Homeopātijai nevajag ticēt. Ir jātic Dievam

2016 gada 10. martā / Autors: Inga Reča

Kategorija: Intervijas Drukāt >

Pāvels Naumovs – ārsts homeopāts un otolaringologs ar trīsdesmit gadu darba pieredzi. Nācis no senas vecticībnieku dzimtas, četrdesmit deviņu gadu vecumā kļuvis par Salaspils luterāņu draudzes locekli. Draudzē kalpo par pērminderi, nule nokārtojis evaņģēlista eksāmenu. Joprojām studē Lutera Akadēmijā. Neraugoties uz visu iepriekšminēto, ar lielām bažām kāpju pār viņa ārsta prakses slieksni, jo sociālajos tīklos un dažādu kristīgu konfesiju mājaslapās (arī laicīgajā presē) esmu salasījusies par homeopātijas “maģisko un okulto” dabu. Ceru, ka diplomēts ārsts, kristietis mūsu sarunā saliks visus punktus uz i.

 

Jūs esat ārsts. Kā nonācāt līdz vajadzībai studēt teoloģiju?

Mani nelegāli kristīja četru mēnešu vecumā pareizticībā, bet vispār mūsu ģimenei ir ļoti interesanta vēsture – mēs esam krievu bēgļi, kuri 18. gadsimta sākumā bēga no Pētera I represijām Krievijā.

Jūsu senči bija vecticībnieki?

Jā. Mēs negribējām griezt bārdas, smēķēt un dzert… Atbēgām līdz Latgalei. Drošākie kaimiņi bija palikuši Igaunijā, Mustvē, pie Peipusa ezera. Tur man ir daudz paziņu starp vecticībniekiem, pie kuriem joprojām ciemojamies, kad braucam uz to pusi.

Es mazliet atbalstu šos vecticībniekus finansiāli, jo vienmēr rudenī no viņiem pērku sīpolus. It kā jau paši arī dārzā audzējam, bet viņu sīpoli ir ar ļoti spēcīgu, izteiktu garšu. Tādi ļoti kodīgi!

Ar stingru kodolu.

Jā, tādi paši kā vecticībnieki!

Mēs nenoturējāmies, kā jau cilvēki, un manā dzimtā ir gan katoļi, gan luterāņi, bet vairumā – pareizticīgie. Mani nokristīja Erceņģeļa Mihaila baznīcā Maskavas forštatē, kur agrāk dzīvojām. Uz baznīcu gāju regulāri, neskaitot pusaudžu vecumu, bet nespēju rast atbildes uz daudziem jautājumiem. Taču man kā vīrietim (un kā ārstam homeopātam!) nepatīk mistificēt, man gribas saprast! Ortodoksālā baznīca vairāk balstās uz autoritāti – aklu ticību, paklausību, stingrību. Tā tas turpinājās līdz 2011. gadam, četrdesmit deviņu gadu vecumam.

Kas tie bija par jautājumiem?

Es sapratu, ka cilvēks ir fiziska, garīga un psihoemociāla vienotība un kaut kas ir jādara visos trijos līmeņos. Ar fizisko līmeni man bija skaidrs. Jau kopš 8. klases sāku peldēties aukstā ūdenī, ierīvēties ar sniegu, jo biju diezgan slimīgs. Mums rados ir diezgan daudz tuberkulozes gadījumu, mana omīte ar homeopātiju izārstēja mammai plaušu tuberkulozi pusaudžu vecumā, bet tas ir cits stāsts… Ar emocijām arī bija skaidrs, sapratu, ka negatīvās emocijas nav jāpatur, tās ir jāatbrīvo. Bet mans garīgais līmenis bija nonācis strupceļā, kaut gāju uz dievkalpojumiem, saņēmu Svēto Vakarēdienu, man bija savs garīgais tēvs. Bet atbildes nenāca… Bija akla ticība, bet nebija sapratnes. Un tad mums ģimenē sākās nesaprašanās, un es sāku lūgt Dievu. Pagāja divi trīs gadi. Tajā laikā mans krusttēvs Viesturs ik pa laikam mums stāstīja par Salaspils Svētā Jura baznīcu, kas tikusi izpostīta, un tā iracionālā veidā atnesa ziņu par Salaspils draudzi, ko, protams, es laidu gar ausīm… Bet vienā jaukā dienā es teicu sievai – iesim un uzzināsim par luterāņu dievkalpojumiem! Sieva atviegloti nopūtās… Jautāju viņai, ko nozīmē šī nopūta, un viņa sacīja, ka vismaz pusgadu viņa par to ir lūgusi. (Jo sieva ir latviete un iesvētīta luteriskajā konfesijā.) Un, ziniet, sievas vērtība manās acīs izauga, kā man pašam šķiet, līdz agapes līmenim!

Biežāk dzirdēti stāsti, ka luterāņi pāriet pareizticībā.

Mēs aizgājām uz Salaspils luterāņu draudzi. Liels paldies mācītājam Jānim Cepurītim, kurš vecuma ziņā man varētu būt kā dēls, bet kļuva par manu garīgo tēvu. Jo es uz luterāņu dievkalpojumu atnācu ar savu pareizticīgo lūgšanas grāmatu un teicu, ka te palikšu, bet lūgšu gan pēc savas grāmatas. Tagad tas tiešām izklausās ļoti smieklīgi! Sākās dievkalpojums, un es kaut ko čukstēju līdzi. Tas bija tik komiski! Trīs dievkalpojumus tā noturējos, mēģinādams kaut kā “pieslēgties”. Cits mācītājs būtu teicis: “Ja gribi lūgt pēc savas grāmatas, tad ej uz savu ortodoksālo baznīcu, nevajag sevi mocīt!” Bet Jānis teica – jā, ļoti labi, paliec! Kādā ceturtajā dievkalpojumā es jutu, ka man tik ļoti gribas pievienoties! Liku to savu grāmatiņu malā un citā reizē atkal to pavisam aizmirsu mājās…. Tas bija fantastisks process – līdz pat asarām gan sprediķa, gan Svētā Vakarēdiena laikā (kuru es vēl nevarēju saņemt), bet dabūju tādu apgaismojumu un prieku! Prieku par to, ka man nevajag neko izpelnīties, piemēram, ar darbiem. Savā laikā es krāsoju pareizticīgo baznīcu, vedu produktus – domāju, būšu labs un tādā veidā izpelnīšos Dieva žēlastību. Bet šeit man patika ļoti, ļoti, un man gribējās kalpot un strādāt. Tas bija moments, kas sinhronizēja mani ar Mārtiņa Lutera ideju – Dieva žēlastība nāk tāpat, pāri visām lietām, to nevajag izpelnīties.

Tālāk viss notika, kā vajadzēja, – mēs iesvētījāmies, un es sāku kalpot draudzē, kuru jūtu ar katru ķermeņa daļiņu joprojām. Es jau zinu, ko šovakar darīšu, – man ir pieņemšana līdz astoņiem, tad vēl kādi papīra darbi, ap desmitiem būšu Salaspilī un bēršu granulas baznīcas apkures katlā. Tas ir tāds kaifīgs prieks! Ir pagājuši četri gadi pērmindera amatā, bet visu laiku nāk gan iekšēji, gan ārēji aicinājumi. Mācītājs man ieteica mācīties Lutera Akadēmijā. Uzskatīju to par zīmi, ka Dievs uzrunājis arī mācītāju, un ar lielām bailēm iestājos. Bailes vispār ir labs simptoms! Jau eksaminācijas komisijā saskāros ar ļoti labiem un mīļiem cilvēkiem, kas mani tiešām pieņēma kā radinieku. To arī uzskatīju par Dieva zīmi. Tā tagad tur mācos.

Kurā kursā?

Draudžu darbiniekus pabeidzu divos gados, tad Senāts man pagarināja mācības uz nenoteiktu termiņu, jo studēju pēc individuālas programmas. Pamazām gribu iziet visus priekšmetus, bet ne ātrā tempā, jo ar manu ārsta praksi un kā ģimenes cilvēkam tas nav iespējams. Šajā semestrī mācīšos homilētiku pie Andra Priedes un ievadu Jaunajā Derībā pie Induļa Paiča. Sāku braukt uz Lutera skolu uz Raiskumu. To arī pats nemeklēju, bet pazemīgi pieņēmu aicinājumu no mācītāja Krišjāņa Bulles.

Domāju, ka pazemība un paklausība, kuru tik bieži sarunā pieminat, jums nāk līdzi no ortodoksālās baznīcas, jo luterāņiem kā jau protestantiem katram ir savs viedoklis un, protams, tas vispareizākais…

Nekādā gadījumā nevaru sacīt, ka viss, kas bija līdz šim, bija slikti. Es pateicos savas dzimtas senčiem, ka viņi bija vecticībnieki, un par to, ka man ir pareizticīgas saknes. Ka man ir pareizticīgi vecāki un ka viņi ir ticīgi. Paklausību es mēģinu rādīt un stāstīt par to. Ziniet, kas man vislabāk patīk pērmindera pienākumos? Viņš ir pirmais mācītāja palīgs, lasa Bībeles lasījumus, palīdz altārī, visu laiku tā kā grozās pa priekšu. Bet liturģijas pasniedzēja Viļa Kolma vārdi man nosēdās dziļi sirdī – pērminderim ir jābūt nepamanāmam un neredzamam. Tu tur ej pa maliņu, bet redzi visu. Un, ja kāds ir aizmirsis Dziesmu grāmatu, tu viņam “parādies”.

Bet daudzi luterāņi saka, ka viņus pareizticībā saista iracionālais, mistiskais.

Bet vai neskan kā mūzika: “Visuspēcīgais Dievs, sirdsžēlīgais Tēvs, es, nabaga grēcinieks, Tev sūdzu savus grēkus…” Un iracionālais un mistiskais ir būt ar savu draudzi un pazemīgi kalpot un just katru. Pērminderim visbiežāk jāsēž pirmajā rindā – tu ar muguru jūti katru cilvēku, un ar mīlestību veidojas saikne. Jo vissvarīgākais baznīcā ir cilvēki, nevis zelts un svētbildes. Pārāk daudz zelta, pārāk daudz vīraka – tas ir tik smagi un novērš uzmanību no cilvēkiem… Un, ja es stāvu blakus cilvēkam, vienalga, kurā baznīcā, kurš smird pēc paģirām, un domāju – ak, vai, kā man “palaimējās”, labāk iešu tuvāk svecēm vai svētbildēm –, es zaimoju Dievu. Tad man jāiet prom no baznīcas. Vai jāiet uz privāto bikti, jo šis cilvēks taču arī ir mana garīgā ģimene un dots blakus, lai es par viņu aizlūdzu. Zinu, ka bieži luterāņi aiziet pareizticībā, bet man sanāca otrādi.

Iekšēji esmu emocionāls cilvēks, un kā vīrietim man vajag sevi līdzsvarot. Varbūt tāpēc man ir svarīga racionālā puse. Kādreiz gāju arī pie Ļedjajeva, bet pēc viņu dievkalpojumiem visu nakti nevarēju aizmigt. Manas emocijas tika uzskrūvētas, un tā bija kā vārīšanās katlā – tās tika paceltas bez rezultāta. Tas nebija mans ceļš. Tāpēc luteriskajā konfesijā sevi atradu uz mūžu, jo tas ir īsākais ceļš pie Dieva. Kāpēc tad iet pa garāko?!

Vai jums ir doma, ka varētu kalpot kā mācītājs?

Ļoti labs jautājums. Es sev neredzu perspektīvas būt par mācītāju, jo esmu ārsts. To diemžēl nevarēšu apvienot. Es labāk iešu dziļāk, nevis plašāk. Kristus dziedina, un kā ārsts piedāvāšu savus instrumentus, kā cilvēkam atrast īsto ceļu pie veselības. Bet lektora amats vai evaņģēlists, jā, esmu ceļā uz to. Būt par spieķi mācītājam, uz ko var paļauties, un aizvietot uz kādu brīdi, to es varu. Vienas lekcijas sagatavošana par homeopātiju man aizņem nedēļu. Un man patīk ārsta amats. Tad kāpēc man ir vajadzīgas teoloģijas studijas? Lai aktivizētu savu darbošanos garīgajā līmenī un iedvesmotu ar to pacientus. Jo pacienti nāk un domā, ka attīstīt sevi garīgi nozīmē apmeklēt jogas nodarbības. Diemžēl pie mums tas ir ļoti populārs uzskats.

Mācīšanās ir arī pazemības treniņš. Mana homeopātijas skolotāja kādreiz teica: “Paga, paga, apklusti, pēc divdesmit gadiem tu būsi homeopāts, kas kaut ko sāk apjēgt.” Es toreiz gāju pie viņas ar ļoti “gudriem” jautājumiem, stāstīju, ka es jau redzu, kas pacientiem kaiš… Lēnītēm, ar pazemību. Un man tas iekrita sirdī. Pagaidi bišķiņ! Tā ir atbilde, kāpēc es gribu vairāk zināt. Lai ar Dieva mīlestību cilvēkiem sacītu vienkāršas lietas – jums drīz nesāpēs, tieciet tam! Tā ir caur Pāvila vēstuli izkristalizēta Dieva mīlestība. Nevis pateikt: “Izlasiet Pāvila vēstuli, un jums paliks labi!” Bet, zinot šo vēstuli, es varu drošāk teikt: “Dzer tos graudiņus, tev drīz nesāpēs!” Pacients neatšifrēs, ka es domāju ne par graudiņiem, bet viņš ticības ziņā būs tuvāks Dievam. Man nav mērķa ievilkt savus pacientus luterāņu baznīcā, kaut es neslēpju, ka esmu luterānis. Pie manis kopš 2002. gada pēc matuškas Magdalēnas atļaujas ārstējas gan pareizticīgās mūķenes no klostera Krišjāņa Barona ielā, gan dažādu konfesiju mācītāji.

Pirms nācu pie jums, man bija neitrāla attieksme pret homeopātiju. Bet tad nolēmu iepazīties gan ar kristiešu, gan laicīgo viedokli par to, un savādā kārtā abi bija diezgan identiski – izlasīju, ka tas ir “sens maģisks rituāls”, ka “homeopātiskās zāles nedarbojas labāk par cukura pūdera tabletēm” utt. Un nobijos – par ko es tagad grasos rakstīt?! Es cenšos nodalīt cilvēku no viņa uzskatiem, bet man bija diezgan liels satraukums, pirms spēru kāju pār jūsu kabineta slieksni…

Zinu šo polemika sociālajos tīklos, un tas ir viens no maniem pienākumiem – profesionāli pieiet jebkurai lietai, zināt, kas tur, iekšā, notiek. Arī uz luterisko baznīcu atnācu, jo gribēju saprast, kas te notiek no iekšpuses. Skaidrs, ka Dievs ir, bet es gribēju saprast mehānismu. Jebkurā lietā ir jābūt profesionālim, gan runājot par homeopātiju, gan fiziku, gan reliģiju. Bieži nākas dzirdēt – reliģija ir slikti, bet ticība ir labi. Kas ir reliģija? Es pat dzirdēju, ka viens mācītājs teica, ka nav jābūt reliģiskam, bet ir jābūt ticīgam. Piegāju pie viņa un sacīju, ka vārds “reliģija” nav nekas slikts, re legare – ‘atkal savienot’. Ja man prasās kaut ko savienot, tad kaut kas ir bijis atvienots! Tāpat ir ar homeopātiju. Es ļoti iesaku “Svētdienas Rīta” lasītājiem noklausīties profesora Ivara Kalviņa, kristieša, zinātnieka, 2010. gada interviju Latvijas Kristīgajā radio. Pēc šīs intervijas toreiz visa polemika par homeopātiju izsīka. Lūdzu noklausieties to! Profesors tur ļoti vienkārši paskaidro, ka homeopātija nav mistika, tā ir molekulārā ķīmija. Kāpēc atšķaidot preparātus, zālītes paliek spēcīgākas? Ļoti vienkārši. Ja mēs ņemam, piemēram, eikalipta vai kumelīšu tinktūru un pilinām ūdenī, tūlīt pie šīm molekulām pieskaras ūdens molekulas un izveido harmonisku molekulu. Ja mēs paņemsim vienu pilīti no tā un iepilināsim vēlreiz ūdenī, tad tur būs atšķaidīts, ne tik saspiests, un brīvās ūdens molekulas atkal interesēsies par tām iepilinātajām molekulām. Un tā tālāk.

Katoļu baznīcas mājaslapā lasīju kāda priestera rakstu, kurš piesauca homeopātijas tēvu Hānemani, kura galvenā ideja it kā esot bijusi iznīcināt kristietību. Un nosauc homeopātiju par ezotērisku mācību, kurai piemīt okulta daba utt.

Sakiet, lūdzu, ja kādi mācītāji, pirms iepazina Kristu, nodarbojās ar jogu vai austrumu cīņām, vai viņi tāpēc gribēja iznīcināt kristietību? Nu šausmīgas muļķības! Mēs visi kaut kā sākām… Zinu vienu baķušku, kurš gāja lidojošo šķīvīšu pulciņā, bet tagad viņš ir mācītājs. Ar ko mēs sākam un kur mēs nonākam, tā ir liela atšķirība. Jā, Hānemanis bija masons, viņš bija arī alķīmiķis, bet pēc tam, ejot pa homeopātijas ceļu un nodzīvojot līdz astoņdesmit pieciem gadiem, kā ārstam viņa mērķis noteikti nebija neko iznīcināt. Tas nav rakstīts nevienā Hānemaņa biogrāfijā. Bet par alķīmiju un masonismu viņš samaksāja – viņam nomira bērni… Katrs maksā par saviem grēkiem, bet viņš mira ticīgs Radītājam. Es nezinu, vai viņš gāja uz dievkalpojumiem un saņēma Svēto Vakarēdienu, bet, lasot par viņu un īpaši par viņa pēdējiem gadiem, var redzēt, ka viņš bija ticīgs cilvēks.

Un no ezotērikas homeopātijā nav nekā, tā pakļaujas bioķīmijas, biofizikas, fizioloģijas likumiem, un tikai tāpēc tā ir zinātne.

Savukārt žurnālā “Ir” bija raksts, kas saucās “Homeopātija – novecojusi maģija?”. Tur izteiktā galvenā doma bija, ka vienīgais, kāpēc cilvēki izveseļojas, ir placebo efekts.

Zinātniski pierādīts, ka nekādu placebo efektu homeopātijai nevar piešķirt. Visur pasaulē ļaudis ārstējas ar homeopātiju, un Anglijā visa karaliskā ģimene vairākās paaudzēs. Jūs gribat teikt, ka viņi visi ārstējas ar placebo?

Jā, citi homeopāti grēko un dod pacientiem placebo – tīros cukurgraudiņus. Es nedodu. Kāpēc? Piemēram, “īstie” graudiņi ir jālieto vienreiz nedēļā. Kā!? Tas ir viss? Bet ko man darīt no otrdienas līdz svētdienai? Tad tās dienas aizpilda ar placebo. Bet es tā nedaru. Homeopātijai nevajag ticēt, ir jātic Dievam. Un tu vari ņemt homeopātijas graudiņus un teikt, ka tu tam netici, bet tas tāpat iedarbosies.

Homeopātijā ir ļoti interesants līdzības likums: līdzīgais pievelk līdzīgo. Ja jums ir iekšā prieks, jūs arī apkārtējos redzat laimīgus. Jūs redzat nelaimīgu cilvēku, bet cenšaties viņā saredzēt kaut ko priecīgu. Un otrādi – ja iekšā ir dusmas, tad redzat, ka visa pasaule ir dusmīga. Atpazīšanas efekts. Piemēram, beladonna, vilkoga, ir ļoti indīgs augs. Un tādas subindīgas potences, ļoti atšķaidītas, bet vēl ne homeopātiskas, izmanto belatamināla ražošanā, kas ir klimaktēriskas, nomierinošas zāles sievietēm. Saindēšanās ar beladonnu izsauc uzbudinājumu, augstu temperatūru, paplašina zīlītes, rada sarkanus vaigus, izraisa svīšanu – vai tas jums neatgādina gripu? Ja tādi simptomi ir gripai, mēs domājam, ka homeopātiskās devās beladonna var ārstēt gripu. Jo mūsu organismā ir receptori – antenas, bet slimībā receptori ir bloķēti, un tie ir noskaņoti tikai uz sliktajiem simptomiem. Ja slimniekam iedodam miljons reižu atšķaidītu beladonnu, antenas to atpazīst, un beladonnas molekula iet cauri receptoriem, tie dod signālu, un tas dziedē – līdzīgs ārstē līdzīgu. Tur nav nekādas maģijas.

Cita lieta, ka ir negodīgi ārsti. Tas nepatiks maniem kolēģiem, bet mēs, ārsti, ļoti bieži negodīgi rīkojamies un piešķiram homeopātijai mistisku komponenti. Kā dēļ? Neticības dēļ. Ir ļoti daudz ārstu, kas netic Dievam.

Un sevi redz Dieva vietā?

Jūs trāpījāt desmitniekā, jo mēs, ārsti, domājam, ka varam visu, citreiz man liekas, ka mēs tādi jau piedzimstam! Kāda mana kolēģe, kad atnāk pacients, uzliek piecas burciņas un pārvērstā balsī jautā – kura burciņa jūs visvairāk uzrunā? Un jūs sēžat kā apburta – ā, jā, nu kura? Varbūt rozā? Vīrs jums uzdāvinājis rozā jaciņu, kas jums ļoti patīk, un jūs sakāt – rozā burciņa… Jā, Inga, tā jums būs īstā! Nu, muļķības! Skrieniet prom no tādiem ārstiem! Nevis homeopātija ir vainīga, bet šis dakteris ir ne-pro-fe-si-o-nāls! Arī tie, kas raksta par homeopātiju tādas lietas, kuras jūs citējāt, ir neprofesionāli. Līdzīgs pievelk līdzīgu.

Vai jums par šo tēmu ir bijušas sarunas ar mācītājiem, draudzēm?

Kādi mani ir aicinājuši. Man ir tāda kā sūtība kā ārstam homeopātam, kā profesionālim savā jomā. Man ir trīsdesmit gadu pieredze, tas arī kaut ko nozīmē. Citreiz esmu diezgan šerps, bet vienīgais, ko nevaru ciest, ir muļķība. Cilvēks raksta muļķības, jo viņš runā par to, ko nezina līdz galam. Godīga atbilde ir: es atturēšos no homeopātijas, jo nezinu, kā tā darbojas, bet atturēšos arī spriest, jūs man palīdziet tikai kā otolaringologs. Mācītājs Indulis Paičs, mācot dogmatiku un ekseģēzi, arī sacīja, ka jums ir jāzina, par ko runāsiet, pirms izejat draudzes priekšā. Jums ir jābūt vismaz shēmai. Bet diemžēl, ja cilvēks sāk runāt ar spriedumiem un secinājumiem par to, ko viņš nezina, viņš parakstās savā muļķībā. Homeopātija ir zinātne, kas darbojas pēc saviem likumiem.

Saprotams, ir neārstējamas kaites, kas ir jāārstē ar tradicionāliem preparātiem, un jāpievieno homeopātija kā dzīves uzlabojoša, harmonizējoša terapija. Man ir svarīgas analīzes, datortomogrāfija, ultrasonogrāfija, citu speciālistu konsultācijas, es esmu akadēmisks ārsts, kas izmanto homeopātiju kā ļoti smalku instrumentu fiziskās veselības korekcijai.

Kā jums radās interese par homeopātiju?

Mana omīte ārstējās ar homeopātiju visu mūžu.

Vai tad padomju laikos arī bija homeopātija?

Protams. Rīgas homeopātiskā aptieka darbojas kopš 1833. gada. Homeopātija ir sena metode, kas padomju laikos bija daļēji aizliegta, un daļēji zālīšu dēļ, kas ir saistītas ar ļoti lielu indīgumu, piemēram, čūsku inde. Doma bija, ka ar to, atšķaidītu miljons reižu, var noindēt politiskos darboņus. Mūsu homeopāti šiem preparātiem bija devuši citus nosaukumus.

Mana vecmāmiņa bija pareizticīgā, viņa regulāri apmeklēja baznīcu. Viņa ārstējās ar homeopātiju un izārstēja mammu, kurai pubertātes vecumā atklāja tuberkulozes kavernu – plaušu caurumu. Omīte ārstēja gan ar homeopātiju, gan fitoterapiju. Viņa bija zāļu sieva, kurai bija ļoti daudz draugu homeopātiskajā aptiekā. Piemēram, daktere Leja, Stradiņa universitātes profesora Jura Lejas māte, kura bija mammas draudzene un arī ārstējošā ārste. Daktere Rasma Kalniņa, daktere Limba, daktere Kundziņa, daktere Samusa… Omīte piegādāja zāļu tējas mūsu homeopātiskajai aptiekai. Un viņai bija tāda mapīte. Atceraties tādas kantora mapītes ar šņorītēm? Tā mapīte man joprojām ir, un tajā glabājas omītes pieraksti, kādas zālītes ir kuņģītim, kādas sirsniņai utt.

Bet viņa nebija mediķe pēc izglītības?

Nē, nē, viņai bija četru klašu izglītība.

Viņa bija dziedinātāja pēc aicinājuma…

Jā, viņa ar savu četru klašu izglītību mums stāstīja, ka nevar ēst ar alumīnija karotēm un vēl visādas lietas, par kurām publiski sāka runāt pavisam nesen. Un viņa parakstījās, ka neļaus ārstēt savu bērnu ar ķīmiju. Es nezinu, vai man pietiktu drosmes… Un toreiz, kad viņa izārstēja savu meitu no tuberkulozes, ārsts ftiziatrs teica: “Helēnas kundze, jums ir jāpiešķir zelta medaļa!” Omītei bija dota dāvana no Dieva.

Es iestājos Rīgas Medicīnas institūtā tāpēc, ka mūsu ģimenes draugs bija dakteris Edgars Bilzēns, Dzelzceļnieku slimnīcas Ķirurģijas un onkoloģijas nodaļas vadītājs, ķirurgs ar zelta rokām. Biju no viņa iedvesmojies, un viņš mani iedrošināja kļūt par ārstu. Izmācījos un strādāju kā operējošais otolaringologs, kurš visus iekaisumus ārstēja ar antibiotikām, kamēr atdūros pret to, ka pacienti, lai arī izoperēti, pēc kāda laika atkal atgriežas ar tām pašām kaitēm. Runāju ar mammu, un viņa saka: “Dēliņ, ko tu raizējies! Kur ir tā omes mapīte?” Tas bija tāds lūzuma moments. Jo es biju izmēģinājies gan ar mīlestību, gan ļoti lielu uzmanību, veltot pacientam daudz laiku, bet tradicionālās metodes nedarbojās. Atradu omītes mapīti un iedziļinājos homeopātijā. Sāku mācīties Kijevas, Maskavas, Vācijas homeopātijas skolās. Mācījos arī Latvijā. Tas bija ap 1993. gadu, kad sāku domāt, ko es daru?! Man ir divi sertifikāti, un, paldies Dievam, mums Latvijā abi sertifikāti ir vienādi, jo tos izdod viena un tā pati organizācija – Ārstu biedrība ar godājamo Pēteri Apini priekšgalā.

Būtu savādi, ja Ārstu biedrība atļautu maģisku vai okultu nodarbi…

Lai gan mēs devām padomju ārsta zvērestu, bet dziļumā tas tomēr bija Hipokrāta zvērests, kura galvenais likums ir – nekaitē. Šis likums man ir sirdī. Tā es biju spiests tradicionālajām metodēm meklēt alternatīvu. Un tad padomāsim, ja es esmu “maģisks”, “okults” un kristietis, kā to savienot?! Nekas tur nesanāks. Visa mana dzīves gaita un pieredze tomēr rāda uz to, ka homeopātiju var izmantot kā labu skrūvi, skrūvgriezi vai āmuru, un tai nav obligāti jātic. Bet varbūt tevi Dievs aicina iet fitoterapijas virzienā? Piemēram, viens draugs man zvana un saka: “Pāvel, ko tu domā par baobabu sulu? Es mammai nopirku par divsimt eiro.” Es saku: “Bet tu par maura sūreni padomāji? Viens eiro trīsdesmit astoņi centi mūsu aptiekā.”

Tā nu mēs maksājam par mūsu muļķību un nezināšanu…

Tā iznāk, ka mana misija ir nekristiešus vest pie Dieva, bet kristiešiem rādīt, ka faraonu vingrošana un homeopātija nav lamu vārds. Un ka ķīniešu punktu masāža ir vienkārši refleksoterapija. Katrai lietai var piešķirt mistisku komponenti. Nevajag to darīt, vajag izmantot metodes pēc tiem likumiem, pēc kuriem tās darbojas.

Bet šiem visiem rakstiem pret homeopātiju ir pamats, jo cilvēki, kas iet dziļi ticībā, grib pasargāt citus, kā klukste grib pasargāt savus cālīšus. Tikai citreiz mēs to vilka tēlu paši izveidojam, jo piešķiram homeopātijai to, kā tai nav. Nav, no kā baidīties, bet vajag izglītoties. Homeopātija nav panaceja, bet muļķīgi būtu to neizmantot.

Ieteikt šo rakstu: draugiem.lv facebook twitter