Jo Kristus darbs ir viens

2016 gada 13. jūnijā / Autors: Inga Reča

Kategorija: Intervijas / Raksti Drukāt >

Pēc Sadarbības padomes sēdes 30. maija pēcpusdienā “Svētdienas Rīts” uz sarunu
aicināja LELBāL arhibīskapi Laumu Zušēvicu un LELB arhibīskapu Jāni Vanagu.

Kā jūs katrs kā savas baznīcas vadītājs raksturotu LELB un LELBĀL pašreizējās attiecības?

Jānis Vanags: – Tikko beidzās Sadarbības padomes (SP) sēde, un pirmais, ko varējām konstatēt, ka ilgi nebijām tikušies… Un tas, protams, atstāj zināmu iespaidu, ka ilgāku laiku neesam varējuši pārrunāt mūsu attiecību lietas. Atsvaidzinājām atmiņā iepriekšējo SP saturu un lēmumus, arī tos lēmumus, ko savā laikā ir pieņēmušas abu baznīcu Sinodes, un konstatējām, ka daudz kas no tā, par ko gribējām šodien runāt, ir jau runāts un lemts. Konstatējām arī, ka kaut kas šajos lēmumos un situācijas aprak-stā jau ir novecojis vai mainījies. Piemēram, mēs neesam, kā sākumā domājām, izveidojuši kopīgu Dziesmu grāmatu – mūsu jaunā Dziesmu grāmata ir tapusi Latvijā, un ceram, ka to var lietot arī ārpus Latvijas baznīcā. Kāpēc tā notika? Sākām strādāt pie jaunās Dziesmu grāmatas, un darbs bija tik apjomīgs, ka, ja mēs to darītu kopīgi, ņemot vērā satikšanās iespējas, sagatavošanas process ilgtu vēl divdesmit gadus… Tam nebija citu iemeslu, kāpēc Latvijas baznīca pasteidzās, jo iepriekšējās mūsu kopīgās Dziesmu grāmatas krājumi ir jau sen kā beigušies.

Lauma Zušēvica: – Šodien bija ļoti atklātas un patiesas sarunas – atskanēja sāpes gan no vienas, gan otras puses, kas ir radušās pārpratumu dēļ. Jo, kā arhibīskaps minēja, mēs nebijām sanākuši kopā vairākus gadus.

Kas tam bija tas iemesls?

J. V.: – Kaut kā izsīka…

L. Z.: – Mēs jau bijām aizgājuši prom no kopīgas Baznīcas gadagrāmatas, tobrīd mums bija daži teoloģiski atšķirīgi jautājumi, kuros bijām vienojušies viens otram nepiekrist. Un katrā baznīcā bijām visādu citu aktivitāšu aizņemti. Izlaidām vienu gadu, tad otru, trešo…

J. V: – Šajā SP sēdē varējām konstatēt dabā, kādas ir mūsu abu baznīcu attiecības vismaz vadības līmenī. Viena problēma ieskanējās: mums jāprot nodalīt, ko cilvēki pasaka publiski, bet privāti – no vadības viedokļa. Galvenais, kas apstiprinājās, bija tas, ka no abām pusēm ir vēlēšanās sadarboties.

L. Z: – LELBĀL Latvijas apgabala dibināšanas Sinodē mēs gribam paplašināt savu loku – ievēlēt prāvestu, lajus, sekretāru un kasieri. Ar to gribam formalizēt, ka ir divas dažādas baznīcas ar saviem atšķirīgiem kārtības noteikumiem. Drīz būs klāt LELB Sinode, kur arī tiks lemts par daudzām rezolūcijām, kas strukturēs baznīcu, un mēs būsim vēl atšķirīgāki. Bet ir labi būt ar atšķirīgu baznīcu, jo sevišķi ar evaņģēliski luterisko baznīcu, komunikācijā un, ja ir kādi jautājumi, neklusēt un prasīt tieši īstajām personām. Jo bieži ir tā – es dzirdēju to un to. Nedrīkst to, ko dzird, pieņemt par patiesību, ka arī augstākā vadība tā domā. Ir jāstrādā pie to jautājumu atrisināšanas, kas no ārpuses izskatās kā konfliktsituācija. Mēs nerisināsim jautājumus, kurai no baznīcām ir pareizāka teoloģija. Tas nav mūsu mērķis, un to mēs, ienākot Latvijā, jau apliecinājām.

Par kurām draudzēm ir runa?

L. Z: – Par Rīgas evaņģēlisko draudzi. To nodibinājām no jauna un toreiz, kad to darījām, runājām ar arhibīskapu Vanagu, ka neviens no LELB cilvēkiem ar to nav saistīts. Tad ir Reformātu draudze, kas bija un vēl arvien ir mācītāja Dr. Jura Cālīša draudze, kas darbojas Rīgā un “Zvanniekos”, tad ir Aizputes un Valtaiķu draudzes, kas ir izraisījušas rūpes, jo tās bija autonomas draudzes, kas tagad ir ienākušas mūsu baznīcā. Mēs runājām, ka neiesim pie esošām draudzēm un nemēģināsim pārliecināt tās nākt pie mums. Mēs nesacenšamies un neesam gatavi tādā veidā strādāt. Es gribētu teikt, ka ejam blakus, bet būs situācijas, kuras es nevaru nākotnē paredzēt. Ne visi vienādi domā LELBĀL, ne visi domā vienādi LELB draudzēs, bet mums ir kopēja valoda, vēsture, mīlestība uz latvju tautu, Luters abas baznīcas vieno. Kristus darbs ir viens.

Par kuriem jautājumiem šodien izdevās vienoties?

J. V: – Mēs izvēlējām kontaktpersonas, pie kurām var vērsties, ja rodas kādi jautājumi. No mūsu puses tas būs mācītājs Ainārs Rendors, kurš ir iecelts par LELB ekumenisko lietu sekretāru.

L. Z: – Mēs lūdzām pagaidīt, līdz notiks mūsu Latvijas apgabala Sinode. Ja Sinode par šī apgabala prāvestu ievēlēs prāvestu emeritus Kārli Žolu, tad viņš būs šī kontaktpersona. Es atrados ceļā un tikai mazliet lasīju presē, it kā mēs šķeļam baznīcu, un tur izmantoja sieviešu ordinācijas jautājumu. Mēs uzskatām, ka tas šobrīd ir LELB jautājums, nevis LELBĀL, jo mūsu baznīcā tas sen jau ir nokārtots, un visi taču zina mūsu nostāju.

Ja kāds sniedz nepareizu informāciju baznīcas vārdā, vai jūs neesat tiesīgi iesniegt redakcijai savu rakstu ar patieso informāciju?

L. Z.: – Varbūt Jānim ir lielāka pieredze ar to, kā ir Latvijā. Kad es šeit esmu sniegusi interviju, vienmēr mans viedoklis ir ļoti labi atspoguļots. Tas, ka informāciju ņem no citām intervijām un citiem izdevumiem un saliek kopā, – mums ir brīvā prese, mēs nevaram diktēt, varam tikai pateikt, ja kas ir sagrozīts. Cilvēki lasīs, ko viņi gribēs tik un tā.

J. V: – Mums ir jādod objektīva informācija, piemēram, “Svētdienas Rītā”. Būtiskais, ko es varēju konstatēt, ir mūsu vēlēšanās sadarboties. Šie sadarbošanās lauki mums turpmāk pārklāsies, jo LELBĀL dibinās apgabalu Latvijā, savukārt LELB Kapituls ir nolēmis piedāvāt savu kalpošanu tiem latviešiem ārzemēs, kas vēlas palikt saistībā ar mūsu baznīcu. Iespējams, ka arī mēs dibināsim iecirkni ārpus Latvijas. Tā ka situācija ir diezgan līdzīga.

L. Z: – Vēsturniekiem vēl ir jālemj, ka LELBĀL ir LELB turpinājums, kas glāba baznīcu kara apstākļos no komunistiem. Mums vēl darbs darāms, lai to izprastu un cits citu cienītu. Atskan sāpe, ka cilvēki, kas tagad ir LELBĀL, izauga draudzēs Latvijā, bet, atnākot šeit, neizjūt, ka šī draudze ir viņu baznīca. Kā to pārvarēt?

Mēs redzam, kā mainās Satversmes, – mūsu Satversmē ir mainījušās dažas lietas, bet tā gandrīz saskan ar 1928. gada Satversmi. LELB Satversme paliek arvien atšķirīgāka, piemērota jūsu apstākļiem. Bet mēs arī negribam atkāpties no tā, kas mēs esam, un zaudēt savu identitāti. Jo LELBĀL ir daudz vairāk nekā tikai viens apgabals, kas tagad ienāk Latvijā. Un tajā pašā laikā, kā mēs varētu viens otra darbu atzīt tiktāl, ka mēs palīdzam, kur varam.

Kāda varētu būt turpmākā LELB un LELBĀL sadarbība?

L. Z.: – Mēs negribētu ielaisties pārrunās par īpašumiem, kuram pieder kura baznīcas ēka.

Ar to varētu būt problēmas?

J. V: – Mums jau ir problēma. LELBĀL redz kā problēmu to, ka tiesa ir nospriedusi, ka Valtaiķu baznīca pieder LELB, un mums ir problēma ar to, ka Zemesgrāmatā ir ierakstīts, ka Aizputes baznīca pieder LELBĀL. Te mēs katrs esam atšķirīgos uzskatos par to, kā būtu jābūt. No mūsu puses Virsvaldes sekretārs Romāns Ganiņš apliecināja, ka mēs nevēlamies padzīt Valtaiķu cilvēkus no viņu baznīcas. Ka viņi varēs turpināt  kalpot un darboties kā līdz šim, proporcionāli piedaloties baznīcas uzturēšanā. Jāvienojas tikai par dievkalpojumu laikiem un arī par to, ka mācītāji savā starpā uztur vismaz miermīlīgas attiecības.

L. Z: – Nākamās dienas ir ļoti svarīgas gan jums, gan mums. Redzēsim.

Bet turpinot par tuvākajiem soļiem sadarbībā?

J. V: – Akūtākais ir tas, ka ir jāsatiekas ar Valtaiķu draudzes cilvēkiem un jāvienojas par tālāko. Ir kontaktpersonas, ir darba grupa, kuras uzdevums ir caurskatīt visus dokumentus – Sadarbības padomes protokolus un 1998. gadā pieņemtos Kopīgos noteikumus –, un jākonstatē, kas atbilst mūsdienu situācijai un kas neatbilst. Nākamā tikšanās klātienē ir nolikta 2017. gada sākumā.

Kas darbosies šajā darba grupā?

J. V.: – No mūsu puses tie būs Romāns Ganiņš, Anitra Vanaga un Ainārs Rendors.

L. Z. – Mēs lūdzam pagaidīt, lai notiek mūsu Sinode.

Kādas, jūsuprāt, būtu ideālās abu baznīcu attiecības?

J. V.: – Ideālās būtu, it kā Jēzus jau būtu atnācis, un būtu viens ganāmpulks un viens gans, un būtu visu kristiešu vienotība un vienprātība. Ne tikai LELB un LELBĀL starpā. Uz to mēs, protams, varam tiekties, bet man ir aizdomas, ka to spētu panākt tikai mūsu Kungs. Reālā sadarbība, no manas puses raugoties, – apzinos, ka Latvijā ir luterāņi, kuriem nepatīk tas, kā tic, kā kalpo un kā ir organizēta mūsu baznīca, un tāpēc viņos ir iekšējs konflikts. Un varbūt, ka ir kādi, kuri tāpēc vispār ir atbiruši no baznīcas vai pārstājuši iet uz dievkalpojumiem. Tāpēc ir labāk, ja viņiem ir, kur iet, dzirdēt Dieva vārdu un saņemt svētos sakramentus, nekā ja viņi vispār aizklīst prom no ticības. Tāpēc mums šajā ziņā nav nekādu iebildumu, ka LELBĀL var te darboties un dibināt jaunas draudzes, ja ir cilvēki, kas grib pie tām piederēt. No otras puses, mēs arī to pārrunājām Sadarbības padomē, nav nolūka iespiesties vienam otra draudzēs un mēģināt pārvilināt cilvēkus pie sevis.  Kamēr mēs paliekam šādā priekšstatā, ka kalpojam tiem, kam mūsu kalpošana ir pieņemam un vajadzīga, tikmēr mums nav, par ko cīnīties.

L. Z: – Tas ir kā daudzās citās valstīs –
Amerikā ir vismaz trīs lielas luterāņu baznīcas, kas katra dara savu darbu un dažos gadījumos sadarbojas. Vairums organizāciju varbūt nesadarbojas, bet arī neapmelno otru. Te ir brīva valsts – cilvēkiem ir domu brīvība izvēlēties arī reliģiju, pie kuras piederēt. Bet vēsturiski situācija ir bijusi komplicēta – vieni Svētie Raksti un viens Dievs, un kā mēs katrs no tā ne tikai smeļamies, bet veidojam to daļu no Kristus miesas, kas mēs katrs esam.

Foto: Inga Reča

Ieteikt šo rakstu: draugiem.lv facebook twitter

Autori

Admin Admin Agrita Drēska
Alfs Helmuts Trepšs Alnis Auziņš
Anda Līce Andra Konovaļčika
Andris Upenieks Anita Uzulniece
Arnis Šablovskis Arta Ciša
Asnate Dzene Bils Haibels
Dace Cīrule Dace Ezera
Dace Salmane Daiga Upeniece
Darjus Petkuns Diāna Siliņa
Dītrihs Bonhēfers Dzintra Geka
Edgars Gertners Einārs Alpe
Elga Zosima Elīna Lāce
Evija Puķe-Jansone Georgs Maiznieks
Gints Polis Gunita Āre
Guntars Prānis Guntis Kalme
Ieva Muktupāvela Ieva Pitruka
Ieva Samauska Igors Rautmanis
Ilmārs Rubenis Ilze Barkus
Ilze Vitāle Ilze Gailīte
Ina Grasmane Ina Poļevska
Indulis Paičs Inese Knipše
Inese Segliņa Inese Šteinerte
Inga Reča Ingeborga Ansone
Ingrīda Briede Ingrīda Lisenkova
Ivars Jēkabsons Ivars Kalviņš
Ivars Kupcis Iveta Kalme
Iveta Gaile Ivo Pavlovičs
Jānis Diekonts Jānis Gabrāns
Jānis Rožkalns Jānis Vanags
Džons Ortbergs Juris Morics
Juris Rubenis Juris Uļģis
Juris Zariņš Kaspars Ozoliņš
Kaspars Upītis Kaspars Eglītis
Kintija Bulava Kristīna Soloha
Lauma Tereščuka Laura Andersone
Laura Ceļmale Laura Turlaja
Lelde Kupce Līga Āboltiņa
Līga Bitmane Līga Liepiņa
Līga Strikmane Ligita Ābolniece
Ligita Ābolniece Ligita Ābolniece
Lilija Tenhāgena Linards Rozentāls
Linda Kilevica Māra Evardsone
Māra Jensone Mārcis Zeiferts
Marika Zelča- Čerāne Miervaldis Vanags
Milda Klampe Monika Sproģe
Oļegs Sirotkins Pāvils Brūvers
Pēteris Eisāns Raimonds Mežiņš
Reinhards Slencka Reinis Kulbergs
Rita Brūvere Rita Otomere
Sandra Gintere Santa Cileviča
Stella Liepiņa Uģis Brūklene
Valda Grīnvalde-Šakurova Vera Veronika Rozīte
Viesturs Pirro Vilis Kolms
Vilnis Cīrulis Voldemārs Lauciņš
Zane Leja