Opozīcijas kustība LELB 1982.-1984. gadā un tās izstrādātais Satversmes projekts

2014 gada 29. novembrī / Autors: Linards Rozentāls

Kategorija: Blogi / Raksti Drukāt >

 

 

Šogad aprit 30 gadi kopš kāda ievērojama notikuma mūsu baznīcas nesenajā pagātnē. Gandrīz visi ir dzirdējuši par kustību “Atdzimšana un atjaunošanās”, kas izveidojās 1987.gadā un kuras iniciatīvas izraisīja radikālas pārmaiņas 1989.gada aprīļa Sinodē, kad pilnībā tika nomainīta baznīcas vadība un padomju režīma interesēm atbilstošā baznīcas satversme, arī baznīcai piebiedrojoties tiem sabiedrības slāņiem, kas iestājās pret režīmu un tā ideoloģiju, kļūstot par redzamu garīgu spēku un avotu nacionālās atdzimšanas un Latvijas neatkarības atjaunošanas procesiem. Tomēr nav daudzi, kuri zina vai atcerās, ka šo pārmaiņu iesākums meklējams vēl dziļajos padomju režīma varas gados 80.gadu sākumā. Tieši toreiz – līdzīgi kā arī dažās citās “sociālistiskam blokam” piederošās Eiropas valstīs – arī Latvijā, taču zīmīgi, ka tieši luteriskās baznīcas iekšienē, dažu drosmīgu, mērķtiecīgu un domājošu mācītāju vadībā dzima opozīcijas kustība – pirmā un vienīgā šāda organizēta un skaitliski ievērojama nepakļaušanās iniciatīva Latvijas evaņģēliski luteriskā baznīcā padomju režīma gados.

80.gadu sākums bija laiks, kad padomju režīma attieksme pret reliģiju bija vērsta uz stabilitātes saglabāšanu un līdzsvaru reliģijas un valsts attiecībās. Jau 70.gados, kad PSRS pievienojās daudziem starptautiskiem cilvēktiesību paktiem, kas aizliedza ierobežot reliģiskās brīvības, padomju režīms bija spiests manevrēt starp tieksmi saglabāt līdzšinējo – ideoloģiski un administratīvi agresīvo reliģisko politiku, kas bija vērta uz baznīcas marginalizēšanu, un nepieciešamību uz ārpusi apliecināt, ka padomju valstī ticīgie netiek apspiesti. Bija sākusies arī ideoloģiska krīze.

Mācītāju opozīcijas kustība – vienīgā organizētā nepakļaušanās iniciatīva LELB padomju režīma laikā

80. gadu sākumā Grobiņas un Kuldīgas-Dobeles prāvestu iecirkņu mācītāju vidū izveidojās opozīcijas kustība, kas ir uzskatāma par pirmo organizēto publisko protestu, pretošanos un nepakļaušanos mēģinājumu cerībā radīt priekšnoteikumus atklātai, cilvēciskai un patiesai dzīves telpai baznīcas iekšienē, kas izkustinātu arī baznīcā valdošo autoritāro vadības stilu un ieviestu demokrātiskos, pilsoniskos un sinodālos elementus baznīcas pārvaldē un dzīvē.

Par kustības mērķiem kļuva baznīcas kā garīgas institūcijas autoritātes nostiprināšana padomju sabiedrības vidū, sinodālo un demokrātisko pārvaldes principu atjaunošana baznīcas vadībā – pārvaldes sistēmas reformēšana, baznīcas vadības vienvaldības ierobežošana, baznīcas autonomijas palielināšana un atkarības mazināšana no padomju varas orgāniem, kā arī publiskas autentiskas un patiesas domu apmaiņas un brīvas viedokļu paušanas telpas izveidošana mācītāju konventu ietvaros.

Opozīcijas kustībai savu piederību apstiprināja apmēram viena trešdaļa baznīcas mācītāju. Tas bija nopietns pilsonisks pieteikums padomju režīma un ideoloģijas apstākļos, ņemot vērā tā laika vispārējo pilsonisko apātiju un politisko stagnāciju, kas mudina vilkt paralēles ar disidentu kustības un mācības attīstību šajā laikā Centrāleiropā, proti, Čehoslovākijā un Polijā. Mācītāju opozīcijas kustības idejās vairāk var saskatīt ilgas pēc pilsoniskas sabiedrības baznīcas iekšienē, pēc alternatīvas vides iepretī padomju sistēmai un ar šo sistēmu savītai baznīcas institūcijai, nekā kādas nacionālas un revolucionāras iezīmes. Līdzīgi kā Centrāleiropas disidentu domu, arī opozīcijas kustību raksturoja nevis cerības uz padomju režīma drīzu sabrukumu vai tā gāšanas plāni, bet gan refleksija par cilvēciskas dzīves iespējām šajā režīmā.

Opozīcijas kustības izveidošanās Grobiņas un Kuldīgas-Dobeles iecirkņos, manuprāt, bija saistīts ar vairākiem tieši šiem iecirkņiem raksturīgiem nosacījumiem. Grobiņas iecirknī pastāvēja regulāru mācītāju konventu jeb mācītāju informatīvo sanāksmju tradīciju, kuros notika informācijas apmaiņa par situāciju baznīcā un iecirknī, kā arī katru reizi tika gatavoti referāti.  Līdz ar to jau ilgi pirms opozīcijas kustības izveidošanas šie konventi kļuva par ietvaru viedokļu dažādībai un atklātām diskusijām par baznīcas stāvokli.

Otrkārt, abos prāvestu iecirkņos 80.gadu sākumā bija sākuši kalpot nesen ordinēti un gados jauni mācītāji – Modris Plāte, Juris Rubenis un Atis Vaickovskis. Treškārt, opozīcijas kustība veidojās prāvestu iecirkņos, kuros paši prāvesti to atbalstīja.

“Jaunie” mācītāji bija dzimuši padomju laikā un savu lēmumu par mācītāja amatu bija pieņēmuši, apzinoties padomju režīma nenovēršamo realitāti un savu opozīciju padomju ideoloģijai, kā ārējā zīme arī bija izvēle būt par mācītāju. Viņi bija ieguvuši izglītību citās, ar baznīcu nesaistītās jomās, par savu uzdevumu saskatot ne tikai baznīcas noturēšanu pret padomju režīma antireliģiskās politikas spiedienu un elastīgas sadarbības ar režīmu īstenošanu, bet arī baznīcas attīstību un jaunu draudzes locekļu piesaistīšanu, baznīcas un kultūras sadarbību, baznīcas laikmetīgumu, ienesot baznīcā cilvēkiem aktuālas ikdienas tēmas, dažādus ar kultūru, mākslu, psiholoģiju, sociālām zinātnēm saistītus jautājumus.

Padomju režīma galvenais antireliģiskās cīņas ierocis 80. gadu sākumā bija ateistiskā propoganda, taču iepretī tai kristīgais pasludinājums, izņemot dažas draudzes, bija visai vājš.  Opozīcijas kustība tiecās pēc autentiskas kristīgas dzīves, pašizpausmes un neviltotām attiecībām ar sev līdzīgajiem. Taču tas nozīmēja atteikties no savas lomas birokrātiski ideoloģiskajā mašinērijā, vienlaikus pieņemot sekas personiskajā dzīvē – labklājības un karjeras zaudēšanu, sociālu izolāciju, pat apcietinājumu un bojāeju. Tā bija eksistenciāla izšķiršanās nostāties pret kolektīvo liekulību, kas uztur padomju sabiedrības. “Jaunajiem” mācītajiem atteikšanās no savas lomas padomju valsts mašinērijā nozīmēja arī sev paredzētās lomas nepieņemšanu baznīcas birokrātiskajā mašinērijā. Protams, ir jāņem vērā arī “zināms jaunības maksimālisms un dumpinieciskums”, kas ļāva īstenoties idejām, kuras citādi būtu palikušas zem konformisma un cilvēku gatavības pieņemt režīma spēles noteikumus.

Abu iecirkņu mācītāju konventos tika apspriesti, kritizēti un nereti arī noraidīti dažādi baznīcas vadības lēmumi. Konventos tika izteikti un formulēti priekšlikumi baznīcas labākai funkcionēšanai, kas vainagojās ar jaunas Satversmes izstrādāšanu un iesniegšanu Konsistorijai. Šo projektu ar saviem parakstiem atbalstīja 30 mācītāji no 92, kuri uz 1983. gada 1.janvāri atradās LELB garīdznieku sarakstā, tātad gandrīz trešā daļa. Kopumā apmēram pusgada laikā līdz 1983. gada 17. maijā Konsistorijas izsludinātajam “konventu aizliegumam visā baznīcā” notika 4 Grobiņas iecirkņa un 5 Kuldīgas-Dobeles iecirkņa konventi.

Opozīcijas darbība ļoti detalizēti ir atpoguļota Grobiņas un Kuldīgas-Dobeles prāvestu iecirkņu mācītāja konventu un sinožu protokolos, kuri ar pārsteidzošu godīgumu un autentiskumu atklāj tādu runas brīvības un pilsoniskās drosmes pakāpi, kas šķiet neticama padomju ikdienas apstākļiem un ideoloģijas žņaugiem.

Baznīcas vadības ilgstošā pieredze, darbojoties padomju režīma apstākļos, lika ar to samierināties un kā nemaināmu un nereformējamu faktu pieņemt, ka baznīca ir nesaraujami sasaistīta ar padomju režīmu, atrodās tā pilnīgā pārraudzībā un pakļautībā kā Reliģijas lietu pārvaldes (RLP) “departaments” un “valsts baznīca”. Šīs stāvoklis atstāja iespaidu uz baznīcas vadības institūciju formu un būtību, tām veidojoties kā padomju birokrātiskā režīma atspulgiem. Līdz ar to Konsistorija 80. gadu sākumā bija izveidojusies par pašpietiekamu un stagnatīvu institūciju, kuras darbība bija vairāk vērsta uz pagātni un pašsaglabāšanos, cenšoties status quo nodrošināt arī visai baznīcai kopumā, ar aizdomām izturoties pret jebkādiem jaunininājumiem – gan attiecībās ar sabiedrību, liturģijā, baznīcas iekārtā,  baidoties no tā, ka tie varētu izraisīt valsts varas iestāžu neapmierinātību un izjaukt gadiem ilgi kopto trauslo līdzsvaru, kas nodrošināja baznīcai zināmu drošību naidīgajā vidē.

Gandrīz visi galvenie opozīcijas kustības aktualizētie problēmjautājumi, kas izveidoja tās uzdevumus un mērķus, tika ieskicēti Kuldīgas-Dobeles iecirkņa konventā 1982. gada 19.oktobrī Saldū un Grobiņas iecirkņa konventā 1982. gada 14. decembrī Liepājā.

Pirmkārt, tā bija prasība pēc visā baznīcā vienotiem principiem attiecībā uz nosacījumiem, pēc kuru izpildes izdarāmas kristības, iesvētības, laulības un bēres. Šo prasību jēga slēpās faktā, ka daudzi mācītāji arvien vairāk kristīja un iesvētīja cilvēkus bez iepriekšējas sagatavošanas, kas izraisīja garīgās izglītības un izpratnes līmeņa dramatiski krītumu un risku baznīcai kļūt par rituālu pakalpojumu saņemšanas institūciju. Tā bija vēršanās pret baznīcas dzīves patiesuma un autentiskuma lejupslīdi un pret to, ka jau tā, salīdzinot ar katoļu baznīcu, dramatiski zemajiem kristību un iesvētību kvantitatīviem rādītājiem nav pietiekama kvalitātes seguma.

Otrkārt, kustība pieprasīja baznīcas vadības atbildību par daudzu mazu un vāju draudžu pastāvēšanu, kā galveno iemeslu tam minot retos dievkalpojumus. Treškārt, konvents ierosināja baznīcas ēku lielāko remontu plānošanu, saskaņošanu un īstenošanu centralizēti visas baznīcas mērogā.

Opozīcijas kustības kodols izveidojās septiņu mācītāju – Aivara Beimaņa, Erberta Bikšes, Andreja Kavača, Modra Plātes, Jura Rubeņa, Ata Vaickovska un Jēkaba Dzeguzes personās. Viņi ap sevi pulcēja arī citus ieinteresētus atbalstītājus. Taču netrūka arī skeptiķu. Kādā vēstulē M.Plāte sniedza plašāku opozīcijas procesu vērtējumu:

“Manuprāt, mūsu Baznīcas vēsturē izcili nozīmīgs jau ir šis pats fakts, ka ir radušies Baznīcas darbinieki, kuri spēj un grib par līdz šim kaunīgi un liekulīgi noklusētām Baznīcas realitātes pusēm, kas labākajā gadījumā pieminētas amatbrāļu savstarpējās sarunās, bailīgi apkārt skatoties, nu runāt un pat rakstīt pilnīgi atklāti.”

Baznīcas vadību satrauca konventu nepiekāpīgais tonis, baidoties, ka mācītāju savstarpējā atklātība “pamodinās” padomju varas iestādes, pasliktinot baznīcas vispārējo stāvokli (mācītājiem tiktu atņemtas tiesības kalpot draudzēs, palielinātos draudžu slēgšana, citas represīvas metodes).  Tādēļ Konsistorija 1983. gada 17. maijā izsludināja konventu aizliegums visā baznīcā.

Tā kā ar šo aizliegumu pātrūka jau tā ne pārāk veiksmīgais dialogs baznīcas vadības un opozīcijas kustības starpā,  tika izvēlēts cits baznīcas vadības ietekmēšanas ceļš – izveidojot jaunu un atšķirīgu Satversmes projektu, piedāvājot pilnībā oriģinālu baznīcas pārvaldīšanas formu.

Jaunas Satversmes projekta izstrādāšana

Jaunais Satversmes projekts – tās autoru oriģināldarbs – tika uzrakstīts pārsteidzoši īsā laikā  –  dažās dienās un naktīs. Satversmes projekta autori bija M.Plāte, J.Rubenis, A.Beimanis. Pirmā norāde, kas liecina par opozīcijas kustības nodomu izstrādāt jaunu Satversmi, ir M.Plātes 1983. gada 10. augusta vēstule sava tēva Nikolaja Plātes draugam, Lietuvas ev. lut. baznīcas bīskapam Jonam Kalvanas ar lūgumu iepazīties ar Lietuvas baznīcas Satversmi. Darbs pie Satversmes notika neformālās sanāksmēs, kuras drīz vien nonāca arī VDK redzeslokā. 1983. gada septembra sākumā Satversmes projekta redakcija bija gatava un nosūtīta atsevišķiem mācītājiem recenzēšanai. Tika saņemti ieteikumi un idejas. Satversmes projekta rakstīšanas gaitā tika meklēti padomi arī pie baptistu baznīcas.

Laikā līdz 2.novembrim, kad projekts tika iesniegts Konsistorijā, tika vākti to mācītāju paraksti, kuri atbalstīja Satversmes reformu. Parakstu vākšana notika, ar automašīnām apbraukājot iespējami pozitīvi noskaņotos mācītājus. Tāpēc, no visiem, pie kuriem aizbrauca un kuriem izstāstīja par Satversmes projekta būtību, parakstīties atteicās tikai daži, iespējams, ne tik daudz saturisku iebildumu, bet piesardzības dēļ. Kopumā projektu parakstīja 30 mācītāji. Tas bija ievērojams skaits. Viņu prasība iepretī baznīcas vadībai bija:

“Mēs, zemāk parakstījušies Latvijas ev. lut. Baznīcas garīdznieki, ar šo griežamies pie Latvijas ev. lut. Baznīcas Konsistorijas ar sekojošu lūgumu: steidzami izveidot kompetentu komisiju šeit pievienotā Latvijas ev.lut.Baznīcas jaunās Satversmes projekta galīgai izstrādāšanai un to sagatavot iekļaušanai 1984. gada 23. februāra Ģenerālās Sinodes darba kārtībā”

Analizējot projekta un tobrīd spēkā esošās, 1968. gada Satversmes tekstus, kļūst redzams, ka projekts ir saturiski un redakcionāli papildināta 1968. gada Satversme. Lielākās pārmaiņas skar Ģenerālās Sinodes izpildorgānu – Konsistoriju, dažas funkcijas mainītas un papildinātas arī pārējām baznīcas un draudzes institūcijām – draudzes dibinātājiem, draudzes padomei, draudzes revīzijas komisijai, iecirkņa Sinodei un Ģenerālai Sinodei, prāvestam, mācītājam.

Vissvarīgākais jaunievedums bija 5 bīskapu Padome. Tā bija paredzēta kā Ģenerālās Sinodēs izpildu orgāns, kas aizstātu līdzšinējo Konsistoriju. Līdz ar to visi baznīcas vadības locekļi bez izņēmuma būtu garīdznieki, izslēdzot laju līdzdalību. Tomēr laju līdzdalība visos Virsvaldes un Konsistorijas sastāvos padomju režīma laikā ir bijusi nomināla un salīdzinājumā ar 1928. gada Satversmes sinodālās pārstāvniecības tradīciju Virsvaldē (1/2 garīdznieku un 1/2 laju pārstāvji) tikai nodeva padomju režīma “izpratnei” par demokrātiju. Tā vietā projekts katram baznīcas vadības loceklim – garīdzniekam deva daudz augstāku atbildību un kompetenci nekā iepriekšējiem Virsvaldes un Konsistorijas locekļiem – garīdzniekiem, kuri bieži bija vien arhibīskapa lēmumu apstiprinātāji.

Bīskapu padomes vadības konceptā nebija paredzēts atsevišķs arhibīskapa amats. Tā vietā viens no pieciem Ģenerālajā Sinodē ievēlētajiem Bīskapu padomes locekļiem pēc kārtas katru gadu tiktu saukts par prezidējošo Bīskapu, kuru noteiktu izlozējot. Tajā pat laikā visi pieci Bīskapu padomes locekļi (ieskaitot prezidējošo Bīskapu) Baznīcas iekšējā un ārējā darbībā būtu pilnīgi līdztiesīgi, turklāt Bīskapu Padomes lēmumi tiktu pieņemti ar balsu absolūto vairākumu visu Bīskapu Padomes locekļu klātbūtnē.

Bīskapu Padome apvienotu līdzšinējos Konsistorijas un arhibīskapa pienākumus vienā institūcijā. Tomēr Bīskapu Padomei būtu paredzēti arī jauni uzdevumi, kas liktu bīskapiem daudz vairāk un regulārāk būt informētiem par norisēm Baznīcas dzīvē un iesaistīties aktuālo jautājumu noteikšanā un risināšanā, kā arī atspoguļoja projekta autoru vēlmi, lai baznīcas vadība ne tikai pārstāvētu daudz stingrāku nostāju pret dažāda rakstura pārkāpumiem no mācītāju puses, bet arī spētu pārstāvēt un aizstāvēt citus mācītāja darba un dzīves kvalitātes standartus, labāk organizējot mācītāja kalpošanu un dodot tai daudz stingrākas un skaidrākas vadlīnijas nekā līdz šim. Ļoti neierasts, pats Satversmei īsti neatbilstošs, bija §48, kas noteica Bīskapu Padomes perspektīvos uzdevumus: strādāt pie baznīcas celtņu remontu centralizācijas; strādāt pie mācītāju un garīgo darbinieku amata tērpu un insigniju centralizētas apgādes; strādāt pie jautājuma par mācītāju atalgojuma centralizāciju; strādāt pie konfesiju savstarpējās tuvināšanās republikā.

Šie četri uzdevumi bija daļa no opozīcijas kustības darba plāna. Skaidrs, ka šādiem uzdevumiem vieta būtu cita veida dokumentos – nevis Satversmē, bet baznīcas darba plānos vai stratēģijās. Tomēr 80. gadu sākumā tādos jēdzienos kā baznīcas darba plānošana un uzdevumu definēšana turpmākajiem gadiem Konsistorija nedomāja, jo vadības darba stils bija reaktīvs nevis proaktīvs.

Opozīcijas prasību atslēgas vārds bija – daudzu saimniecisku, administratīvu un garīgu jautājumu centralizācija, t.i., vienotas izpratnes un prakses izveidošanu, kuras īstenošanu pārrauga baznīcas vadības institūcija. Tas bija aicinājums atgriezties pie tiem pamatprincipiem, pēc kuriem baznīcas vadības institūcijas Latvijas evaņģēliski luteriskā Baznīcā tika veidotas 1919.-1922. gados. Proti, baznīcas vadība pārrauga un risina jautājumus, kuri ir visai Baznīcai kopīgi un nav atrisināmi vienas draudzes vai iecirkņa robežās.

Lai arī Satversmes projekts bija veidots uz padomju laika Satversmju pamata, tomēr gan projekta, gan konventu prasības Konsistorijai izpauda aicinājumu baznīcas vadībai ieņemt to kompetences un atbildības apjomu, ko tai paredzēja 1928. gada Satversme, bet kuru tai atņēma ar padomju reliģisko likumdošanu saskaņotās 1948. un 1968. gada Satversmes.

Kā atzina paši Satversmes projekta autori, galvenā kļūda bija aprobežošanās ar prasību Konsistorijai izveidot komisiju jaunā Satversmes projekta virzīšanai uz Ģenerālo Sinodi 1984. gada februārī. Šādu komisiju Konsistorija izveidoja 7. decembrī – pirmajā Konsistorijas prezidija sēdē pēc Satversmes projekta saņemšanas, taču jaunās Satversmes projektu uz nākamo Ģenerālo Sinodi tā arī nesāka virzīt. Komisijas sastāvā netika iekļauts neviens no projekta autoriem. Konsistorijas plenārsēdē 1984.gada 26.janvārī Satversmes projekts tika raksturots kā tāds, kas  “sagrauj līdzšinējo Satversmi” un pārsvaru guva viedoklis, ka “mūsu Baznīca ar savu līdzšinējo iekārtu un vadības struktūru ir svēts mantojums, kas mums jāpatur negrozīts”, norādot uz jaunā modeļa negatīvo pusi un ka arī valsts nostāja ir tāda, ka Satversme nebūtu aizvietojama ar jaunu, bet viss labais un pārbaudītais ir jāatstāj, kāds tas ir.

Kopumā, 1984. gadā vēl nebija nobrieduši nepieciešamie ārējie apstākļi un arī pietiekami iekšējie resursi, kas rosinātu baznīcā reālas pārmaiņas. Gatavība pieņemt režīma spēles noteikumus vēl bija pietiekami stipra, M.Gorbačova “perestroikas” reforma vēl nebija sākusies, ar padomju režīma palīdzību baznīcā pie varas nākusī paaudze vēl pietiekami piesardzīga un bailīga, lai uzdrošinātos sekot opozīcijas pārstāvju jauneklīgajam maksimālismam.

Tomēr, atšķirībā līdz šim piekoptās problēmas noliegšanas un izvairīšanās politikas,  Konsistorija pēc 1984.gada Sinodes sakopoja savus spēkus un pulcējās sēdēs daudz vairāk.

Procesi LELB iekšienē 1982.-1984. gados atklāja, ka padomju režīma ietekmes un vajāšanu gadu desmitos izstrādājusies baznīcas politikas tendence par galveno uzdevumu uzskatīt pašsaglabāšanos un pēc iespējas neuzkrītošākas darbības nodrošināšanu kļuvusi par noteicošas baznīcas garīdznieku daļas “iekšējo cenzoru”. Lai arī garīdznieku un laju vairākums vēl nebija gatavi pārmaiņas publiski atbalstīt, pat noliedzot krīzes pastāvēšanu, tomēr nozīmīgas mācītāju daļas spēja kritiski un atklāti runāt un diagnosticēt baznīcas iekšējās problēmas bija izšķirošs iemesls atmodas kustības attīstībai LELB, kas rezultējās 1989. gada aprīļa XIV Sinodes lēmumos.

Ieteikt šo rakstu: draugiem.lv facebook twitter

Leave a Reply

Autori

Admin Admin Agrita Drēska
Aleksandrs Bite Alfs Helmuts Trepšs
Alnis Auziņš Anda Līce
Andra Konovaļčika Andris Upenieks
Anita Uzulniece Arta Ciša
Asnate Dzene Bils Haibels
Dace Cīrule Dace Ezera
Dace Salmane Daiga Upeniece
Darjus Petkuns Diāna Siliņa
Dītrihs Bonhēfers Dzintra Geka
Edgars Gertners Einārs Alpe
Elga Zosima Elīna Lāce
Evija Puķe-Jansone Galva Deg
Gatis Līdums Georgs Maiznieks
Gints Polis Guna Anna Sniedziņa
Gunita Āre Guntars Baikovs
Guntars Prānis Guntis Kalme
Ieva Muktupāvela Ieva Samauska
Ilmārs Rubenis Ilze Barkus
llze Rupenheite Ilze Vitāle
Ilze Gailīte Ina Grasmane
Ina Poļevska Indulis Paičs
Inese Knipše Inese Segliņa
Inese Šteinerte Inga Reča
Ingeborga Ansone Ingrīda Briede
Ingrīda Lisenkova Ivars Jēkabsons
Ivars Kalviņš Ivars Kupcis
Iveta Kalme Iveta Gaile
Ivo Pavlovičs Jānis Diekonts
Jānis Gabrāns Jānis Rožkalns
Jānis Vanags Džons Ortbergs
Juris Morics Juris Rubenis
Juris Uļģis Juris Zariņš
Kaspars Ozoliņš Kaspars Upītis
Kaspars Eglītis Kintija Bulava
Kristīna Soloha Krists Kalniņš
Lauma Tereščuka Laura Andersone
Laura Turlaja Lelde Kupce
Līga Āboltiņa Līga Bitmane
Līga Liepiņa Līga Strikmane
Ligita Ābolniece Ligita Ābolniece
Ligita Ābolniece Lilija Tenhāgena
Linards Rozentāls Linda Kilevica
Māra Evardsone Māra Jensone
Mārcis Zeiferts Marika Zelča- Čerāne
Mārtiņš Urdze Miervaldis Vanags
Milda Klampe Monika Sproģe
Oļegs Sirotkins Pāvils Brūvers
Pēteris Eisāns Raimonds Mežiņš
Reinhards Slencka Reinis Kulbergs
Rita Brūvere Rita Otomere
Rudīte Losāne Sandra Gintere
Santa Cileviča Stella Liepiņa
Uģis Brūklene Valda Grīnvalde-Šakurova
Vera Veronika Rozīte Viesturs Pirro
Vilis Kolms Vilnis Cīrulis
Voldemārs Lauciņš Zane Leja