Dzīve uz parāda

2013 gada 14. decembrī / Autors: Jānis Vanags

Kategorija: Sprediķi

Komentāri: 5 Drukāt >


Lai jums, brāļi, nepaliek apslēpts tas, ka Kungam viena diena ir kā tūkstoš gadu, un tūkstoš gadu kā viena diena. Kungs nevilcina Savu apsolījumu, kā daži domā, bet pacietīgi gaida uz mums, jo Viņš negrib, ka kādi ietu pazušanā, bet grib, ka visi grēku nožēlā atgriežas. Kunga diena nāks kā zaglis, tanī debesis ar lielu troksni izgaisīs, pasaules elementi sadegdami izjuks, un zemi un visu, kas uz tās, Dievs piemeklēs. Ja reiz viss tā ies bojā, kādiem gan jums vajadzētu būt svētā dzīvošanā un dievbijībā, gaidot un steidzinot Dieva dienas atnākšanu, kad debesis ugunīs izjuks un pasaules elementi uguns kvēlē izkusīs. Bet pēc Viņa apsolījuma mēs gaidām jaunas debesis un jaunu zemi, kur taisnība mājo. Tādēļ, mīļotie, to visu gaidīdami, pūlieties, lai Dievs jūs atrod neaptraipītus, bezvainīgus un miera pilnus! Mūsu Kunga pacietīgo gaidīšanu uz mums uzskatiet par mūsu glābšanu. (2Pēt 3:8–15)

Svētais Pēteris, apustuļu princis, var likties drusku patāls no mūsu ikdienas. Varbūt kādam viņš pat drīzāk šķiet kā joku tēls, ko anekdotēs mēdz stāstīt par situācijām, kādās cilvēks var nonākt pie paradīzes vārtiem. Tomēr viņa nolūks ir uzrunāt mūs tieši sadzīviskajā ikdienā.

“Kungs nevilcina Savu apsolījumu, bet pacietīgi gaida uz mums,” raksta Pēteris. Ko viņš ar to grib teikt? Mēs dzīvojam uz parāda. Beigu lietām, par ko Pēteris raksta, jau sen vajadzēja notikt, taču Dievs acīmredzot nav apmierināts ar cilvēces rezultātu un ir piešķīris pasaulei papildlaiku. Mēs vakarā guļamies un no rīta ceļamies, mēs dodamies uz darbu vai skolu, poliklīniku vai uz veikalu, bet laiks jau ir iztecējis… Lielais Tiesnesis vēl tikai vilcina fināla svilpi vai, kā saka Pāvils, pēdējo bazūni. Tā var atskanēt jebkurā brīdī. Un svarīgākais tad būs tas, kur es esmu, kur es tajā brīdī atrodos.

Pētera vārdos par beigu lietām varam pamanīt divas svarīgas lietas. Pirmkārt, tās būs visu aptverošas, visu aprijošas pārmaiņas, un, otrkārt, tās būs negaidītas. Nekas nepaliks tā, kā bijis, – debesis zudīs, pasaules pamati degdami izjuks, jeb kā jaunajā tulkojumā “pasaules elementi uguns kvēlē izkusīs”. Nekas, uz ko esam pieraduši paļauties, nepildīs savu ierasto lomu.

Mēs ik dienas paļaujamies uz daudzām lietām. Mēs ejam pār tiltu un soli pēc soļa speram bezdomu paļāvībā, ka tas mūs noturēs. Mēs ik dienas ieejam ēkās un pat nedomājam par to, jo paļaujamies, ka tās nesagrūs pār mums. Vēl jo vairāk mēs bez domām pieņemam, ka zeme mūs vienmēr nesīs un debesis jau nepavisam nekur neliksies. Un tieši tādēļ jūtamies, ka vēl jau var atlikt to, ko izdarīt vajadzēja jau vakar. Un tieši tādēļ, ka mums liekas, ka nekas nemainīsies, ka nekas nesabruks, mēs atļaujamies atlikt svarīgo, lai darītu vieglāko, vienkāršāko. Mums šķiet, ka var vēl pastiept garumā svarīgu izšķiršanos, jo nav apņēmības to izdarīt tagad. Taču laiks jau ir beidzies… Svilpe var atskanēt katru brīdi… Un, kad tā piepeši atskan, nekas vairs nav tā, kā bija.

Kas dzīvē ir vissvarīgākais? Kā mēs to vispār varam zināt? Stājoties darbā, mēs iesniedzam savu autobiogrāfiju jeb, kā tagad saka, CV. Kas ir svarīgākais, ko tajā rakstām? Mēs rakstām par savu izglītību, par savām prasmēm, par savu līdzšinējo darba pieredzi un nopelniem. Dažreiz mums arī jāpievieno atsauksme, ko par mums domā kādi svarīgi cilvēki. Stājoties darbā, mēs arī vaicājam, kāds būs atalgojums, kādas karjeras iespējas, kādi bonusi. Ar vārdu sakot, kāds no tā būs ieguvums.

Šīs un līdzīgas lietas veido mūsu ikdienas dzīvi, tāpēc arī saprotams, ka tās šķiet dzīvē pats svarīgākais, pārējo var atlikt. Šis ir tikai viens aspekts no mūsu daudzšķautņainās ikdienas.

Es nemēģināšu visu aprakstīt. Šo vingrinājumu katrs var izpildīt pats – ko es nevis uzskatu, bet ko es daru kā svarīgāko savā dzīvē un kas no tā paliks savā vietā, beigu sirēnai atskanot tad, kad debesis ar troksni pazudīs un zemes pamati degdami izjuks. Kas no tā paliks savā prioritātes stāvoklī, pat daudz mazāka mēroga kataklizmai notiekot?

Apustulis Pēteris uzrunā mūsu ikdienā. Palūkojies uz sevi gara acīm pēc fināla svilpes, pēc beigu signāla! Kas tad iznāk priekšplānā kā svarīgākais? Lielu satricinājumu brīžos it kā zvīņas nokrīt no acīm un skaudrā skaidrībā acu priekšā nostājas ikdienā kaut kur perifērijā esošais. Kādas ir manas attiecības ar vistuvākajiem? Kāds manam bērnam likās tas laiks, ko es viņam veltīju? Kad es pēdējo reizi piezvanīju mātei? Kad es pēdējo reizi darīju kaut ko idejas vārdā? Kaut ko labdarībai? Kaut ko patriotisku? Ko es esmu darījis, lai būtu labāks cilvēks? Vai neesmu to atlicis un atlicis uz vēlāku laiku, kura man vairs nav?

Ik reizes, piedzīvojot krīzi vai kaut dzirdot par kataklizmām, kas skārušas citus cilvēkus, dzīva sirdsapziņa un modrs prāts uzdod šos jautājumus. Tas ir kā atskurbinošs apjausmas brīdis. Bet vai tas ir pietiekami spēcīgs un noturīgs, lai mēs ne tikai brīdi kavētos pārdomās, bet arī kaut ko izlemtu, kaut ko darītu? Ja ir, tad esam atraduši laimi nelaimē, un piedzīvotais nav bijis veltīgs. Ja tomēr ne un esam palikuši tikai bijīgās pārdomās uz zināmu laiku, tad esam kā nama iemītnieki, kurus signalizācija brīdina par briesmām, bet mēs tā vietā, lai glābtos, nododamies pārdomām: vai tas ir tik nopietni? Vai tā nav vienkārši mācību trauksme? Vai ir vērts pamest visu un evakuēties? Netrūkst arī mierinātāju: nesatraucies, tas uz tevi neattiecas, viss jau būs labi.

Varbūt, ka tā ir mācību trauksme, realitātei tuvināta apmācība būt gataviem fināla svilpei beidzamajai bazūnei Kunga Lielajai un Baismīgajai Dienai. Tā sāksies kā parasta diena. Tā nebūs neviena no tām, ko pareģo maiju vai vikingu kalendāri. Tajā rītā mēs piecelsimies, izdzersim kafiju, dosimies savās gaitās – kurš uz skolu, kurš uz darbu, kurš uz veikalu, kurš pastaigā ar suni. Un tad – bez brīdinājuma, bez iespējas sagatavoties – debesis ar troksni pazudīs, zemes pamati degdami izjuks, elementi svelmē izkusīs. Un galvenais – vairs nebūs laika… Mēs tur stāvēsim nevis ar to, kas mums ir. Mēs stāvēsim ar to, kas mēs esam.

Cik daudz no tā, kam esam veltījuši savu laiku un resursus, vairs nekur nederēs! Bet svarīgs būs tas, ko nekad neesam rakstījuši nevienā CV un darba pieteikumā. Paliekošs izrādīsies tas, no kā mūsu valsts ar Satversmes pantu sevi ir pasludinājusi par šķirtu.

Es mīlu Dievu no visas sirds un savu tuvāko kā sevi pašu. Es esmu kristīts, es esmu dzīvs loceklis Kristus miesā, Viņa Baznīcā. Es pavisam nesen esmu izsūdzējis grēkus un saņēmis piedošanu. Es esmu ļāvies Dieva Garam sevi svētdarīt un arī pats esmu centies labot savu dzīvi. Es esmu bijis sakramentu kopībā. Es esmu vēlējies kaut vai gribēt iet to ceļu, kurā Kristus mani ir aicinājis.

Mēs tad arī lielā skaidrībā redzēsim, ka Dievs no mums nav prasījis tā vārdā atsacīties no izglītības, karjeras, ģimenes un draugiem, no saprātīga īpašuma, no labā un skaistā, kas dzīvē sagādā prieku. Viņš mums deva laiku visam. Tikai, kā reiz teica gudrais ķēniņš Salamans, viss savā reizē, un savs laiks ik lietai zem debess.

Arī apustulis Pāvils raksta: “Citu pamatu neviens nevar likt, kā to, kas jau ir likts, un tas ir Jēzus Kristus. Ja kāds ceļ uz šī pamata no zelta, sudraba, dārgakmeņiem vai arī no koka, siena vai salmiem, ikviena darbs kļūs redzams. Tā diena to parādīs, jo tas tiks atklāts ugunī. Un kāds ikviena darbs būs bijis, to uguns pārbaudīs.”

Zelts, sudrabs, dārgakmeņi. Ticība, cerība, mīlestība. Celta uz Kristus pamata. Jā, cik ļoti būtu jāizmainās pasaulei, lai šīs lietas būtu svarīgākās un kārotākās. Un tā arī izmanīsies, kad pasaules pamati un elementi tiks pārkausēti. Būs jauna debess un jauna zeme. Taču mēs esam aicināti jau laikam pa priekšu mācīties dzīvot ar jaunās pasaules vērtībām. Tad arī noskaidrojas nelāgais vārds par to, ka “Kunga diena nāks kā zaglis”.

Zaglis nav labs vārds. To dzirdot, tiešām var nepatikā satrūkties, tādēļ to ir grūti saistīt ar Dievu. Zagļa nolūks taču ir atņemt, varbūt pat nokaut. Kā gan varētu dzīvot ar tādu priekšstatu par Dievu, kurš ložņā apkārt kā zaglis? Taču Dievs mums ir devis laiku, un Dievs mums ir devis pats Savu Dēlu, “lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu” baisajā, lielajā Tā Kunga dienā, “bet lai iemantotu mūžīgo dzīvību”. Tad arī top saprotams tas vārds par zagli.

Vēstures iesākumā velns, apmānot Ievu, nozaga Dievam pasauli uz grēku un nāvi. Lielā Kunga Diena nāk kā zaglis, lai nozagtu atpakaļ zagļa nozagto. Lai cilvēkus, pēc Dieva līdzības radītus, atņemtu nāvei un velnam pakļautajai pasaulei un atdotu debesīm mūžīgai svētlaimīgai dzīvībai kopā ar Dievu. Tāpēc arī Jēzus nemēģina mūs biedēt ar pasaules galu un pastardienu. Gluži otrādi. Viņš saka: “Kad šīs lietas sāk notikt, priecājieties un celiet uz augšu savas galvas, jo jūsu pestīšana tuvojas! Jūsu sirds lai neizbīstas un neizsamist! Mana Tēva mājās ir daudz dzīvokļu, Es aizeju jums vietu sataisīt. Un, kad Es būšu gājis un vietu sataisījis, Es nākšu atkal, lai tur, kur esmu Es, lai būtu arī jūs. Un Es sacīšu: jūs, Mana Tēva svētītie, nāciet, iemantojiet Valstību, kas jums sagatavota kopš pasaules radīšanas.”

Iespējams, ka mēs ne visi piedzīvosim šo Lielo Kunga Dienu, par kuru stāsta apustulis Pēteris. Taču katrs mēs piedzīvosim dienu, kad šī zeme un šī debess mums zudīs, un mēs stāsimies Dieva priekšā ar to, kas mēs esam. Ar to, kas mēs esam Jēzū Kristū.

Mūžības svētdienā apustulis Pēteris māca mūs apzināties, ka mūžības priekšā svarīgākais ir laiks. Laiks, ko Dievs mums katram ir devis, lai atklātu un nostiprinātu savā dzīvē nezūdošo. Cik stipriem jums jābūt savā dievbijīgajā dzīvē! Mūsu attiecības ar Dievu caur Jēzu Kristu un caur Viņu – arī attiecības ar saviem līdzcilvēkiem. Tas ir tas, kas jānostiprina mūsu dzīvē.

Mūžības svētdiena ir atnākusi īpašā laikā. Satricinājums un šoks, ko piedzīvojam, ir gluži apokaliptisks. Lietas, uz kurām ikdienā paļāvāmies bez domām un jautājumiem, pievīla vienā mirklī, kurš pielavījās kā zaglis. Viens acumirklis skaudri atklāja, cik neparedzamā pasaulē mēs dzīvojam un cik trausla ir cilvēku dzīvība.

Kā lai izmantojam šo laiku Jēzū Kristū? Vispirms, lai ieraudzītu savu līdzcilvēku – varbūt nepazīstamu, varbūt citai tautībai vai citai ticībai, vai citai valstij piederošu – un sajust viņu kā savu tuvāko. Lai lūgtu Dievu par viņiem vai, ja vajadzīgs, kopā ar viņiem. Ja vajag, tad raudāt kopā ar viņiem. Ja ir iespēja uzklausīt, tad klausīties un būt blakus. Ja ir vajadzība klusēt, tad klusēt kopā ar viņiem. Ja ir vajadzība un iespēja palīdzēt praktiski, tad nekavēties to darīt. Ja ir vajadzīgi vārdi, tad tos pasacīt.

Tā ir pievēršanās, ko no mums gaida Dievs, jo visu to Viņš pats darīja mums, kad dzīvoja mūsu vidū. Un tā arī ir solidaritāte, kas ir vajadzīga Latvijai. Patiešām – šis mirklis, kad atkal sajūtam kaut ko no sava Atmodas laika, no tās vienotības, kad cilvēkos atdzīvojusies vēlēšanās atdot savas asinis citiem, kam tās vajadzīgas gan tiešā, gan simboliskā nozīmē. Mūsu sašķeltajā sabiedrībā tas ir labs brīnums, ko šis laiks ir izraisījis cilvēku sirdīs. Mūsos tomēr vēl ir dzīva dievišķā dzirksts. Šis laiks mūs ir pamudinājis saliedēties nevis naidā vai pret kopīgu ienaidnieku, ko darīt gan ir ļoti viegli, taču vienā sabiedrībā arī ļoti postoši, bet saliedēties uz to, kas ceļ, uz to, kas dod dzīvību. Un tas ir dārgums, ko vajadzētu saglabāt un nepazaudēt.

Ir labi, ja posta dienas spēj mūs uz to iedvesmot, bet vēl labāk būtu, ja mūs uz to iedvesmotu labas dienas un kopīgs mērķis. Mēs varētu sākt ar kaut ko mazu. Piemēram, apņemties izmainīt vienu lietu savā dzīvē. Kādu mazu lietu. Apņemties, piemēram, nedarīt neko, kas apdraud citus, pārgalvīgā paļāvībā, ka – gan jau būs labi, gan jau nekas nenotiks. Piemēram, tādu viegli izpildāmi lietu kā braucot nepārsniegt ātrumu vai pie stūres nerunāt pa telefonu, jo mēs pat aptvert nespējam, kādu nelaimi un sāpes tas var izraisīt. Apņemties to, kamēr vēl ir laiks, jo pēc tam vairs laika nebūs. Varam apņemties nepārkāpt to vai citu bausli tīšā prātā, kaut tas arī nebūtu pats svarīgākais bauslis un it kā attiecas tikai uz mani. Mēs nezinām, kādas sekas tas var nest. Ja tiecamies būt uzticami mazajās lietās, tad Dievs svētīs arī pār lielajām.

Šajā laikā daudzi no nelaimes skartajiem ir teikuši, ka svarīgākais viņiem ir bijis garīgs, morāls atbalsts. Arī man ne reizi vien tika lūgts mierinājuma un stiprinājuma vārds. Jautājums: vai mēs protam tādus pasacīt? Savā laikā mums mācīja civilo aizsardzību, kā briesmu brīdī palīdzēt saviem līdzcilvēkiem – ar kādu pirmo palīdzību, ar to, ka viņus sargā no draudošām briesmām. Vai mums ir nācis prātā mācīties arī tuvību ar Dievu? Pieredzi ar Viņu? Spēju otru cilvēku uzlūkot ar Jēzus acīm, lai zinātu, kā runāt vai kā klusēt grūtā brīdī? Vai mēs esam savu laiku lietojuši arī tam, lai līdzās laicīgajām prasmēm kļūtu arī par garīgi kompetentiem cilvēkiem? Ziniet, cik labi un svētīgi, ja bēdu brīdī tādi ir līdzās.

Mūžības svētdienā mēs pieminam savus mirušos. Mēs, Kristus ļaudis, varam viņus pieminēt tā, kā Viņš teica – ceļot uz augšu savas galvas, skatot pestīšanu, ko Viņš ir sagādājis tiem, kas Viņam tic. Viņš teica: “ES ESMU augšāmcelšanās un dzīvība! Kas Man tic, dzīvos arī, ja tas mirtu. Un, kas dzīvo un tic Man, nemirs nemūžam.” Tādēļ mēs nedzīvojam dzīvi, kas beidzas ar nāvi, bet varam sveicināt nāvi, ar kuru sākas dzīvība. Iepriecināsim cits citu ar šiem vārdiem!

Taču Mūžības svētdienā atcerēsimies arī savus dzīvos. Laiks pirms mūžības ir dārgākais, kas mums ir dots. Kamēr vēl ir laiks, sacīsim saviem dzīvajiem tos vārdus, kas skaudri sūrst nepateikti, un darīsim tos darbus, kas smagi nospiež nedarīti tad, kad laika vairs nav. Jēzus saka: “Jaunu bausli Es jums dodu, ka jūs cits citu mīlat. Pēc tā lai jūs pazīst, ka esat Mani mācekļi, ka jums ir mīlestība savā starpā.” Tad arī nebūs jābaidās no Lielās Kunga Dienas. Bailēs ir mokas, bet “pilnīga mīlestība aizdzen bailes”, un mūsu vieglums ir mūsu labvēlīgā mūžība. Uz to lai Dievs mums palīdz un svētī! Āmen.

miami coach reportedly dating cheap jerseys exHere, we describe a novel in vitro method that generated RGCs with long, functioning axons exhibiting action Wholesale Jerseys potentials and axonal transport, by combining cultivation of 3D floating aggregates with a nfl jerseys shop subsequent 2D adhesion culture. This advance may facilitate both basic research on RGCs and translational research aimed at finding treatments for retinal diseases.. I’m tired of our guys oakley sunglasses getting hit. I’m nobody to complain because I don’t run it, but it’s personal for me because I care for those guys. Is it has looked like eighty a that is. Not doing that to protect its most valuable asset which is this players human resource and and and all the like credit believe her for trying to catch up bill actually. The Great American Ball Park is home to the Cincinnati Reds, the first official baseball franchise, whose most famous stars have included player and manager Pete Rose, second baseman Joe Morgan, right cheap football jerseys fielder Frank Robinson, and catcher Johnny Bench. Its low cost season tickets average $14.40 a game. And if, once you get into spins, you should be able to do them, and be dexterously, just something to think about. So, we’re going to start off with our right hand, like we separated into thirds, and our right hand on. Why wouldn’t I be a fan of Texas? Its obvious you are quite jealous of the fact that you are not a Texan, and just so you know, George W Bush was born in Connecticut and educated at the best schools the N. East has to offer! So sorry about your luck, but no need to continue whining.. For that Moncler clothing is a professed labor to food dr. Jackets, the attribute of kids descending jackets is caretaker without incertitude. Arthur can call me.’He also admitted to being cheap nfl jerseys a fan of the Times, joking at one point: ‘I do read it. Unfortunately. How did we come to celebrate Christmas on the 25th of December?A. On Christmas, people celebrate the birth of Jesus the central figure of the Christian religion. He has chaired the Australian Athletes Alliance, the national umbrella body in the area. And, http://www.cheapjerseysupplyforyou.com in one of many major negotiations in cricket, when he was CEO of the Australian Cricketers’ Association, was prepared to push to within days of the Collective Bargaining Agreement expiring to win a strong result for his constituents.. Cheer leading has become a sport that has worked itself into cultures all over the world. The origins of cheerleading date back to America in 1898. It’s one of his many assets, but a vital one, according to Shannon Sharpe, who retired as the greatest pass catching tight end the game has ever known. In Sharpe’s eyes, Fitzgerald is the best pass catcher in the NFL today..

Ieteikt šo rakstu: draugiem.lv facebook twitter

5 Komentāri:

  • phillip 24. janvārī 11:51

    .... áëàãîäàðåí!...

  • Fred 16. decembrī 19:59

    .... good!...

  • otis 4. decembrī 17:59

    .... ñýíêñ çà èíôó!...

  • guy 29. novembrī 3:08

    .... good!...

  • Raul 30. jūlijā 8:16

    .... thanks....

Leave a Reply