Turpmāk „Svētdienas Rīts” iznāks reizi mēnesī, krāsains, 32 lappušu apjomā un vēstīs par svarīgākajām norisēm un interesantākajiem cilvēkiem baznīcā Latvijā un pasaulē. „Svētdienas Rīts” aplūkos norises gan luterāņu, gan citās konfesijās, un piedāvās lasītāju uzmanībai sarunas par ticību un dzīves pieredzi ar izcilām personībām Latvijā.

Laikraksta redaktore Inga Reča atzīst: „Tāpat kā katrs svētdienas rīts ir sākums jaunai nedēļai, pilnai iespēju un izaicinājumu, tā arī šis gads ir jauns sākums izdevumam „Svētdienas Rīts”, kas kopš februāra turpina ceļu pie lasītājiem žurnāla formā. Izdevuma veidols mainās, bet tā misija paliek nemainīga: rādīt, kā Svēto Rakstu vārdi iemiesojas, dzīvo, cīnās un uzvar – gan baznīcā un mūsu katra dzīvē, gan Latvijā un visā plašajā pasaulē.”

Žurnāla pirmajā numurā lasiet:

-          interviju ar rakstnieci Māru Zālīti par Latvijas sabiedrības dzīvībai svarīgām tēmām: valodu un garīgās attīstības ceļu;

-          mākslinieka Jurģa Skulmes stāstu, kā tika izglābts Lestenes dievnama unikālais interjers;

-          kā mācītājam Gintam Polim klājas misijā Indijā;

-          kas mums jāzina par vajāto baznīcu pasaulē;

-          ko par pārmaiņām domā mācītājs Juris Rubenis;

-          kā mainījies kristiešu skaits pasaulē pēdējo 100 gadu laikā;

-          ko mācītāji raksta sociālās saziņas vietnē twitter;

-          cik kristiešu nepieciešams, lai nomainītu spuldzīti.

Žurnālā atradīsiet arī ziņas par Latvijā un pasaulē notiekošo, ekumeniskās ziņas, grāmatu un koncertu apskatus, mēneša svētrunu, interesantus mūsdienu un vēsturiskus faktus, kā arī lappusīti bērniem un izklaides sadaļu.

Žurnālu „Svētdienas Rīts” iespējams abonēt Latvijas Pastā – www.pasts.lv, pasta nodaļās vai pie pastniekiem, abonēšanas indekss – 1095. Izdevumu iespējams iegādāties kristīgajos grāmatu veikalos „Ihtis” (M. Pils ielā 4, Rīgā) un „Amnis” (Lāčplēša ielā 37, Rīgā), citās preses izdevumu tirdzniecības vietās, kā arī draudzēs Latvijā.

Žurnāls „Svētdienas Rīts” joprojām ir vecākais preses izdevums Latvijā – tas iznāk kopš 1920. gada janvāra, ar pārtraukumu no 1940 līdz 1989. gadam. Žurnālu „Svētdienas Rīts” izdod LELB izdevniecība SIA „IHTIS”. Žurnāla ziņas aplūkojamas arī izdevuma mājaslapā www.svetdienasrits.lv.

Un, ziniet, šajā faktā ir maz loģikas un daudz –brīnumu. Bet, kā pagājušā gada nogalē teica kāds ļoti vieds intervijas varonis – nav ko daudz funktierēt, ir jāmēģina noķert šī mirkļa lielumu, plašumu un dziļumu, kurā mēs varam Dieva klātbūtni mācīties.

Mainot „Svētdienas Rīta” formātu, arī tematiski vēlējāmies runāt par pārmaiņām. Galvenā tēma šajā numurā – Lestenes dievnama un tā unikālā baroka interjera atjaunošana. Mākslinieks Jurģis Skulme pirmo reizi publiski runā par to, kā pirms 50 gadiem no iznīcināšanas paglābis daļu interjera skulptūru. Arī šis stāsts ir pilns laimīgu „nejaušību” un „ gadījumu”. Un formula atkal tā pati, arhetipiskā – lai paveiktu ko nozīmīgu, ir vajadzīgs upuris. Pēc vairākiem gadiem mākslinieku Jurģi Skulmi apsūdzēja padomju iekārtas graušanā, izslēdza no Mākslinieku savienības un izsūtīja uz pāraudzināšanas darbiem… „Lestenes baznīcas atjaunošana fonda” darbā ir iesaistījušies vairāki sabiedrībā labi pazīstami kultūras darbinieki. Ar dzejnieci un dramaturģi Māru Zālīti mēs tikāmies, lai runātu par mūsu tautas dzīvībai svarīgo – garīgo stāvokli un gaidāmo valodas referendumu. „Šis ir pārlaicīgs, izšķirošs referendums. Divvalodība Latvijā nav iespējama, jo viena ir simtkārt lielāka valoda gan pēc runātāju skaita, gan pēc pasaules ekonomiskās vērtības. Tā ir izšķirība ne tikai par valodu, tā ir izšķirība, vai Latvija turpinās nākotnē būt Latvija,” tieši tik nopietni. Vai pēc šādiem vārdiem kāds būs gatavs palikt mājās siltās čībās?

Šogad daudz rakstīsim par vajāto Kristus baznīcu pasaulē. Kristiešus vajā ne tikai Ziemeļkorejā, Irānā vai Afganistānā. Arī 21. gs. Eiropai traucē kristīgās vērtības – kopš gada sākuma, kad stājās spēkā Ungārijas jaunā konstitūcija, tā tiek nosodīta no liberālās visatļautības puses. Tai ļoti nepatīk, ka Eiropā var pastāvēt valsts, kuras konstitūcijā atzīts, ka „nācijas garīgo un intelektuālo vienotību uztur Dievs un kristietība, ka dzīvība sākas no ieņemšanas brīža un laulība ir savienība starp vīrieti un sievieti.”

Pārmaiņas turpinās. Brīnumi iespējami, tikai ieaicinot tajās Kristu. Jēzu Kristu.

Inga Reča, žurnāla „Svētdienas Rīts” redaktore

Arī Rīgas Vecajā Svētās Ģertrūdes draudzē kursa īstenošanai ir veiksmīga pieredze. Ņemot vērā to, ka kursā piedalās arī dalībnieki, kam latviešu valoda nav dzimtā valoda, šoreiz tajā tiks veidota dalībnieku mazā grupa, kurā katra Alfas vakara diskusiju daļa notiks krievu valodā. Šīs grupiņas dalībnieki kopā ar visiem pārējiem katru otrdienas vakaru dzirdēs uzrunu latviešu valodā, taču pēc tās, nākot kopā mazajā grupā, varēs par lekcijā dzirdētajiem jautājumiem brīvi diskutēt krievu valodā. Tā ir iespēja dalībai Alfa kursā aicināt tos mūsu draugus un paziņas, par kuru dalību līdz šim esam šaubījušies iespējamās valodas barjeras dēļ.

Nākamais Alfa kurss Rīgas Vecajā Svētās Ģertrūdes draudzē sāksies 14. februārī un notiks Rīgas Vecajā Svētās Ģertrūdes baznīcā, Ģertrūdes ielā 8, Lutera zālē (pagrabstāvā, ieeja no baznīcas kreisās puses) otrdienās plkst. 19.00 – 21.15. Kursa beidzējiem būs iespēja iesvētīties un kļūt par Ģertrūdes draudzes locekļiem 2012. gada 3. jūnijā.
Pieteikšanās dalībai 14. Ģertrūdes Alfa kursā: šeit. Lai pieteiktos dalībai mazajā grupā, kurā diskusijas notiks krievu valodā, lūgums to norādīt pie pieteikšanās!

Papildu informācija par Alfa kursu: http://gertrude.lv/kursi/alfa-kurss/
Kontaktinformācija jautājumu gadījumā: rakstot uz e-pasta adresi alfa{abols}gertrude.lv, vai zvanot – tālr. nr. 29149954 (Andra).

Foto: Mārtiņa Lutera baznīca Hainburgā, Austrijā.

Moto: “Neviens nedomāja, ka tā brīvība iznāks tāda ačgārna.”

(Anonīms tautfrontietis)

Vēsture atkārtojas

Viena no dzīves gudrībām ir, ka vēsture atkārtojas. Pirms 21 gada šeit, Doma baznīcā, bija kara hospitālis, cilvēku ēdinātava un atpūtas vieta. Doms kalpoja mums kā patvērums un dievnams, kur smelties garīgu spēku.

Šodien Doms vairs negaida ievainotos, nav arī nepieciešamība atpūtināt un barot Rīgas sargus. Bet garīgā spēka un izpratnes sniedzēja uzdevums Dombaznīcai joprojām paliek. Šī uzdevuma nozīmīgums ir pat pieaudzis. Ja pirms 21 gada mūsu topošā neatkarība bija briesmās, tad tagad mūsu jau esošais valstiskums ir apdraudēts. Vēsture atkārtojas.

Pieredze

Kāpēc šodien esam pulcējušes? Ne jau tikai svētku koncerta dēļ. Ir svarīgāks iemesls. Janvāra barikāžu pieredze ir ne tikai psiholoģiska, sociāla, politiska un militāra, bet arī garīga rakstura uzvara. Notikušais ir saprotams ne tikai emocionālās – baiļu, neziņas, apmulsuma, apņēmības, iniciatīvas un drosmes – kategorijās, ne tikai kā sabiedrības spēja mobilizēties[1] kardinālā situācijā, ne tikai kā nevardarbīgās pretošanās paraugs pārējai cilvēcei. Nevardarbīgās pretošanās eksperts Džīns Šārps (Sharp)[2] sacīja: „Jūs, latvieši, paveicāt to, kas tika uzskatīts par neiespējamu. Neraugoties uz to, ka jūs esat maza nācija bez lielām priekšrocībām, jūs izaicinājāt Padomju Savienību brīdī, kad tā nespēja pretoties jūsu neatkarības centieniem, un uzvarējāt.”[3] Barikādes nebija stihisks, spontāns, haotisks veidojums. Tā bija LTF ideja, Augstākās Padomes štābs ar Balto berešu vienības palīdzību to īstenoja, vadot ierindas aizstāvju darbu. Paldies viņiem un visiem barikāžu aizstāvjiem un palīgiem par lielo ieguldījumu neatkarības sargāšanā. Pagājušā gada konferencē barikādes novērtēja šādi: „Pirmkārt, barikādes nepieļāva padomju varas atjaunošanu un militāras diktatūras ieviešanu Latvijā. Otrkārt, barikādes ļāva turpināt to kursu, kuru 1990.gada 4. maijā mēs iesākām uz Latvijas neatkarību. Treškārt, kaut arī tikai nedaudz, bet tomēr gan Latvijas sabiedrībā, gan bijušajā PSRS, gan visā pasaulē mēs nostiprinājām barikāžu aizstāvju un līdz ar to Latvijas neatkarības aizstāvju pozīcijas.”[4] Bet ir vēl kāds nozīmīgs aspekts – barikādes bija garīgo vērtību uzvara. Tās bija Ļaunuma impērijas beigu sākums. Riteni – režīma ekonomiskā un varas krīze – tā atkarība no Rietumu dotācijām – tautu un indivīdu pieaugošā uzdrīkstēšanās – Dievs grieza aizvien straujāk, līdz komunistu vara vairs nespēja nostāvēt uz savām māla kājām. Tā sagruva tik ātri, ka nevienam nevar rasties šaubas, – tas bija Viņa darbs!

Ilūzijas

Toreiz šķita – nokratīt svešo varu un viss būs kārtībā! Nākamo gadu pieredze parādīja, ka neatkarība vien, bez garīgo un morālo vērtību dominantes ir pārtapusi par korupciju. Likās – ieviesīsim demokrātiju un sabiedrības attīstība normalizēsies. Šodiena parāda, ka ar demokrātiskiem līdzekļiem tiek mēģināts iznīcināt pašu demokrātiskās Latvijas valstiskumu. Patiess progress ir manāms tik Latvijas ienaidnieku viltīgumā.

Ko darām?

Ko mēs šodien te darām? Ja godīgi – svinam vecu uzvaru savas iespējamās neatkarības zaudēšanas priekšvakarā. Kas tas ir – aklums, inertums vai drosme? Ja pēdējais, tad mums jāzina, uz kādiem pamatiem stāv mūsu apņēmība.

Vispirms mums godīgi jāatzīst, ka cīņu par Atmodas ideāliem esam zaudējuši. No faktiskā valstiskuma maz kas palicis, un arī tas tiek apšaubīts. Gudrs karavadonis analizē gan savas uzvaras, gan zaudējumus. Mums arī vērts to veikt.

Neapšaubāmi, esam bijuši 20. gadsimta divu lielvalstu, kas 22 mēnešus ir bijušas sabiedrotās, – PSRS un Vācijas – ambīciju upuri. Lai arī ar lieliem zaudējumiem, taču kā tauta esam izturējuši pārbaudījumu ar diktatūru, bet izskatās, ka zaudējam valstiskas patstāvības eksāmenā. Šodien dzird nopūtas, ka latvieši paši savām rokām nojauc valsti, ko mūsu senči cēluši. Un tad sākās klasiskās žēlabas, ka tādi lūk esam, ka neko labāku neesam pelnījuši, ka mums taču ir tāda valdība, kādu esam ievēlējuši utml. Tad nav tālu no runām par latvieša kalpa raksturu.

Kādā mērā?

Nopurināsim šo vaimanoloģiju un skaidri sev jautāsim – cik lielā mērā mūsu līdzšinējās valdības patiešām ir bijušas mūsējās? T.i., kā tās patiešām ir rūpējušās par mūsu kā Latvijas pamattautas interesēm? Diemžēl jāierauga, ka liela un ietekmīga valdību daļa (ar dažiem patiesi godprātīgiem izņēmumiem) bija vai nu t.s. „bijušie” vai prasmīgi „prihvatizatori”, kas pie varas tikuši ar politshēmošanu, vai arī nekā nedarītāji. Vai tiešām viņus varam uzskatīt par savējiem? Lielākoties valsts viņiem ir bijusi sile.

Derīgas atziņas

Citu atziņu uzklausīsim no vēstures. Kāds Ostlandes reihskomisariāta ierēdnis 1941.gadā rakstīja: „Latvietis ar visām savām garīgajām un organizatora spējām politiski ir nenobriedis. Visumā viņš ir apmierināts, ja var labi dzīvot, un ja viņam nodrošināta viņa mazā kultūras brīvība. Latvietis nespēj savu dzīvi pakārtot augstākiem aspektiem, bet tikai paša labumam. Ir izcili latvieši, kas ir noteikti ideālisti, taču to nav tik daudz, lai tie pārvaldītu politisko dzīvi. Šo īpašību izmantojot, mēs varam latviešus viegli izspēlēt vienu pret otru un tādā kārtā aizkavēt nacionālu apvienošanos. „[5] Vēsturnieks Uldis Ģērmanis (1915-1997) to komentē: „Mēs esam visumā ļoti darbīgi, kārtīgi un centīgi ļaudis, kas cik necik izdevīgos apstākļos spēj veikt gluži apbrīnojamas lietas. Bet mēs esam samērā vāji teorētiķi, plānotāji un vērtētāji.”[6]

Mēs aizvien esam lepojušies ar augstu izglītotības līmeni. Bet diemžēl tādu disciplīnu kā vēstures filozofiju, kas ļauj izprast vēstures norišu likumsakarības, jēgu un mērķi, lai patiešām varētu mācīties no vēstures, pie mums nemāca. Esmu runājis ar dažiem Saeimas deputātiem un pārliecinājos, ka viņiem nav izpratnes arī par šobrīd pasaulē norisinošos ekonomisko karu.

Kas īsti ir globalizācija?

Šodien plaši runā par globalizāciju kā par objektīvu un likumsakarīgu pasaules attīstības norisi. Mēs tam lētticīgi piekrītam. Šādi piekrist nozīmē iekrist. Pat latviski jau pieejamas ekonomistu Džona Pērkinsa, Džozefa Stiglica, Naomi Kleinas, Hadžūna Čanga grāmatas,[7] kas atklāj, ka aiz bezkaislīgā vārda „globalizācija” slēpjas lielvalstu transnacionālo korporāciju globāls uzbrukums mazajām valstīm un vājajām ekonomikām. Tas, iespējams, ir sava veida 3. pasaules karš vai ved uz to.[8]

Ģeoekonomists Ronalds Pollina savā darbā „Lielvaras izpārdošana” saka: „Savienotās valstis [domāta ASV] atrodas globālā ekonomiskā karā”.[9] „The Guardian” 2003.gada 13. oktobrī rakstīja: „Gadsimtu garumā iekarojotājarmiju laupīšana bija kara normāla sastāvdaļa…. Mūsdienās, vismaz attīstītākās zemēs, mēs neļaujam armijām plosīties laupījuma dēļ. Mēs atstājam laupīšanu vīriem uzvalkos, un mēs nesaucam vairs to par laupīšanu. Mēs saucam to par ekonomisko attīstību”.[10]

Mums ir daudz neziņas un neizpratnes pagātnē ieprogrammētu kļūdu dēļ. Latvijas politiķi aizvien biežāk sāk atzīties, ka integrācija mums tika uzspiesta[11], kas nozīmēja – sniedzām pilsonību visiem, kas to ņēma. Iedot pilsonību krievvalodīgam migrantu pēctecim diemžēl ne vienmēr automātiski nozīmē iegūt lojālu pilsoni. To šodien skaidri redzam.

Problēmas, problēmas …

Notikušais faktiski ir krāpšana. Mums nu ir liels daudzums nelojālu pilsoņu. Tas pielīdzināms īpašumu pilnvaru izkrāpšanai veciem ļaudīm deviņdesmitajos gados, kad juridiski viss bija noformēts pareizi, bet pēc būtības tie bija amorāli darījumi. Bet tas nav viss. Ar demokrātisku retoriku, politmitoloģiju un demagoģiju mums ir izvilti valstiskuma pamati: liela daļa valsts teritorijas vairs nav mūsu – vai nu atdota neparko – Abrene, vai arī to lielos daudzumos par lētu naudu izpirkuši ārzemnieki; mūsu rūpniecība un lauksaimniecība ir iznīcinātas, tauta iedzīta nabadzībā un ekonomiskā kara rezultātā – kā jau katrā karā – liela daļa no tās devusies bēgļu gaitās. Otrajā pasaules karā bēgļos devās ap 220 000, tagad – vairāk kā 300 000. Tagad mums vēl grib atņemt valodu, jo pilnīgi skaidrs, kāda būs valodas situācija Latvijā, ja krievu valoda taps par Eiropas Savienības valodu, kā Kremlis to vēlas.

U.Ģērmanis reiz sacīja: „Nekur nav rakstīts, ka latvietim nepieciešami jābūt lētticīgam.” Kā mums šodien trūkst? – Skaidrības, motivācijas, enerģiskas rīcības.

Senču pamats

Sāksim ar to, ko mūsu senči ir izdarījuši pareizi. Viņi labi apzinājās, ka valsts pamatiem ir jābūt fundamentāliem. Viens no valsts atribūtiem ir tās himna. Vārds ‘himna’ cēlies no sengrieķu humnos, latīņu hymnus ar nozīmi – „dziesma kā slavinājums vai pateicība Dievam.” Mūsu valsts himna ir lūgšana, slavējums, pateicība, ticības apliecība.

Ja nu esam rakstījuši cildenos vārdus: „Dievs svētī Latviju!”, tad arī turēsimies pie tiem – pēc burta un gara. Tas nozīmē, ka lietas skatāmas un vērtējamas pēc tā, vai un kā tās atbilst Dieva mums dotās dāvanas – Latvijas – uzturēšanai un kopšanai. Tātad izšķirošajās lietās mums jāvadās pēc kritērija, kas ir pāri par mūsu savtīgumu, nenovīdību, skaudību, t.i., „negatīvo latviskumu”. Tāpēc jāņem vērā apustuļa sacītais: „Neticiet katram garam, bet pārbaudiet garus, vai tie ir no Dieva” (1 Jņ 4, 1).

Kad Dievs mums jautās – ko esam izdarījuši ar Viņa dāvanu – Latviju, vai tiešām vienīgais, ko varēsim sacīt – tikām kārtējo reizi piekrāpti, bijām neizdarīgi, neizlēmīgi, ļāvāmies apmuļķoties? Vai tiešām arī mums būs jāsaka: „Čūska pievīla”?

Piedāvājums?

Nešaubos, ka daļa no 183 000 nelojālo pilsoņu, kas balsoja par referendumu par krievu valodu kā otro valsts valodu, tika piekrāpti ar demagoģiskām runām par pašcieņu. Notikušā kampaņveidīgums un citi apstākļi parāda, ka aiz tā stāv Kremļa intereses. Vai tiešām krievvalodīgie nesaprot, ka pat Krievijai viņiem nav nekas ko piedāvāt kā vien slikti dzīves apstākļi, augsta kriminalitāte, masu mediju ierobežošana, demokrātijas apspiešana, valsts varas korupcija, patvaļa un ciniska attieksme pret saviem iedzīvotājiem? Atcerēsimies slavenās krievu žurnālistes, cilvēktiesību aizstāves Annas Poļitkovskas (1958-2006) nogalināšanu Putina dzimšanas dienā. Sagadīšanās?[12]

Rokoperas „Lāčplēsis” (1988) libretā ir vārdi:

“Kas tu esi?
Bez acu, bez ausu, bez valodas?
Tavs tuvums ir melna migla,
Kurā es sabrienu savu dvēseli.
Tava elpa ir melni vēji,
Kas manām cerībām vainagus norauj.
Tavām kājām ir tūkstoš pēdu,
Kas manas jāņzāles sabradā.
Kas tu esi?
Bez acu, bez ausu, bez valodas?
Tavs klātums ir melna straume,
Kas izskalo manus pamatus.
Tava būtne dveš melnu svelmi,
Kas manu atmiņu vītina,
Un visus tu dari līdzīgus sev —
Bez acu, bez ausu, bez valodas.”[13]

Tas ir par tumsas spēku. Labi zināmā laikmetā varam to atpazīt kā padomju cilvēku – „bez acu, bez ausu, bez valodas”, vēl piebilstot – arī bez dzimtenes. Mūs centās par tādiem padarīt. Neizdevās. A.Poļitkovska savā žurnālistes anketā uz jautājumu: „Ko Jūs domājat par laiku, kurā dzīvojat, par cilvēkiem un valsti?” аtbildēja: „ .. Zeme padomju. Juku laiks.”[14] Vai Krievija joprojām to piedāvā?

Ko darīji?

Lasītajā sv. Rakstu vietā Dievs jautā: „Ko tu esi darījis?” Tā Dievs prasīs un jau taujās – „ko Tu esi darījis (nevis tikai domājis, par ko esi bijis sašutis, aizrautīgi runājis), lai Latvijai klātos labāk?” – lai Viņš varētu mūsu zemi un valsti svētīt.

Mums jābūt skaidrībā par notiekošo. Šobrīd norisinās ekonomisks, informatīvs un psiholoģisks karš. Šajā ziņā nekas nav mainījies kopš Bībelē minētā notikuma: „Čūska mani piekrāpa.” Skatot Latvijas un latviešu tautas vēsturi, ieraudzīsim kādu būtisku sakarību – kamēr līdzās būs impēriska lielvalsts ar šovinistisku ideoloģiju, mums būs jācīnās. Bet lietas nav bezcerīgas. Ir izaugusi jauna latviešu politiķu paaudze, kas, šķiet, lietas saprot pareizi un grib iestāties par Latviju kā latviešu valsti, kas nevēlas nemitīgi pasaulei atvainoties par to, ka esam, kas esam.

Ko atstāsim?

Kādu mantojumu viņiem atstāsim? Kas būs mūsu stafetes kociņš? Šobrīd sākas debates par Satversmi. Igaunijas Satversmē lasām, ka tā „garantēs igauņu tautas un tās kultūras saglabāšanu uz visiem laikiem”[15]. Mūsu senči nav minējuši Satversmē Latvijas valsts mērķi. Šodien tas ļoti būtu noderējis. Piemēram,: „Latvijas valsts pastāv kā latviešu tautas – Latvijas pamat- un valstsnācijas Dzimtene, kur tai dzīvot un uzplaukt. Pirmām kārtām, tā ir latviešu valsts.” Šis lozungs nav jauns. Latvijas pirmās brīvvalsts fotogrāfijās, kur skatām Rīgu svētku rotā, redzam virs tagadējās Radiomājas lielu transparentu: „Latvijai jābūt latviešu valstij.”[16]

Bet Satversmes sākumā vajadzētu ierakstīt: „Mēs pateicamies Dievam par iegūto valsti un atgūto neatkarību!” Tas būtu tikai loģisks secinājums un atbilstoša rīcība no mūsu valsts himnas pirmajiem vārdiem. Kad Dievs jautās – ko esat darījuši?, – varēsim atbildēt: „Neesam ļāvušies piekrāpties. Esam svētbijīgi ņēmusi vērā himnas vārdus, esam nopietni attiekušies pret Tavu lielo dāvanu – Latviju, – esam to kopuši un sargājuši!”

Uzruna Rīga Doma baznīcā Janvāra barikāžu 21. gadadienā 2012.20.01,

Latvijas ordeņu brālībā 2012.21.01.

[2] Džīns Šārps – izcils speciālists nevardarbīgās pretošanās mākslā, Alberta Einšteina institūta direktors. Latviski tulkotas Patstāvīga Valsts Aizsardzība Bez Posta Un Kara: Pārspriedumi Par Sabiedriskās Aizsardzības Nozīmību Baltijā, Austrumeiropā Un Viduseiropā, Kā Arī Neatkarīgo Valstu Sadraudzības Zemēs (R.: Junda, 1992); Sabiedriskā Aizsardzība. Postmilitārās Ieroču Sistēmas (R.: Junda, 1995). Sk arī mājaslapu www.aeinstein.org

[3] vip.latnet.lv/lpra/sharps_bar.htm

[4] Tālavs Jundzis, Turpat, 14.

[5] Citēts no Ģērmanis Uldis, Zināšanai (Stokholma: Ziemeļzvaigzne, 1986), 27.

[6] Ģērmanis Uldis, Izvērtēšanai. Par mūsu vēsturisko pieredzi (Stokholma: Memento, 1993), 12.

[7] Džona Pērkinsa (Perkinss) grāmata „Ekonomiskā slepkavas grēksūdze” (R: Kontinents, 2010) ir insaidera stāsts par suverēnu jaunattīstības valstu iekļaušanu globālās transnacionālo korporāciju impērijas sastāvā. Tas notiek ar trīssoļu taktiku. Pirmkārt, uz valstīm, kurām ir ASV interesējoši resursi, tiek sūtīti augsti kvalificēti ekonomisti – „ekonomiskie slepkavas”, kuru uzdevums ir pārliecināt tās ņemt megakredītus infrastruktūras attīstībai – daudz lielākus kā nepieciešams. Politelites tiek uzpirktas. Absolūti lielākā daļa no kredīta caur nodarbinātajām firmām atgriežas ASV. Tiklīdz šīs valstis tiek apkrautas ar milzu parādiem, ASV valdība un ar to saistītās starptautiskās aģentūras gūst kontroli pār šo valstu ekonomiku un izmanto to resursus, lai veidotu savu globālo impēriju. Tā kā šīs valstis nespēj maksāt parādus, tām tiek uzstādītas politiskas prasības. Ja kādu iemeslu dēļ „ekonomiskie slepkavas” nespēj veikt savu uzdevumu, tad tiek lietots otrais solis – darbu sāk „šakāļi” – provokatori un slepkavas, kuru uzdevums ir likvidēt suverēno valstu nepakļāvīgās augstākās amatpersonas. Ja arī tas izrādās neefektīvi, tad tiek ievesta ASV armija. Interviju ar Pērkinsu var noskatīties youtube.com/watch?v=yTbdnNgqfs8 Nobela prēmijas laureāts ekonomikā, bijušais Pasaules Bankas galvenais ekonomists Džozefs Stiglics (Stiglitz) grāmatā „Globalizācija un neapmierinātība ar to” (R: Turība, 2010)  norāda, ka SVF politika, balstoties uz neoliberālisma dogmu par brīvā tirgus automātiski labvēlīgo pašregulējošo iedarbību uz kapitālistisko ekonomiku, piespiežot jaunattīstības valstis atvērt tirgu attīstīto valstu precēm, bet vienlaikus aizsargājot savus tirgus ar importa kvotām, faktiski izposta jaunattīstības valstis. Šāda politika padara bagātos bagātākus un nabagos nabagākus (trūkumcietēju skaits pasaulē pieaudzis par 100 miljoniem). Naomi Kleinas (Klein) Šoka doktrīna: katastrofu kapitālisma uznāciens (R: Dienas Grāmata, 2011) pamatdoma ir: brīvā tirgus politika tiek ieviesta izmantojot sabiedrības šoku pēc piedzīvotām dabas, politiskām vai militārām katastrofām. Šajā laikā sabiedrībā rodas vēlme ātri un enerģiski labot notikušā sekas. Tas dod iespēju nekrietniem darboņiem īstenot tādu politiku, kas tālu pārsniedz adekvātu reakciju uz notikušo, kā, piem., pēc Dienvidaustrumāzijas cunami pludmale tiek pārdota vairāksolīšanā kā tūristu atpūtas vieta, Jaunorleānas iedzīvotāji pēc viesuļvētras Katrīna atklāj, ka maznodrošinātajiem celtie dzīvokļi, skolas un slimnīcas vairs netiks atjaunotas utt., jo tiek strauji privatizētas. Irākas ekonomika tiek privatizēta Coalition Provisional Authority politikas aizsegā. Autore apgalvo, ka šādi notikumi pat tiek mākslīgi ierosināti, kā, piem., Folklendu salu karš. Hadžūns  Čangs (Chang), Sliktie samarieši. Bagāto valstu netīrās sirdsapziņas noslēpumi (R: Zvaigzne ABC, 2011) par notikušo Latvijas ekonomikā saka: „Kad Latvija atdalījās no Padomju Savienības, tā būtu varējusi rūpīgi saudzēt savu ražošanas bāzi, lai ar inteliģentu industriālu politiku (kuru būtībā visas mūsdienu bagātās valstis izmantoja, pirms bija pilnībā attīstījušās) sasniegtu starptautisku standartu līmeni … Par nelaimi, tika izvēlēta neoliberāla stratēģija, kas centrējās ap radikālu finanšu regulēšanas atcelšanu. Kādu laiku šķita, ka šī stratēģija strādā, jo meklējot vieglus spekulatīvus ieguvumus, ieplūda nauda no ārvalstīm, taču tam sekojošais finanšu bums, izrādījās nebija ilgtspējīgs un noveda valsti vienā no lielākajiem miera laika ekonomikas sabrukumiem cilvēces vēsturē. [izcēlums – G.K.]” 12.lpp.

[8] 3. Pasaules kara doma tiek iztirzāta kā: 1) atomkarš starp militāriem blokiem, kas var beigties ar „kodolziemu”; 2) ekonomisks karš starp tautu un globālo korporatīvo eliti. thepeoplesvoice.org/TPV3/Voices.php/2011/02/21/world-war-iii-a-class-war-between-the-pe

sk Krievijas Ģeopolitisko problēmu akadēmijas viceprezidenta K.Sivkovs domā, ka pirmais kara posms, kuru raksturo ekonomiskas un informatīvas operācijas, jau notiek: gifakt.ru/archives/to_chto_chto-trevozhit/tretya-mirovaya-vojna-uzhe-nachalas/

[9] areadevelopment.com/EconomicsGovernmentPolicy/1-4-2010/americas-global-economic-war93993.shtml?Page=1

[10] Brian Whitaker, Spoils of War. guardian.co.uk/world/2003/oct/13/worlddispatch.usa

[11] Pat J.Urbanovičs saka: „visus šos gadus integrācija tika uzspiesta Latvijai no Eiropas un daudzas Latvijas valdības mēģināja, kā redzam, bez rezultātiem, to īstenot.” saskanascentrs.lv/lv/mentions/nemakuligas-zagligas-valdisanas-del-esam-visnejedzigak-parvaldita-valsts-es/

[12] „Poļitkovsku nogalināja uz Putina dzimšanas dienu. Annas Poļitkovskas nogalināšanas lietas figurants Dmitrijs Pavļučenkovs paziņoja, ka pasūtītājs pavēlēja veikt noziegumu ne vēlāk kā Vladimira Putina dzimšanas diena, bet ideālā gadījumā – tieši tajā dienā.” show-biz.novostimira.com/news_1450925.html

[13] http://www.marazalite.lv/2011/02/21/lacplesis/

[14] „ .. Страна советская. Время смутное.” Анна Политковская, За что (М: Новая газета, 2007), 940.

[15] legaltext.ee/text/en/X0000K1.htm

[16] 1938.18.11. foto grāmatā: Ruks Māris, Spridzinātāji (R: Antava, 2011), 127.

- “Luters atkal teoloģiski disputē”, nodomā Melanhtons un klusiņām aizlavās tālāk.

Šajā drūmajā bezsniega laikā, kad īsti nevar notvert, kur tumsa sākas un kur tā beidzas, gadagrāmatas izvēlētā vāka krāsa atstāj diezgan nospiedošu noskaņu. Vienīgi gotiskais eņģelis, kurš ar piepūstiem vaigiem stabulē un kuru uz tumšā fona iegaismo no augšienes nākošā gaisma, ienes cerību šajā depresīvajā kopainā, jo minētā simbolika aicina domāt par atmodu. Bet ja nu kāda acs nespēj nekā pierast pie šī dominējošā tumšā toņa vāka pirmajā pusē, tad grāmatu var turēt ar aizmugurējo vāka daļu uz augšu, uz kuras zilā debesu velvē slīpi sagāzies stāv mūsu Doma varenais tornis, celtniecības sastatnēs ieskauts, kas liek domāt, ka baznīcā notiek nopietni remonta darbi. Bet atverot gadagrāmatu, acs un prāts norimst, jo viss ir ierasts un saprotams. Un pats galvenais, katrai mēneša dienai ir sava rakstu vieta, ko lasīt un ko pārdomāt.

Šī jaunā gadagrāmata atšķiras no citām ne tikai ar vāku, bet arī ar to, ka 2012.gadā Latvijas evaņģēliski luteriskai Baznīcai aprit 90 gadi. Tā tiešām ir liela Dieva žēlastība, ka Viņš mūsu tautai pavēris ceļu tīram evaņģēlijam „Sola Scriptura”, tīrai ticībai „Sola Fide”. Cauri šiem 90 gadiem ir gājuši vīri un sievas, kas atsaukušies Dieva aicinājumam un iespējams tādēļ Latvijas luteriskai Baznīcai ar tās kalpiem un kalponēm ir bijusi arī īpaša nozīme Latvijas valstiskuma veidošanā.

Šķirstot gadagrāmatu, uzmanību piesaistīja tajā ieliktā lapa ar hronoloģisku galveno notikumu uzskaitījumu 90 gadu garumā. Ieskatījos, pārlasīju un šķita, ka reizēm vēstures asā elpa iesitas sejā. Paldies par šo labo ideju grāmatas veidotājiem. Bet kaut kas mani tomēr nepatīkami pārsteidza notikumu izvēlē un uzskaitījumā. Lapā nav pieminēts 1975. gads. Neskatoties uz šodienas situāciju mūsu baznīcā, ir jāatzīst, ka tas bija īpašs gads LELB vēsturē. Šajā gadā tika ordinētas pirmās sievietes par mācītājām. Mēs varam atzīt vai neatzīt sieviešu ordināciju garīgā amatā, bet nedrīkstam noklusēt faktu, ka 1975. gada 23. augustā arhibīskaps J. Matulis Sv. Jāņa baznīcā pirmoreiz Latvijas vēsturē mācītāja I pakāpē (ar titulu mācītājpalīdzes) ordinēja sievietes, Teoloģijas semināra studentes V. Bitēnu, B. Stroži un H. Valpēteri.
Tā bija vēsturiski nozīmīga diena. Kā liecība šim notikumam ir mācītāja Valda Amola pierakstītās atmiņas:

“Tas notika Rīgā arhibīskapa katedrālē Jāņa baznīcā sestdienā, 1975. gada 23. augustā plkst. 18.30. Sirmais galvaspilsētas dievnams izdekorēts ar ozolu vītnēm un baltiem ziediem. Dievlūdzēju pilna baznīca. Sieviešu korim dziedot, no sakristejas altārim tuvojas gājiens, kura priekšgalā priekšnieks, pirmajā pārī arhibīskaps prof. Dr. J. Matulis ar H. Valpēteri, otrajā – arhibīskapa vietnieks doc. Viktors Ozoliņš ar B. Strožu, trešajā – Akadēmisko Teoloģisko kursu rektors prof. R. Priede ar V. Bitēnu. (Fišere, Ej un saki!, (Ogre: Ogres Evaņģēliski luteriskā draudze, 1995),5) Uzrunu ordinētajām teica prāvests Viktors Ozoliņš, uzsvērdams šī notikuma pirmreizību, bet atgādinādams, ka citās zemēs sieviešu ordinācija jau ir notikusi, piemēram, Zviedrijā, Igaunijā, Vācijā. Viņš uzsvēra arī sievietes nozīmīgo stāvokli gan sabiedrībā, gan draudžu dzīvē un novēlēja Dieva palīgu, lai viņas vienmēr paliktu uzticīgas dotajam solījumam. Pēc tam veltījuma vārdus teica rektors Roberts Priede. Sprediķoja visas jaunās mācītājas. Viņas ordinēja arhibīskaps ar saviem asistentiem.”*

20 gadus sievietes mūsu baznīcā netiek ordinētas garīgā amatā, bet tas nenozīmē, ka mums nav sievietes mācītājas. Kā dzīva liecība 1975.gada 23.augusta notikumam Latvijas evaņģēliski luteriskajā Baznīcā joprojām ir un kalpo pirmā ordinētā mācītāja Vaira Bitēna.
Protams, te varētu būt dažādi iebildumi, kādēļ šis fakts netiek pieminēts. Bet nekādā gadījumā atruna nevar būt, ka tas ir mazsvarīgs un maznozīmīgs notikums.

Viedi vārdi rakstīti gadagrāmatas epilogā: „Baznīcas gadagrāmata vienmēr ir bijusi kā lēna Dieva balss ikdienas solī un īpašos notikumos.” Bet vai nav tā, ka noklusējot šo mūsu baznīcā svarīgo vēsturisko notikumu, mēs esam uz to brīdi apklusinājuši Dieva balsi.
Un šķiet, ka īsti vietā te ir LELB pirmā arhibīskapa Kārļa Irbes (1922 – 1933) sacītais un jaunajā gadagrāmatā publicētais: „Lai ceļu citiem parādītu, to vajag pašiem labi zināt.”

Rudīte Losāne
Mag.Theol.

* Ž. Priede, Bakalaura darbs „Sieviešu ordinācija Latvijā  arhibīskapa Jāņa Matuļa laikā”, LU TF, 2007.

Refleksijas par dievlīdzību cilvēkā un tās praktisko nozīmi teoloģijā.

Centieni palīdzēt cilvēkam no jauna ieraudzīt to, kas viņš ir (imago Dei) prasa milzīgus intelektuālos pūliņus un koncentrēšanos, lai saprastu pastorālās padomdošanas disciplīnu pašu par sevi. Tieši to šajā izsmeļošajā un provokatīvajā pētījumā par attiecībām starp imago Dei un paš-transcendences ideju pastorālās padomdošanas kontekstā cenšas atklāt Dr.Gatis Līdums.