“Viens dziednieks visām kaitēm ir Dievs”

2016 gada 10. martā / Autors: Ivars Kalviņš

Kategorija: Intervijas / Raksti Drukāt >

 

Izteikšu savu viedokli, jo diemžēl šim jautājumam parasti iet apkārt kā karstam kartupelim.

Kā iedarbojas jebkura zāļu viela uz jebkuru mūsu organismā esošo struktūru? Parasti zāļu viela piesaistās kādam veidojumam mūsu šūnu līmenī, nosauksim to par receptoru, resp., uztverošo elementu vai antenu, un noraida signālu šūnai tādā veidā, kā tas ir paredzēts. Tā iedarbojas klasiskā zāļu viela. Tikai nevajag aizmirst vienu – zāļu viela nevar nonākt līdz receptoriem jeb līdz anteniņai kā tīra molekula. Tai ir jāizšķīst ūdenī, jo zāļu vielas tiek aiznestas līdz vajadzīgajai šūnai ar asinsrites vai limfas palīdzību. Un tās pamatkomponents ir ūdens.

Ja paskatāmies, kas notiek, ja zāļu viela šķīst ūdenī, process izskatās šādi. Ja tas ir vārīts ūdens, tas ir nesakārtots telpā, jo ūdens molekulas tur cita pret citu ir diezgan haotiski orientētas. Ja mēs paskatāmies uz ūdeni ledū, tad tur ūdens molekulas ir ļoti strikti orientētas cita pret citu – tur veidojas klasteri jeb puduri, ko latviski var formulēt kā telpisku ornamentu – katra ūdens molekula, ar trijām citām ūdens molekulām, veido ļoti stipras saites. Katra no šīm saitēm ir 7 kilokalorijas uz 18 gramiem ūdens, tātad molekulu tur ir miljardi, un šīs molekulas kopumā telpā veido noteiktu struktūru. Un, jo vairāk zāļu vielas jūs izšķīdināt, jo vairāk jūs izjaucat šo ūdens struktūru – tā ornamenta struktūru, kuru iegūstat no tā, ka ūdens savā starpā savienojas viena molekula ar trijām citām. Tas apmēram būtu tāpat, ja jūs paņemtu auduma gabaliņu un sāktu to durstīt ar sērkociņiem – šie sērkociņi būtu svešās molekulas. Smuko audumu jūs durstāt un plēšat, un sajaucat.

Paskatīsimies no otras puses – ja jūs paņemtu koncentrētu šķīdumu, ēteriskās eļļas vai kādu zāļu vielu koncentrātu, tur ūdens molekulām savā starpā sasaistīties ir grūti, jo pa vidu ir daudz svešu molekulu. Kad jūs atšķaidāt šo ūdens šķīdumu ar lielāku daudzumu ūdens, ir vairāk ūdens molekulas, kas spēj izkārtoties ap katru no svešajām molekulām, zāļu vielas molekulām. Un veids, kā tās kārtojas, ir pilnīgi atkarīgs no tā, kāda ir zāļu vielas molekulas virsma – kur ūdens molekulas pašas var piesaistīties pie šīs zāļu vielas virsmas un kādā veidā tās var cita ar citu grupēties tālāk. Tātad ap kādu svešu zāļu vielas molekulu izveidojas viena vai divas kārtas ūdens molekulas, veidojot zināmu ornamentu. Turklāt, lai tas sakārtotos, ir jāpaiet laikam un jāpieliek enerģija, respektīvi, ir jākrata ūdens šķīdums, lai ūdens molekulas varētu “iekrist” vajadzīgajā vietā un vienmērīgi sakārtotos.

Un tagad šo šķīdumu atšķaidām vēlreiz. Nu jau ir vēl vairāk brīvo ūdens molekulu, kuras, atkarībā no ārējā veidola, atkal grupējas apkārt nākamajos slānīšos. Nu jau lielāka daļa ir ūdens un mazāka daļa ir zāļu vielas, bet visas ūdens molekulas ir sakārtojušās, ieņēmušas vajadzīgo vietu vainadziņā. Atšķaidiet vēlreiz, sakratiet, dabūsiet vēl lielāku ūdens attiecību pret zāļu vielu, bet – sakārtota ūdens, nevis haotiska. Līdz ar to jūs varat tā turpināt un turpināt, līdz glāzē paliek viena zāļu vielas molekula un pilnīgi sakārtots ūdens. Kāda tam nozīme? Saka: ūdens nes informāciju – ne jau tādā veidā, kā mēs to saprotam, bet tas notiek ar zāļu vielu organismā. Organismā šī zāļu viela arī ir ūdens šķīdumā un tuvojas antenai ar savu ārējo veidolu kopā – ar visu ūdens vainadziņu un kārtām, cik nu to tur ir, – kontakts starp zāļu vielu un anteniņu izveidosies tad, kad ūdens molekulas tiks izspiestas no saskares virsmas. Lai to panāktu, būs jāpieliek enerģija – to sauc par hidrofobo saiti.

Interesantākais ir tas, ka receptoram jeb antenai ir iespēja uztvert labi un slikti uztvert. Ir daļa zāļu vielas, kuras nekādā veidā  neietekmē pašu antenu, piesaistoties un nododot signālu, bet palīdz šai antenai labāk uztvert. Tas notiek tad, ja šī zāļu viela pieķeras nevis tajā vietā, kur tā darbība notiek ar īsteno signālpārnesēju, bet kaut kur citā vietā, izvēršot antenu tādā veidā, lai zāļu viela, kurai tur būs jāiedarbojas (vai ar paša organisma regulētajām zāļu vielām, kuras organismā cirkulē miljoniem visādas), lai tā vislabāk pieķertos šiem receptoriem. (Varat iedomāties šādu salīdzinājumu: lietussargs aizvērts un lietussargs atvērts.) Par īsti homoepātiskām zālēm uzskata tikai tās, kas spēj pieķerties šajā regulācijas vietā, kas ļauj pastiprināti uztvert kādu signālu, ko dod parastās zāles vai pats organisms. Īstenās homeopātiskās vielas iedarbojas uz antenu jutīgumu nevis tieši – regulācija paliek ārpus šīs vielas iedarbības, to dara organismā esošās zāļu vielas jeb paša organisma izdalītās vielas.

Kā īsteni homeopātiskās vielas spēj iedarboties uz antenu jeb receptoru? Homeopātiskās zāļu vielas ir visas tās vielas, kas regulē antenas jūtību. Un regulē, nevis tieši pieskaroties antenu molekulām, kas veido biomolekulu jeb bioreceptoru, bet vispirms ar savu ūdens apvalku. Un šis ūdens apvalks, kā mēs to jau noskaidrojām, ir izkārtojies visapkārt ap šo vielu gluži tā kā tas ornamentiņš. Tāpēc atpazīst un iedarbojas īstenībā šīs te kārtiņas, jo tur ir ļoti daudz ūdens molekulu, kurām arī uz virsmas ir brīvās saišu vietas, ar kurām tās var sasaistīties un piesaistīties kādai citai vietai, nevis tieši uztverošajai. Rezultātā – ir gluži vienalga, vai piesaistās ūdens klasteris bez molekulas, kurš ir sakārtojies vajadzīgajā veidā, vai piesaistās pati viela ar šo klasteri, jo tā piesaistās caur vainadziņu, nevis pa tiešo.

Katrā cilvēkā ir vismaz 30 tūkstoši dažādu tipu receptoru vai anteniņu, un kopā to ir neskaitāmi miljardi.

Kāpēc lietot citas zāles, varbūt pārejam tikai uz homeopātiju?

Diemžēl ne visas antenas tiek regulētas ar allosteriskās regulācijas paņēmienu – ar sānu vietas aktivāciju, kas ļauj regulēt antenas aktivitāti. Ļoti daudzas no tām vispār nereaģē uz šādu blakusiedarbību. Homeopātija nav un nevar būt pret visām kaitēm. Viens dziednieks visām kaitēm ir Dievs, kas realizē savu darbību caur mūsu organismu, tā saucamo homeostāzi – pašregulējošo sistēmu. Šī pašregulējošā sistēma ir pret visām kaitēm. Jautājums tikai – vai tā spēj tikt galā?

Ja mēs runājam par baktērijām un vīrusiem, šajā gadījumā nav jāiedarbojas uz receptoriem, tur ir jānogalina baktērijas un vīrusi. Ar iepriekš aprakstīto regulāciju jūs varat tikai aktivēt mūsu asinsķermenīšus, lai tie labāk atpazīst baktērijas, bet ir daudz gadījumi, kad cilvēka imūnsistēma ir novājināta un ar visu aktivāciju jūs neko neizdarīsiet. Jūs nevarat sirds slimniekam ar treniņu palīdzību palīdzēt noskriet Latvijas rekordu 100 metros. Trenējiet, kā gribat, nekas nesanāks! Absolūta palīdzība ir ļoti grūta lieta.

Paši homeopāti saka, jo lielāks atšķaidījums, jo spēcīgākas zāles.

Ja mēs skatāmies attiecības starp zāļu vielas molekulām un sakārtoto ūdens molekulu daudzumu ap tām, jo vairāk jūs atšķaidāt, jo vairāk ir telpiski sakārtotu molekulu šajā ūdenī. Un jūs iedzerat vienu tējkaroti pussakārtota ūdens vai vienu tējkaroti pilnīgi sakārtota ūdens, atšķirība ir pietiekami liela, jo mums tikai liekas – piliens, bet tie ir miljoni molekulu, kurām ir iespēja sagrupēties. Tas, ka te būtu kāds sakars ar garīgo pasauli, – muļķības! Tā nav garīga informācija, tā ir informācija jeb sakārtojums, kas veidojas ūdens molekulu starpā tad, kad jūs tām ļaujat ieņemt pareizo pozīciju, ko sākotnēji noteica izšķīdinātās zāļu vielas. Ja jūs ūdeni sasaldējat, tas vienkārši sakārtojas. Par kādu garīgumu mēs te runāsim? Kad ūdeni atkausē līdz 37 grādiem, līdz organisma ķermeņa temperatūrai, visa šī sakārtotība pilnībā nepazūd. Ūdenī peld daudzi miljoni sakārtoti ūdens molekulu klasteru jeb puduru, kuri nonāk jūsu organismā. Tāpēc mazs bērns labprātāk dzers ledusūdeni jeb sūkās lāsteku, jo viņš instinktīvi jūt, ka uzņem dzīvāku jeb viņam derīgāku ūdeni. Jo sasaldēts ūdens ir derīgāks. No ūdens sasaldēšanas procesā tiek izspiestas gāzes jeb gaiss, tas arī ir tas pats – tās ir svešās molekulas, kas jauc kārtību. Tā ir taisnība – ūdens saglabā savu struktūru, bet nevajag iedomāties, ka tur ir kāda maģija, – ar maģiju tur nav nekāda sakara.

Maģiju pieliek tam, ka šķīdums trīsdesmit reizes ir jākrata.

Tā kratīšana trīsdesmit, sešdesmit vai vēl labāk būtu, ja tūkstoš reižu sakratītu, ir nepieciešama, lai zināmā laika periodā ar zināmu enerģiju ļautu molekulām izkliedēties vajadzīgā veidā. Ja paņemsiet ēterisko eļļu un uzpilināsiet uz ūdens un nesakratīsiet, tā turpat arī paliks.

Tas, ko mēs neņemam vērā, ka īstenībā, iedzerot jebkuru zāļu vielu, organismā notiek tas pats process, kuru tikko aprakstīju, – ap tām sāk kārtoties ūdens molekulas. Tikai jūs jau savu organismu nekratīsiet piecdesmit reizes pēc katras satikšanās ar desmit reiz vairāk ūdens molekulām. Vienkārši tas, ko izdara ārpus organisma, panākot, lai ūdeni sastrukturētu atbilstoši tai zāļu vielai, ko jūs gribat ievadīt, un tādejādi šis efekts tiek pastiprināts.

Dievs mūs ir radījis šai pasaulei piemēroties spējīgus.

Viss, kas mūs nenogalina, dara mūs stiprākus. Kā homeopātija pārvēršas no vienkāršas medicīnas jeb farmācijas nozares par mistiku, maģiju, ļauniem spēkiem? Tas notiek brīdī, kad cilvēks ar savas apziņas palīdzību piedēvē tai kaut kādas īpašības. Ja es jums iedošu glāzi ūdens, kuru jūs izdzertu, un pēc tam es teiktu – ziniet, es te izšķīdināju ciankāliju, un jūs tagad mirsiet, tad 30% cilvēku sajustos ārkārtīgi slikti vai pat nomirtu, jo tam noticētu. Tā sākas šī mijiedarbība. Kristietim vajadzētu attiekties pret homeopātiju kā pret jebkuru farmācijas produktu. Patiesībā jebkuras zāļu vielas organismam ir kaitīgas. Tā tas ir. Tikai ārstnieciskās devās tās ir zāles – visās pārējās devās tās ir inde.

Daļa ticīgo saka, ka nedrīkst pārliet asinis – ja tās pārlejat, jūs pārlejat svešu dvēseli. Jautājums, kam jūs ticat. Nevaru noliegt, ka ir daļa tā saucamo homeopātu, kuri nodarbojas ar vārdošanu. Kā jebkuras burvestības, ja tās ir iespējamas un cilvēks tiešām ir saistīts ar attiecīgajiem spēkiem, tad jūs varat izdarīt ļaunu vienalga ar jebko – arī ar tīru ūdeni. Un neatkarīgi no tā, ir vai nav pierādījumu, ja jūs tā domājat un tam ticat, tad šī iedarbība ir kā magnēts – jūs pievelkat šo iedarbību. Jo jūs atverat sevi šai iedarbībai. Kāpēc vislabākā aizsardzība pret visām burvestībām ir paļauties uz Dieva žēlastību? Tāpēc, ka jūs ar to noliekat sev priekšā aizsargu – jūs neticat, ka kāds var tikt cauri Dieva žēlastībai, un jums arī nekas nenotiek. Ja tam neticat, tad šīs aizsardzības nav.

Centrālais ir ticība. Ja jūs ticat, ka šajā gadījumā ir darīšana ar sātaniskajiem spēkiem, jums tur neviens nevarēs līdzēt. Bet normāli homeopātija nesatur nekādu maģiju. Tas ir normālas ūdens molekulu īpašības, kādas tās ir, neatkarīgi no tā, vai mēs tam ticam vai neticam, Dievs tās ir tādas radījis, un tā šīs molekulas darbojas.

Svētais sakraments – vīns un maize – ir tas pats, ar savu ticību jūs tiem piedodat šo atgriezenisko saiti, ka tie kļūst Kristus miesa un asinis. Bet, ja jūs tos analizēsiet ķīmiski, neko tādu jūs tajās neatradīsiet. Pirms jūs pats vai apkārtējie cilvēki ar savu ticību vai neticību nenodibināt šo atgriezenisko saisti, nekas nemainās – objekts kā stāvēja, tā stāv, neatkarīgi no jums. Bet, ja jums nav ticības un pārliecības… Tāpēc es visiem saku, kam nav pārliecības, ka homeopātija nav nekas sātanisks, nelietojiet to! Jūs nodibināt tādas atgriezeniskās saites, kas ļauj tām kļūt par sātaniskām. Ja jūs esat īsts kristietis, tad lūdziet Dievu un sakiet – Dievs, ja tā ir Tava griba, tad lai man palīdz un, ja ne, tad man nevajag to zāli.

Nelaime ir tā, ka arī ārsti mēdz kļūdīties, vienīgais, kas zina visu, ir Dievs. Un, ja jūs ieliekat visu ārstēšanas procesu Dieva rokās un sakāt – Dievs, lai Tavs prāts notiek, ne manējais, ja man tās zāles ir vajadzīgas, dod man tās un palīdzi, ka arī mani tās ārstē, bet, ja nav vajadzīgas, dod man zīmi, ka ir kāds cits risinājums, tad tā arī notiek. Dievs gan nav teicis, ka mums nekas nav jādara, ka mums nav jāmeklē risinājumi, – ja jūs lūdzat, jūs atbildi dabūsiet.

Ne visas kaites padodas ārstēšanai ar homeopātiskiem līdzekļiem, ne jau mums ir zināms, kāpēc mums tāda vai cita slimība un dažas mums nāk par svētību. Tāpēc nevajadzētu nostāties tā – zinātnieki saka, ka tur nekādas maģijas nav, bet Dievs man saka – nelieto. Ja Dievs tev saka nelieto, tad klausi Viņam, jo Tev būs Dievu to Kungu klausīt, ne cilvēkus, jo mums viss nav zināms – ne tuvu viss…

*
Ivars Kalviņš, Dr. habil. chem., Latvijas Organiskās sintēzes institūta direktors (2003–2014), Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis, profesors, Ikšķiles draudzes loceklis

Publicēts saīsināti no Latvijas Kristīgais radio pārraides 2010. gada 19. februāra raidījuma.

Ieteikt šo rakstu: draugiem.lv facebook twitter

Autori

Admin Admin Agrita Drēska
Aleksandrs Bite Alfs Helmuts Trepšs
Alnis Auziņš Anda Līce
Andra Konovaļčika Andris Upenieks
Anita Uzulniece Arnis Šablovskis
Arta Ciša Asnate Dzene
Bils Haibels Dace Cīrule
Dace Ezera Dace Salmane
Daiga Upeniece Darjus Petkuns
Diāna Siliņa Dītrihs Bonhēfers
Dzintra Geka Edgars Gertners
Einārs Alpe Elga Zosima
Elīna Lāce Evija Puķe-Jansone
Georgs Maiznieks Gints Polis
Gunita Āre Guntars Prānis
Guntis Kalme Ieva Muktupāvela
Ieva Pitruka Ieva Samauska
Igors Rautmanis Ilmārs Rubenis
Ilze Barkus Ilze Vitāle
Ilze Gailīte Ina Grasmane
Ina Poļevska Indulis Paičs
Inese Knipše Inese Segliņa
Inese Šteinerte Inga Reča
Ingeborga Ansone Ingrīda Briede
Ingrīda Lisenkova Ivars Jēkabsons
Ivars Kalviņš Ivars Kupcis
Iveta Kalme Iveta Gaile
Ivo Pavlovičs Jānis Diekonts
Jānis Gabrāns Jānis Rožkalns
Jānis Vanags Džons Ortbergs
Juris Morics Juris Rubenis
Juris Uļģis Juris Zariņš
Kaspars Ozoliņš Kaspars Upītis
Kaspars Eglītis Kintija Bulava
Kristīna Soloha Lauma Tereščuka
Laura Andersone Laura Ceļmale
Laura Turlaja Lelde Kupce
Līga Āboltiņa Līga Bitmane
Līga Liepiņa Līga Strikmane
Ligita Ābolniece Ligita Ābolniece
Ligita Ābolniece Lilija Tenhāgena
Linards Rozentāls Linda Kilevica
Māra Evardsone Māra Jensone
Mārcis Zeiferts Marika Zelča- Čerāne
Miervaldis Vanags Milda Klampe
Monika Sproģe Oļegs Sirotkins
Pāvils Brūvers Pēteris Eisāns
Raimonds Mežiņš Reinhards Slencka
Reinis Kulbergs Rita Brūvere
Rita Otomere Sandra Gintere
Santa Cileviča Stella Liepiņa
Uģis Brūklene Valda Grīnvalde-Šakurova
Vera Veronika Rozīte Viesturs Pirro
Vilis Kolms Vilnis Cīrulis
Voldemārs Lauciņš Zane Leja