Aizstāvis nāk!

2014 gada 14. jūnijā / Autors: Ainārs Jaunskalže

Kategorija: Sprediķi

Komentāri: 4 Drukāt >

 

 

 

 

(Apd 2:1–18)

Mēs svinam lielus un nozīmīgus kristietības svētkus – Vasarsvētkus, Svētā Gara atnākšanas svētkus, Gara dzīvības svētkus, Baznīcas dzimšanas dienu, sākumu mūsu kristīgai šodienai. Tāpēc, ka šos svētkus svin piecdesmitajā dienā pēc Lieldienām, dažkārt šos svētkus sauc par piecdesmitās dienas svētkiem – pentakostēs.

Vasarsvētki kā Svētā Gara atnākšana nav nejaušība, bet mūsu pestīšanas būtiska nepieciešamība, katra mūsu garīgās dzīves nepieciešamība, lai mēs, dzīvojot šai pasaulē, sajustos vienoti ar Trīsvienīgo Dievu, lai mēs sevī nestu garīgo dzīvību.

Vasarsvētku nepieciešamība izauga no mūsu pestīšanas vēstures, īpaši tā pagrieziena, ko šai pasaulē ienesa Kristus ar savu vislielāko uzvaru Augšāmcelšanās rītā, kad Viņš sagrāva grēka lāstu un iznīcināja mūžīgās nāves varu, kad Viņš uzkāpa savā Dieva godībā, lai, sēžot pie Tēva labās rokas, valdītu pār visu pasauli, lai vestu to pretim pestīšanas vēstures spožam noslēgumam laiku beigās, līdz Dieva patiesības pilnīgai un galīgai uzvarai, lai katrā no mums piepildītu pestīšanu, lai katrā no mums ienestu savu pestīšanas spēku.

To, ka Vasarsvētki ir ciešā saistībā ar Lieldienām – Kristus Augšāmcelšanās notikumu, to jau uztvēra pirmo gadsimtu kristieši, kas piecdesmitajā dienā pēc Lieldienām svinēja Svētā Gara atnākšanas svētkus. Tāpēc var sacīt, ka Vasarsvētki, līdzīgi kā Lieldienas, pieder pie senākajiem kristiešu svētkiem, kas svinēti kopš pašiem kristietības sākumiem.

Jautājums par Svētā Gara atnākšanu nobrieda tad, kad Jēzus gatavojās savai izšķirošajai Pestītāja misijai, lai pienestu sevi upurī pie krusta un augšāmceltos. Pēc Augšāmcelšanās Viņa sūtība šeit, virs zemes, bija piepildīta, un Viņam bija nepieciešami atgriezties Dieva godībā, lai tur turpinātu jaunā stāvoklī savu Pestītāja uzdevumu. Tad radās jautājums par mācekļu un apustuļu, topošas jaunas Dieva tautas Kristus Baznīcas vadību. Kad Jēzus vairs fiziski nebūs savu mācekļu vidū, kā tad viņi izjutīs Dieva tuvumu un vadību, kā viņi nesajutīsies vieni un atstāti?

Par šo tēmu Jēzus ar mācekļiem sāka runāt jau pirms sava krusta ceļa, un to mēs varam izlasīt Viņa tā sauktajās atvadu runās Jāņa evaņģēlijā no 14. līdz 17. nodaļai.

Un Jēzus saviem mācekļiem deva solījumu: “Es jūs neatstāšu kā bāreņus, bet nākšu pie jums.” Viņš aizies no mācekļiem fiziski, bet turpināsies Viņa garīgā klātbūtne, Viņa garīgā vadība. Un tā būs pat labāka un pilnvērtīgāka vadība, jo tad Viņš varēs dibināt attiecības ar neierobežotu skaitu cilvēku visā pasaulē, kamēr tad, kad Viņš bija redzamā veidā starp cilvēkiem, Viņam tuvoties varēja tikai neliels ļaužu skaits. Turklāt Viņa garīgo klātbūtni neviens nespēs aizkavēt un traucēt – ne kādas ārējās varas, ne spēki. To varēs aizkavēt vienīgi mūsu pašu neticība un apzināta palikšana grēkos.

Taču Viņa garīgā klātbūtne nebūs kaut kas neskaidrs un nekonkrēts. Tā būs ļoti konkrēta, tā notiks caur Aizstāvi – Svēto Garu, Vissvētās Trīsvienības trešo Personu, kas no Tēva un Dēla iziet, kas ir Dieva patiesā klātbūtne mūsu šodienā, kas ir patiesā Dieva vadība katra mūsu dzīvē. Tāpēc Jēzus saviem mācekļiem sacīja: “Es lūgšu Tēvu, un Viņš jums dos citu Aizstāvi, lai tas būtu pie jums mūžīgi, Patiesības garu, ko pasaule nevar dabūt, tāpēc, ka viņa to neredz un to nepazīst, bet jūs to pazīstat, jo Viņš pastāvīgi ir pie jums un mājos jūsos. [..] Aizstāvis Svētais Gars, ko Tēvs sūtīs Manā vārdā, tas jums mācīs un atgādinās jums visu, ko Es jums esmu sacījis. [..] Kad nu nāks Aizstāvis, ko Es jums sūtīšu no Tēva, Patiesības Gars, kas iziet no Tēva, tas dos liecību par Mani. [..] Tas jums par labu, ka Es aizeju. Jo, ja Es neaizietu, Aizstāvis nenāktu pie jums. Bet aizgājis Es to sūtīšu pie jums. Un Viņš nāks un liks pasaulei izprast grēku, taisnību un tiesu. [..] Bet, kad nāks Viņš, patiesības Gars, tas jūs vadīs visā patiesībā; jo Viņš nerunās no sevis paša, bet runās to, ko dzirdēs, un darīs jums zināmas nākamās lietas.”

Tai brīdī mācekļi īsti nespēja ieklausīties Jēzus sacītajā, jo bija baigu sajūtu pārņemti, domājot par Jēzus krusta ceļu. Šie vārdi citu skanējumu ieguva pēc Jēzus augšāmcelšanās, kad, pārliecināti par Kristus vislielāko uzvaru, viņi kļuva daudz atvērtāki Dieva patiesībai, daudz dziļāki savā ticībā. Un tad Jēzus īsi pirms debesīs uzkāpšanas deva ļoti nozīmīgu apsolījumu: “Redzi, Es esmu pie jums ik dienas un līdz pasaules galam.”

Tas viss pārliecināja mācekļus un apustuļus, tas viņus cieši saliedēja. Viņi kā vienota kopība gaidīja Jēzus apsolījuma piepildīšanos. Viņi palika vienoti lūgšanās, un viņi pat nepieļāva iespēju, ka Jēzus dotais apsolījums par Aizstāvja atnākšanu varētu nepiepildīties.

Un viņiem nenācās vilties. Jēzus vārdi par Aizstāvja atnākšanu īstenojās piecdesmitajā dienā pēc Lieldienām, kad Vecās Derības Dieva tauta atkal bija pulcējusies kopā Jeruzalemē, lai svinētu kādus nozīmīgus svētkus, bauslības došanas svētkus, kad tie pieminēja, kā piecdesmitajā dienā pēc iziešanas no Ēģiptes verdzības nama Dievs savai tautai caur savu kalpu Mozu bija devis svētos likumus – bauslību. Un bauslība bija Vecās Derības tautas garīgās dzīves pamats, bet tā ir nozīmīga arī mums kristīgā laikmetā, jo caur bauslību atklājas Dieva taisnība un mūsu grēki.

Apustuļu darbu grāmatas autors raksta, ka Vasarsvētku dienas rīta stundā apustuļu un mācekļu kopībā notika neparastas un iespaidīgas lietas. Tad, kad viņi bija pulcējušies kopā, no debesīm nāca kā rūkoņa, it kā stiprs vējš pūstu, pār mācekļu galvām parādījās it kā uguns mēles un nolaidās uz ikvienu no tiem.

Šī notikuma attēlojumā evaņģēlists Lūka, kas ir pierakstījis šo grāmatu, lieto salīdzinājuma vārdus “it kā”. Tur, Jeruzalemē, šai svētku rītā bija dzirdama it kā rūkoņa, it kā stiprs vējš pūstu, it kā uguns mēles sadalījās un nolaidās pār mācekļiem. Tas notika it kā tā, tomēr ne gluži tā. Tas notika daudz iespaidīgāk un varenāk, nekā to var izteikt ar cilvēku vārdiem, jo tas ir Dieva noslēpums, tas ir Dieva darbs mūsu pestīšanas labā, tā ir Dieva varenības atklāsme.

Bet galvenais bija rezultāts, sekas: “Un visi tika piepildīti ar Svēto Garu.” Bija piepildījies Jēzus apsolījums. Mācekļi un apustuļi vairs nebija vieni un atstāti. Dievs nu bija viņu vidū, Dievs ir mūsu vidū caur Svēto Garu.

Un, tā kā šī kopība saņēma Svētā Gara dāvanas un spēku, tā dzima par Kristus Baznīcu, par jauno Dieva tautu, kur Svētā Gara vadībā caur Dieva žēlastības dāvanām Svēto Rakstu vārdiem, lūgšanām un svētajiem sakramentiem mēs varam piepildīt savu ticības ceļu, līdz tiek sasniegts ticības mērķis Dieva valstība.

Tā kā mācekļu kopība dzima par Dieva tautu, no pasaules izaicinātiem, no pasaules izsauktiem iemantot Dieva valstību, tad Svētā Gara mērķis ir mūs pulcēt šai kopībā, šai jaunajā Dieva tautā, kas ir kā drošs kuģis, kurš brauc cauri pasaules jūrai uz mērķi. Un, tā kā mēs caur Svēto Garu esam Dieva vadīti un pasargāti, tad mēs šajā kuģī – Kristus Baznīcā – jūtamies pasargāti no grēka un melu tumsas.

Svētā Gara mērķis ir visas tautas, visus labās gribas cilvēkus pulcēt šai jaunajā Dieva tautā – Baznīcā. Kā apliecinājums tam ir Vasarsvētku zīme – apustuļu runāšana svešās, līdz šim viņiem nezināmās valodās, lai viņi saprotamā veidā izskaidrotu notikušo tiem ļaudīm, kas uz Vasarsvētkiem bija sapulcējušies Jeruzalemē. Tā nebija dāvana, ar ko lielīties, bet dāvana, ar ko pazemīgi kalpot Dieva godam. Un šī dāvana ļoti cieši saskan ar to, ko Jēzus apustuļiem bija teicis pavisam nesen pirms savas debesīs uzkāpšanas, sūtot viņus sludināt Viņa patiesību visiem labas gribas cilvēkiem pasaulē: “Ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva un Dēla un Svētā Gara vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis.”

Kā tad izpaužas Svētā Gara kā Dieva klātbūtnes nodrošinātāja darbība mūsu vidū? Viņš ir Aicinātājs, Apgaismotājs un Apskaidrotājs,  Uzturētājs un Vadītājs visā patiesībā, Viņš ir prieka, miera un spēka devējs Gars, Viņš ir tas, kas piedod grēkus, Viņš ir tas, kas mūs svētī. Pirmo mācekļu kopība Svētā Gara dāvanas un spēku saņēma Vasarsvētku dienā. Varam jautāt – kad mēs savā dzīvē piedzīvojam Svētā Gara ienākšanu? Tas notiek svētajā Kristībā, kad tiekam kristīti Tēva un Dēla un Svētā Gara vārdā. Taču, uzņemoties kādas kristīgas kalpošanas, mēs arī saņemam Svēto Garu tik, cik tas ir nepieciešams šādas kalpošanas piepildīšanai.

Protams, garīgi augot un lūdzot pilnīgāku Svētā Gara klātbūtni savā dzīvē, mēs piedzīvojam, ka Viņš ienāk mūsu sirdī tik daudz, cik esam Viņam atvērti. Un viena iespēja piedzīvot daudz pilnīgāku Svētā Gara ienākšanu mūsu dzīvē ir arī šī gada Vasarsvētku svinības.

Pateiksimies Trīsvienīgajam Dievam, ka mēs neesam vieni un atstāti, ka Dievs ir pie mums Svētajā Garā, ka Jēzus apsolījums piepildījās un piepildās Kristus mācekļu kopībā, kurā arī mēs, Svētā Gara aicināti, esam pulcējušies un kur izlūdzam šī Gara vadību un spēku. Āmen.

Ieteikt šo rakstu: draugiem.lv facebook twitter

4 Komentāri:

  • Tyrone 19. decembrī 14:38

    .... ñýíêñ çà èíôó....

  • allan 13. decembrī 6:12

    .... áëàãîäàðþ....

  • leslie 13. decembrī 5:38

    .... ñýíêñ çà èíôó!...

  • adrian 24. novembrī 17:42

    .... tnx!!...

Leave a Reply