”

Vai varat iedomāties, kas notiktu, ja divi miljardi cilvēku pasaulē, kuri sevi uzskata par Kristus sekotājiem, no sirds lūgtu šo lūgšanu? Labi, netēmējot tik augstu… vai varat iedomāties, kas notiktu, ja ikviens Kristus sekotājs Baznīcā, kurai piederat, no sirds lūgtu šādu lūgšanu katru rītu?

Elles vārti izkustu mūsu acu priekšā. Par šādu draudzi rakstītu visās vēstures grāmatās līdz laiku beigām. Mēs piedzīvotu pārdabisku Dieva spēka darbību, līdzīgu vai pat varenāku nekā aprakstīts Apustuļu darbu 2. nodaļā. Taču jums katru rītu jālūdz šī lūgšana. Dzīvojiet tā un piepildiet to!

Dažiem ir ciniska attieksme pret baznīcu. Bet Dievam rūp baznīca. Es melotu, ja teiktu, ka lietas nav iespējams kardināli mainīt. Esmu pārliecināts, ka Dievs to var. Ja uzskatāt, ka Dievs nevar palīdzēt, jums nav taisnība. Nākotne atklās, ka viss iet uz labo pusi. Mespēju ticēt, ka ļaunums nekad netiks uzvarēts, ka rasismu nav iespējams novērst, ka nabadzība nav iznīdējama. Neļaujiet sevi apmuļķot. Dievs mūs ir izmainījis, lai mēs mainītu pasauli. Es atsakos ticēt, ka baznīca atrodas uz iznīcības sliekšņa. Mēs esam aicināti mīlēt cits citu – tā ir patiesība. Dzīvojot kopienā, mūsu dzīve var būt pilnvērtīgāka. Prieks ir iespējams. Es neticu, ka Dievs vairs nemājo starp mums. Nē. Vietējā draudze joprojām ir pasaules cerība.

Publicēts saīsināti

No angļu valodas tulkojusi Māra Zviedre

Bils Haibels (Bill Hybels) ir Vilovkrīkas draudzes (Willow Creek Community Church) mācītājs Dienvidbaringtonā (Ilinoisas štats, ASV), kustības Global Leadership Summit dibinātājs. Uzruna sacīta Vilovkrīkas draudzē 2011. gada 15. oktobrī draudzes 36. gadadienā.

Takes about six to eight rounds and you’ll be feeling the flattening of your belly. And a lot of core work. In addition, three unventilated fetal lambs that had exposure to either saline or betamethasone and three normal term lambs that were http://www.cheapnfljerseyssu.com ventilated were included for immunoblotting or vascular ring studies.Betamethasone treated lambs had significantly better oxygenation during the first 2 with a twofold difference by the end of 1 (Figure 1a). The control animals had some increase in the PO2 during hours 2 and the difference between the two groups was not significant during that time. However, I feel that technology is the death card for person communication . The cheap nfl jerseys art of communication is fast becoming a lost art. I also want to use this space to call out network sibling The CW which finally began grabbing the male demo it had been so sorely lacking and used it to have their most watched season in seven years. While they were flat in the demo, they made some real www.foakleysaaaa.com/home/fake-oakley-sunglasses-sale/ strong gains that you can read more about by clicking here.. Earlier this month, 25 people were killed when protesters clashed with security forces. Protesters began a campaign last month to dissolve parliament and hold elections immediately.” NPR’s Michael Sullivan reports:. Some examples of manufacturers that produce sports watches include Timex, Casio and Coleman. For specific operation instructions for your NFL Jerseys China model, refer to your user manual. As head coach of the Bulls, Jackson won six NBA championships, with two “three peats.” In 1998, Jackson was named one of the 10 greatest coaches in league history. In 1999, he became the coach of the Los Angeles Lakers and ten years later, Jackson won his 10th NBA championship as a coach when the Lakers defeated the Replica Oakleys Magic.. And if it’s a lie then it’s still a better story than any of our politicians can muster, and certainly more comforting. Realizing you’re in the capable hands of a man who defeats tigers in his spare time is reassuring. I’m just going to show you a few things you could just do even around the house that’s really going to help you get that heart rate up, and that’s what it’s going to take to help you lose weight. First thing you need is a step, or maybe you don’t even need a step, something around the house. Weeks cheap nfl jerseys later, former San Diego Chargers Fake Oakleys linebacker Junior Seau shot himself in the chest with a .357 caliber Magnum. Both retired players were later diagnosed with CTE.. The secret is magnets, and we’re not talking about the pseudoscience bullshit magnetic bracelets that are intended to cure your arthritis. This is no placebo, this is transcranial magnetic stimulation, where a patient’s head is exposed to a powerful electromagnet that stimulates the mood controlling areas of the brain.

Ieteikt šo rakstu: draugiem.lv facebook twitter

4 Komentāri:

  • Dave 30. janvārī 16:08

    .... tnx for info!...

  • jorge 25. novembrī 14:27

    .... ñïàñèáî çà èíôó!!...

  • Herbert 27. jūlijā 6:46

    .... ñïñ....

  • bradley 27. jūlijā 0:44

    .... áëàãîäàðñòâóþ....

Leave a Reply

Autori

Admin Admin Agrita Drēska
Aleksandrs Bite Alfs Helmuts Trepšs
Alnis Auziņš Anda Līce
Andra Konovaļčika Andris Upenieks
Anita Uzulniece Arta Ciša
Asnate Dzene Bils Haibels
Dace Cīrule Dace Ezera
Dace Salmane Daiga Upeniece
Darjus Petkuns Diāna Siliņa
Dītrihs Bonhēfers Dzintra Geka
Edgars Gertners Einārs Alpe
Elga Zosima Elīna Lāce
Evija Puķe-Jansone Georgs Maiznieks
Gints Polis Gunita Āre
Guntars Prānis Guntis Kalme
Ieva Muktupāvela Ieva Samauska
Ilmārs Rubenis Ilze Barkus
Ilze Vitāle Ilze Gailīte
Ina Grasmane Ina Poļevska
Indulis Paičs Inese Knipše
Inese Segliņa Inese Šteinerte
Inga Reča Ingeborga Ansone
Ingrīda Briede Ingrīda Lisenkova
Ivars Jēkabsons Ivars Kalviņš
Ivars Kupcis Iveta Kalme
Iveta Gaile Ivo Pavlovičs
Jānis Diekonts Jānis Gabrāns
Jānis Rožkalns Jānis Vanags
Džons Ortbergs Juris Morics
Juris Rubenis Juris Uļģis
Juris Zariņš Kaspars Ozoliņš
Kaspars Upītis Kaspars Eglītis
Kintija Bulava Kristīna Soloha
Lauma Tereščuka Laura Andersone
Laura Turlaja Lelde Kupce
Līga Āboltiņa Līga Bitmane
Līga Liepiņa Līga Strikmane
Ligita Ābolniece Ligita Ābolniece
Ligita Ābolniece Lilija Tenhāgena
Linards Rozentāls Linda Kilevica
Māra Evardsone Māra Jensone
Mārcis Zeiferts Marika Zelča- Čerāne
Miervaldis Vanags Milda Klampe
Monika Sproģe Oļegs Sirotkins
Pāvils Brūvers Pēteris Eisāns
Raimonds Mežiņš Reinhards Slencka
Reinis Kulbergs Rita Brūvere
Rita Otomere Sandra Gintere
Santa Cileviča Stella Liepiņa
Uģis Brūklene Valda Grīnvalde-Šakurova
Vera Veronika Rozīte Viesturs Pirro
Vilis Kolms Vilnis Cīrulis
Voldemārs Lauciņš Zane Leja