Arhibīskapa Jāņa Vanaga uzruna Reformācijas laukuma atklāšanā 2017. gada 9.februārī Rīgas Sv.Pētera baznīcā

2017 gada 10. februārī / Autors: Jānis Vanags

Kategorija: Baznīcā / Latvijā / Pasaulē / Ziņas Drukāt >

Jūsu ekselence, Valsts prezident Vējoņa kungs,

Jūsu ekselence, bundesprezident Gauka kungs,

Godājamie viesi, mīļie draugi

 Mēs šodien esam sapulcējušies cildenā nolūkā iedibināt piemiņu. Pieminēt nenozīmē vienkārši atcerēties, ka kaut kas ir bijis. Lūkas evaņģēlijā ir aprakstīts notikums, kur līdzās Jēzum ir sists krustā kāds noziedznieks. Viņš lūdz: “Jēzu, piemini mani, kad Tu nāksi Savā valstībā!” Viņš nelūdz, lai Jēzus vienkārši atcerētos – jā, bija gan tur viens tāds cilvēks. Viņš cer, ka tad, ja Jēzus viņu pieminēs, viņa liktenī kaut kas izšķirīgi mainīsies. Jēzus atsaucas šai cerībai: “Patiesi Es tev saku: šodien tu būsi ar Mani paradīzē.” Pieminēšana ir darbīga. Tā izraisa sekas.

Reformācijas piecsimtgades piemiņai Rīga iegūst Reformācijas laukumu. Reformācija nebija vienkārši atgadījums vai politisks satricinājums. Reformācija pirmkārt bija godīgs mēģinājums saprast cilvēka ceļu pie Dieva un Dieva ceļu pie cilvēka. Kā es varu sastapt žēlsirdīgu, mīlošu Dievu? Kā es, grēcīgais cilvēks varu kļūt svēts? Kādēļ Kristus vēsti sauc par evaņģēliju, par labo vēsti? Reformācija lika domāt par šiem jautājumiem gan saviem sekotājiem, gan pretiniekiem.

Mūsdienu cilvēks varbūt jautātu: “Nu un tad? Kā kurš tic ir privāta lieta un neskar nevienu citu.” Taču Reformācija dziļi skāra visu cilvēku dzīvi un atstāja daudzveidīgu iespaidu uz Eiropas kultūru. Vēlēšanās atjaunot cilvēka stāvēšanu Dieva priekšā sakustināja, pārveidoja un iedvesmoja gan Valsts pārvaldes modeli, gan, tautsaimniecību, mākslu, literatūru, izglītību, zinātni un tehnikas progresu, pat ikdienas sadzīvi, nemaz nerunājot par teoloģiju un baznīcu.

Kā cilvēka meklējumi pēc Kristus mācības kodola varēja tik ļoti iespaidot kultūru pat tādās jomās, kuras uzskatām par laicīgām un no baznīcas šķirtām? Vēsturnieks, profesors Harijs Tumans manuprāt sniedz ļoti dziļu ieskatu: “Katru kultūru veido ideja jeb ideāls, kas ir tās pamatā. Kultūra dzīvo un attīstās tik ilgi, kamēr tā apkalpo savu ideālu, un tā iet bojā, kad pārstāj to darīt.” Tad kultūra izsmeļ sevi un tajā izsīkst radošais gars. Filozofs Osvalds Špenglers kultūras vecuma stadiju sauca par civilizāciju, jo tajā vairs nav radošā gara, tajā valda tehnika un ekonomika.

Tas kaut ko atklāj par brīdi, kura dalībnieki esam. Rīgas domnieki ir nolēmuši nosaukt laukumu Svētā Pētera baznīcas priekšā par Reformācijas laukumu. Tas ir ļoti atbilstošs vārds, jo pāri šim laukumam Rīgas garīdznieki, rātskungi un pilsoņi 1522. gada 12. jūnijā devās uz Pētera baznīcu, lai piedalītos disputā, kurā Andreass Knopkens izklāstīja 24 tēzes, kas ieguva Rātes atbalstu. Rīga ir viena no pirmajām Ziemeļaustrumeiropas pilsētām, kur uzvarēja evaņģēliskā mācība. Tam bija milzīga nozīme pilsētas turpmākajā dzīvē un raksturā. Rīgu pamatoti var saukt par Reformācijas pilsētu. Taču es uzdrošinos domāt, ka Rīgas domes nolūks ir dziļāks un viedāks nekā tikai likt atcerēties, ka “reiz, sensenos laikos bija…” Īsta piemiņa ir kas vairāk. Tā iedvesmo pārmaiņas un nes augļus. Es ceru, ka sastapšanās ar Reformācijas laukumu ikvienu rosinās domāt par savu ceļu pie Dieva un par Dieva ceļu pie cilvēka Jēzū Kristū. Mūsdienīgi, atbilstoši 21. gadsimtam, taču par ideālu, kuram kalpojot mūsu kultūra reiz smēla sev iedvesmu un dzīvības sparu. Mēs sakām, ka vajadzētu vairāk mūsdienu varoņu, vairāk klusās, godīgās ikdienas varonības. Taču, profesora Tumana vārdiem sakot: “Varonība var rasties vienīgi tur, kur pastāv vērtības, kas svarīgākas par paša dzīvību.”

Es pateicos Rīgas domei par šo lēmumu. Pateicos par piemiņas plāksnēm un par šo izstādi, kura atgādina mūsu kultūras uzplaukumu, kalpojot ideālam. Īpaši pateicīgs esmu par to, ka varam šo brīdi atzīmēt kopā ar brāļiem un māsām no dažādām konfesijām un kopā raudzīties pēc tā, ko Dievs ir sagatavojis mūsu laikam un paaudzei. Dievs svētī Latviju!

 

Ieteikt šo rakstu: draugiem.lv facebook twitter